Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasauli visniansētākos un negaidītākos toņos, pat pustoņos. Maģiskie, ziemeļblāzmā izgaismotie ziemeļi man ir iemācījuši pamatīgumu, neatlaidību un vēlmi nekad nepadoties. Austrumu pārapdzīvotības skudru pūznis pretstatā Eiropas izmirstošajam snobiskumam liek aizdomāties par mūsu dzīves ceļojuma ceļiem un neceļiem, kur globalizācijas vājprāta regulās galvenais uzdevums ir nepazaudēt sevi. Un ceļu uz mājām...
Sumatras vulkānos
 |
|
Sinabung vulkāns
|
Ir saskaitīts, ka Indonēzijā šobrīd ir 127 aktīvi vulkāni, no kuriem 35 par sevi liek manīt, ir tieši Sumatrā. Paši sumatrieši vulkānu klātbūtni un to aktivitātes pieņem kā pašsaprotamas. Tikai ceļotāji, saskatījušies briesmu ziņas (šobrīd gan šķiet, ka ziņas savādākas vairs nemēdz būt, ja nu vien kādi latviešu sportistu sasniegumi spēj izkonkurēt ziņu negācijas), domīgi ceļojumu konsultantiem jautā par briesmām, kas varētu draudēt, kāpjot līdz kāda vulkāna krāterim.
Te gan jāsaka, ka nemaz tik sen nav sākusies Sumatras vulkānu zinātniskā izpēte. Pat tik grandiozs vulkāns, kas savulaik izraisījis Ledus laikmetu uz mūsu planētas, ģeologu uzmanību piesaistīja tikai 1949.gadā. Un arī tikai tādēļ, ka tika uzsākta Tobas ezera apkārtnē esošo iežu izpēte. Un izrādījās, ka vulkānisko pelnu kārta sasniedz apmēram 600 metrus lielu dziļumu.
 |
| Tobas ezers |
Pat tālajā Indijā, Tobas vulkāna pelnu slānis izrādījās sešus metrus biezs. Kad apmēram 72 000 gadus atpakaļ vulkāns pierima, tā atmosfērā "izmestie" pelni uz vairākiem gadiem aizsedza saules starus un Zemes temperatūra pazeminājās par vairākiem grādiem, kas izraisīja masveida augu un dzīvnieku izmiršanu. Kad vulkāns pierima, tā milzīgais krāteris gadu simtu gaitā lēnām pildījās ar lietus un no līdzās esošās Barisan kalnu grēdas plūstošo avotu un upju ūdeņiem, izveidojot lielāko vulkānisko ezeru pasaulē. Tomēr neskatoties uz ārējo rāmumu, vulkāna krāteris pa lēnām, pa druskai ezera viducī sāka veidot salu. Un gadu simtu gaitā ir izveidojusies Samosiras sala, kas atrodas pašā krātera centrā.
 |
| Samosiras salas peldvieta |
Samosiras salas apmēri ir prātam netverami ( 1707 km2). Tās izmērs ir lielāks nekā turpat netālu esošā Singapūras sala. Mūssdienās te mitinās pasaulē bēdīgu slavu guvusī Tobas bataku cilts. Par tās izcelsmi īsti skaidrības nav. Iespējams, te viņi ir ieradušies no Taizemes vai pat Ķīnas. Lai nu antropologi paši vispirms mēģina tikt ar to skaidrībā. Rituālo kanibālismu, kristietības ienākšanu jau iepriekš aprakstīju, tādēļ pievērsīšos snaudošajam vulkānam un topošajām viesnīcām. Kad 2010.gadā te ierados pirmo reizi, tad nakšņojām vienīgajā un vislabākajā Samosiras salas viesnīcā, šobrīd te dažu gadu laikā ir tapušas jaunas viesnīcas un paplašināta mūsu ierastā
Toledo Inn viesnīca.
 |
| Toledo Inn viesnīca Samosiras salā |
Mainījusies ir vietējo bataku attieksme. Savulaik sasveicinoties dzirdējām tikai un vienīgi bataku "Horas," bet šodien jau ierasta lieta ir ņaudoši - tūristiskais "Hello!" Žēl. Tomēr tas nemazina prieku izpeldēties vulkāniskajā ezerā, kura ūdens temperatūra ir gana patīkama. Te gan jāņem vērā pamatīgais Tobas ezera dziļums - 505 metri. Un raugoties uz Tobas krātera malām, kas atrodas 905 m v.j.l., ir grūti iztēloties, ar kādu prātam neizanalizējamu spēku vulkāns pirms vairāk kā 70 000 gadiem izlauzies uz āru.
Arī mūsdienās te ir jūtamas dažādas ģeoloģiskas aktivitātes. Zemestrīces tiek izjustas ar pārsteidzošu regularitāti - 1892., 1916., 1922., 1987.gads. Arī pati Samosiras sala katru gadu paaugstinās virs ezera līmeņa par dažiem milimetriem. Sīkums, bet tomēr. Tā kā nekas vēl nav noslēdzies.
 |
| Sinabung vulkāns |
No pierimušiem dodos jau aktīvāku vulkānu virzienā. Sinabungs kā reiz ir pa ceļam uz Gunung Leuser Nacionālo parku. Grēks būtu tam pabraukt garām. 2010.gadā Sinabungam bija labi saskatāma spicīte, šobrīd tā izskatās gluži kā ar nazi nogriezta. Iemesls ir regulārie izvirdumi, kas mainījuši tā "ārējo tēlu." Sinabung vulkānā ceļotāji parasti nekāpj, bet turpat blakus esošajā Sibajak vulkāna krāterī raušamies gan.
Neliela atkāpe par Sumatras vulkānu veidiem un to izvietojumu. Tie lielākoties ir stratovulkāni, kas neizvirst pēkšņi. Tie liek par sevi manīt jau labu laiku iepriekš, pa lēnām pukšķinot un veidojot atomsēnes formas mākoņus virs sava krātera. Un visi aktīvie 35 Sumatras vulkāni ir izvietojušies divās paralēlās līnijās, kas savstarpēji nekrustojas. Un attēlā redzamais aktīvais Sinabung un mūsu kāpiena mērķis - Sibajaks atrodas uz divām dažādām vulkānu līnijām. Tādējādi, ja arī Sinabungs sāks savu izvirdumu, Sibajaks paliks tikpat rāms kā iepriekš. Vismaz tā sola ģeologi.
 |
| Nokāpšana no Sibajaka krātera |
Kāpiens Sibajakā nebūt nav no sarežģītajiem. Viss ir atkarīgs no laika apstākļiem. Rudeņos kāpējus "priecēs" lietutiņš, bet pavasarī - karstā Sumatras saule. Uzkāpt līdz krātera malai, kas ir vairāk kā 2000 m v.j.l. var pat īsti nepiepūloties. Ik pa laikam satiekot vietējos, kas rīta stundā kāpj no vulkāna ar telšu saini uz muguras. Kā izrādās, daudzi uzskata, ka pavadīt nakti netālu pie sēru "spļaujoša" vulkāna, ir ļoti veselīgi. Te gan kāpjot paspējam arī izdiskutēt par sēra veselīgo vai kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību.
Bet ne jau visi dodas krāterī, lai uzlabotu vai sabeigtu savu veselību. Pēdējo reizi kāpjot satikām arī nelielu jauniešu kompāniju, kas vienkārši jautri vēlējušies pavadīt vakaru un nakti 2000 metru augstumā.
Ja uzkāpt līdz Sibajaka krāterim bija nieks, tad nokāpšana jebkuros laika apstākļos ir pamatīgs pārbaudījums. Jo brīžiem ir jākāpj pa ripojošiem akmeņiem, brīžiem jālavierē starp izskalotiem pakāpieniem, brīžiem jābrien cauri džungliskai takai. Te gan vietā ir piebilst, ka šo taku izveidoja 25 gadus atpakaļ, vairāk gan domājot nevis par ceļotāju ērtībām, bet gan par tiem, kas Sibajaka sēra dvesošo krāteri izmantoja kā ienesīgu sēra ieguves vietu. Laika gaitā taka būtiksi ir mainījusies. Tās vienkārši vairs nav. Mēs ejam pa tās pārpalikumiem. Viss ir lieliski, ja nav lijis, bet gluži jautri kļūst tad, ja naktī ir lijis vai vēl interesantāk - sāk līt tieši tad, kad ir uzsākts lejpuceļš. Tad noturēties kājās nelīdzēs nedz kalnu pārgājieniem paredzētie apavi, nedz gumijas zābaki, nedz Depo iegādātās galošas. Galvenais - sveikiem un veseliem pa taisno no Sibajaka nošļūkt karstajos sēra avotos, kur atmazgāt vulkāniskos dubļus.
 |
| Sibajaka krāteris |
Brīdī, kad no kūpošā krātera iztek kāds avotiņš, tad tā temperatūra ir apmēram 100 grādu. Tas patiešām burbuļo. Par peldēšanos šādā avotā ir jāaizmirst. Bet prasmīgie sumatrieši izmanto vulkāna spēku un ierīko elektrostacijas, lai ar šī dabas resursa palīdzību nodrošinātu apkaimes iedzīvotājus ar elektrību.
Bet pakāpeniski atdzesējot karsto sēra avotu, tiek piepildīti vairāki baseini, kur drošsirdīgie vulkāna iekarotāji var izkarsēt savus nogurošos muskuļus vai tikai nomazgāt sastaigātos dubļus.
Tā laiski un ar labpatiku karsējoties sera vannās, prātā skan Mārtiņa Rītiņa nu jau folklorizētā frāze- kas var būt labāks par šo!
Tāda izskatās Sumatras sala manās acīs. Politisku pretrunu pilna, pārbagāta ar dabas resursiem un ar milzīgu vēlmi attīstīties un patiesu ticību labākai nākotnei.
Gunung Leuser - Sumatras Nacionālais parks
Sumatras džungļu pasaule ir unikāla. Diemžēl gadu no gada palielinās tā teritorija, kuru cilvēks, civilizācijas spiests, mēģina apgūt. Galvenokārt stādot eļļas palmas vai kaučukkoku. Un pilnīgi nevietā ir balto ekologu čīkstēšana par dabas resursu saglabāšanu vai palmu eļļas iespējamo kaitīgumu un graujošo ietekmi uz cilvēka veselību. Mums, Eiropā, šķiet, ka mēs jau nu gan prastu pastāvēt uz savu dabas resursu saglabāšanu. Ha! Nav jau tālu jābrien Latvijas mežā. Drīz ar sēņu groziņu staigāsim gar ceļmalām. Un arī šobrīd, lai gan viscēlāko jūtu vadīti, mēģinam popularizēt biodegvielu un ekoloģikos produktus, lielākoties tieši Eiropas Savienība ir lielākais palmu eļļas pircējs. Un te jau darbojas pieprasījuma - piedāvājuma princips. Un mūža meži tiek izcirsti (pēc ES pieprasījuma), savvaļas zvēriem nav kur mitināties un to populācija strauji samazinās vai izzūd pavisam.
Prieks, ka vismaz Sumatras Gunung Leuser Nacionālā parka teritorija ir gana plaša (nedaudz mazāk kā 8000 km2), lai neviena netraucēti tur varētu eksistēt tā pasaule, ar kuru cilvēks diemžēl nav iemācījies sadzīvot. Te 1971.gadā Henrihs Rijksens izveidoja orangutanu pētniecības centru. Tā galvenais uzdevums bija izpētīt orangutanus, palīdzēt rehabilitēt un atgriezt savvaļā tos, kuri tika konfiscēti malu medniekiem vai arī tie mazuļi, no kuriem atteicās orangutanu mammītes. Tomēr dabas pētnieki parka teritorijā ievēroja ne tikai orangutanus, bet arī Sumatras ziloni, Sumatras degunradzi, dūmakaino vai mākoņleopardu, Sumatras tīģeri un citas gandrīz izzudušas zvēru sugas.
Mūsdienās apmeklējot Gunung Leuser parku pārņem divējādas izjūtas. No vienas puses es priecājos, ka katru gadu interese par šo vietu un par savvaļas zvēriem arvien pieaug, tomēr bažīgi raugos uz tiem vakarieropiešiem, kuri "noprecot" kādu vietējo daiļavu (jo tikai tā var iegūt atļauju iegādāties zemi Sumatrā), būvē ierastos viesu namus un viesnīcas, izjaucot ierasto ciematu ikdienu. Tam līdzi nāk arī ceļotāju pieprasītie suvenīru veikaliņi un bāri, bez kuriem te iepriekš lieliski iztika.
Prieks, ka vismaz Sumatras Gunung Leuser Nacionālā parka teritorija ir gana plaša (nedaudz mazāk kā 8000 km2), lai neviena netraucēti tur varētu eksistēt tā pasaule, ar kuru cilvēks diemžēl nav iemācījies sadzīvot. Te 1971.gadā Henrihs Rijksens izveidoja orangutanu pētniecības centru. Tā galvenais uzdevums bija izpētīt orangutanus, palīdzēt rehabilitēt un atgriezt savvaļā tos, kuri tika konfiscēti malu medniekiem vai arī tie mazuļi, no kuriem atteicās orangutanu mammītes. Tomēr dabas pētnieki parka teritorijā ievēroja ne tikai orangutanus, bet arī Sumatras ziloni, Sumatras degunradzi, dūmakaino vai mākoņleopardu, Sumatras tīģeri un citas gandrīz izzudušas zvēru sugas.
Mūsdienās apmeklējot Gunung Leuser parku pārņem divējādas izjūtas. No vienas puses es priecājos, ka katru gadu interese par šo vietu un par savvaļas zvēriem arvien pieaug, tomēr bažīgi raugos uz tiem vakarieropiešiem, kuri "noprecot" kādu vietējo daiļavu (jo tikai tā var iegūt atļauju iegādāties zemi Sumatrā), būvē ierastos viesu namus un viesnīcas, izjaucot ierasto ciematu ikdienu. Tam līdzi nāk arī ceļotāju pieprasītie suvenīru veikaliņi un bāri, bez kuriem te iepriekš lieliski iztika.
Vieni no dzirdamākajiem mērkaķu pārstāvjiem ir Thomas leaf mērkaķi, kas mīt tikai Sumatrā. Pārsvarā tie mitinās baros, kurā ir vismaz 20 sugas pārstāvji. Ir tik interesanti vērot šo mērkaķu melanholiski filosofisko sejas izteikksmi, kad tas lēni un nesteidzīgi mizo tikko iegūto banānu, ļaujoties fotografeties uz nebēdu.
Lielākoties pie džungļu viesnīcas ir dzirdamas tieši šo mērkaņu čalas un savstarpējā sasaukšanās. Un mitinoties tik tuvu neizprotamajai džungļu pasaulei, nākas saklausīt un ieklausīties vērīgāk nezināmajās skaņās. Izrādās, nelielie gekoniņi klusi, bet sadzirdami klakšķina. Un to mitināšanās istabiņās tiek uzskatīta par laimes vēstnesi. Kā nekā tieši viņi ir tie, kas tiek galā ar sīkiem kukaiņiem - skudrām, vabolēm un visādiem kāpuriem, kas mums, ceļotājiem, nu ļoti netīk.
Lielākoties pie džungļu viesnīcas ir dzirdamas tieši šo mērkaņu čalas un savstarpējā sasaukšanās. Un mitinoties tik tuvu neizprotamajai džungļu pasaulei, nākas saklausīt un ieklausīties vērīgāk nezināmajās skaņās. Izrādās, nelielie gekoniņi klusi, bet sadzirdami klakšķina. Un to mitināšanās istabiņās tiek uzskatīta par laimes vēstnesi. Kā nekā tieši viņi ir tie, kas tiek galā ar sīkiem kukaiņiem - skudrām, vabolēm un visādiem kāpuriem, kas mums, ceļotājiem, nu ļoti netīk.
Thomas leaf mērkaķi no cilvēkiem nebaidās, bet ir piesardzīgi. Tie labprāt gaida kādu našķi, bet ir ļoti uzmanīgi. Ja arī tiem piedāvājam kādu banānu, tas netiek negausīgi notiesāts, bet pacietīgi nolobīts un miza aizmesta projām.
Savas pievilcīgās ārienes un jaukā rakstura dēļ malu mednieki ir mēģinājuši tos tvarstīt un pārdod kā mīļus mājdzīvniekus. Bet diemžēl, Tomas leaf mērkaķi ir sabiedriskas būtnes, kas nespēj izdzīvot ārpus ierastās Sumatras džungļu vides un saviem sugas brāļiem. Tāpēc priecāsimies par tiem vidē, kur viņi jūtas vislabāk un neaizmirsīsim, ka esam atnākuši pie viņiem viesos.
Savas pievilcīgās ārienes un jaukā rakstura dēļ malu mednieki ir mēģinājuši tos tvarstīt un pārdod kā mīļus mājdzīvniekus. Bet diemžēl, Tomas leaf mērkaķi ir sabiedriskas būtnes, kas nespēj izdzīvot ārpus ierastās Sumatras džungļu vides un saviem sugas brāļiem. Tāpēc priecāsimies par tiem vidē, kur viņi jūtas vislabāk un neaizmirsīsim, ka esam atnākuši pie viņiem viesos.
Apmeklējot Gunung Leuser Nacionālo parku, reti kurš cer sastapties aci pret aci ar Sumatras tīģeri vai leopardu. Galvenokārt meklējam orangutanus. "Orang utan" tulkojumā nozīmē "meža persona" jeb persona, kas dzīvo mežā. Ar vārdu "orang" gan indonēziešu, gan malajiešu valodā apzīmē "personu." Piemēram "orang asli" - vietējā persona, kuru parasti mēs tulkojam kā pirmiedzīvotājs jeb vietējais.
Un mežā orangutani tik tiešām mīt. Pārsteigums, ka tie vij ligzdas. Ne gluži kā putni, bet tomēr. Katru dienu viena vai divas ligzdas. Vienā tiek pārlaista nakts, bet otra domāta diendusai. Kad jautājām orangutanu novērotājiem, cik ilgs laiks ir nepieciešams šādas ligzdas izveidei, atbilde bija - dažas minūtes.
Un mežā orangutani tik tiešām mīt. Pārsteigums, ka tie vij ligzdas. Ne gluži kā putni, bet tomēr. Katru dienu viena vai divas ligzdas. Vienā tiek pārlaista nakts, bet otra domāta diendusai. Kad jautājām orangutanu novērotājiem, cik ilgs laiks ir nepieciešams šādas ligzdas izveidei, atbilde bija - dažas minūtes.
Parkā veiksmīgi darbojas 1971.gadā uzsāktā orangutanu rehabilitācijas programma. Tad, kad dabas pētnieki uzskata, ka kāds nebrīvē audzis orangutans ir gatavs atgriezties savvaļā, to atved uz Gunung Leuser parka pievārti. Te pakāpeniski to pieradina meklēt pašam sev iztiku. Tomēr ne vienmēr viss noteik tā kā paredzēts un ir nepieciešama cilvēku palīdzība. Tādēļ ir izveidotas tā dēvētās barošanas platformas, kur divreiz dienā noteiktos laikos nāk parka uzraugi un piedāvā dažādus našķus - augļus un arī pienu. Lai gan piena maisījums nav ierasta orangutanu maltītes sastāvdaļa, tā ļoti ir nepieciešama jaunajām māmiņām, kas vēl baro mazos orangutanus ar savu pienu.
Lai rehabilitācijas process noritētu veiksmīgi un orangutani tik tiešām spētu savvaļā izdzīvot bez cilvēku palīdzības, tad platformas atrašanās vieta tiek mainīta, lai orangutani nepierod, ka vienā un tajā pašā vietā vienmēr būs barība. Tomēr lielākoties platformas tuvumā uzturās vairākas mammītes, kam cilvēku palīdzība ir ļoti svarīga. Savukārt orangutanu mačo jeb kā vietējiem patīk teikt - kazanovas, tikai pa retam parādās platformas tuvumā.
Orangutani nav bara dzīvnieki, kas kā mērkaķi mitinās baros. Tie daudz labāk jūtas vienatnē apcerot savas dzīves realitāti.
Tomēr, ne jau gluži pie viesnīcas sliekšņa ir iespējams skatīt šos vienpašus vaigā. Ir jādodas džungļos. Ja arī tas izklausās gauži vienkārši, tad jāņem vērā ir gaisa temperatūra (vismaz +30) un lielais gaisa mitrums. Tas būtiski samazina mūsu tempu un dažreiz arī ceļotāju entuziasmu.
Orangutani nav bara dzīvnieki, kas kā mērkaķi mitinās baros. Tie daudz labāk jūtas vienatnē apcerot savas dzīves realitāti.
Tomēr, ne jau gluži pie viesnīcas sliekšņa ir iespējams skatīt šos vienpašus vaigā. Ir jādodas džungļos. Ja arī tas izklausās gauži vienkārši, tad jāņem vērā ir gaisa temperatūra (vismaz +30) un lielais gaisa mitrums. Tas būtiski samazina mūsu tempu un dažreiz arī ceļotāju entuziasmu.
Kad pēc 40 minūšu gara pārgājiena pa Sumatras džungļiem (jeb - saunu), ieraugi orangutanu turpat deguna galā, gandarījums ir vārdos neaprakstāms. Te nav nekādi žogi vai ierobežojumi. ir tikai džungļi un orangutani. Te gan jāsaka, ka mūsu skaļā sajūsma ir tā, kas nereti aizbiedē šos vientulību mīlošos dzīvniekus, bet, ja mēs izturamies klusi, gluži kā rātni viesi, kas ieradušies ar cienastu, tad balvā saņemam emociju buķeti un fantastiskas bildes.
Jāsaka, ka orangutaniem nevajadzētu dot latviskos našķus - cepumus, riekstus vai Laimas konfektes. Parasti vietējie pavadoņi paši ir sarūpējuši visu nepieciešamo cienastam.
Jāsaka, ka orangutaniem nevajadzētu dot latviskos našķus - cepumus, riekstus vai Laimas konfektes. Parasti vietējie pavadoņi paši ir sarūpējuši visu nepieciešamo cienastam.
Kad pirmais pārsteigums ir rimis, mēs kļūstam arvien pārdrošāki. Šķiet, ka varam pat pakasīt aiz auss pinkaini-pūkainajam dzīvniekam. Tomēr vietējie pavadoņi uzreiz mūs apsauc. Mēs esam tikai viesi skarbajā džungļu pasaulē, kur vien retais no mums varētu izdzīvot.
Diemžēl ne visi ceļotāji uztver nopietni manu vai parka uzraugu brīdinājumu un aizliegumu par uzturēšanos parka teritorijā bez saskaņošanas ar parka vadību. Tā vien šķiet, ka nekas jau traks ar mani nenotiks, ja pastaigāšu turpat netālu no viesnīcas. Diemžēl šādas pastaigas var beigties visai nelāgi. Tāpēc vakaros labāk klīst pa ierasto suvenīru gatvi un pakomunicēt ar vietējiem.
Diemžēl ne visi ceļotāji uztver nopietni manu vai parka uzraugu brīdinājumu un aizliegumu par uzturēšanos parka teritorijā bez saskaņošanas ar parka vadību. Tā vien šķiet, ka nekas jau traks ar mani nenotiks, ja pastaigāšu turpat netālu no viesnīcas. Diemžēl šādas pastaigas var beigties visai nelāgi. Tāpēc vakaros labāk klīst pa ierasto suvenīru gatvi un pakomunicēt ar vietējiem.
Pēc vairāku stundu pastaigas pa džungļiem, mēs kāri raugāmies turpat esošās krāčainās Bohorokas upes virzienā. Peldēties te gan būtu neprāts, bet izbraukt ar improvizētu plostu gan. Viņi to skaļi dēvē par raftingu. Patiesībā tās ir vairākas kopā sasaitētas riepu kameras. Un šāda raftinga priekšgalā un aizmugurē parasti sēž "stūrmaņi," kamēr mēs - nogurušie dabas pētnieki varam izbaudīt veldzējošo Bohorokas upi.
Šādi vairāku kilometru garumā plostojot, nonākam līdz mūsu viesnīcai, kur upe ir izveidojusi nelielu līcīti. Te nu gan ir īstā vieta peldei. parasti gan peldkostīms netiek meklēts un upē metamies tādi kādi esam - noguruši un iesvīduši, bet laimīgi un gandarīti.
Šādi vairāku kilometru garumā plostojot, nonākam līdz mūsu viesnīcai, kur upe ir izveidojusi nelielu līcīti. Te nu gan ir īstā vieta peldei. parasti gan peldkostīms netiek meklēts un upē metamies tādi kādi esam - noguruši un iesvīduši, bet laimīgi un gandarīti.
Gatavojoties pagājušā gada Impro ceļotāju klubiņam par Sumatru, you tube atradu nelielu video, kur redzams, kā orangutans neļauj šķērsot Bohorokas upi ceļotājiem, kas dodas uz orangutanu barošanas platformu. Savulaik šī laiva bija vienīgais veids kā nokļūt līdz platformai. Šobrīd ir izbūvēti vairāki trošu tiltiņi, bet pašu upi šķērsojam palielā gumijas laivā. Bet video redzamā koka laiviņa vēl arvien atrodas turpat upes krastā.
Viena no Indonēzijas 17 508 salām - Sumatra
Lai gan Indonēzijas vārds daudziem saistās ar neskaitāmām
salām, vulkāniem un kanibāliem, lielākā daļa ceļotāju parasti izvēlas pavadīt
laisku atpūtu tūrisma industrijas atstrādātajā Bali salā. Un, kad mēģinu
aizvilināt uz Sumatru, tad atskan ierasta atbilde: "Es taču jau esmu bijis
Indonēzijā un otreiz uz vienu un to pašu valsti vairs nevēlos braukt." Šāda
atbilde man liek saspuroties un teikt, ka Sumatra nav gluži tas pats, kas Bali,
Komodo salas vai Javas sala. Kas tad īsti tur ir tāds, kas man katru gadu uz šo
salu liek atgriezties?
 |
| Pirmā ierašanās Sumatrā |
Pirmo reizi Sumatrā viesojos 2010.gadā. Un kā izrādījās, mēs bijām pirmā latviešu ceļotāju grupa, kas vēlējās apceļot Ziemeļsumatru. Te gan taisnības labad jāpiebilst, nebijām gan gluži pirmie latvieši, kas klīduši pa Sumatras ārēm, bet gan pirmā ceļotāju grupa, kas izmēģināja jaunu maršrutu. Un tas izrādījās gana veiksmīgs! Jau iznākot no lidostas ēkas, mūs pārsteidza sagaidītāju grupa ar Tūrisma ministru priekšgalā, jo Ziemeļsumatras reģions kopš 2004.gada aktīvi ir iesaistījies dažādos reģionālā tūrisma veicinošos projektos. Un te nu mēs, latvieši esam ieradušies pašā laikā!
Ja viss būtu bijis tik vienkārši. Man piedejoja klāt vairākas vietējos tautas tērpos ģērbtas daiļavas un vienai no meitenēm daudzo bļodiņu vietā bija skaista lādīte, kurai iekšā glīti sakārtotas beteļpamas lapas un kāds balts pulverītis... Nez ko man bija ar to darīt? Manu apjukumu gan mazināja Sumatras gide Vidži, kas lietišķi noteica - vispār jau Tev vajadzētu to pulverīti ielocīt lapiņā un sakošļāt, bet Tu vari to ielikt kabatā. Ministram ar to pietika. Pēc oficiālās sagaidītājdejas tikpat oficiāli bildējāmies gan vietējam laikrakstam, gan pašu foto kolekcijai.
Ja viss būtu bijis tik vienkārši. Man piedejoja klāt vairākas vietējos tautas tērpos ģērbtas daiļavas un vienai no meitenēm daudzo bļodiņu vietā bija skaista lādīte, kurai iekšā glīti sakārtotas beteļpamas lapas un kāds balts pulverītis... Nez ko man bija ar to darīt? Manu apjukumu gan mazināja Sumatras gide Vidži, kas lietišķi noteica - vispār jau Tev vajadzētu to pulverīti ielocīt lapiņā un sakošļāt, bet Tu vari to ielikt kabatā. Ministram ar to pietika. Pēc oficiālās sagaidītājdejas tikpat oficiāli bildējāmies gan vietējam laikrakstam, gan pašu foto kolekcijai.
 |
| Augļu un dārzeņu tirgus pārsteidz ar savām krāsām un košumu. Te ikviens var atrast ko savai garšas gaumei |
Un šobrīd man ir iespēja salīdzināt kā mainījusies Sumatra šo gadu gaitā. Un tā tik tiešām ir mainījusies. Kaut gan patiesāk būtu teikt, ka mēs, ceļotāji, esam tie, kas mainījuši šo pasaulē 6.lielāko salu. Jau kopš Marko Polo kuģi te garāmbraucot piestāja, plašākai pasaulei kļuva zināms par šo salu. Kaut arī lielākā daļa tā laika informācijas bija diezgan pārspīlēta un neadekvāta. Pat mūsdienās var spriest par augsti attīstītiem sabiedrības modeļiem nevis par mežoņiem kanibāliem. Arī salas nosaukums "Sumatra" saistās tikai ar kolonizācijas laikmetu. Senajās kartēs var atrast vienīgi salu, kuru dēvēja par Swarnabhumi (zelta zeme), 13.gs arābu kartēs tā tika dēvēta par Lamri vai Lamuri. Kur radies Sumatras vārds? Kā izrādījās, šajā salā 14.gs daudzo nelielo sultanātu vidū izveidojās varena un salā dominējoša Samudras karaliste. Un, ja kāds tirgotājs vai ceļotājs vēlējās noslēgt kādu darījumu, tad noteikti tas bija jāsaskaņo ar Samudras valnieku vai tā padomdevējiem. Un, protams, baltais cilvēks visu vienkāršo un pārviedo pa savam un laika gaitā Samudra pārtapa ar Sumatru.
Diezgan dīvaina ir mūsdienās pieejamā informācija par Sumatras iedzīvotājiem. Tās ir cilti! Kādu dēvē par kanibālcilti, kādu par matriarhālu, bet tomēr - cilti! Bet tie, kas aizceļo līdz Sumatrai, neredz nedz atpalikušas tautas, nedz brutālu nabadzību. Un latvietis jūtas pievilts! Kā tas var būt - ciltis, bet dzīvo labāk par mani? Cilts - bet ir izglītotāki tās pārstāvji par vidējo latvieti? Un to nu gan ir grūti pieņemt.
Diezgan dīvaina ir mūsdienās pieejamā informācija par Sumatras iedzīvotājiem. Tās ir cilti! Kādu dēvē par kanibālcilti, kādu par matriarhālu, bet tomēr - cilti! Bet tie, kas aizceļo līdz Sumatrai, neredz nedz atpalikušas tautas, nedz brutālu nabadzību. Un latvietis jūtas pievilts! Kā tas var būt - ciltis, bet dzīvo labāk par mani? Cilts - bet ir izglītotāki tās pārstāvji par vidējo latvieti? Un to nu gan ir grūti pieņemt.
 |
| Attēlā pa kreisi Minangkabau karaliskās ēkas kopija (oriģināls pāris gadus atpakaļ nodega), kurā šobrīd ir izveidots muzejs. Attēlā pa labi - īstena Minangabau tradicionālā dzīvojamā ēka, kurā vienkopus dzīvoja apmēram astoņas ģimenes |
Bet atgriežos Sumatrā. Vispirms jau jāsaka, ka te dzīvo daudz un dažādas tautas, kuru sabiedrības modeļi pašos pamatos ir ļoti dažādi un atšķirīgi. Piemēram Minankabau tauta. Te pastāv un dominē matriarhāls sabiedrības modelis. Vai tas nozīmē, ka sievietēm ir galvenā teikšana vienmēr un visur? Laikam jau nē. Bet vēsturiski tā nu ir gadījies, ka vīri ir mūždien aizņemti - iekarojot jaunas teritorijas, "bīdod" savu biznesu, plosoties pa sociālajiem tīkliem, nu nav takš laika, ko veltīt ikdienas mājas darbiem.
 |
| Lai gan vienkāršās sākumskolas klases nav aprīkotas ar datoriem un citām civilizācijas piedāvātajām palīgierīcēm, skolēni ir gana centīgi un patriotiski, jo mums par godu nodziedātā Indonēzijas himna skanēja patiesi iedvesmojoši |
Un atkal te nav ne miņas no atpalicības. Gluži otrādi - īpaša uzmanība tiek pievērsta zēnu, jauniešu un vīriešu izglītībai. Jāpiebilst, ka atšķirībā no mazskaitlīgās latviešu cilts, kur obligātā izglītība ir 9 klases, Sumatrā obligāta ir 12 gadu izglītības programmas apgūšana. Tādēļ nav brīnums, ka vadošos amatos gan Sumatras, gan Indonēzijas mērogā, pie teikšanas ir tieši Minangkabau vīrieši. Sievas valda mājās, bet vīri, sīku mājas problēmu netraucēti, valstī kopumā.
Tradicionālais Ziemeļsumatras arhitektūras stils ir diezgan līdzīgs. Tās ir ēkas, kuru māju jumti ir saspicēti, gluži kā buļļa ragi. Arī šeit ir gana daudz versiju, kāpēc tas ir tieši tā?
 |
| Dokan ciematā ir atlikušas tikai dažas mājas, kuras būvētas ievērojot tradicionālo stilu. Paviesojāmies vienā no šādāmmājām. Mūs sagaidīja mājas vecākie iemītnieki |
 |
| Šādās nelielās akmens skulptūrās batakuprāt iemiesojas viņu senču gari, kas allaž ir gatavi aizsargāt savu klanu jeb margu. Bataki labprāt un diezgan bieži lūdz tiem kādu padomu, kas netiek liegts |
 |
| Prieks, ka neraugoties uz rasinošajām debesīm, latviešu ceļotāji labprāt devās rīsu stādīšanas talkā. Te gan bija nepieciešama neliela apmācība. Kā izrādījās, rīsu stādiņi nav jāizpiķē pa vienam, bet gan pa trim kopā |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru