Kāpēc man riebjas
Nu jau kā piecas dienas nesteidzīgi varu baudīt mierpilno adventes laiku. Šis rudens manās atmiņās tiks ierakstīts kā viens no garākajiem, bet pamācoši interesantākajiem rudens darba maratoniem. Nedomāju, ka nepilnos divos mēnešos 21 lidojums uz gana tālajām Āzijas valstīm bija joka lieta. Kādi iespaidi? Kādas emocijas? Jauni atklājumi? Iespaidu tik tiešām daudz (kā vienmēr), bet lielākie atklājumi un tiem sekojošās izmaiņas skāra tieši mani. Manu izpratni par apkārt notiekošo, manu attieksmi pret dažādām ikdienas ķibelēm un cilvēkiem.
Ceļojums ir laiks, kad ikdienas darbos iegrimušais, praktiskais latvietis „izkāpj” no savām mājas čībām un dodas plašajā pasaulē. Ko viņš tur cer ieraudzīt? Varbūt kā Sprīdītis – laimi atrast? Pārsteidzoši, bet uz Āzijas sakrālajām vietām ceļotāju pūļi dodas garīgumu meklēt. It kā garīgums būtu krāsaina atklātne, kuru var iegādāties kādā ašramā vai templī, ielikt kabatā un atgriezties mājās ar Lielo Garīgumu. Dzīvē un tā saucamajā Garīgumā vīlušies nereti spriedelē un kritizē Austrumu filosofijas, īsti pat neizprotot tās, vai gluži pretēji – uzdodoties par baisajiem „spečukiem”, kas vairāk kā draugiem.lv un facebook.com komentārus nav lasījuši. Bet mūsdienu patērētāju sabiedrībā ir tik svarīgi paust savu viedokli. Un nav svarīgi, vai šis jūsu viedoklis ir loģisks, pārdomāts, pamatots. Bet uzklausīt citu viedokli mūsdienās vairs nav labais tonis.
Vairāk kā jebkad agrāk, šoruden esmu dzirdējusi komentārus gan par sevi, gan par darbu, ko ikdienā daru. Vienīgais, ko varu darīt – mēģināt kaut kādā veidā distancēties no „viedokļiem”. Tam vispiemērotākās ir nakts stundas, kad viss ir pierimis, un laika joslu maiņas dēļ, es neviena netraucēta varu sakārtot gan savas domas, gan savu vidi sev apkārt. Tas nozīmē, ka sakārtoju savas piezīmes, izšķiroju atvestos bukletus un salieku tos pa folderīšiem, sakārtoju fotogrāfijas savā datorā. Un nejauši, absolūti neplānoti no mana pārbāztā un pārblīvētā piezīmju blociņa izkrita neliels Padomju laika avīžu izgriezums. Tas tur laikam atradās tādēļ, ka īsti nezināju kur lai to liek, bet laukā mest žēl. Jo kā izrādās, manu personīgo atklāsmju mapītes man nav. Tātad – pēdējais brīdis to iekārtot.
Diemžēl neesmu piefiksējusi raksta fragmentam nedz gadu, nedz laikraksta numuru, atceros vienīgi, ka tā bija „Padomju Jaunatne”. Tomēr to pārlocīt un atkal „iebāzt” savā piezīmju blociņā vairs negribēju. Te nu būs kādus 20 gadus atpakaļ nodrukāts raksts „Padomju Jaunatnē”:
Kāpēc man riebjas
Jau kādu laiku pār mani nāk apziņa un atklāsme, ka laikam tomēr nekas nemainīsies un viss ir tā, kā patiesībā tam šai pasaulē arī jābūt.
Pirms kādiem gadiem, kad mācījos vidusskolā, nesapratu to, kā lietas šai pasaulē ir iekārtotas, un biju pārliecināta, turklāt visi līdzcilvēki man tā arī iegalvoja, ka tas tik mans jaunības maksimālisms. Viss šajā pasaulē esot sakārtots un lietas esot savās vietās.
Taču gāja gadi, pasaules dienas gāja uz priekšu, arī mana dzīve virzījās uz priekšu. Pabeidzu vidusskolu, iestājos augstskolā. Studēju filosofos. Cilvēki rādīja neizpratnē saviebtas sejas, kam gan man tas esot vajadzīgs, kas gan es būšot ar tādu izglītību, neko praktisku nevarēšot izdarīt.
Sabijos – ja nu izrādās, ka tiešām esmu kļūdījusies savā izvēlē! Nospriedu, ka viņiem var būt taisnība, un iestājos otrā augstskolā, lai studētu jurisprudenci.
Lekcijās sēdēju no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Nu cilvēki teica, ka esmu traka un iedzīšu tā sevi kapā. Iekšēji jutu diskomfortu no fakta, ka sāku ieslīgt akadēmiskajā vidē. Aklu sabiedrības, jautrības un spraiguma. Sāku strādāt firmā, lai izkustētos no monotonās klausīšanās. Nu es biju norakstīta, daži mani apbrīnoja, citi nopēla manu rīcību, un citi vienkārši pārstāja ar mani kontaktēties, jo viņus baidīja mana hiperaktivitāte. Sapratu, ka pa prātam jau neizdarīšu nekad, un vienkārši noslēdzos sevī. Nerunāju par to, ko daru, lai neradītu par sevi šausmīgi aizņemtās un svarīgās iespaidu, ja nu sanācis tā, ka kāds mans draugs tajā pašā laikā nospriedis baudīt dzīvi un nedarīt neko.
Filosofijas studijas pacēla mani spārnos. Katras lekcijas laikā guvu atklāsmi kādam jautājumam, kas manu prātu bija nomocījis jau ilgu laiku. Jutos apgarota un piepildīta. Šķita, ka pasaule iegūst sakārtotības auru manās acīs un domās kārtojās daudz sistemātiskāk un skaidrāk. Daudzās grāmatas, kuras, aizrautīgo lektoru pamudināta, steidzu izlasīt, krietni paplašināja manu redzesloku, un valodas piesātinātība bija jūtama ik izteiktajā teikumā. Jutu ieplūstam sevī piepildījumu, milzīgu zinātkāri un gribasspēku izzināt pasauli.
Nenoliedzami, kļūt par juristi bija mans sapnis jau kopš bērnības un jau sen biju izsapņojusi, kā lietišķā kostīmiņā smalkā birojā bārstīšu gudras valodas pērles un jutīšos par sevi pārliecināta. Taču šo pārliecību es neiegūšu ar sevis strostēšanu, bet gan ar pakāpenisku sevis izzināšanu un izprašanu.
Dzīvi biju pakārtojusi un biju samierinājusies ar nenovēršamo, kad burtiski pārsteidzos, izdzirdot izbrīnīto jautājumu, kāpēc gan es sagribēju gan iet uz filmas pirmizrādi. Cilvēki nesaprata, kāpēc gan būtu jāmaksā trīs reizes augstāka ieejas maksa par biļetēm, lai tikai redzētu filmu pirmā. Bet man tas bija svarīgi, pat nezinu, kāpēc! Gribēju sēdēt kinoteātrī un izjust to pirmreizības noslēpumaino auru. Alku izgaršot katru skaņu, frāzi, bildi. Biju laimīga.
Man ikdienā krīt uz nerviem, ja cilvēki savas neizglītotības un muļķības dēļ atļaujas kritizēt to, ko daru es. Man krīt uz nerviem visi tie brīvdomātāji, kas lielām, neizpratnē izbolītām acīm man jautā, kā gan es visu spēju savienot – divas augstskolas un vēl darbs. Man riebjas, ja man uz ielas lūdz cigaretes un pēc manas atbildes, ka es nepīpēju, burkšķ man virsū visādas blēņas par skopumu un augstprātību. Man riebjas, ka sabiedriskā transporta pieturās apkārtējie atļaujas pīpējot nostāties tā, lai tieši man virsū nāktu viņu izpūstie cigarešu dūmi. Man riebjas, ja sabiedriskajā transportā cilvēki grūstās, bakstās, lamājas un stumjas cits citam virsū. Man riebjas, ka ikdienā mani sit ārā no sliedēm visi traucēkļi. Es vēlos vien individuāli izprast šo pasaules kārtību un atrast savu vietu tajā.
Vai tiešām tas ir par daudz prasīts?
Mērija Kleina
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru