Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Bangladeša

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pa...

Bangladeša

Sundarban mangrovju labirints

Tumšie bezsniega ziemas vakari ir kā radīti, lai pāršķirstītu aizgājušā gada piezīmes. Tikai to (gan tumšo vakaru, gan ceļojuma piezīmju) ir tik daudz, ka grūti ir izvēlēties, kuru sākt šķetināt. Laiski pārlūkojot savus e-pastus, izlasīju Latvijas Radio 1 atgādinājumu par iepriekš ieplānoto sarunu par Bangladešu. Un pirms šīs sarunas nedaudz pakavējos atmiņās par laiku, ko pavadīju šajā valstī. Daži fragmenti jau iepriekš bija publicēti Impro ceļojumi sociālajos tīklos.

Divu nedēļu laikā, kad pabiju šajā tik maz popularizētajā zemē, apskatīju daudz un dažādas vietas, redzēju neskaitāmas vēsturiskas celtnes un svinīgus pasākumus un manā piezīmju blociņā vairs „neierāmējas” neskaitāmie gada skaitļi, valdnieku vārdi un tituli. Un pāršķirstot to, secinu, ka nozīmīgākais, ko ir vērts pieminēt, ir komunikācija ar vietējiem iedzīvotājiem, kad paviesojos vairākās ģimenēs. Vienā man mācīja aušanas tehniku, otrā ierados uz pusdienu gatavošanas laiku, tad nu arī man ļāva apmaisīt pupiņu-kartupeļu sautējumu. Sākumā es tā kā nedaudz kautrējos pārkāpt rietumu cilvēkam nozīmīgo privātuma robežu, bet vietējie paši mani aicināja un bija ļoti priecīgi, ka viņu ikdiena ir kādam interesanta. Kad iebildu gidam, ka man nav nedz dāvanas, nedz kārtīga cienasta (vien Laimas šokolādes), viņš tik noteica - tu taču pati viņiem esi kā dāvana. Ja es piestāju ceļmalas šķūnītī iedzert savu ikdienas pēcpusdienas tēju, tad viss apkārtējais ciemats bija klāt. Mūsu sarunas vienmēr sākās ar jautājumu - no kurienes es esmu? Vislielākais pārsteigums viņiem bija par mūsu ziemu. Kad aicināju viņus uz Latviju, viņi tik noskurinājās un noteica, ka nespētu izdzīvot tādā salā. Gatavojoties braucienam, biju salasījusies visvisādas gudrības, piemēram, ja ap Jums sāk pulcēties pārāk daudz vietējie, mūkat prom. Bet īstenībā, savstarpējā komunikācija un milzīgā interese, kas sākumā mani ļoti mulsināja, izrādījās ir palikusi daudz spilgtākā atmiņā nekā daudzie pieminekļi, mošejas vai kādas citas vēsturiskas vietas.

Ikviena apstāšanās ap mani pulcināja daudz interesentu

Bangladešas iepazīšanu sāku ar Lavačaras dabas parku, kas atrodas vairāku stundu braucienā no valsts galvaspilsētas Dhakas. Rīta agrumā apmeklētāju pūļus nemanīt (kaut gan nespēju iedomāties, ka te varētu būt tūristu pūļi). Klusums un miers. Vien 6 Hoolock giboni, kas koku galotnēs kāri tvēra pirmos saules starus. Diemžēl attālums starp mums ir pārāk liels, lai varētu tos pienācīgi aplūkot. Vēlāk tik uzzināju, ka šie giboni ir ļoti reti. Kopumā Bangladešas teritorijā to skaits nepārsniedz 200, bet šajā parkā vien to ir 60. Te civilizācijas klātbūtni nesajust. Vienīgi klusums, gibonu radītie trokšņi un tālumā klusi atskanēja bērnu klaigas. Izrādījās, ka parka teritorijā atrodas trīs nelieli ciematiņi, kuru iemītniekus mēs, baltie cilvēki, skaļi dēvējam par cilšu pārstāvjiem. Iepriekš pētot informāciju par šīm ciltīm, biju iztēlojusies lielu nabadzību, netīrību, nosmullējušos bērneļus, kas nepazīst burtus. Liels bija mans pārsteigums, kad viens pēc otra parādījās bērni, tērpti skolas formās, kas ar grāmatām rokās devās uz turpat ciematā esošo skolu. Todien apkārtnes skolās notika kaut kas līdzīgs matemātikas centralizētajam pārbaudījumam. Atkal nesapasēja lasītais ar redzēto. Katrs sveicināja, apjautājās - kā man klājas? Angļu valodā! Mans gids gan stāsta, ka analfabētisms ir problēma valstī, bet viņi šo situāciju mēģina labot pēc iespējas ātrāk. Tīrība, akurātība bija manāma ik uz soļa. Jā, savādāk bija tērpti šie cilvēki, sievietes rotas valkāja ar noteiktu nozīmi.

Lavačaras parka ciema sieviete

Ja sieviete ir precējusies, tad viņa ir tiesīga valkāt rokassprādzes un krelles. Paliekot atraitnēs, rokassprādzes nēsāt nedrīkst. Bet toties krelles - jo vairāk, jo labāk. Pat tā, ka kaklu vairs neredz. Šobrīd gan šādi sievietes sapucējās īpašos brīžos vai kādu svētku gadījumā. Protams, šajās ciematu ēkās nav burbuļvannas, nav trauku mazgājamās mašīnas, arī veša tiek mazgāta netālu plūstošajās upītēs. Bet satelīts un televizors ir pavisam noteikti.

Fantastiski atjautīgi izskatījās bērnu pēcpusdienas izklaide pārplūdušajās pļavās, kurās mitinās tik daudz un dažādu putnu sugas, kuras atšķirt vien spētu diplomēts ornitologs. Turpat esošajā seklajā ūdenī, pēc mācībām bērni mēdz ķert mazās zivteles, kuras veikli izrok (!) no dubļiem. Izvērtās savāda sacensība - mēs izsolījām atlīdzību pirmajam, kas noķers un parādīs man zivi. Bērnu un mana sajūsma bija neviltota.

Kad sēžot automašīnā sāku garlaikoties, laiski vērojot gar logu lauku ainavas, auto apstājās kādā rīsu apstrādes vietā. Teiksiet, kas tad var būt interesants, tik daudz reižu skatīts. Bet mans pārsteigums bija liels, kad manīju, ka rīsa graudiņš pirms tiek atsijāts, divas reizes tiek tvaicēts, vēlāk žāvējot tos konusveidīgās kaudzēs. Un šīs kaudzes bija skatāmas vairāku kilometru garumā. Izrādās Bangladešā ir īpaša rīsu banka, kur tiek uzglabātas apmēram 3000 dažādas rīsu šķirnes. Šī organizācija mēģina iedrošināt vietējos izmantot jaunas šķirnes, jeb precīzāk būtu jāsaka, sen aizmirstas šķirnes. Tieši šobrīd tīrās, ģenētiski nemodificēto rīsu šķirņu sēklas ir gana pieprasītas. Diemžēl mūsdienās ir vēl par agru, lai secinātu, kādu iespaidu ģenētiski modificēta pārtika atstāj uz cilvēka veselību un apkārtējo vidi. Tādēļ šobrīd pastiprināta uzmanība tiek pievērsa tām rīsu šķirnēm, kas savulaik tika audzētas (un, iespējams, kādā valsts attālākā nostūrī vel joprojām tiek audzētas).

Rīsu banka

 Rīsu ainavu nomainīja ķieģeļu cepļi. Tā kā decembris nav lietus sezona, tad ķieģeļu ražošana notiek pilnā sparā. Māls, ūdens, saule, ceplis un ķieģelis gatavs. Vasaras sezona, kad līs, tad ķieģeļus arī tirgos. Ķieģeļiem sekoja milzīgas rūpnīcas, kas bija saistītas ar Bangladešas dabas gāzes ieguvi, tam sekoja tekstilrūpnīcas. Tātad skatam pavērās ierastā ārpus lielo pilsētu vai dabas parku Bangladeša.

Ja izlaistu visas tās daudzās vēsturiskās un noteikti svarīgās apskates vietas, kuras apmeklēju, tad vēlreiz atgriezties (vismaz atmiņās) noteikti gribētu Sundarban Nacionālajā parkā, kas šķiet ir nomaļākais un, iespējams, klusākais mūsu planētas nostūris. Tā kā ceļoju viena, tad ierasto ceļotāju liellaivu man vienai nerezervēja, bet piedāvāja nelielu padsmit vietīgu laivu, kas mani nogādātu visur, kur vien mana sirds kārotu. Es, protams, piekritu. Un, lai ātrāk jau nokļūtu savā galamērķī, noteiktajā dienā uz ostu devāmies vēl pirms saullēkta. Piebraucot piestātnē, neviena nebija. Klusums, vien rosīgi zvejnieki kārtoja savus tīklus, lai dotos rīta zvejā. Kamēr gaidījām norezervēto kuģīti, gids Zia mani izklaidēja ar vietējās nozīmes šausmu stāstiem par pirātu tēmu. Viņi tur esot, bet parasti ceļotājus neaiztiekot. Viņi vairāk praktizē to, kas Latvijā ir pazīstams ar vārdu - rekets. Viņu upuri esot vietējie zvejnieki, kas cītīgi maksā nodevas. Tad no ierastās Bangladešas rīta miglas iznira neliela laivele, kas piepeldot tuvāk nemaz tik neliela neizskatījās. Uz kuģīša darbojās sešu dīvaina paskata vīru apkalpe. Bet, lai radītu manī drošības sajūtu, vietējie mani iedrošināja, ka pa ceļam paņems vēl divus vīrus ar bisēm. Bet tas tikai manai drošībai. Mums ir tāds teiciens - dūša papēžos. Atzīšos - mana dūša bija nedaudz virs potītēm. Tumsa, bārdaini vīri, ieroči, pirāti, džungļi. Zia manīja manu mulsumu, jo kādu brīdi nebiju teikusi ne vārda ( un tas mēdz būt ļoti reti), paskaidroja, ka manam uztraukumam nav pamata. Viņš esot noinstruējis apkalpi, ka ar mani runāt nedrīkst, vienīgi, ja es pati ko jautāju. Un man apkārt jāiet ar lielu līkumu (laikam, lai mani nesabiedētu vēl vairāk). Tā visi draudzīgi devāmies ceļā.

Nelielās zvejnieku laivas Sundarban parka teritorijā

 Lai sasniegtu Sundarban tālāko, bet interesantāko nostūri, bija jākuģo astoņas stundas. Kā izrādās, uz mūsu planētas ir 50 mangrovju veidi, un Sundarban džungļos ir skatāmas vismaz 20. Pirmā dienā man pagāja klusi vērojot šo dabas daudzveidību. Nekādus dzīvniekus, krokodilus un slaveno Bengālijas tīģeri (pat tā dubļos atstātās pēdas) nemanīju. Vienīgi putniņus - lielus un mazus, raibus un baltus. Apkalpe ātri apguva manus ieradumus - tēja ar citronu un vieta kuģa priekšgalā. Kad vakariņu laikā pārrunājām šīsdienas iespaidus, izteicos, ka vieni vienīgi krūmi un nekādas dzīvas radības. Tas tika uztverts nopietni, jo kapteinis atraisīja airu laivu un nelielā bariņā, pilnīgā tumsā, ar nelielu kabatas bateriju devāmies mangrovju virzienā. Pie sevis nodomāju, ka laikam biju izrunājusies par daudz. Jo sajūtas atkal bija diezgan dīvainas. Tomēr uztraukumam nebija pamata. No laivas ārā nekāpām, bet uzspīdinot ar lukturi, lieliski varēja sazīmēt mērkaķus un briežus. Vislielāko pārsteigumu man sagādāja lecošās zivteles. Angliski tās dēvē par gold-spot mullet. Nudien fantastisks skats, kad tās parādās virs ūdens, veidojot kaut ko līdzīgu naksnīgajām strūklakām. Beidzot tik tiešām sajutu, ka atrados Sundarban džungļos.

Tagad gan mani nevar pamanīt

Otrajā dienā bijām plānojuši sīkāk izpētīt mangrovju takas, kur varētu sastapt naktī redzētos dzīvniekus. Mūsu nodomus iztraucēja pamatīga migla. Nevis tā gleznainā un mākslinieciskā rīta migla, ko parasti mākslinieki iemūžina savās bildēs, bet tā, kad neredz neko izstieptas rokas attālumā. Redzot manu skābo sejas izteiksmi, apkalpe nodomāja, ka riskēs un ar airu laivu mēģinās sasniegt krastu. Nezinu kā, bet krastā biju. Pirmais, līdz potītēm iestigu dubļos. It kā jau nekas sevišķs, bet sperot katru soli, mani pārgājienu apavi palika mālainajos dubļos. Zia saprata, tālu ar mani netiks. Kaut kā aizstreipuļojām līdz nelielam celmam, kur mani apsēdināja, un sāka kraut man apkārt tikko nogrieztu koku zarus. Izrādās - kamuflāža. Lai mani zvēri nepamanītu un es netraucēti varētu sēdēt. Man atnesa vietējā reindžera armijas apavus. Es gan gribēju iebilst, ka šādi apavi parasti sver trešdaļu no manis, bet manā vietā jau tika izlemts. Tā nu es sēdēju imitētos krūmos un izlikos neredzama, kamēr divi vīri ar ieročiem - mani miesassargi ar pielādētām bisēm ieņēma pozīcijas netālu augošajos kokos. Un parādījās pirmie dzīvnieki. Jūs teiksiet, daži brieži, mežacūkas, mērkaķi. Nieks vien ir. Bet atceraties, tas nav zoodārzs, kur aplokā ir sadzīti dzīvnieki, kurus var fotografēt jebkurā rakursā. Tādēļ šobrīd, pārskatot savas fotogrāfijas, ar lepnumu varu teikt, ka ļoooooti tuvu man pienāca briedis, pat nenojaušot par manu klātbūtni. Es no visas sirds izbaudīju savu maskēšanos vairāk kā stundu. Tad man tika pienesti 42,5 izmēra zābaki. Derēja kā uzliets (tikai padusēs nedaudz spieda). Nemaz nebija tik traki. Tā vairākas stundas pētījām zvēru atstātās pēdas un mēģinājām saskatīt arī kādu tīģera pēdas nospiedumu. Ik palaikam manīju nelielu kvadrāta formā izraktu bedrīti. Tā esot vieta, kur ir bijis tīģera pēdu nospiedums un interesenti izrokot un vēlāk mālainā augsne sacietē, tad to varot rādīt kā varenu trofeju.

Rīta saulē

Kad biju apradusi ar apkalpi un apsargiem, jau laiks bija atgriezties civilizācijā. Biju pabijusi dažādās vietās, ko mēdz dēvēt par džungļiem, nacionāliem parkiem, lietusmežiem, bet kaut ko tik noslēpumainu, mistisku, neskartu un varenu vēl nebiju skatījusi. Un tikai ierobežotam skaitam cilvēku un tikai ar iepriekšēju pieteikšanos, un noteiktu atļauju nokārtošanu, profesionālu reindžeru pavadībā ir atļauts baudīt šo dabas dārgumu - Sundarban mangrovju mežus.

Lai gan Bangladeša nav tikai dabas parki, nav tikai rīsu lauki vai tējas plantācijas. Tā ir valsts, kuras bagātīgais kultūrvēsturiskais mantojums ir gadsimtiem pārbagāts. Zeme, kur ir dalīta un pārdalīta kolonizatoru un kaimiņvalstu interesēs. Tā ir tauta, kura atteicās runāt svešā valodā un kurai nācās cīnīties par savas valodas atzīšanu. Reti tiek pieminēts fakts, ka Starptautiskā Dzimtās valodas diena 21.februārī ir saistīta ar Bangladešas studentu demonstrāciju, kad 1952.gadā mēģināja pasludināt urdu valodu (Bangladeša pēc britu Indijas pārdalīšanas 1947.gadā līdz 1971.gadam atradās Pakistānas sastāvā). 

To visu pārdomājot, nez kāpēc domās sāku dungot Bangladešā dzirdētā un daudz skandinātā barda Lalonšas skaudrās melodijas. Īpatnis, kurš tika „izstumts” no dzimtās hindu vides, jo viņš esot pieņēmis palīdzību no zemākas kastas pārstāvja, tāpēc ģimene vairs viņu nepieņēma. Un viņš izlēma, ka nav vērts skumt par niekiem, atteicās no visiem hindu dieviem, atteicās pievienoties islamam, kristietība pat prātā nebija, un devās plašajā pasaulē. Laiku sev kavēdams, klusi dungojot dziesmas par dzīvi, par to, kāda ir cilvēka loma šajā pasaulē. Un, kad es lūdzu iztulkot dažas frāzes no visbiežāk dzirdētajām dziesmām, Zia teica apmēram tā - ja Tu pazīsti sevi, Tu pazīsti Dievu. Atrodi sevi, pirms meklē kaut ko citu.

Ja vēsturiski nozīmīga Bangladeša kļuva pateicoties atsevišķiem tās izciliem valdniekiem, tad mūsdienās tās galvenā bagātība ir cilvēks - atvērts, atklāts, patiess un laimīgs. Ne velti tiek atzīmēts, ka Bangladešas iedzīvotāji ir 11.laimīgākā nācija pasaulē.

Latvijas radio 1  - 17.decembra raidījums Zināmais nezināmajā

Nāve paradīzē jeb kā anglis (iz)dzīvo bijušajā franču kolonijā

   Nebiju iedomājusies, ka atgriežoties Latvijā tikai pēc dažu mēnešu prombūtnes, tik daudz būs mainījies. Ārēji it kā nekas par izmaiņām neliecina, ja nu vienīgi veikalu plauktos ir parādījušās Ziemassvētkiem piederīgas preces. Pilnīgi un absolūti politiskās peripetijas mani nesaista, tad nu smadzeņu atpūtas nolūkā uzsāku savas TV pults programmu pārslēgšanas rituālu. Parasti sāku no 300 programmas un atpakaļ skaitīšanas secībā lēnām tieku līdz skaitlim 1. Tas gan mēdz notikt reti, jo parasti „pa ceļam” es aizmiegu un televizors man nemanot tiek izslēgts. 

   Tā kādu vakaru uzsākot savu pults maratonu no atzīmes 300 tiku tikai līdz 257, kad manu uzmanību piesaistīja pazīstama aktiera seja. Tas taču Štokingers, tas pats Štokijs, kas pirmajās Komisāra Rekša sērijās bija visas filmas dvēsele. Tikai Štokijs prata desmaizes pasniegt tā, ka tas izvērsās par veselu piedzīvojumu. 

   Ieskatoties tuvāk, sapratu, ka Štokingers tas gluži nav, esmu pārskatījusies. Tomēr aktiera seja šķita pazīstama – Bens Millers, tas pats, kas filmējās arī pazīstamajā komēdiju virknē par super slepeno aģentu 001 – Džoniju Angli. Tā kā ieslēgtā filma jau bija gandrīz pusē, tad sāku meklēt TV programmā atbildi uz savu jautājumu – kas tad tā ir par filmu? Izrādās – Nāve paradīzē (Death in Paradise). Ui, tik ļoti negribēju atkal ieslīgt kāda krimināldramatiska seriāla muklājā. Ir jau līdz brošai (lai kur arī šī broša atrastos) viencēliena detektīvsituācijas, kur jau pašā sākumā ir skaidrs sērijas noslēgums. Bet vai tiešām tāds aktieris kā Bens Millers būtu piekritis filmēties kaut kādā konveijerseriālā, atveidojot kārtējo detektīvu. Interese bija gana liela, lai atvērtu Google meklētāju un pameklētu informāciju par seriālu. Te nu vienai dīvainībai sekoja nākamā. Sākšu ar to, ka šis projekts ir angļu (BBC) un franču (Francijas Televīzijas) kopdarbs!!! Vai tas vispār var būt! Angļi un franči! Kopā! Rezultātam vajadzētu būt diezgan interesantam. Lai vēl vairāk pastiprinātu un akcentētu dīvainības, kas varētu veidoties šo divu tik mentāli atšķirīgu tautu pārstāvju starpā, filmas norises vieta ir viena no Karību jūras salām. Te ikdienas nelīst, nav migla, lietussargs vairs nav obligāts atribūts. Tātad anglis te jūtas kā ieradies kādā nereālā, izdomātā vietā. Un tikai anglis te ierodas ar rudenīgu mēteli, angliski nevērīgi pārmestu pār roku.

   Nedomāju, ka ir būtiski uzskaitīt seriāla plusus un mīnusus. Bet sāku aizdomāties, kā izskatītos anglis, ja tik tiešām paliktu dzīvot saulainajās Karību jūras salās. Lai gan gaisa temperatūra dienā un naktī ir pāri par plus 30, slavenais angļu detektīvs Ričards Pūls (Ben Miller) dienā vienmēr būs savā tvīda uzvalkā ar kaklsaiti, bet naktī – garā svītrainā pidžamā. Un sastrādāties ar detektīvi Kamilu (Sara Martins), kura „pa pusei” ir franču izcelsmes (kaut gan angļaprāt, nav tāda jēdziena pusfrancisks), ir diezgan dīvaini. Ja Kamila balstās uz intuīciju, tad Ričards – uz angļu loģiku. Tikai izcili abu nāciju zinātāji spētu radīt kaut ko tik niansētu un smalku, kur katrā otrā frāzē ir apslēpts kāds zemteksts.

   Pat slavenais Padomju publicists Vsevolods Ovčiņņikovs rakstot grāmatu „Ozola saknes” (savulaik izdevniecības Avots izdotajā sērijā „Valstis un tautas”) atzina, ka uzturoties Japānā (publicista iespaidi ir apkopoti viņa darbā „Sakuras zars”) viņam daudz vieglāk bija piekļūt japāņa ikdienai un sadzīvei. Vieglāk bija iegūt kāda japāņa draudzību nekā angļa sapratni. Kaut gan šķiet, ka Anglija taču mums ir tuvāk. Viena no trāpīgākajām publicista atziņām ir sekojoša, ka ārzemēs sastopoties ar kaut ko neparastu, cilvēki reizēm par to spriež aplam aiz instinktīvas tieksmes visu mērīt ar savu olekti. Kādu morāli var smelties no iepriekš teiktā? Visizteiksmīgākā te laikam gan būs pazīstamā četrrinde par zirgu un kamieli. Zirgs domā, ka kamielis ir kroplīgs zirgs, bet kamielis savukārt – ka zirgs ir neattīstīts kamielis. Nu gluži angļa un francūža – zirga un kamieļa tandēms. Vai anglis ir kroplīgs un francūzis – mazattīstīts? Varbūt otrādi? Atbilde ir atkarīga no tā, kurā Lamanša vai Angļu kanāla pusē Jūs atrodaties.

  Neesmu pārlieku liela franču mentalitātes pārzinātāja, tāpēc paļaujos uz citu stāstītiem, redzētiem un noklausītiem viedokļiem. Vīns, saulains laiks, piedzīvojumi, intuīcija, romantika, labs noskaņojums, musketieri, Alens Delons, emocionalitāte un jūtas – tas nedomājot sasaistās ar visu francisko. Vismaz ar stereotipisko Franciju. 

Detektīvdrāmā „Nāve paradīzē” franciskajai atvērtībai tiek pretnostatīta angliskā ieturētība, kas tiek uztverta kā anomālija, kura prasa medicīnisku iejaukšanos. Sākumā pat darba kolēģi apvaicājas par daktera nepieciešamību. Tikai anglis svelmainā dienā var meklē tējnīcu, kur baudīt savu rituālo pēcpusdienas tējas dzeršanu. Paradoksāli, bet vienīgais restorāns, kur var nobaudīt angļa cienīgu  pēcpusdienas tēju ar pienu, ir nelielais franču (!) krodziņš.

   Jā, seriāla ārējā čaula ir par noziegumiem un to atklāšanu. Tomēr tas ir tikai acu apmāns. Līdzīgi kā „Smalkajā stilā” Hiacinte iemieso pseidosmalko angļu kundzīti, aiz kuras ārējā tēla ir paslēpta liela deva angliskās mentalitātes.  Tomēr tā, kā par sevi prot pasmieties anglis, reti kurš māk. Te nebūs aizkarda smiekli, ne nebūs glupi momenti, kur it kā smieklīgās situācijās tiks nostādīti galvenie varoņi. Visvērtīgākais šajā seriālā ir zemteksts. Un katram tiek dota iespēja uztvert un saprast visu pa savam. Seriāla popularitāte britu salās ir tik milzīga, ka to turpinās uzņemt arī nākamajā sezonā.

   Un, ja kādam šķiet, ka angliskā mentalitāte ir pārspīlēta, tad iesaku pamēgināt nopirkt ieejas biļeti Londonas Madam Tisso muzejā pie grupu biļešu kasēm. Tur, manā skatījumā, biļetes tirgo īstenas angļu kundzītes iemiesojums. Viņa nenospiedīs biļešu „print” pogu, pirms neapjautāsies – kā Jums klājas? Vai pirmo reizi Londonā? Kā Jums patīk? Kā Jums patīk laika apstākļi Londonā? Noteikti tiks veltītas pāris frāzes meteoroloģiskajām prognozēm. Un nav nozīmes steidzināt, kurnēt vai kā citādi izvairīties no šīs obligātās sarunas. Bez tās nekas nenotiek. Tā taču ir vecā labā Anglija! Un slavenās Albionas salās dzīvojošo mentalitāte mums, kontinentā mītošiem vēl joprojām paliek mīglā tīta, kas ir tikpat bieza, kā izdaudzinātā Londonas migla. 

Fragmenti no seriāla "Nāve paradīzē"

BBC intervija ar aktieri Benu Milleru

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Kāpēc man riebjas

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai ti...

Kāpēc man riebjas

Nu jau kā piecas dienas nesteidzīgi varu baudīt mierpilno adventes laiku. Šis rudens manās atmiņās tiks ierakstīts kā viens no garākajiem, bet pamācoši interesantākajiem rudens darba maratoniem. Nedomāju, ka nepilnos divos mēnešos 21 lidojums uz gana tālajām Āzijas valstīm bija joka lieta. Kādi iespaidi? Kādas emocijas? Jauni atklājumi? Iespaidu tik tiešām daudz (kā vienmēr), bet lielākie atklājumi un tiem sekojošās izmaiņas skāra tieši mani. Manu izpratni par apkārt notiekošo, manu attieksmi pret dažādām ikdienas ķibelēm un cilvēkiem.  

Ceļojums ir laiks, kad ikdienas darbos iegrimušais, praktiskais latvietis „izkāpj” no savām mājas čībām un dodas plašajā pasaulē. Ko viņš tur cer ieraudzīt? Varbūt kā Sprīdītis – laimi atrast? Pārsteidzoši, bet uz Āzijas sakrālajām vietām ceļotāju pūļi dodas garīgumu meklēt. It kā garīgums būtu krāsaina atklātne, kuru var iegādāties kādā ašramā vai templī, ielikt kabatā un atgriezties mājās ar Lielo Garīgumu. Dzīvē un tā saucamajā Garīgumā vīlušies nereti spriedelē un kritizē Austrumu filosofijas, īsti pat neizprotot tās, vai gluži pretēji – uzdodoties par baisajiem „spečukiem”, kas vairāk kā draugiem.lv un facebook.com komentārus nav lasījuši. Bet mūsdienu patērētāju sabiedrībā ir tik svarīgi paust savu viedokli. Un nav svarīgi, vai šis jūsu viedoklis ir loģisks, pārdomāts, pamatots. Bet uzklausīt citu viedokli mūsdienās vairs nav labais tonis.

Vairāk kā jebkad agrāk, šoruden esmu dzirdējusi komentārus gan par sevi, gan par darbu, ko ikdienā daru. Vienīgais, ko varu darīt – mēģināt kaut kādā veidā distancēties no „viedokļiem”. Tam vispiemērotākās ir nakts stundas, kad viss ir pierimis, un laika joslu maiņas dēļ, es neviena netraucēta varu sakārtot gan savas domas, gan savu vidi sev apkārt. Tas nozīmē, ka sakārtoju savas piezīmes, izšķiroju atvestos bukletus un salieku tos pa folderīšiem, sakārtoju fotogrāfijas savā datorā. Un nejauši, absolūti neplānoti no mana pārbāztā un pārblīvētā piezīmju blociņa izkrita neliels Padomju laika avīžu izgriezums. Tas tur laikam atradās tādēļ, ka īsti nezināju kur lai to liek, bet laukā mest žēl. Jo kā izrādās, manu personīgo atklāsmju mapītes man nav. Tātad – pēdējais brīdis to iekārtot.

Diemžēl neesmu piefiksējusi raksta fragmentam nedz gadu, nedz laikraksta numuru, atceros vienīgi, ka tā bija „Padomju Jaunatne”. Tomēr to pārlocīt un atkal „iebāzt” savā piezīmju blociņā vairs negribēju. Te nu būs kādus 20 gadus atpakaļ nodrukāts raksts „Padomju Jaunatnē”:

Kāpēc man riebjas

Jau kādu laiku pār mani nāk apziņa un atklāsme, ka laikam tomēr nekas nemainīsies un viss ir tā, kā patiesībā tam šai pasaulē arī jābūt.

Pirms kādiem gadiem, kad mācījos vidusskolā, nesapratu to, kā lietas šai pasaulē ir iekārtotas, un biju pārliecināta, turklāt visi līdzcilvēki man tā arī iegalvoja, ka tas tik mans jaunības maksimālisms. Viss šajā pasaulē esot sakārtots un lietas esot savās vietās.

Taču gāja gadi, pasaules dienas gāja uz priekšu, arī mana dzīve virzījās uz priekšu. Pabeidzu vidusskolu, iestājos augstskolā. Studēju filosofos. Cilvēki rādīja neizpratnē saviebtas sejas, kam gan man tas esot vajadzīgs, kas gan es būšot ar tādu izglītību, neko praktisku nevarēšot izdarīt.

Sabijos – ja nu izrādās, ka tiešām esmu kļūdījusies savā izvēlē! Nospriedu, ka viņiem var būt taisnība, un iestājos otrā augstskolā, lai studētu jurisprudenci.

Lekcijās sēdēju no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Nu cilvēki teica, ka esmu traka un iedzīšu tā sevi kapā. Iekšēji jutu diskomfortu no fakta, ka sāku ieslīgt akadēmiskajā vidē. Aklu sabiedrības, jautrības un spraiguma. Sāku strādāt firmā, lai izkustētos no monotonās klausīšanās. Nu es biju norakstīta, daži mani apbrīnoja, citi nopēla manu rīcību, un citi vienkārši pārstāja ar mani kontaktēties, jo viņus baidīja mana hiperaktivitāte. Sapratu, ka pa prātam jau neizdarīšu nekad, un vienkārši noslēdzos sevī. Nerunāju par to, ko daru, lai neradītu par sevi šausmīgi aizņemtās un svarīgās iespaidu, ja nu sanācis tā, ka kāds mans draugs tajā pašā laikā nospriedis baudīt dzīvi un nedarīt neko.

Filosofijas studijas pacēla mani spārnos. Katras lekcijas laikā guvu atklāsmi kādam jautājumam, kas manu prātu bija nomocījis jau ilgu laiku. Jutos apgarota un piepildīta. Šķita, ka pasaule iegūst sakārtotības auru manās acīs un domās kārtojās daudz sistemātiskāk un skaidrāk. Daudzās grāmatas, kuras, aizrautīgo lektoru pamudināta, steidzu izlasīt, krietni paplašināja manu redzesloku, un valodas piesātinātība bija jūtama ik izteiktajā teikumā. Jutu ieplūstam sevī piepildījumu, milzīgu zinātkāri un gribasspēku izzināt pasauli.

Nenoliedzami, kļūt par juristi bija mans sapnis jau kopš bērnības un jau sen biju izsapņojusi, kā lietišķā kostīmiņā smalkā birojā bārstīšu gudras valodas pērles un jutīšos par sevi pārliecināta. Taču šo pārliecību es neiegūšu ar sevis strostēšanu, bet gan ar pakāpenisku sevis izzināšanu un izprašanu.

Dzīvi biju pakārtojusi un biju samierinājusies ar nenovēršamo, kad burtiski pārsteidzos, izdzirdot izbrīnīto jautājumu, kāpēc gan es sagribēju gan iet uz filmas pirmizrādi. Cilvēki nesaprata, kāpēc gan būtu jāmaksā trīs reizes augstāka ieejas maksa par biļetēm, lai tikai redzētu filmu pirmā. Bet man tas bija svarīgi, pat nezinu, kāpēc! Gribēju sēdēt kinoteātrī un izjust to pirmreizības noslēpumaino auru. Alku izgaršot katru skaņu, frāzi, bildi. Biju laimīga.

Man ikdienā krīt uz nerviem, ja cilvēki savas neizglītotības un muļķības dēļ atļaujas kritizēt to, ko daru es. Man krīt uz nerviem visi tie brīvdomātāji, kas lielām, neizpratnē izbolītām acīm man jautā, kā gan es visu spēju savienot – divas augstskolas un vēl darbs. Man riebjas, ja man uz ielas lūdz cigaretes un pēc manas atbildes, ka es nepīpēju, burkšķ man virsū visādas blēņas par skopumu un augstprātību. Man riebjas, ka sabiedriskā transporta pieturās apkārtējie atļaujas pīpējot nostāties tā, lai tieši man virsū nāktu viņu izpūstie cigarešu dūmi. Man riebjas, ja sabiedriskajā transportā cilvēki grūstās, bakstās, lamājas un stumjas cits citam virsū. Man riebjas, ka ikdienā mani sit ārā no sliedēm visi traucēkļi. Es vēlos vien individuāli izprast šo pasaules kārtību un atrast savu vietu tajā.

Vai tiešām tas ir par daudz prasīts?

Mērija Kleina

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Ērihs Marija Remarks "Lisabonas nakts"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tā...

Ērihs Marija Remarks

Lisabonas nakts

     Pirms katra ceļojuma uz zināmām un ne tik zināmām pasaules zemēm, es „pārskrienu” ar acīm pāri saviem grāmatu plauktiem, lai izvēlētos kādu, kurā paustais vēstījums kaut nedaudz sasauktos vai nu konkrētā brīža noskaņu, vai ar valsti, uz kurieni vedīs mans ceļš. Tā kā devos uz Portugāli, lai vēl uz dažām nedēļām paildzinātu vasarīgo noskaņu, šķita likumsakarīgi, ka pirmais, pie kā apstājos bija E.M.Remarka „Lisabonas nakts.” Atminos, ka vēl skolas laikā tika izlasītas visas latviešu valodā izdotās E.M.Remarka grāmatas. Visvairāk gan atmiņā palikušas „Trīs draugi” un „Triumfa arka”. Tomēr, pošoties uz Portugāli, „Lisabonas nakts” ieskanējās no jauna. Nedaudz savādākos, tuvākos toņos. Ne tādēļ, ka gribēju atgriezties pie tik daudzkārt „apmuļļātās” 2.Pasaules kara tēmas, bet tādēļ, ka tikai E.M.Remarka darbiem piemīt spēja šo „zudušo paaudzi” parādīt ar visām tās cilvēcīgām vājībām – naidu, kaisli, draudzību, nodevību, kam pāri klājas kara bezcerīgums, dzīves „nevajadzīgums”. 

      Plānoju, ka grāmata „pietiks” visam lidojumam uz Lisabonu. Tomēr izrādījās, ka to izlasīju jau pirmajās stundās. Nereti atgriežoties pie kādas sen lasītas grāmatas, pamanu daudz nianšu, kas senāk šķita nenozīmīgas un mazsvarīgas, un kas vēl svarīgāk, pārlasot šādus darbus, saproti, ka arī domas, izjūtas un vērtības laika gaitā ir mainījušās. Šajā gadījumā mans sākotnējais mērķis bija mēģināt ieraudzīt Lisabonu E.M.Remarka acīm, tādu, kādu to redzēja bēgļi, kam Portugāles ostas bija pēdējais glābiņš un pēdējā iespēja izkļūt no kara elles un atgūt savu dzīvi.

     Par ko tad īsti ir „Lisabonas nakts”? Vai par bezcerīgu likteņa nejaušību? Vai par romeo – džuljetisku mīlestību? Vai par ticību nākotnei? Vai par bezjēdzīgi svarīgu politisku lēmumu ietekmi uz cilvēku dzīvēm? Šķiet, ka par visu iepriekš minēto. Bieži vien absolūta izmisuma un bezizejas brīdī ir nepieciešams tieši svešinieks, kuram uzticēties un atklāt to, ko nevienam no saviem tuviniekiem neatklāt. Vienkārši ģimeni un tuvinieku dzīves ir paņēmis karš. Bet tik ļoti ir nepieciešams izdzīvot, un bezcerīgās situācijās var palīdzēt tikai atmiņas. Atmiņas par dzīvi, kad tā bija dzīve, nevis bēgļa eksistence. Arī galvenais varonis, lai arī jau ir pieņēmis lēmumu par savas dzīves noslēgumu, vēlas vēlreiz „izdzīvot” savas dzīves laimīgākos brīžus. Kaut arī sapratne par dzīves „laimīgākiem brīžiem” parādās tad, kad tā ir zudusi uz mūžu. Tad tikai var līdzēt atmiņas. Tikai ir jāatrod kāds, kas ir ar mieru uzklausīt, kas ir ar mieru pievienoties ceļojumam svešā atmiņu pasaulē. Pretī saņemot liktenīgu dāvanu – jaunu identitāti, jaunu iespēju. Vai šī iespēja tiks izmantota lietderīgi?

Fragments no E.M.Remarka grāmatas „Lisabonas nakts”

-          Viņas vairs nav, un pēkšņi liekas, it kā viņas nekad nebūtu bijis, - viņš čukstēja, - Es lūkojos viņā, un nebija nekādas atbildes. Ko esmu izdarījis? Nogalinājis viņu vai padarījis laimīgu? Vai viņa mīlēja mani, vai arī es biju tikai spieķis, uz kura balstīties, kad tas viņai noderēja? Es nerodu atbildes.

-          Jums tādas vajag?

-          Nē, - viņš pēkšņi klusu sacīja. – Piedodiet. Varbūt arī ne.

-          Tādas atbildes arī nav. Nekad nebūs nevienas citas kā tā, kuru jūs pats sev dosiet.

-          Es jums visu izstāstīju, jo tas man jāzina, - viņš klusu teica. – Kas tā bijusi? Vai tikai tukša, bezjēdzīga dzīve, pievilta vīra un slepkavas dzīve...

-          To es nezinu, - sacīju. – Bet, ja vēlaties, - arī mīloša cilvēka dzīve un, ja tas jums svarīgi, savā ziņā svētā dzīve. Taču ko nozīmē vārdi? Šī dzīve ir bijusi. Vai ar to nepietiek?

-          Tā ir bijusi. Un tagad vairs nav?

-          Tā ir, kamēr dzīvojat jūs.

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Malborkas pils

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

MALBORKAS PILS

Malborkas pils ārpusē

Kad n-tās reizes ir izskriets cauri Polijas plašumiem, ar domu - ātrāk izbraukt tai cauri un nokļūt kādā no Vakareiropas romantiskajām pilsētām, tad pienāk brīdis, kad jautā sev - vai un uz kurieni vajag tā skriet? Varbūt pietiek tikai nokļūt līdz Polijai, lai atrastu visu gadu gaidīto atvaļinājuma mierīgo romantiku, ko izbaudīt kopā ar saviem vismīļākajiem cilvēkiem. Mūsu izvēle bija par labu Ziemeļpolijas pilsētām, pilsētiņām un piejūras ciemiem. Lai arī tas neskan eksotiski varenos virsrakstos, tomēr spēj sniegt daudz jaunu emociju.

Šobrīd jau pāršķirstot izveidoto foto albūmu, mēģinu sakārtot savus iespaidus. Kā izrādās, visvairāk bilžu (un laikam arī emocijas) man sniedza varenā Malborkas pils. Vēl tikai plānojot braucienu pa Ziemeļpolijas pilsētām, lasīju par vareno Malborkas cietokšņpili un templiešiem. Jāatzīst, ka templiešu tēma, bruņinieki, Svētie grāli un zudušās bagātības man jau ir "līdz brošai". Cik var atgremot un pārgremot šo visnotaļ nopietno vēsturisko tēmu, to pataisot par Holivudas tenku tipa grāvēju, kur galvenais ir nozaudēta karte ar padzisušu krustu, kas atzīmē milzīgu bagātību atrašanās vietu. Tomēr šķita muļķīgi būt Malborkas tuvumā un neapmeklēt šo pili. Savādi, bet Malborka nelika vilties ne mirkli.

Lai arī rinda pie biļešu kasēm bija samērā gara, viduslaiku noskaņu jau varēja manīt vēl pirms ieiešanas pilī. Tās ārpusē biļešu kontrolei palīdzāja līdzdarboties tempļiešu bruņinieki savos oficiālos formas tērpos. Kā izrādās šis Vācu ordenis dibināts Trešā krusta kara laikā Palestīnā. Līdz tam šis ordenis bija daļa no Hospitāliešu ordeņa, kad Akonas (Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189.g. - 1191.g.)

Templiešu bruņinieki sagaida ikvienu pils apmeklētāju

Lībekas un Brēmenes tirgotāji un mūki izveidoja, iespējams, pirmo kara hospitāli ievainoto krustnešu ārstēšanai. Vēlāk jau 12.gs neatkarīgu Vācu jeb Teitoņu ordeni Palestīnā izveidoja virsmestrs Hermanis no Zalcas (Hermann von Salca), par savu simbolu izvēloties melnu krustu uz balta fona.

1997.gadā Malborkas pili iekļāva UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā, jo tā ir lielākā ķieģelu gotikas aizsardzības būve pasaulē. Visa kompleksa kopējā platība - 210 000  m², kuru pirmajā mirklī ir grūti uztvert kā vienu veselumu.  Cietoksnis uzskatāmi raksturo Vācu ordeņa krustnešu arhitektūru.

Malborkas pilsēta vēsturiski ir pazīstama ar seno vācu nosaukumu Marienburga. Bet tās vēsture ir cieši saistīta ar Malborkas pils – Vācu ordeņa rezidences vietu. No 1309. gada Vācu ordeņa mītnes vieta tika pārcelta no Venēcijas uz Marienburgu, un pati pils bija Prūsijas valsts politiskais centrs, kā arī lielmestru dzīvesvieta.

Priekšpils iekšpagalma instalācijas

Malborkas cietokšņpili būvēja vairāk kā divus gadsimtus. Būvdarbi tika uzsākti 1275.gadā. Saskaņā ar arhitektu ieceri, pili, kuru vienlaikus plānoja kā pamatīgi nocietinātu aizsardzības kompleksu, bija jābūvē kā divu salīdzinoši autonomu cietokšņu vienību, kas sastāvētu no galvenās pils un priekšpils. Un abas tās savienotu paceļamais tilts.

Paceļamais tilts, kas savieno abas pils daļas

Šobrīd starp abām šīm kompleksa daļām ir izveidota jauka un salīdzinoši klusa pastaigu taka gan ar mūsdienu mākslas instalācijām, gan vēsturiskiem priekšmetiem, kapu plāksnēm un lielgabalu lodēm.

Lielgabala lodes, kas dažādos laikmetos mēģināja izlauzties cauri pils biezajiem mūriem

Pils gaiteņi, telpas, pagrabi ir kā milzīgs labirints, no kura tikai zinātājs spētu atrast īsto izeju. Mūsdienu ceļotājam dzīvi atvieglo visur redzamās norādes, kas novirza pareizajā virzienā. Ir telpas, kurās iekārtotas muzejiskas ekspozīciojas, kas stāsta par Malborkas pils un pilsētas vēsturi, ir telpas, kas pēc Otrā Pasaules kara ir restaurētas un atstātas tukšas. Tomēr daudzie gaiteņu labirinti ar pašu soļu atbalsīm spēj pamatīgi samulsināt.

Malborkas pils neskaitāmie gaiteņu labirinti

Lai arī milzīgā pils kompleksa, tā gaiteņu, dārzu, muzeju ekspozīciju pētīšanai atvēlēju vairākas stundas laika, tomēr šķiet, ka palika kaut kas līdz galam neizzināts, nesaprasts. Tas nozīmē tikai to, ka atkal dzirdot Malborkas vārdu, noteikti ieklausīšos tā skanējumā.

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Austrumindijas atskaņas – Sikimas karaliste jeb kāpnes uz debesīm

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

Austrumindijas atskaņas – Sikimas karaliste jeb kāpnes uz debesīm

         Pellinga ir pilsēta, no kuras visērtāk un labāk var iepazīt Sikimas neskartās dabas nostūrīšus. Noslēpumainā Sikimas karaliste pastāvēja līdz pat nesenajam 1975.gadam, kad tā tika iekļauta Indijas sastāvā. Tomēr arī šodien, atrodoties lielvalsts sastāvā, tā ir spējusi saglabāt lielu autonomiju un, šķērsojot šīs pavalsts robežu, ir jāiegūst īpaša atļauja un jāatrāda robežsargiem pase, lai vēlāk tur tiktu iespiests neliels trijstūra formas zīmogs. 

Sikimas karalistes karogs

            Sikima atrodas Himalaju nogāzēs starp Butānu, Nepālu un Tibetu, kur grūti pieejamās ielejās rimti un nesteidzīgi rit ierastā ikdienas dzīve. Vissenākie zināmie pirmiedzīvotāji, kuri te mitinās arī mūsdienās, ir lepčas, kas 8.gs ieradās Sikimā no Tibetas. Neesošo lielceļu zemē pat pārvietoties ar auto ir iespējams lēni un nesteidzīgi.

            Apkārtējo ieleju nepieejamība, varenās Himalaju virsotnes, nostāsti par redzētajiem sniega cilvēkiem, tas viss it kā apstiprina leģendu par kādu budistu mūku Rinpoči, kas te bija ieradies, lai paslēptu svētās relikvijas. Kad tas tika paveikts, mūks lūdzis palīdzību kalniem, lai tie paslēptu ielejas no ziņkārīgajiem acu skatiem. Iespējams, tādēļ arī mūsdienās ne visas ielejas ir apzinātas un kartēs iezīmētas, un daža laba ieleja ir pieejama pēc vairāku dienu pārgājiena (protams, bez auto). Ne velti Sikimu dēvē arī par apslēpto ieleju vai apslēpto dārgumu zemi. Atrast šos dārgumus ir lemts tikai izredzētajiem. Arī Nikolajs Rērihs te uzturējās vairākus gadus un vēlāk šo zemi nodēvēja par vietu, kur meklēt „kāpnes uz debesīm”.

No ikvienas ēkas Pellingas pilsētā var redzēt Himalaju sniegotās virsotnes

            Pellinga (viena no Sikimas nelielajām pilsētām) atrodas 2086 metrus virs jūras līmeņa. Tas nozīmē, ka gaisa temperatūra atbilst Latvijas pirmsapkures sezonas temperatūrai. Naktī te varētu būt ap nulli. Lieki piebilst, ka smalkajai angļu stila viesnīcai apkure pat nebija ieplānota. Un novembra gaiss bija ļoti spirgts arī viesnīcas istabiņās. Tad nu pirms katras pārģērbšanās vai mazgāšanās nācās psiholoģiski „nobriest”. Pirmajā vakarā pirms došanās pie miera atcerējos filmu “Bāskervilu suns”, kur Dr.Vatsons (V.Solomina izpildījumā) Baskervila pilī, sava skaistajā naktstērpā ar cigāru zobos, mīņājoties uz paklāja mēģināja sadūšoties un iekāpt aukstajā gultā. Manas sajūtas bija līdzīgas, ja nu vienīgi naktstērps nebija tik elegants un izpalika arī cigārs. Kādu laiku es mīņājos pa paklājiņu līdz atskanēja glābējklauvējiens pie durvīm. Tur - indietis ar…… termoforu (siltu). Tā nu varēju laisties snaudā siltajās turku aviokompānijas dāvātās zeķītēs, veikalā Maxima pirktajā sarkani rūtotajā pidžamā, ar indiešu termoforu padusē.

            Tālāk neko neatceros, pamodos gluži mundra, līdz sekoja atklāsme, ka tagad ir jāsaņemas, lai atkrampētos no termofora un sāktu jaunu dienu.

Tašidingas klostera mūki

            Es ar lielu entuziasmu devos brokastīs, kur mani laipni sagaidīja trīs vietējās izcelsmes nepālieši. Pēc tam, kad man laipni tika ierādīta vieta pie galda, kur pa logu skatam paveras karaliska ainava – visus sargājošie Himalaji, man tika pienesta saldi melnbalta tēja, maizītes un omlete. Piebildīšu, ka milzīgajā brokastu telpā biju viena. Lēnām sāku malkot tēju, līdz sajutu, ka visi trīs nepālieši uzmanīja katru manu kustību. Viens pienesa salvetīti, ar ko nosusināt tējā apmērcētās lūpas, otrs tūlīt mundri papildināja tējas tasīti, trešais bija gatavs steigties uz virtuvi, lai izpildītu katru, pat viskaprīzāko manu vēlmi. Šādā neierastā atmosfērā lēnām mēģināju sagremot omleti, kas bija padevusies visnotaļ garda, bet triju acu pāru uzraudzīta garšoja neierasti. Šo mulsumu papildināja mana gida ierašanās, nevis, lai pievienotos brokastīm, bet, lai pasniegtu dienas laikrakstu angļu valodā. Un ar vārdiem: “Madam, take your time” (Madām, nesteidzieties, izbaudiet rītu), klusi nozuda. Sajutos tā it kā būtu ieradusies nepareizajā dress code. Situācijai vairāk būtu piemērota kāda balta krinolīna kleita ar korseti, baltie mežģīņu cimdiņi, neliela cepurīte. Neskatoties uz situāciju, kaut kā omleti „piebeidzu”. Un diena varēja sākties.

            Lielākā daļa Sikimas iedzīvotāju savulaik ir ieceļojuši no mūsdienu Nepālas un Tibetas teritorijas. Tiek uzskatīts, ka nosaukumu ir devuši vietējie limbu tautības iedzīvotāji. „Su” limbu valodā nozīmē jauns, ”khyim” – pils vai nams. Jauna pils, kuras būvniecība aizsāk varenās karalistes – Sikimas, izveidošanos. Tibetieši šo vietu dēvē par Dendžongu (Denjong), kas burtiski tulkojot nozīmē – rīsu ieleja. Un jāsaka, ka rīsu terases te ir skatāmas gandrīz katrā kalnu nogāzē. Lepčas (lepcha), kas ir senākie Sikimas iedzīvotāji, savu pirmdzimteni dēvē Nye-mea-el vārdā, kas nozīmē – paradīze. Lai vēl vairāk sajauktu galvu, varu tikai piebilst, ka Hindu reliģiskajos rakstos šī vieta tiek saukta par Indrakil, kas ir kā veltījums Indras dievībai. Bet pietiek par vēsturiskajiem nosaukumiem. Gribēju pārliecināties vai tūrisma ceļveži nemelo, pieminot daudzas svētvietas, tempļus, meditāciju vietas, kas atrodas tik tālu no ierasto Indijas pilsētu burzmas.

Khecheopairi ezers

            Sāku ar vairākiem ūdenskritumiem, kas bija fantastiska iespēja izlocīt kājas pēc salīdzinoši ilgas braukšanas pa neceļiem. Rimbi ūdenskritums, Khancendzung ūdenskritums, Phamrong ūdenskritums. Sajūtas vislabākās - kalni, aizas, no kalniem plūstošas upes, kas veido ūdenskritumus vienu pēc otra. Tālāk jau sekoja Khecheopairi ezera apmeklējums. Te nu gan mana straujā sajūsma par pēkšņi pazuda. Sajūta bija tāda, ka ir iestājies miers. Nevis tā, ka vairs neviens nekaro, bet pilnīgs, absolūts iekšējs miers. Izrādījās, šī ir svētvieta gan budistiem, gan hinduistiem. Tiek uzskatīts, ka vai nu Buda, vai dieviete Tara, vai varenais Šiva ir atstājusi šeit savu pēdu nospiedumus, no kuras vēlāk ir sācis plūst avotiņš, izveidojot ezeru pēdas formā. Šis 3.79 ha nelielais ezers ir veidojies 3500 gadus atpakaļ un tā izliegtā forma tik tiešām atgādina lielu pēdas nospiedumu. Savāda vieta. Te nemanīt tūristu barus. Esmu tikai es un vel daži vietējie. Kā noskaidroju, pie šīs svētvietas nāk cilvēks, kam tik tiešām sirds ir pilna līdz malām. Par niekiem neviens ne nelūdz. Ilgs mūžs, labklājība, veselība – tās ir lietas par kuram meditē netālu esošajā lūgsnu zālē. Starp citu, ezerā neiekrītot neviena vēja norauta lapa, un, ja ari kāda iekrīt, tad uzreiz kāds no svētajiem putniem to aiznes prom.

Ceļš uz Tashiding klosteri

            Nākamā vieta mani pārsteidza vēl vairāk. Tas bija Tashiding klosteris, kura vēsture ir aizsākusies salīdzinoši nesen, tikai 1716.gadā. Stāsta, ka kāds guru esot izšāvis bultu un meditējis vietā, kur tā piezemējusies. Pats klosteris atrodas kalnā, kuram ir sirds forma. Gadskārtējo Bumchu svētku laikā te tiek atvērts īpašs aizzīmogots trauks, pēc kura tiek pareģota Sikimas nākotne turpmākajam gadam. Šo trauku kāds budistu svētais esot piepildījis ar ūdeni 17.gs. Reizi gadā, atverot trauku, pēc ūdens līmeņa tajā varot noteikt, kāds būs gads. Ja ūdens ir līdz malām, tad gads būs veiksmīgs, ja ne – tad jāaizlūdz un jāgaida nākamais gads. Pēc šādas pareģošanas trauka ūdeni sajauc ar blakus plūstošo upju ūdeni un dāvā ikvienam, kurš grib iegūt svēto ūdeni.

            Pēc šīm svētvietām sekoja vēl Pemajangce klosteris, bet man nez kāpēc sirds teica – pietiek! Mākoņos ietinās ari mani varenie un klusējošie pavadoņi – Himalaji, kas it kā uzmanīdami manas izjūtas, raudzīja, lai nekas netiktu pārlieku sasteigts.

Un savā piezīmju – atklāsmju blociņā esmu ierakstījusi – katra vieta spēj mums sniegt tikai to un tādā daudzumā, ko mēs paši esam spējīgi pieņemt.

Sangachoeling klosterkalnā saullēktā vien mana bērnus un
dzird mūkus, skandējot rīta mantras

            Nākamajā dienā mans gala mērķis bija Gantokas pilsēta, kas ir viena no Sikimas senajām galvaspilsētām. Tomēr pirms došanās prom no Himalaju ieskautajām ielejām, rītu sāku ar fantastisku pastaigu Sangachoeling klosterkalnā, kur man tika dāvāta kārtējā mistiski maģiskā sajūtu buķete. Nezinu, kā precīzāk aprakstīt tā brīža izjūtas. Jums būtu jāiedomājas saullēkts, kur pakāpeniski pie zilas debess juma parādās sniegotas kalnu virsotnes, kuru augstumā tā vien šķiet, ka paši atrodaties. Un tepat līdzās skan klusas, bet labi sadzirdamas, mūku skandētās rīta mantras. Vel tagad atceroties – tirpiņas sajūtu.

            Dodoties jau tālāk uz Gantoku, kas arī atrodas gana augstu kalnos (1750 m. v.j.l.), varēja skatīt gadu simtiem rūpīgi apkoptās rīsu terases, kuras nomainīja kardamona audzes, kam atkal sekoja rīsu terases. Šādā augstumā rīsu ražu var novākt tikai reizi gadā, un novembris, decembra sākums ir brīdis, kad rīsu lauki jau ir devuši savas gada laikā izaudzētās veltes cilvēkiem.

Rumtek klosteris Gantokā

            Tuvojoties Gantokai, apmeklēju vēl vienu klosteri - Rumtek klosteri. Ieejot tā teritorijā sajūta bija tāda, it kā kaut kas šeit nav īsti kārtībā. Es negribu noliegt šīs vietas vēsturiskumu, bet iekšējā balss teica – nav labi. Toties leģendas gan ir varenas. Stāsta, ka pirmais Karmapa (tibetiešu budisma klostera galva) Rumtekā vairākus gadus esot meditējis līdz kādu dienu pie viņa ir nolaidušās 10 000 fejas, kas mūkam ir dāvājušas pa matu šķipsnai. No šīm matu cirtām vēlāk esot noausta melna cepure. Tādēļ mūkus, kas ir piederīgi šim klosterim, dēvē par melno cepuru sektu. Šī svētlieta vēl joprojām atrodas šajā klosterī un to drīkst valkāt tikai un vienīgi klostera Karmapa. Jautāsiet, kāpēc lai šādā vietā kaut kas nebūtu kārtībā? Izrādās, ka 1986.gadā viens no Karmapām traģiskā negadījumā gāja bojā, un budisti nespēja vienoties par to, kurš tad īsti būs nākamais līderis. Taisnība tika meklēta diskusijās, kas izraisīja nopietnu militāru konfliktu, kurā cieta gan mūki, gan klosterim pilnīgi nepiederošas personas. Vieni uzskatīja, ka nākamajam Karmapam jānāk no Tibetas, otri – no Butānas. Tāpēc, ieejot klosterī, arī šodien ikvienam ārzemniekam (ari man tai skaitā) tiek noņemta pase, kuru atpakaļ var saņemt pametot klosteri.

            Atliek vien piezīmēt, ka visiem līdzekļiem pierādot savu taisnību, būtu labi, ja mēs paši rīkotos taisnīgi un nepazaudētu pašu taisnības ideju, kuras dēļ viss aizsākās.

 

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Austrumindijas atskaņas –Dārdžilinga

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

Austrumindijas atskaņas –Dārdžilinga

 

Khančendžungas virsotnes

         Pavisam nesen atgriezos no Indijas Ziemeļiem jeb precīzāk Kašmiras un Ladakhas štatiem. Iespaidu tik tiešām daudz – gan budistu klosteri, gan dabas skati, gan senā Zīda ceļa atzari. Lielākā daļa ceļojuma noritēja gana augstu virs jūras līmeņa. Ne velti Khardung La pāreja tiek dēvēta par pasaulē augstāko braucamo kalnu pāreju. Domāju ir jāpaiet laikam, lai es varētu skaidri noformulēt savus pretrunīgos šī brīža iespaidus. Kārtojot savas piezīmes pa folderīšiem, sāku pārlasīt savu iepriekšējo ekspedīcijas braucienu uz Austrumindiju un Bangladešu, kuru sīki un smalki bija izplānojis „Impro”. 

            Tātad – pagājušā gada nogalē devos mūsdienās tik iecienītās Indijas virzienā, savu uzmanību veltot mazāk zināmajai austrumu daļai – Rietumbengālei, Sikimai un Orisai. Manam fotoobjektīvam garām nepaslīdēja arī Himalaju sniegotās kalnu virsotnes, tai skaitā Indijas augstākā virsotne Khančendžunga (8598 m v.j.l.), kas slēpj „piecus sniega” dārgumus, kurus skatīt nez kādēļ nevienai sievietei nav lemts. Savāds nostūris. Te pat magones mēdz būt zilas, pandas – sarkanas, vai neizklausās dīvaini? Un Dārdžilingas rīta miglā tītie tējas lauki...

            Protams, neaizmirsu austrumnieciski kosmopolītisko Kalkātu (savulaik dēvēta par Kalkutu), kur savu iedvesmu smēlās gleznotājs, dramaturgs, horeogrāfs un dzejnieks Rabindranats Tagore.

            Orisas izdaudzinātās pludmales, tempļu pilsēta Purī, Sundarbani un pasaulē lielākais mangrovju mežs, kur nesteidzīgi siro 245 Bengālijas tīģeri. Daļa dabas parka 105 000 kvadrātkilometrus lielā teritorija pieder Bangladešai, uz kurieni tālāk veda mans ceļš.

Himalaju sarkanā panda

            Kā teicis R.Tagore romānā „Mājās un pasaulē”: „Dievi mūsu dzīves ieglezno neskaidri. Viņu nolūks ir ļaut mums pašiem kaut ko mainīt, izdzēst un ieskicēt no jauna.” Manas Austrumindijas un Bangladešas skices jau savulaik tika publicētas „Impro ceļojumi” mājas lapā (gan draugiem.lv, gan facebook.com). Bet pēc pēdējā ceļojuma pa citiem Indijas štatiem, vēlos vēlreiz atgriezties un nedaudz salīdzināt divu tik atšķirīgu braucienu izjūtas.

          Nokļūšana Austrumindijas pilsētā Dārdžilingā izrādījās nebūt nebija tā vienkāršākā. Mani vienmēr ir fascinējusi Indijas lidostu un dzelzceļa staciju kārtība, kur galvenais nav saprast, bet gan paļauties uz apkārt esošo padomiem (kas bieži ir pretrunā viens otram) un savu intuīciju. 

            Sāksim jau ar to, ka indietis pat lidmašīnā kāpj pa savai modei - ar lielu troksni, ieņemot viņaprāt vislabāko vietu, kas gandrīz nekad nav viņa īstā vieta. Rosība lidojuma laikā nerimst ne uz mirki, kas vienmērīgi turpinās lidostas teritorijā un arī ārpus tās. Lidostā velti ir meklēt un sekot kādām norādēm, labāk uzreiz jautāt kādam uzticīga paskata darbiniekam. Parādot nākamā lidojuma biļeti, apsargs man laipni paskaidroja, ka man jādodas laukā no lidostas ēkas, jāiet līdz kolonnai Nr.9 un tur būšot puisis, pie kura man ir jāpiesakās. Labi, ka kolonnas bija sanumurētas, nebija jāskaita. Puisis bija, izdrukāja man autobusa biļeti uz trešo terminālu, kaut gan skaidri un gaiši manā biļetē ir minēts termināls Nr.1D. Pēc kādām 45 minūtēm ap mani jau bija pulcējies paprāvs pulciņš ar cilvēkiem, kas arī gribēja nokļūt uz 1D termināli. Un pārsteidzoši, tik tiešām nokļuvu īstajā vietā un laikā

            Toties ierodoties Bagdogrā, kur mani vajadzēja sagaidīt vietējam gidam, secināju, ka mani neviens negaida. Izrādījās, ka paredzētajam gidam sieviņa ir pēkšņi piedzemdējusi meitiņu (lai ari dažreiz es mēdzu izteikties skarbāk, es nudien pie šī pēkšņuma neesmu pie vainas). Gaidīju nākamo gidu, kurš tomēr man pievienosies tikai pēc dažām dienām. Tad pēkšņi saņēmu zvanu no Deli centrālā biroja, ka firmas pārstāvji nespēj mani atrast mazajā Bagdogras lidostā. Tad nu metu kaunu pie malas un skaidri un gaiši teicu - esmu vienīgā blondīne šajā ēkā. Un pēc neilga brīža mēs tik tiešām laimīgi satikāmies.

Saullēkta gaidās

            Nākamo dienu Dārdžilingā sāku ar saullēkta gaidām Tīģera kalnā. Saprotu, ka šādu pasākumu klusi meditējot tik slavenā pilsētā nenoorganizēt. Tomēr mani pārsteidza vietējo tūristu praktiskā pieeja. Skatu laukuma viducī uzbūvētajā ēkā, kuras viena puse ir iestiklota un viducī salikti krēsli, ērti bija iekārtojušies saullēkta skatītāji. Sajūta tāda, ka bariņš interesentu ir ieradušies paskatīties jaunāko “Krēslas” vai “Džeimsa Bonda” sēriju. Trūkst tikai popkorns un Pepsi glāzes. Tomēr ēkas ārpusē drūzmējas īstenie saulītes gaidītāji. Un man par milzīgu pārsteigumu gaisma parādījās nevis austrumu pusē, bet gan pretējā pusē! Izrādījās, ka pirmās horizontu izgaismo Himalaju tūkstošmetrīgās virsotnes. Nu, protams, tās saulīti no saviem augstumiem ierauga pirms maniem 164 cm. Un šajā maģiskajā brīdī iestājās klusums (varbūt es vienkārši vairs nesaklausīju klaigas, kas piedāvā karstu tēju vai kafiju) un miers. Nākamā pie horizonta parādījās pati saulīte, šoreiz pareizajā debess pusē. Un diena varēja sākties.

Pirmās tiek izgaismotas Himalaju
virsotnes,kas atrodas rietumos

            Uzmanību pievērsu vairākiem tūrisma ceļvežos pieminētajiem apskates objektiem. Himalaju alpīnisma institūts sniedza plašu informāciju par Everesta un citu slavenāko virsotņu iekarošanu. Pats institūts atrodas zooloģiska dārza teritorijā, kur skatāmi daudzi augstkalnu faunas pārstāvji. Tai skaitā ari sarkanā panda. Par interesantu piedzīvojumu izvērtās brauciens ar tā saucamo rotaļu vilcienu, kas nav domāts rotaļām un spēlēm. Pati dzelzceļa līnija ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet lokomotīves, kas divus vagoniņus stumj kalnā pa šaurajām sliedēm, kuras vietām šķērso ielu braucamo daļu, rada mērenu haosu satiksmes plūsmā. Vecākā lokomotīve, kura vēl joprojām darbojas, ir ražota 1892.gadā.

Saullēkts Dārdžilingas Tīģera kalnā

            Un, protams, Dardžilingas apskate nebūtu pilnīga bez kādas tējas plantācijas apmeklējuma. Un es izvēlējos Happy Valley (Laimigās ielejas) tējas plantāciju, kuras viens no galvenajiem klientiem ir slavenā Harrods veikalu ķēde. Diemžēl novembrī tējas lapiņas vairs nevāc un galvenokārt nodarbojas ar pašu tējas krūmu apkopšanu, mēslošanu, lai jau ar martu atsāktu tējas lapu plūkšanu. Diemžēl visa šeit saražotā tēja ir paredzēta eksportam, tāpēc vietējos veikalos var nopirkt tikai kaimiņu plantācijās audzēto tēju. Ikdienā indieši dzer melno blendēto, jeb miksēto tēju, kad tiek sajaukta dažādos augstumos un dažādās vietās augušās tējas lapiņas, pagatavota tēja un noteikti pievienots piens ar cukuru (kondensētais piens). Man kā īstenam tējas baudītājam sākumā šādas tējas garša šķita neierasta, šobrīd šo zemi nespēju iedomāties bez saldās melnbaltās tējas.

Dārdžilingas Happy Valley tējas plantācijas

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Tādžmahala – astotais pasaules brīnums

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

Tādžmahala – astotais pasaules brīnums      

       

            Šodien gandrīz katra sevi cienoša valsts ir atradusi kādu savu „septīto pasaules brīnumu”, ar ko pievilināt interesentus. Tomēr, tad, kad ir jālūdz nosaukt „klasiskie” pasaules brīnumi, tad tālāk par Ēģiptes piramīdām netiekam.

            Pats vārds „pasaules brīnums” ir kas tāds, kas mūsdienu pārgudrajam prātam nešķiet nekas sevišķs. Nu, mūsu senči uzbūvēja augstu torni, ierīkoja dārzus un kas par to, teiktu daudzi mūsdienu ceļotāji – gudrinieki. Tādēļ pirms ķeršos pie nupat apmeklētā Tādžmahala izjūtu apraksta, nedaudz pakavēšos pie vēsturiskajiem septiņiem pasaules brīnumiem.

            Vispirms jau pats skaitlis septiņi, šķiet nav izvēlēts nejauši. Ne velti ir vairākas grāmatas, kas aplūko astotos pasaules brīnumus, bet skaitlis septiņi paliek nemainīgs, pat, ja mainīsies pašu brīnumu saraksts. Septiņi tiek uztverts kā maģisks skaitlis, kas ir pieminēts daudzās reliģijās, tai skaitā pirms kristīgās ticības. Babilonieši šo skaitli saistīja ar septiņām planētām. Ne velti viņu celtajiem tempļiem vienmēr bija septiņi līmeņi. Bībelē skaitlis septiņi esot pieminēts apmēram 500 reižu. Katram no mums kaut reizi dzīvē ir nācies uzklausīt gan ar kristīgo, gan ar pagānisko tradīciju saistītus stāstus par pasaules radīšanu. Tā izrādās arī ir notikusi septiņās dienās. Un tieši septītajā Dievs atpūtās. Dienu skaits nedēļā, varavīksnes krāsas, tikumi un nāves grēki (kristietībā), debesis islāmā, pat cilvēka dzīves posmi (Šekspīra lugā „Kā jums tīk”) ir septiņi. Tā varētu turpināt bezgalīgi. Pat, ja mēs uz šo ciparu raugāmies no mūsdienu zinātnes un loģikas viedokļa, tad izrādās, ka septiņi ir optimālais lietu vai parādību skaits, ko cilvēks var vienkārši atcerēties.

Hērodots

            Pirmais septiņus pasaules brīnumus nosauca Hērodots 5.gs p.K. Arī vēlākos gadsimtos dažādi domātāji, filosofi minēja tos pašus, jau Hērodota nosauktos brīnumus – bizantiešu matemātiķis Filons (225.g.p.K.) un grieķis no Sīdonas Antipatrs (130.g.p.K.) ir tikai slavenākie no mums zināmajiem. Tā kā par senajiem un pirmajiem septiņiem pasaules brīnumiem nevar nosaukt nedz Tādžmahalu, nedz arī Lielo Ķīnas mūri. Tie vienkārši vēl nebija uzbūvēti 5.gs p.K. Tātad vēsturiskie septiņi pasaules brīnumi ir – Gīzas piramīdas Ēģiptē, Babilonas gaisa dārzi, Artemīdas templis Efesā, Zeva statuja Olimpijā, Halikarnāsas mauzolejs, Rodas koloss un Faras bāka Aleksandrijā. Visas iepriekš minētās celtnes ir sava laika unikālas inženiertehniskas būves, kas pārsteidza ar savu vērienīgumu. Diemžēl jau viduslaikos lielākā daļa no šiem brīnumiem bija nopostīti. Kā viduslaikos, tā arī mūsdienās tikai piramīdas Gīzā ir saglabājušās un skatāmas ikvienam interesentam. Un apraksti par vēsturiskajiem brīnumiem laika gaitā tik tiešām ir kļuvuši tik „brīnumaini”, ka šodienas pētniekiem ir grūti novilkt robežu starp vēsturiskajiem faktiem un vēsturisko tekstu pārrakstītāju fantāziju.

            Lai kā arī būtu, tomēr man šķiet pieņemamāk, ka šo septiņnieku liekam mierā un pievēršamies tā saucamajiem astotajiem pasaules brīnumiem. Un šajā sarakstā viena no pirmajām būvēm atrodas Indijā, Agras pilsētā būvētā Tādžmahala, kas gadsimtu gaitā ir kļuvusi par Indijas simbolu. Viss aizsākās ar nejaušu tikšanos tirgū, acu skatienu...

            1612.gadā Indijā valdīja viens no mogulu imperatoriem Džahangīrs, un kroņprincis Khurams varēja baudīt bezrūpīgās kroņprinča dienas. Viena no daudzajām leģendām, kas stāsta par pārlaicīgas mīlestības uzplaukšanu divu jauniešu sirdīs, kad iegriežoties vietējā tirgū, Khurams pamana vienkāršu, nabadzīgu, bet pasakaini skaistu meiteni ar pašdarinātajām koka krellēm rokās. Un lēmums tika pieņemts – viņa papildinās prinča jau tā kuplo harēmu. Tomēr savstarpējās jūtas esot bijušas tik spēcīgas, ka pārējās skaistules Khurams vairs neievēroja. Citi avoti gan vēsta, ka pasakainā skaistule ir valdnieka Džahangīra pirmā vezīra meita. Bet nedomāju, ka tas ir tik būtiski, kāzas tika svinētas 1612.gadā, kad jaunajai princesei Mumtāzai Mahalai tolaik ir bijuši 19 gadi, kas pēc tā laika Indijas standartiem jau ir pieklājīgs vecmeitas vecums. Lai nu kā, bet tālāk sekoja tam laikam neiedomājamais – jaunā sieviņa bija līdzās savam princim, vēlāk arī valdniekam Šāham Džahanam ikvienā dzīves mirklī. 17.gs ne tikai Indijā, bet arī Eiropā sievietes vieta bija gana stingri ierādītā. Īpaši austrumos, kur labākajā gadījumā tās galvenā dzīves vieta bija harēms. Bet Mumtāza Mahala vienmēr atradās līdzās savam valdniekam un dzīvesbiedram gan valstiski svarīgās pieņemšanās, vezīru sanāksmēs un pat tālākos ceļojumos.

            Franču ārsts, filosofs un ceļotājs Fransuā Bernjē, kurš Indijā dzīvoja apmēram 12 gadus, šo valdnieku pāri ir aprakstījis savās piezīmēs, minot, ka Šāhs Džahans apkārtējās galma skaistules pat nav ievērojis.

            Septiņpadsmit gadus ilgajā laulībā pasaulē nāca 13 bērni, bet diemžēl 14. dzemdības sākās Burhanpurā, kur atgriežoties mājās no uzvaras pār kaimiņteritoriju Dekānu, nelielajā pagaidu nometnē piedzima  14. bēbis. Bet daudzos pārgājienos un dzemdībās novājinātā Mumtāza Mahala pēc virknes sarežģījumiem mirst (36 gadu vecumā). Šāhs Džahans Mumtāzai Mahalai apsola, ka uzbūvēs viņai tādu pieminekli, kuru apbrīnos vēl gadu simtiem, bet Mumtāza Mahalai vienīgi lūdz savu vīru izturēties pret bērniem, nevis kā valdniekam, bet kā mīlošam tēvam. Ko, protams, Šāhs Džahans apsola. Likteņa ironija, bet tieši viens no viņa dēliem, nogalinot savus brāļus, iesloga arī savu tēvu Agras cietoksnī.

            Saskaņā ar Šāha Džahana ieceri, pasakainā mauzoleja celtniecībai bija jāsākas pēc iespējas ātrāk. Un jau 1631. gadā (citviet min 1632.gadu) tika pieaicināti pasaules labākie arhitekti gan no Indijas, gan Persijas un Osmaņu impērijas pilsētām. Par Tādžmahalas galveno arhitektu uzskata persiešu izcelsmes indieti Ustadu Ahmadu Lahaurī. Dažviet piemin arī kādu venēciešu un franču arhitektu, bet diemžēl nav saglabājušās nekādas vēsturiskas liecības par Eiropas arhitektu klātbūtni Agrā. 22 gadu laikā tapa unikāls mauzolejs – piemineklis mīlestībai, kurā harmoniski apvienojas persiešu, indiešu un islāma arhitektūras stili. Marmors, dārgakmeņi, pusdārgakmeņi, 500 kg zelta un pārcilvēcīgs 20 000 amatnieku darbs. Ieskatoties mauzoleja inkrustācijās, var apbrīnot 17.gs amatnieku meistarību. Un perfekti izvēlēta gleznaina vietu Jamūnas upes krastā, kas lieliski ir pārskatāma arī no Agras galma un cietokšņa – Sarkanā forta, kur mūža pēdējos gadus pavadīja ieslodzījumā Šāhs Džahans. 17 ha liela teritorija tika labiekārtota tā, lai no apkārtējās pasaules ikdienas kņadas to pasargātu augstie kompleksa mūri, kas tika būvēti jau noslēguma posmā. Un pats mauzolejs būvēts uz paaugstinājuma, kas rada ilūziju, ka gabaliņš no paradīzes ir iespējams arī šeit, zemes virsū.

            Kopš 17.gs tiek pētīts un analizēts mauzoleja arhitektūras stils, meklējot kādu simbolisku nozīmi ikvienā tā ornamentā vai kontūrā. Pusdārgakmeņu inkrustācijas ir „uzdevušas toni” mūsdienu tūristu suvenīriem, kur ikvienam kārojas iegādāties kādu marmora lādīti, vāzi vai pat paša Tādžmahala miniatūru kopiju. Tikai atšķirībā no īsteni patiesā marmora, ceļotājiem piedāvā sapresētus marmora putekļus, kas sabirzt pie niecīgākā pieskāriena.

            Mans mērķis nav uzskaitīt ikvienu dekoru vai dārgakmeņus, kas īpaši saullēktā atdzīvina seno mīlas stāstu. Pirmais jautājums, uz kuru mēģināju rast atbildi, pirmo reizi sperot kāju Tādžmahala kompleksā bija – kas tad te ir tāds īpašs? Vai tiešām tikai šī unikālā vērtīgā (es domāju – dārgakmeņu un zelta ziņā) celtne gadsimtiem piesaista interesentus? Un visbeidzot, kāpēc tā tiek uzskatīta par brīnumu, un nav svarīgi, kuru kārtas numuru tai piešķiram.

            Kas tad ir Tādžmahalas brīnums? Vārds „brīnums” jau pats par sevi nozīmē kaut ko ārpus realitātes esošu. Tādu, kas pastāv ārpus normām un likumiem un ir gana iracionāls. Tomēr mauzoleja ēka ir gluži reāla, skatām un pat taustāma. Pieminot Tādžmahalu, mēs parasti to dēvējam par skaistāko pieminekli mīlestībai. Tomēr nav daudz valdnieku, kas līdz 17.gs būtu dalījies savā valdīšanā ar vienu no savām daudzajām sievām. Pieminēt un runāt par mīlestību, kur pat mūsdienās tiek slēgtas tā saucamās „sarunātās” laulības, kad vecāki vienojas par precībām pat saviem bērniem nezinot, ir diezgan neierasti. Lai cik tas arī liktos neiedomājami, arī mūsdienās daudzi jaunie pāri viens otru pirmo reizi ierauga tikai kāzu ceremonijas laikā. Bet te, Agrā ir skatāms piemineklis jūtām, laimei un vienlaikus nelaimei, jo nekas uz šīs zemes nav mūžīgs. Pat viskvēlākās jūtas, kas dzīvo tikai tik, cik ilgi pukst mūsu sirds. Mīlestība nav vienīgi attieksme pret kādu cilvēku. Tas ir kas vairāk. Tā ir attieksme pret pasauli kopumā. Droši vien, te nevajadzētu jaukt ar pseidomīlestību, kura ir redzama ik uz soļa. Šķiet, ka mēs tā īsti vairs negribam (nevis nemākam) tās nodalīt. Tā taču ir vienkāršāk – vienā mirklī kādam tuvam cilvēkam pateikt, ka mīlam, bet nākamajā sekundē atzīties, ka mīlam hamburgerus, mīlam saldējumu vai mīlam savu suni. Tikai bērnībā ir iederīga apziņa – mani mīl tāpēc, ka es esmu. Vai uz dziļākām jūtām mazspējīga cilvēka atziņa – es mīlu tevi, jo tu man esi vajadzīgs. Tomēr Šāhs Džahans jau 17.gs prata noformulēt frommisko 20.gs domu – mani mīl tāpēc, ka es mīlu. Un līdz tam pastāvējušās normas un regulas (tas taču nav piedienīgi vai - tā taču nedara) nespēja mainīt ne tikai iekšējo, bet arī vizuāli redzamo savstarpējo attiecību harmoniju. Un tieši tas arī ir brīnums, kuram valdnieks ir uzcēlis pieminekli, kuru jau vairākus gadsimtus brauc apbrīnot interesenti. Šāha Džahana un Mumtāzas Mahalas mīlestība ir pārlaicīga, pat mūsdienu sabiedrībai brīnumaina. Jo mēs tik ļoti baidāmies no tā, ka mūs nemīl, bet lielākoties paši baidāmies mīlēt.