Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Bangladeša

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pa...

Bangladeša

Sundarban mangrovju labirints

Tumšie bezsniega ziemas vakari ir kā radīti, lai pāršķirstītu aizgājušā gada piezīmes. Tikai to (gan tumšo vakaru, gan ceļojuma piezīmju) ir tik daudz, ka grūti ir izvēlēties, kuru sākt šķetināt. Laiski pārlūkojot savus e-pastus, izlasīju Latvijas Radio 1 atgādinājumu par iepriekš ieplānoto sarunu par Bangladešu. Un pirms šīs sarunas nedaudz pakavējos atmiņās par laiku, ko pavadīju šajā valstī. Daži fragmenti jau iepriekš bija publicēti Impro ceļojumi sociālajos tīklos.

Divu nedēļu laikā, kad pabiju šajā tik maz popularizētajā zemē, apskatīju daudz un dažādas vietas, redzēju neskaitāmas vēsturiskas celtnes un svinīgus pasākumus un manā piezīmju blociņā vairs „neierāmējas” neskaitāmie gada skaitļi, valdnieku vārdi un tituli. Un pāršķirstot to, secinu, ka nozīmīgākais, ko ir vērts pieminēt, ir komunikācija ar vietējiem iedzīvotājiem, kad paviesojos vairākās ģimenēs. Vienā man mācīja aušanas tehniku, otrā ierados uz pusdienu gatavošanas laiku, tad nu arī man ļāva apmaisīt pupiņu-kartupeļu sautējumu. Sākumā es tā kā nedaudz kautrējos pārkāpt rietumu cilvēkam nozīmīgo privātuma robežu, bet vietējie paši mani aicināja un bija ļoti priecīgi, ka viņu ikdiena ir kādam interesanta. Kad iebildu gidam, ka man nav nedz dāvanas, nedz kārtīga cienasta (vien Laimas šokolādes), viņš tik noteica - tu taču pati viņiem esi kā dāvana. Ja es piestāju ceļmalas šķūnītī iedzert savu ikdienas pēcpusdienas tēju, tad viss apkārtējais ciemats bija klāt. Mūsu sarunas vienmēr sākās ar jautājumu - no kurienes es esmu? Vislielākais pārsteigums viņiem bija par mūsu ziemu. Kad aicināju viņus uz Latviju, viņi tik noskurinājās un noteica, ka nespētu izdzīvot tādā salā. Gatavojoties braucienam, biju salasījusies visvisādas gudrības, piemēram, ja ap Jums sāk pulcēties pārāk daudz vietējie, mūkat prom. Bet īstenībā, savstarpējā komunikācija un milzīgā interese, kas sākumā mani ļoti mulsināja, izrādījās ir palikusi daudz spilgtākā atmiņā nekā daudzie pieminekļi, mošejas vai kādas citas vēsturiskas vietas.

Ikviena apstāšanās ap mani pulcināja daudz interesentu

Bangladešas iepazīšanu sāku ar Lavačaras dabas parku, kas atrodas vairāku stundu braucienā no valsts galvaspilsētas Dhakas. Rīta agrumā apmeklētāju pūļus nemanīt (kaut gan nespēju iedomāties, ka te varētu būt tūristu pūļi). Klusums un miers. Vien 6 Hoolock giboni, kas koku galotnēs kāri tvēra pirmos saules starus. Diemžēl attālums starp mums ir pārāk liels, lai varētu tos pienācīgi aplūkot. Vēlāk tik uzzināju, ka šie giboni ir ļoti reti. Kopumā Bangladešas teritorijā to skaits nepārsniedz 200, bet šajā parkā vien to ir 60. Te civilizācijas klātbūtni nesajust. Vienīgi klusums, gibonu radītie trokšņi un tālumā klusi atskanēja bērnu klaigas. Izrādījās, ka parka teritorijā atrodas trīs nelieli ciematiņi, kuru iemītniekus mēs, baltie cilvēki, skaļi dēvējam par cilšu pārstāvjiem. Iepriekš pētot informāciju par šīm ciltīm, biju iztēlojusies lielu nabadzību, netīrību, nosmullējušos bērneļus, kas nepazīst burtus. Liels bija mans pārsteigums, kad viens pēc otra parādījās bērni, tērpti skolas formās, kas ar grāmatām rokās devās uz turpat ciematā esošo skolu. Todien apkārtnes skolās notika kaut kas līdzīgs matemātikas centralizētajam pārbaudījumam. Atkal nesapasēja lasītais ar redzēto. Katrs sveicināja, apjautājās - kā man klājas? Angļu valodā! Mans gids gan stāsta, ka analfabētisms ir problēma valstī, bet viņi šo situāciju mēģina labot pēc iespējas ātrāk. Tīrība, akurātība bija manāma ik uz soļa. Jā, savādāk bija tērpti šie cilvēki, sievietes rotas valkāja ar noteiktu nozīmi.

Lavačaras parka ciema sieviete

Ja sieviete ir precējusies, tad viņa ir tiesīga valkāt rokassprādzes un krelles. Paliekot atraitnēs, rokassprādzes nēsāt nedrīkst. Bet toties krelles - jo vairāk, jo labāk. Pat tā, ka kaklu vairs neredz. Šobrīd gan šādi sievietes sapucējās īpašos brīžos vai kādu svētku gadījumā. Protams, šajās ciematu ēkās nav burbuļvannas, nav trauku mazgājamās mašīnas, arī veša tiek mazgāta netālu plūstošajās upītēs. Bet satelīts un televizors ir pavisam noteikti.

Fantastiski atjautīgi izskatījās bērnu pēcpusdienas izklaide pārplūdušajās pļavās, kurās mitinās tik daudz un dažādu putnu sugas, kuras atšķirt vien spētu diplomēts ornitologs. Turpat esošajā seklajā ūdenī, pēc mācībām bērni mēdz ķert mazās zivteles, kuras veikli izrok (!) no dubļiem. Izvērtās savāda sacensība - mēs izsolījām atlīdzību pirmajam, kas noķers un parādīs man zivi. Bērnu un mana sajūsma bija neviltota.

Kad sēžot automašīnā sāku garlaikoties, laiski vērojot gar logu lauku ainavas, auto apstājās kādā rīsu apstrādes vietā. Teiksiet, kas tad var būt interesants, tik daudz reižu skatīts. Bet mans pārsteigums bija liels, kad manīju, ka rīsa graudiņš pirms tiek atsijāts, divas reizes tiek tvaicēts, vēlāk žāvējot tos konusveidīgās kaudzēs. Un šīs kaudzes bija skatāmas vairāku kilometru garumā. Izrādās Bangladešā ir īpaša rīsu banka, kur tiek uzglabātas apmēram 3000 dažādas rīsu šķirnes. Šī organizācija mēģina iedrošināt vietējos izmantot jaunas šķirnes, jeb precīzāk būtu jāsaka, sen aizmirstas šķirnes. Tieši šobrīd tīrās, ģenētiski nemodificēto rīsu šķirņu sēklas ir gana pieprasītas. Diemžēl mūsdienās ir vēl par agru, lai secinātu, kādu iespaidu ģenētiski modificēta pārtika atstāj uz cilvēka veselību un apkārtējo vidi. Tādēļ šobrīd pastiprināta uzmanība tiek pievērsa tām rīsu šķirnēm, kas savulaik tika audzētas (un, iespējams, kādā valsts attālākā nostūrī vel joprojām tiek audzētas).

Rīsu banka

 Rīsu ainavu nomainīja ķieģeļu cepļi. Tā kā decembris nav lietus sezona, tad ķieģeļu ražošana notiek pilnā sparā. Māls, ūdens, saule, ceplis un ķieģelis gatavs. Vasaras sezona, kad līs, tad ķieģeļus arī tirgos. Ķieģeļiem sekoja milzīgas rūpnīcas, kas bija saistītas ar Bangladešas dabas gāzes ieguvi, tam sekoja tekstilrūpnīcas. Tātad skatam pavērās ierastā ārpus lielo pilsētu vai dabas parku Bangladeša.

Ja izlaistu visas tās daudzās vēsturiskās un noteikti svarīgās apskates vietas, kuras apmeklēju, tad vēlreiz atgriezties (vismaz atmiņās) noteikti gribētu Sundarban Nacionālajā parkā, kas šķiet ir nomaļākais un, iespējams, klusākais mūsu planētas nostūris. Tā kā ceļoju viena, tad ierasto ceļotāju liellaivu man vienai nerezervēja, bet piedāvāja nelielu padsmit vietīgu laivu, kas mani nogādātu visur, kur vien mana sirds kārotu. Es, protams, piekritu. Un, lai ātrāk jau nokļūtu savā galamērķī, noteiktajā dienā uz ostu devāmies vēl pirms saullēkta. Piebraucot piestātnē, neviena nebija. Klusums, vien rosīgi zvejnieki kārtoja savus tīklus, lai dotos rīta zvejā. Kamēr gaidījām norezervēto kuģīti, gids Zia mani izklaidēja ar vietējās nozīmes šausmu stāstiem par pirātu tēmu. Viņi tur esot, bet parasti ceļotājus neaiztiekot. Viņi vairāk praktizē to, kas Latvijā ir pazīstams ar vārdu - rekets. Viņu upuri esot vietējie zvejnieki, kas cītīgi maksā nodevas. Tad no ierastās Bangladešas rīta miglas iznira neliela laivele, kas piepeldot tuvāk nemaz tik neliela neizskatījās. Uz kuģīša darbojās sešu dīvaina paskata vīru apkalpe. Bet, lai radītu manī drošības sajūtu, vietējie mani iedrošināja, ka pa ceļam paņems vēl divus vīrus ar bisēm. Bet tas tikai manai drošībai. Mums ir tāds teiciens - dūša papēžos. Atzīšos - mana dūša bija nedaudz virs potītēm. Tumsa, bārdaini vīri, ieroči, pirāti, džungļi. Zia manīja manu mulsumu, jo kādu brīdi nebiju teikusi ne vārda ( un tas mēdz būt ļoti reti), paskaidroja, ka manam uztraukumam nav pamata. Viņš esot noinstruējis apkalpi, ka ar mani runāt nedrīkst, vienīgi, ja es pati ko jautāju. Un man apkārt jāiet ar lielu līkumu (laikam, lai mani nesabiedētu vēl vairāk). Tā visi draudzīgi devāmies ceļā.

Nelielās zvejnieku laivas Sundarban parka teritorijā

 Lai sasniegtu Sundarban tālāko, bet interesantāko nostūri, bija jākuģo astoņas stundas. Kā izrādās, uz mūsu planētas ir 50 mangrovju veidi, un Sundarban džungļos ir skatāmas vismaz 20. Pirmā dienā man pagāja klusi vērojot šo dabas daudzveidību. Nekādus dzīvniekus, krokodilus un slaveno Bengālijas tīģeri (pat tā dubļos atstātās pēdas) nemanīju. Vienīgi putniņus - lielus un mazus, raibus un baltus. Apkalpe ātri apguva manus ieradumus - tēja ar citronu un vieta kuģa priekšgalā. Kad vakariņu laikā pārrunājām šīsdienas iespaidus, izteicos, ka vieni vienīgi krūmi un nekādas dzīvas radības. Tas tika uztverts nopietni, jo kapteinis atraisīja airu laivu un nelielā bariņā, pilnīgā tumsā, ar nelielu kabatas bateriju devāmies mangrovju virzienā. Pie sevis nodomāju, ka laikam biju izrunājusies par daudz. Jo sajūtas atkal bija diezgan dīvainas. Tomēr uztraukumam nebija pamata. No laivas ārā nekāpām, bet uzspīdinot ar lukturi, lieliski varēja sazīmēt mērkaķus un briežus. Vislielāko pārsteigumu man sagādāja lecošās zivteles. Angliski tās dēvē par gold-spot mullet. Nudien fantastisks skats, kad tās parādās virs ūdens, veidojot kaut ko līdzīgu naksnīgajām strūklakām. Beidzot tik tiešām sajutu, ka atrados Sundarban džungļos.

Tagad gan mani nevar pamanīt

Otrajā dienā bijām plānojuši sīkāk izpētīt mangrovju takas, kur varētu sastapt naktī redzētos dzīvniekus. Mūsu nodomus iztraucēja pamatīga migla. Nevis tā gleznainā un mākslinieciskā rīta migla, ko parasti mākslinieki iemūžina savās bildēs, bet tā, kad neredz neko izstieptas rokas attālumā. Redzot manu skābo sejas izteiksmi, apkalpe nodomāja, ka riskēs un ar airu laivu mēģinās sasniegt krastu. Nezinu kā, bet krastā biju. Pirmais, līdz potītēm iestigu dubļos. It kā jau nekas sevišķs, bet sperot katru soli, mani pārgājienu apavi palika mālainajos dubļos. Zia saprata, tālu ar mani netiks. Kaut kā aizstreipuļojām līdz nelielam celmam, kur mani apsēdināja, un sāka kraut man apkārt tikko nogrieztu koku zarus. Izrādās - kamuflāža. Lai mani zvēri nepamanītu un es netraucēti varētu sēdēt. Man atnesa vietējā reindžera armijas apavus. Es gan gribēju iebilst, ka šādi apavi parasti sver trešdaļu no manis, bet manā vietā jau tika izlemts. Tā nu es sēdēju imitētos krūmos un izlikos neredzama, kamēr divi vīri ar ieročiem - mani miesassargi ar pielādētām bisēm ieņēma pozīcijas netālu augošajos kokos. Un parādījās pirmie dzīvnieki. Jūs teiksiet, daži brieži, mežacūkas, mērkaķi. Nieks vien ir. Bet atceraties, tas nav zoodārzs, kur aplokā ir sadzīti dzīvnieki, kurus var fotografēt jebkurā rakursā. Tādēļ šobrīd, pārskatot savas fotogrāfijas, ar lepnumu varu teikt, ka ļoooooti tuvu man pienāca briedis, pat nenojaušot par manu klātbūtni. Es no visas sirds izbaudīju savu maskēšanos vairāk kā stundu. Tad man tika pienesti 42,5 izmēra zābaki. Derēja kā uzliets (tikai padusēs nedaudz spieda). Nemaz nebija tik traki. Tā vairākas stundas pētījām zvēru atstātās pēdas un mēģinājām saskatīt arī kādu tīģera pēdas nospiedumu. Ik palaikam manīju nelielu kvadrāta formā izraktu bedrīti. Tā esot vieta, kur ir bijis tīģera pēdu nospiedums un interesenti izrokot un vēlāk mālainā augsne sacietē, tad to varot rādīt kā varenu trofeju.

Rīta saulē

Kad biju apradusi ar apkalpi un apsargiem, jau laiks bija atgriezties civilizācijā. Biju pabijusi dažādās vietās, ko mēdz dēvēt par džungļiem, nacionāliem parkiem, lietusmežiem, bet kaut ko tik noslēpumainu, mistisku, neskartu un varenu vēl nebiju skatījusi. Un tikai ierobežotam skaitam cilvēku un tikai ar iepriekšēju pieteikšanos, un noteiktu atļauju nokārtošanu, profesionālu reindžeru pavadībā ir atļauts baudīt šo dabas dārgumu - Sundarban mangrovju mežus.

Lai gan Bangladeša nav tikai dabas parki, nav tikai rīsu lauki vai tējas plantācijas. Tā ir valsts, kuras bagātīgais kultūrvēsturiskais mantojums ir gadsimtiem pārbagāts. Zeme, kur ir dalīta un pārdalīta kolonizatoru un kaimiņvalstu interesēs. Tā ir tauta, kura atteicās runāt svešā valodā un kurai nācās cīnīties par savas valodas atzīšanu. Reti tiek pieminēts fakts, ka Starptautiskā Dzimtās valodas diena 21.februārī ir saistīta ar Bangladešas studentu demonstrāciju, kad 1952.gadā mēģināja pasludināt urdu valodu (Bangladeša pēc britu Indijas pārdalīšanas 1947.gadā līdz 1971.gadam atradās Pakistānas sastāvā). 

To visu pārdomājot, nez kāpēc domās sāku dungot Bangladešā dzirdētā un daudz skandinātā barda Lalonšas skaudrās melodijas. Īpatnis, kurš tika „izstumts” no dzimtās hindu vides, jo viņš esot pieņēmis palīdzību no zemākas kastas pārstāvja, tāpēc ģimene vairs viņu nepieņēma. Un viņš izlēma, ka nav vērts skumt par niekiem, atteicās no visiem hindu dieviem, atteicās pievienoties islamam, kristietība pat prātā nebija, un devās plašajā pasaulē. Laiku sev kavēdams, klusi dungojot dziesmas par dzīvi, par to, kāda ir cilvēka loma šajā pasaulē. Un, kad es lūdzu iztulkot dažas frāzes no visbiežāk dzirdētajām dziesmām, Zia teica apmēram tā - ja Tu pazīsti sevi, Tu pazīsti Dievu. Atrodi sevi, pirms meklē kaut ko citu.

Ja vēsturiski nozīmīga Bangladeša kļuva pateicoties atsevišķiem tās izciliem valdniekiem, tad mūsdienās tās galvenā bagātība ir cilvēks - atvērts, atklāts, patiess un laimīgs. Ne velti tiek atzīmēts, ka Bangladešas iedzīvotāji ir 11.laimīgākā nācija pasaulē.

Latvijas radio 1  - 17.decembra raidījums Zināmais nezināmajā