Austrumindijas atskaņas – Sikimas karaliste jeb kāpnes uz debesīm
Pellinga ir pilsēta, no kuras visērtāk un labāk var iepazīt Sikimas neskartās dabas nostūrīšus. Noslēpumainā Sikimas karaliste pastāvēja līdz pat nesenajam 1975.gadam, kad tā tika iekļauta Indijas sastāvā. Tomēr arī šodien, atrodoties lielvalsts sastāvā, tā ir spējusi saglabāt lielu autonomiju un, šķērsojot šīs pavalsts robežu, ir jāiegūst īpaša atļauja un jāatrāda robežsargiem pase, lai vēlāk tur tiktu iespiests neliels trijstūra formas zīmogs.
 |
| Sikimas karalistes karogs |
Sikima atrodas Himalaju nogāzēs starp Butānu, Nepālu un Tibetu, kur grūti pieejamās ielejās rimti un nesteidzīgi rit ierastā ikdienas dzīve. Vissenākie zināmie pirmiedzīvotāji, kuri te mitinās arī mūsdienās, ir lepčas, kas 8.gs ieradās Sikimā no Tibetas. Neesošo lielceļu zemē pat pārvietoties ar auto ir iespējams lēni un nesteidzīgi.
Apkārtējo ieleju nepieejamība, varenās Himalaju virsotnes, nostāsti par redzētajiem sniega cilvēkiem, tas viss it kā apstiprina leģendu par kādu budistu mūku Rinpoči, kas te bija ieradies, lai paslēptu svētās relikvijas. Kad tas tika paveikts, mūks lūdzis palīdzību kalniem, lai tie paslēptu ielejas no ziņkārīgajiem acu skatiem. Iespējams, tādēļ arī mūsdienās ne visas ielejas ir apzinātas un kartēs iezīmētas, un daža laba ieleja ir pieejama pēc vairāku dienu pārgājiena (protams, bez auto). Ne velti Sikimu dēvē arī par apslēpto ieleju vai apslēpto dārgumu zemi. Atrast šos dārgumus ir lemts tikai izredzētajiem. Arī Nikolajs Rērihs te uzturējās vairākus gadus un vēlāk šo zemi nodēvēja par vietu, kur meklēt „kāpnes uz debesīm”.
 |
| No ikvienas ēkas Pellingas pilsētā var redzēt Himalaju sniegotās virsotnes |
Pellinga (viena no Sikimas nelielajām pilsētām) atrodas 2086 metrus virs jūras līmeņa. Tas nozīmē, ka gaisa temperatūra atbilst Latvijas pirmsapkures sezonas temperatūrai. Naktī te varētu būt ap nulli. Lieki piebilst, ka smalkajai angļu stila viesnīcai apkure pat nebija ieplānota. Un novembra gaiss bija ļoti spirgts arī viesnīcas istabiņās. Tad nu pirms katras pārģērbšanās vai mazgāšanās nācās psiholoģiski „nobriest”. Pirmajā vakarā pirms došanās pie miera atcerējos filmu “Bāskervilu suns”, kur Dr.Vatsons (V.Solomina izpildījumā) Baskervila pilī, sava skaistajā naktstērpā ar cigāru zobos, mīņājoties uz paklāja mēģināja sadūšoties un iekāpt aukstajā gultā. Manas sajūtas bija līdzīgas, ja nu vienīgi naktstērps nebija tik elegants un izpalika arī cigārs. Kādu laiku es mīņājos pa paklājiņu līdz atskanēja glābējklauvējiens pie durvīm. Tur - indietis ar…… termoforu (siltu). Tā nu varēju laisties snaudā siltajās turku aviokompānijas dāvātās zeķītēs, veikalā Maxima pirktajā sarkani rūtotajā pidžamā, ar indiešu termoforu padusē.
Tālāk neko neatceros, pamodos gluži mundra, līdz sekoja atklāsme, ka tagad ir jāsaņemas, lai atkrampētos no termofora un sāktu jaunu dienu.
 |
| Tašidingas klostera mūki |
Es ar lielu entuziasmu devos brokastīs, kur mani laipni sagaidīja trīs vietējās izcelsmes nepālieši. Pēc tam, kad man laipni tika ierādīta vieta pie galda, kur pa logu skatam paveras karaliska ainava – visus sargājošie Himalaji, man tika pienesta saldi melnbalta tēja, maizītes un omlete. Piebildīšu, ka milzīgajā brokastu telpā biju viena. Lēnām sāku malkot tēju, līdz sajutu, ka visi trīs nepālieši uzmanīja katru manu kustību. Viens pienesa salvetīti, ar ko nosusināt tējā apmērcētās lūpas, otrs tūlīt mundri papildināja tējas tasīti, trešais bija gatavs steigties uz virtuvi, lai izpildītu katru, pat viskaprīzāko manu vēlmi. Šādā neierastā atmosfērā lēnām mēģināju sagremot omleti, kas bija padevusies visnotaļ garda, bet triju acu pāru uzraudzīta garšoja neierasti. Šo mulsumu papildināja mana gida ierašanās, nevis, lai pievienotos brokastīm, bet, lai pasniegtu dienas laikrakstu angļu valodā. Un ar vārdiem: “Madam, take your time” (Madām, nesteidzieties, izbaudiet rītu), klusi nozuda. Sajutos tā it kā būtu ieradusies nepareizajā dress code. Situācijai vairāk būtu piemērota kāda balta krinolīna kleita ar korseti, baltie mežģīņu cimdiņi, neliela cepurīte. Neskatoties uz situāciju, kaut kā omleti „piebeidzu”. Un diena varēja sākties.
Lielākā daļa Sikimas iedzīvotāju savulaik ir ieceļojuši no mūsdienu Nepālas un Tibetas teritorijas. Tiek uzskatīts, ka nosaukumu ir devuši vietējie limbu tautības iedzīvotāji. „Su” limbu valodā nozīmē jauns, ”khyim” – pils vai nams. Jauna pils, kuras būvniecība aizsāk varenās karalistes – Sikimas, izveidošanos. Tibetieši šo vietu dēvē par Dendžongu (Denjong), kas burtiski tulkojot nozīmē – rīsu ieleja. Un jāsaka, ka rīsu terases te ir skatāmas gandrīz katrā kalnu nogāzē. Lepčas (lepcha), kas ir senākie Sikimas iedzīvotāji, savu pirmdzimteni dēvē Nye-mea-el vārdā, kas nozīmē – paradīze. Lai vēl vairāk sajauktu galvu, varu tikai piebilst, ka Hindu reliģiskajos rakstos šī vieta tiek saukta par Indrakil, kas ir kā veltījums Indras dievībai. Bet pietiek par vēsturiskajiem nosaukumiem. Gribēju pārliecināties vai tūrisma ceļveži nemelo, pieminot daudzas svētvietas, tempļus, meditāciju vietas, kas atrodas tik tālu no ierasto Indijas pilsētu burzmas.
 |
| Khecheopairi ezers |
Sāku ar vairākiem ūdenskritumiem, kas bija fantastiska iespēja izlocīt kājas pēc salīdzinoši ilgas braukšanas pa neceļiem. Rimbi ūdenskritums, Khancendzung ūdenskritums, Phamrong ūdenskritums. Sajūtas vislabākās - kalni, aizas, no kalniem plūstošas upes, kas veido ūdenskritumus vienu pēc otra. Tālāk jau sekoja Khecheopairi ezera apmeklējums. Te nu gan mana straujā sajūsma par pēkšņi pazuda. Sajūta bija tāda, ka ir iestājies miers. Nevis tā, ka vairs neviens nekaro, bet pilnīgs, absolūts iekšējs miers. Izrādījās, šī ir svētvieta gan budistiem, gan hinduistiem. Tiek uzskatīts, ka vai nu Buda, vai dieviete Tara, vai varenais Šiva ir atstājusi šeit savu pēdu nospiedumus, no kuras vēlāk ir sācis plūst avotiņš, izveidojot ezeru pēdas formā. Šis 3.79 ha nelielais ezers ir veidojies 3500 gadus atpakaļ un tā izliegtā forma tik tiešām atgādina lielu pēdas nospiedumu. Savāda vieta. Te nemanīt tūristu barus. Esmu tikai es un vel daži vietējie. Kā noskaidroju, pie šīs svētvietas nāk cilvēks, kam tik tiešām sirds ir pilna līdz malām. Par niekiem neviens ne nelūdz. Ilgs mūžs, labklājība, veselība – tās ir lietas par kuram meditē netālu esošajā lūgsnu zālē. Starp citu, ezerā neiekrītot neviena vēja norauta lapa, un, ja ari kāda iekrīt, tad uzreiz kāds no svētajiem putniem to aiznes prom.
 |
| Ceļš uz Tashiding klosteri |
Nākamā vieta mani pārsteidza vēl vairāk. Tas bija Tashiding klosteris, kura vēsture ir aizsākusies salīdzinoši nesen, tikai 1716.gadā. Stāsta, ka kāds guru esot izšāvis bultu un meditējis vietā, kur tā piezemējusies. Pats klosteris atrodas kalnā, kuram ir sirds forma. Gadskārtējo Bumchu svētku laikā te tiek atvērts īpašs aizzīmogots trauks, pēc kura tiek pareģota Sikimas nākotne turpmākajam gadam. Šo trauku kāds budistu svētais esot piepildījis ar ūdeni 17.gs. Reizi gadā, atverot trauku, pēc ūdens līmeņa tajā varot noteikt, kāds būs gads. Ja ūdens ir līdz malām, tad gads būs veiksmīgs, ja ne – tad jāaizlūdz un jāgaida nākamais gads. Pēc šādas pareģošanas trauka ūdeni sajauc ar blakus plūstošo upju ūdeni un dāvā ikvienam, kurš grib iegūt svēto ūdeni.
Pēc šīm svētvietām sekoja vēl Pemajangce klosteris, bet man nez kāpēc sirds teica – pietiek! Mākoņos ietinās ari mani varenie un klusējošie pavadoņi – Himalaji, kas it kā uzmanīdami manas izjūtas, raudzīja, lai nekas netiktu pārlieku sasteigts.
Un savā piezīmju – atklāsmju blociņā esmu ierakstījusi – katra vieta spēj mums sniegt tikai to un tādā daudzumā, ko mēs paši esam spējīgi pieņemt.
 |
| Sangachoeling klosterkalnā saullēktā vien mana bērnus un dzird mūkus, skandējot rīta mantras |
Nākamajā dienā mans gala mērķis bija Gantokas pilsēta, kas ir viena no Sikimas senajām galvaspilsētām. Tomēr pirms došanās prom no Himalaju ieskautajām ielejām, rītu sāku ar fantastisku pastaigu Sangachoeling klosterkalnā, kur man tika dāvāta kārtējā mistiski maģiskā sajūtu buķete. Nezinu, kā precīzāk aprakstīt tā brīža izjūtas. Jums būtu jāiedomājas saullēkts, kur pakāpeniski pie zilas debess juma parādās sniegotas kalnu virsotnes, kuru augstumā tā vien šķiet, ka paši atrodaties. Un tepat līdzās skan klusas, bet labi sadzirdamas, mūku skandētās rīta mantras. Vel tagad atceroties – tirpiņas sajūtu.
Dodoties jau tālāk uz Gantoku, kas arī atrodas gana augstu kalnos (1750 m. v.j.l.), varēja skatīt gadu simtiem rūpīgi apkoptās rīsu terases, kuras nomainīja kardamona audzes, kam atkal sekoja rīsu terases. Šādā augstumā rīsu ražu var novākt tikai reizi gadā, un novembris, decembra sākums ir brīdis, kad rīsu lauki jau ir devuši savas gada laikā izaudzētās veltes cilvēkiem.
 |
| Rumtek klosteris Gantokā |
Tuvojoties Gantokai, apmeklēju vēl vienu klosteri - Rumtek klosteri. Ieejot tā teritorijā sajūta bija tāda, it kā kaut kas šeit nav īsti kārtībā. Es negribu noliegt šīs vietas vēsturiskumu, bet iekšējā balss teica – nav labi. Toties leģendas gan ir varenas. Stāsta, ka pirmais Karmapa (tibetiešu budisma klostera galva) Rumtekā vairākus gadus esot meditējis līdz kādu dienu pie viņa ir nolaidušās 10 000 fejas, kas mūkam ir dāvājušas pa matu šķipsnai. No šīm matu cirtām vēlāk esot noausta melna cepure. Tādēļ mūkus, kas ir piederīgi šim klosterim, dēvē par melno cepuru sektu. Šī svētlieta vēl joprojām atrodas šajā klosterī un to drīkst valkāt tikai un vienīgi klostera Karmapa. Jautāsiet, kāpēc lai šādā vietā kaut kas nebūtu kārtībā? Izrādās, ka 1986.gadā viens no Karmapām traģiskā negadījumā gāja bojā, un budisti nespēja vienoties par to, kurš tad īsti būs nākamais līderis. Taisnība tika meklēta diskusijās, kas izraisīja nopietnu militāru konfliktu, kurā cieta gan mūki, gan klosterim pilnīgi nepiederošas personas. Vieni uzskatīja, ka nākamajam Karmapam jānāk no Tibetas, otri – no Butānas. Tāpēc, ieejot klosterī, arī šodien ikvienam ārzemniekam (ari man tai skaitā) tiek noņemta pase, kuru atpakaļ var saņemt pametot klosteri.
Atliek vien piezīmēt, ka visiem līdzekļiem pierādot savu taisnību, būtu labi, ja mēs paši rīkotos taisnīgi un nepazaudētu pašu taisnības ideju, kuras dēļ viss aizsākās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru