Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālākizpratnē. Un grāmata vai vienkārši eseja nav vairāku teikumu kopums, kurus raksturo gramatiskie centri, apzīmētāji vai kādi citi papildinātāji. Tā ir iespēja papildināt ne tikai kāda autora radīto domas enerģiju ar savu dzīves izpratni, bet arī līdzdzīvot citu pieredzei.
Vsevolods Ovčiņņikovs "Sakuras zars"
Diemžēl bēdīgs liktenis ir piemeklējis Padomju publicistu izcilos
darbus. Lielākā daļa bibliotēku tās savulaik bija spiestas norakstīt, jo
neatkarības laikam tās nebija vajadzīgas, bet žēl. Jo šajos darbos
paustās domas, redzējums ir unikāls. Nevienā Lonely Planet, DK vai kādā
citā ceļvedī neatrast to, ko šajās grāmatās. Bieži tās autoriem bija
jāprot "ielikt" patieso stāstu starp rindiņām. Un tieši
Dienvidaustrumāzijas reģions bija tas, kuram publicisti pievērsa
papildus interesi.
Fudzi kalns jeb kā rietumnieku kartēs tas tiek dēvēts - Fudzijama, ir
viens no Japānas svētajiem kalniem. Uzkāpjot tā virsotnē (3776 m.v.j.l.)
un sagaidot saullēktu, top skaidrs, kāpēc Japānu mēdz dēvēt par
Uzlēcošās saules zemi.
Klusā okeāna vēji un mitrums reti kad ļauj skatīt Fudzi kalna virsotni.
Vietējie gan izskaidro to savādāk. Fudzi kalns ar savām precīzajām
nogāžu proporcijām un mākslinieciski sniegoto virsotni ir, ja ne
pasaulē, tad Japānā pilnīgi noteikti, visskaistākais kalns. Un tajā ir
iemiesojusies sieviete, kas ikreiz paslēpjas biezā mākoņu aizsegā, ja
tuvumā redz vēl kādu skaistu sievieti.
Jāatzīst, ka arī man visspilgtāk atmiņā ir palikuši nevis tempļi vai
ultramodernās mega pilsētas, bet gan Fudzi klusais rāmums. Ceru, ka
ieraudzīšu to kārdeiz arī sakuras ziedēšanas laikā.
Diemžēl manā foto arhīvā ir tikai dažas fotogrāfijas, kur iemūžināts
Japānas mūsdienu raksturs. Šoreiz apņemos bildēt visu un visus. Tad jau
manīs, kas sanāks.
Nezinu vai esmu lasījusi tik tiešu japāņu rakstura atveidu, kā "Sakuras
zarā." Te pat nav ko pārfrāzēt, analizēt vai komentēt. Precīzāk
nepateikt!
Fragmenti no V.Ovčiņņikova grāmatas "Sakuras zars" (izdevniecība "Avots," 1980.gads):
"Kāda jēga saprast viņu valodu - pareizāk - vārdus un frāzes, ja ar
rūgtumu jūti, ka viņu domu sistēma ir neizdibināma, ka viņu dvēsele man
vēl pagaidām paliek tumsā."
"Jau bērnībā biju lasījis, ka vakarīgā Parīze smaržo pēc kafijas,
bendzīna un parfīma. Taču pamēģini aprakstīt, pēc kā vakaros smaržo
japāņu rosmes pilnā iela!"
"Taču pavērojiet japāni, kurš, tikko ar jums ceremoniāli sasviecinājies,
atkal ienirst ielas burzmā. Ar viņu tūdaļ pat notiek it kā noslēpumaina
pārvērtība. Kur gan paliek viņa izsmalcinātās manieres, uzmanība,
laipnība! Viņš izlauž sev ceļu laužu straumē, apsolūti nekam
nepievērsdams uzmanību.
Japānis uzskata, ka līdz tam brīdim, kamēr garāmgājēji uz ielas vai
pasažieri vagonā paliek nepazīstami, viņam ir tiesības izturēties pret
tiem kā pret nedzīviem priekšmetiem. Kāpjot autobusā, var bez
sirdsapziņas pārmetumiem atgrūst no pakāpieniem sievieti ar bērnu uz
muguras. Laižot darbā ceļgalus un elkoņus, var ar kaimiņu apmainīties
belzieniem. Vajag tikai abpusēji izlikties, ka dari to kā pūļa
sastāvdaļa, nevis kā atsevišķa persona.
Ja atkal ieraudzīsi paziņu, kurš pūlī pārvērties par rupju tēvaini,
vēlreiz redzēsi tādu pašu maģisku pārvērtību. Viņš atkal kļūs smaidošs,
uzmanīgs, izsmalcināti laipns...pret jums."
"Citiem vārdiem runājot - nesaprast, kā japāņu raksturā var vienlaikus
pastāvēt pilnīgi pretējas iezīmes: ceremoniāla pieklājība mājas
apstākļos ar rupjību uz ielas; stingras uzvedības normas ar morālu
izlaidību; nepretenciozitāte ar tieksmi uz ārišķīgumu; atsaucība ar
bezjūtīgumu; neiebildīgums ar pašpārliecinātību."
"Cilvēks, kurš jaunībā grāvis vecās kārtības pamatus, kāri tverdams
visvisādus ārzemju modes jaunumus, pēc četrdesmit gadu vecuma parasti
sāk japanizēties."
"Varētu domāt, ka mūsdienu japāņu jaunieši, kas tik kāri uz Rietumu
modes galējībām, jau pilnīgi atsvešinājušies no vecākās paaudzes
tikumiem un paražām.
Un tomēr, kad pienāk kāzu laiks, ikviena no šīm eksaltētajām,
izpūrušajām spiedzējām atkal pārvēršas par lēnprātības, pazemības un
padevības paraugu. Kļuvusi līgava, japāņu meitene it kā no jauna nodod
zvērestu senču likumiem."
"Ārzemnieku, kurš japāņu viesnīcā savā istabā staigā ar kurpēm kājās,
uzlūko ar izbrīnu un šausmām, līdzīgi kā mēs skatītos uz cilvēku, kurš
staigātu par gultu ar galošām. Japānis gluži vienkārši nespēj
iedomāties, ka telpa, kur nevajag noaut kājas, var būt tīra, Kinoteātrī,
vagonā, kantorī cilvēki vienā mierā nomet uz grīdas smēķa galus, tukšas
pudeles, banānu mizas, konfekšu papīrus un citus atkritumus. Cik spodrs
ir japāņu dzīvoklis, tik netīrs ir japāņu kantoris."
"Rietumos pieklājība ievērojamā mērā ir radusies uz reliģijas pamata,
vairoties no grēka jēdziena, turpretī Japānā tā izveidojusies saskaņā ar
feodālo etiķeti, kuras neievērošana tika uzskatīta par smagāko
noziegumu. Šīs senās disciplīnas iezīmes vēl tagad ir vērojamas japāņu
uzvedībā."
"Sensenā japāņu reliģija sinto (tas ir, "dievu ceļš") apgalvo, ka
pasaulē visam piemīt dvēsele un tātad arī svētums: ugunsvēmēja kalnam,
lotosam, kas zied purva slīkšņā, varavīksnei pēc negaisa... Amaterasu -
dzīvības lāpa - ir galvenā starp visiem astoņiem miljoniem dievību.
Jebkura sintoistu tempļa priekšā katrā ziņā slienas torijs - kaut kas
līdzīgs vārtiem ar diviem šķērskokiem. Toriju uzskata par Japānas
nacionālo simbolu, jo tas ir viens no nedaudzajiem īstenajiem japāņu
celtniecības paraugiem, kas pastāvēja pirms svešzemju ietekmes.
Vārda "torijs" sākotnējā nozīme ir "lakta." To novieto tempļa priekšā,
lai atgādinātu leģendu, kas vēsta, kā Amaterasu apvainojās uz savu brāli
un paslēpās pazemes alā.
Ilgu laiku neviens nespēja saules dievieti pierunāt iznākt no turienes
un izkliedēt tumsu, kas klāja pasauli. Tad alas priekšā uzbūvēja laktu
un uz tās uztupināja gaili, bet blakus nolika spoguli. Kad gailis
nodziedāja, Amaterasu aiz ieraduma nolēma, ka laiks celties.
Palūkojusies ārā, viņa apaļajā spogulī ieraudzīja savu attēlu, bet
noturēja to par nepazīstamu daiļavu. Tas dievietē pamodināja sievišķīgo
ziņkāri, un Amaterasu iznāca no alas, lai paraudzītos, kas iedrošinājies
sacensties ar viņu daiļumā. Pasaule tūliņ pat pielija ar gaismu, un
dzīve zemes virsū sāka ritēt savu gaitu."
"Sarunās ļaudis visiem līdzekļiem izvairās no vārdiem "nē," "nevaru,"
"nezinu," it kā tie būtu lamuvārdi; kaut kas tāds, ko nedrīkst izsacīt
tieši, bet vienīgi citiem vārdiem, aplinkus. Pat atteikdamies no otras
tases tējas, viesis nesaka vis "paldies, nē," bet lieto izteicienu, kas
tulkojumā nozīmē "es jau tāpat jūtos lieliski."
Ja Tokijas paziņa saka: "Pirms atbildu uz jūsu priekšlikumu, man
jāaprunājas ar sievu" - tad nevajag secināt, ka jūsu priekšā atrodas
sieviešu līdztiesības cīnītājs. Tas ir vienīgi viens no variantiem, kā
neizsacīt vārdu "nē"."
"Stihiskā tieksme izvairīties no svešu cilvēku pakalpojumiem reizēm rada
iespaidu, ka jāpāņi ir nejūtīgi un neatsaucīgi cilvēki. Garāmgājējs var
ne aci nepamirkšķināt, redzot, ka blakus uz ielas kādam kļuvis slikti.
Taču šis pats cilvēks ir spējīgs veikt brīnumus, lai palīdzētu kaimiņam,
kam nodegusi māja, vai zemestrīcē cietušiem cilvēkiem valsts otrā
malā.
Runa tātad nav par nejūtīgumu, bet par savdabīgām uzvedības normām.
Pakalpot nepazīstamam cilvēkam, kurš nav to lūdzis, nozīmē padarīt viņu
par morālu parādnieku, tas nozīmē izmantot viņa gudrības savā labā, -
lūk, pie kāda absurda paradoksa japāni noved viņa izpratne par goda
pienākumu."
"Japāņi no ārzemnieka nebūt negaida, lai viņš izturētos atbilstoši viņu
noteikumiem. Taču, pat palicis savā vaļā, ārzemnieks drīz vien jutīs,
apžilbinošs smaids, vīrišķīgs rokas spiediens vai sirsnīga balss, kas
padarīja viņu neatvairāmu mājās, Japānā nebūt nenes viņam laurus. Ko lai
viņš iesāk, kad, ieradies vizītē japāņu mājā, ierauga lieliski ģērbušos
sievieti garšļaukus pie savām kājām? Tā kā viņas poza neļauj viņai
skatīties uz augšu, viesa smaids paliek nepamanīts. Japānietes plaukstas
atrodas pie grīdas, tā kā viņa izsteipto roku neviens nepaspiedīs. Kā
gan lai ārzemnieks rīkojas šajā situācijā, viņš sev jautā. Vai viņam ir
jāpieņem šī ārkārtējā goda parādīšana? Un, ja jāpieņem, tad kādā veidā?
Taču ne jau uzkāpjot viņai uz kakla? (....) Katrā ziņā kļūst skadrs, ka,
jau pirmo reizi saskaroties ar japāņu etiķeti, ārzemnieka lempīgums
kļūst acīmredzams. Turklāt izmisīgo stāvokli sarežģī vēl neatrisināmā
mīkla: kas tā ir par sievieti - kalpone vai mājas saimniece?" Bernards Rudofskis "Kimono pasaule;" Londona 1966.gads
Jau šobrīd esmu devusi sev vairākus solījumus (laikam pavasara
iespaidā), tomēr apņemos pēc atgriešanās no Japānas, vēlreiz atgriezties
pie japāņu rakstura mūsdienās un ne tikai.
Tikmēr, laiku īsinot, vēlreiz paklausīšos atjautīgos komentārus, kas
izskan Dmitrija Krilova raidījumā Непутевые заметки: Япония, kas tapis
2008.gadā, tātad vēl pirms 2011.gada traģēdijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru