Austrumindijas atskaņas –Dārdžilinga
 |
| Khančendžungas virsotnes |
Pavisam nesen atgriezos no Indijas Ziemeļiem jeb precīzāk Kašmiras un Ladakhas štatiem. Iespaidu tik tiešām daudz – gan budistu klosteri, gan dabas skati, gan senā Zīda ceļa atzari. Lielākā daļa ceļojuma noritēja gana augstu virs jūras līmeņa. Ne velti Khardung La pāreja tiek dēvēta par pasaulē augstāko braucamo kalnu pāreju. Domāju ir jāpaiet laikam, lai es varētu skaidri noformulēt savus pretrunīgos šī brīža iespaidus. Kārtojot savas piezīmes pa folderīšiem, sāku pārlasīt savu iepriekšējo ekspedīcijas braucienu uz Austrumindiju un Bangladešu, kuru sīki un smalki bija izplānojis „Impro”.
Tātad – pagājušā gada nogalē devos mūsdienās tik iecienītās Indijas virzienā, savu uzmanību veltot mazāk zināmajai austrumu daļai – Rietumbengālei, Sikimai un Orisai. Manam fotoobjektīvam garām nepaslīdēja arī Himalaju sniegotās kalnu virsotnes, tai skaitā Indijas augstākā virsotne Khančendžunga (8598 m v.j.l.), kas slēpj „piecus sniega” dārgumus, kurus skatīt nez kādēļ nevienai sievietei nav lemts. Savāds nostūris. Te pat magones mēdz būt zilas, pandas – sarkanas, vai neizklausās dīvaini? Un Dārdžilingas rīta miglā tītie tējas lauki...
Protams, neaizmirsu austrumnieciski kosmopolītisko Kalkātu (savulaik dēvēta par Kalkutu), kur savu iedvesmu smēlās gleznotājs, dramaturgs, horeogrāfs un dzejnieks Rabindranats Tagore.
Orisas izdaudzinātās pludmales, tempļu pilsēta Purī, Sundarbani un pasaulē lielākais mangrovju mežs, kur nesteidzīgi siro 245 Bengālijas tīģeri. Daļa dabas parka 105 000 kvadrātkilometrus lielā teritorija pieder Bangladešai, uz kurieni tālāk veda mans ceļš.
 |
| Himalaju sarkanā panda |
Kā teicis R.Tagore romānā „Mājās un pasaulē”: „Dievi mūsu dzīves ieglezno neskaidri. Viņu nolūks ir ļaut mums pašiem kaut ko mainīt, izdzēst un ieskicēt no jauna.” Manas Austrumindijas un Bangladešas skices jau savulaik tika publicētas „Impro ceļojumi” mājas lapā (gan draugiem.lv, gan facebook.com). Bet pēc pēdējā ceļojuma pa citiem Indijas štatiem, vēlos vēlreiz atgriezties un nedaudz salīdzināt divu tik atšķirīgu braucienu izjūtas.
Nokļūšana Austrumindijas pilsētā Dārdžilingā izrādījās nebūt nebija tā vienkāršākā. Mani vienmēr ir fascinējusi Indijas lidostu un dzelzceļa staciju kārtība, kur galvenais nav saprast, bet gan paļauties uz apkārt esošo padomiem (kas bieži ir pretrunā viens otram) un savu intuīciju.
Sāksim jau ar to, ka indietis pat lidmašīnā kāpj pa savai modei - ar lielu troksni, ieņemot viņaprāt vislabāko vietu, kas gandrīz nekad nav viņa īstā vieta. Rosība lidojuma laikā nerimst ne uz mirki, kas vienmērīgi turpinās lidostas teritorijā un arī ārpus tās. Lidostā velti ir meklēt un sekot kādām norādēm, labāk uzreiz jautāt kādam uzticīga paskata darbiniekam. Parādot nākamā lidojuma biļeti, apsargs man laipni paskaidroja, ka man jādodas laukā no lidostas ēkas, jāiet līdz kolonnai Nr.9 un tur būšot puisis, pie kura man ir jāpiesakās. Labi, ka kolonnas bija sanumurētas, nebija jāskaita. Puisis bija, izdrukāja man autobusa biļeti uz trešo terminālu, kaut gan skaidri un gaiši manā biļetē ir minēts termināls Nr.1D. Pēc kādām 45 minūtēm ap mani jau bija pulcējies paprāvs pulciņš ar cilvēkiem, kas arī gribēja nokļūt uz 1D termināli. Un pārsteidzoši, tik tiešām nokļuvu īstajā vietā un laikā
Toties ierodoties Bagdogrā, kur mani vajadzēja sagaidīt vietējam gidam, secināju, ka mani neviens negaida. Izrādījās, ka paredzētajam gidam sieviņa ir pēkšņi piedzemdējusi meitiņu (lai ari dažreiz es mēdzu izteikties skarbāk, es nudien pie šī pēkšņuma neesmu pie vainas). Gaidīju nākamo gidu, kurš tomēr man pievienosies tikai pēc dažām dienām. Tad pēkšņi saņēmu zvanu no Deli centrālā biroja, ka firmas pārstāvji nespēj mani atrast mazajā Bagdogras lidostā. Tad nu metu kaunu pie malas un skaidri un gaiši teicu - esmu vienīgā blondīne šajā ēkā. Un pēc neilga brīža mēs tik tiešām laimīgi satikāmies.
 |
| Saullēkta gaidās |
Nākamo dienu Dārdžilingā sāku ar saullēkta gaidām Tīģera kalnā. Saprotu, ka šādu pasākumu klusi meditējot tik slavenā pilsētā nenoorganizēt. Tomēr mani pārsteidza vietējo tūristu praktiskā pieeja. Skatu laukuma viducī uzbūvētajā ēkā, kuras viena puse ir iestiklota un viducī salikti krēsli, ērti bija iekārtojušies saullēkta skatītāji. Sajūta tāda, ka bariņš interesentu ir ieradušies paskatīties jaunāko “Krēslas” vai “Džeimsa Bonda” sēriju. Trūkst tikai popkorns un Pepsi glāzes. Tomēr ēkas ārpusē drūzmējas īstenie saulītes gaidītāji. Un man par milzīgu pārsteigumu gaisma parādījās nevis austrumu pusē, bet gan pretējā pusē! Izrādījās, ka pirmās horizontu izgaismo Himalaju tūkstošmetrīgās virsotnes. Nu, protams, tās saulīti no saviem augstumiem ierauga pirms maniem 164 cm. Un šajā maģiskajā brīdī iestājās klusums (varbūt es vienkārši vairs nesaklausīju klaigas, kas piedāvā karstu tēju vai kafiju) un miers. Nākamā pie horizonta parādījās pati saulīte, šoreiz pareizajā debess pusē. Un diena varēja sākties.
 |
| Pirmās tiek izgaismotas Himalaju virsotnes,kas atrodas rietumos |
Uzmanību pievērsu vairākiem tūrisma ceļvežos pieminētajiem apskates objektiem. Himalaju alpīnisma institūts sniedza plašu informāciju par Everesta un citu slavenāko virsotņu iekarošanu. Pats institūts atrodas zooloģiska dārza teritorijā, kur skatāmi daudzi augstkalnu faunas pārstāvji. Tai skaitā ari sarkanā panda. Par interesantu piedzīvojumu izvērtās brauciens ar tā saucamo rotaļu vilcienu, kas nav domāts rotaļām un spēlēm. Pati dzelzceļa līnija ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet lokomotīves, kas divus vagoniņus stumj kalnā pa šaurajām sliedēm, kuras vietām šķērso ielu braucamo daļu, rada mērenu haosu satiksmes plūsmā. Vecākā lokomotīve, kura vēl joprojām darbojas, ir ražota 1892.gadā.
 |
| Saullēkts Dārdžilingas Tīģera kalnā |
Un, protams, Dardžilingas apskate nebūtu pilnīga bez kādas tējas plantācijas apmeklējuma. Un es izvēlējos Happy Valley (Laimigās ielejas) tējas plantāciju, kuras viens no galvenajiem klientiem ir slavenā Harrods veikalu ķēde. Diemžēl novembrī tējas lapiņas vairs nevāc un galvenokārt nodarbojas ar pašu tējas krūmu apkopšanu, mēslošanu, lai jau ar martu atsāktu tējas lapu plūkšanu. Diemžēl visa šeit saražotā tēja ir paredzēta eksportam, tāpēc vietējos veikalos var nopirkt tikai kaimiņu plantācijās audzēto tēju. Ikdienā indieši dzer melno blendēto, jeb miksēto tēju, kad tiek sajaukta dažādos augstumos un dažādās vietās augušās tējas lapiņas, pagatavota tēja un noteikti pievienots piens ar cukuru (kondensētais piens). Man kā īstenam tējas baudītājam sākumā šādas tējas garša šķita neierasta, šobrīd šo zemi nespēju iedomāties bez saldās melnbaltās tējas.
 |
| Dārdžilingas Happy Valley tējas plantācijas |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru