Tādžmahala – astotais pasaules brīnums
Šodien gandrīz katra sevi cienoša valsts ir atradusi kādu savu „septīto pasaules brīnumu”, ar ko pievilināt interesentus. Tomēr, tad, kad ir jālūdz nosaukt „klasiskie” pasaules brīnumi, tad tālāk par Ēģiptes piramīdām netiekam.
Pats vārds „pasaules brīnums” ir kas tāds, kas mūsdienu pārgudrajam prātam nešķiet nekas sevišķs. Nu, mūsu senči uzbūvēja augstu torni, ierīkoja dārzus un kas par to, teiktu daudzi mūsdienu ceļotāji – gudrinieki. Tādēļ pirms ķeršos pie nupat apmeklētā Tādžmahala izjūtu apraksta, nedaudz pakavēšos pie vēsturiskajiem septiņiem pasaules brīnumiem.
Vispirms jau pats skaitlis septiņi, šķiet nav izvēlēts nejauši. Ne velti ir vairākas grāmatas, kas aplūko astotos pasaules brīnumus, bet skaitlis septiņi paliek nemainīgs, pat, ja mainīsies pašu brīnumu saraksts. Septiņi tiek uztverts kā maģisks skaitlis, kas ir pieminēts daudzās reliģijās, tai skaitā pirms kristīgās ticības. Babilonieši šo skaitli saistīja ar septiņām planētām. Ne velti viņu celtajiem tempļiem vienmēr bija septiņi līmeņi. Bībelē skaitlis septiņi esot pieminēts apmēram 500 reižu. Katram no mums kaut reizi dzīvē ir nācies uzklausīt gan ar kristīgo, gan ar pagānisko tradīciju saistītus stāstus par pasaules radīšanu. Tā izrādās arī ir notikusi septiņās dienās. Un tieši septītajā Dievs atpūtās. Dienu skaits nedēļā, varavīksnes krāsas, tikumi un nāves grēki (kristietībā), debesis islāmā, pat cilvēka dzīves posmi (Šekspīra lugā „Kā jums tīk”) ir septiņi. Tā varētu turpināt bezgalīgi. Pat, ja mēs uz šo ciparu raugāmies no mūsdienu zinātnes un loģikas viedokļa, tad izrādās, ka septiņi ir optimālais lietu vai parādību skaits, ko cilvēks var vienkārši atcerēties.
 |
| Hērodots |
Pirmais septiņus pasaules brīnumus nosauca Hērodots 5.gs p.K. Arī vēlākos gadsimtos dažādi domātāji, filosofi minēja tos pašus, jau Hērodota nosauktos brīnumus – bizantiešu matemātiķis Filons (225.g.p.K.) un grieķis no Sīdonas Antipatrs (130.g.p.K.) ir tikai slavenākie no mums zināmajiem. Tā kā par senajiem un pirmajiem septiņiem pasaules brīnumiem nevar nosaukt nedz Tādžmahalu, nedz arī Lielo Ķīnas mūri. Tie vienkārši vēl nebija uzbūvēti 5.gs p.K. Tātad vēsturiskie septiņi pasaules brīnumi ir – Gīzas piramīdas Ēģiptē, Babilonas gaisa dārzi, Artemīdas templis Efesā, Zeva statuja Olimpijā, Halikarnāsas mauzolejs, Rodas koloss un Faras bāka Aleksandrijā. Visas iepriekš minētās celtnes ir sava laika unikālas inženiertehniskas būves, kas pārsteidza ar savu vērienīgumu. Diemžēl jau viduslaikos lielākā daļa no šiem brīnumiem bija nopostīti. Kā viduslaikos, tā arī mūsdienās tikai piramīdas Gīzā ir saglabājušās un skatāmas ikvienam interesentam. Un apraksti par vēsturiskajiem brīnumiem laika gaitā tik tiešām ir kļuvuši tik „brīnumaini”, ka šodienas pētniekiem ir grūti novilkt robežu starp vēsturiskajiem faktiem un vēsturisko tekstu pārrakstītāju fantāziju.
Lai kā arī būtu, tomēr man šķiet pieņemamāk, ka šo septiņnieku liekam mierā un pievēršamies tā saucamajiem astotajiem pasaules brīnumiem. Un šajā sarakstā viena no pirmajām būvēm atrodas Indijā, Agras pilsētā būvētā Tādžmahala, kas gadsimtu gaitā ir kļuvusi par Indijas simbolu. Viss aizsākās ar nejaušu tikšanos tirgū, acu skatienu...
1612.gadā Indijā valdīja viens no mogulu imperatoriem Džahangīrs, un kroņprincis Khurams varēja baudīt bezrūpīgās kroņprinča dienas. Viena no daudzajām leģendām, kas stāsta par pārlaicīgas mīlestības uzplaukšanu divu jauniešu sirdīs, kad iegriežoties vietējā tirgū, Khurams pamana vienkāršu, nabadzīgu, bet pasakaini skaistu meiteni ar pašdarinātajām koka krellēm rokās. Un lēmums tika pieņemts – viņa papildinās prinča jau tā kuplo harēmu. Tomēr savstarpējās jūtas esot bijušas tik spēcīgas, ka pārējās skaistules Khurams vairs neievēroja. Citi avoti gan vēsta, ka pasakainā skaistule ir valdnieka Džahangīra pirmā vezīra meita. Bet nedomāju, ka tas ir tik būtiski, kāzas tika svinētas 1612.gadā, kad jaunajai princesei Mumtāzai Mahalai tolaik ir bijuši 19 gadi, kas pēc tā laika Indijas standartiem jau ir pieklājīgs vecmeitas vecums. Lai nu kā, bet tālāk sekoja tam laikam neiedomājamais – jaunā sieviņa bija līdzās savam princim, vēlāk arī valdniekam Šāham Džahanam ikvienā dzīves mirklī. 17.gs ne tikai Indijā, bet arī Eiropā sievietes vieta bija gana stingri ierādītā. Īpaši austrumos, kur labākajā gadījumā tās galvenā dzīves vieta bija harēms. Bet Mumtāza Mahala vienmēr atradās līdzās savam valdniekam un dzīvesbiedram gan valstiski svarīgās pieņemšanās, vezīru sanāksmēs un pat tālākos ceļojumos.
Franču ārsts, filosofs un ceļotājs Fransuā Bernjē, kurš Indijā dzīvoja apmēram 12 gadus, šo valdnieku pāri ir aprakstījis savās piezīmēs, minot, ka Šāhs Džahans apkārtējās galma skaistules pat nav ievērojis.
Septiņpadsmit gadus ilgajā laulībā pasaulē nāca 13 bērni, bet diemžēl 14. dzemdības sākās Burhanpurā, kur atgriežoties mājās no uzvaras pār kaimiņteritoriju Dekānu, nelielajā pagaidu nometnē piedzima 14. bēbis. Bet daudzos pārgājienos un dzemdībās novājinātā Mumtāza Mahala pēc virknes sarežģījumiem mirst (36 gadu vecumā). Šāhs Džahans Mumtāzai Mahalai apsola, ka uzbūvēs viņai tādu pieminekli, kuru apbrīnos vēl gadu simtiem, bet Mumtāza Mahalai vienīgi lūdz savu vīru izturēties pret bērniem, nevis kā valdniekam, bet kā mīlošam tēvam. Ko, protams, Šāhs Džahans apsola. Likteņa ironija, bet tieši viens no viņa dēliem, nogalinot savus brāļus, iesloga arī savu tēvu Agras cietoksnī.
Saskaņā ar Šāha Džahana ieceri, pasakainā mauzoleja celtniecībai bija jāsākas pēc iespējas ātrāk. Un jau 1631. gadā (citviet min 1632.gadu) tika pieaicināti pasaules labākie arhitekti gan no Indijas, gan Persijas un Osmaņu impērijas pilsētām. Par Tādžmahalas galveno arhitektu uzskata persiešu izcelsmes indieti Ustadu Ahmadu Lahaurī. Dažviet piemin arī kādu venēciešu un franču arhitektu, bet diemžēl nav saglabājušās nekādas vēsturiskas liecības par Eiropas arhitektu klātbūtni Agrā. 22 gadu laikā tapa unikāls mauzolejs – piemineklis mīlestībai, kurā harmoniski apvienojas persiešu, indiešu un islāma arhitektūras stili. Marmors, dārgakmeņi, pusdārgakmeņi, 500 kg zelta un pārcilvēcīgs 20 000 amatnieku darbs. Ieskatoties mauzoleja inkrustācijās, var apbrīnot 17.gs amatnieku meistarību. Un perfekti izvēlēta gleznaina vietu Jamūnas upes krastā, kas lieliski ir pārskatāma arī no Agras galma un cietokšņa – Sarkanā forta, kur mūža pēdējos gadus pavadīja ieslodzījumā Šāhs Džahans. 17 ha liela teritorija tika labiekārtota tā, lai no apkārtējās pasaules ikdienas kņadas to pasargātu augstie kompleksa mūri, kas tika būvēti jau noslēguma posmā. Un pats mauzolejs būvēts uz paaugstinājuma, kas rada ilūziju, ka gabaliņš no paradīzes ir iespējams arī šeit, zemes virsū.
Kopš 17.gs tiek pētīts un analizēts mauzoleja arhitektūras stils, meklējot kādu simbolisku nozīmi ikvienā tā ornamentā vai kontūrā. Pusdārgakmeņu inkrustācijas ir „uzdevušas toni” mūsdienu tūristu suvenīriem, kur ikvienam kārojas iegādāties kādu marmora lādīti, vāzi vai pat paša Tādžmahala miniatūru kopiju. Tikai atšķirībā no īsteni patiesā marmora, ceļotājiem piedāvā sapresētus marmora putekļus, kas sabirzt pie niecīgākā pieskāriena.
Mans mērķis nav uzskaitīt ikvienu dekoru vai dārgakmeņus, kas īpaši saullēktā atdzīvina seno mīlas stāstu. Pirmais jautājums, uz kuru mēģināju rast atbildi, pirmo reizi sperot kāju Tādžmahala kompleksā bija – kas tad te ir tāds īpašs? Vai tiešām tikai šī unikālā vērtīgā (es domāju – dārgakmeņu un zelta ziņā) celtne gadsimtiem piesaista interesentus? Un visbeidzot, kāpēc tā tiek uzskatīta par brīnumu, un nav svarīgi, kuru kārtas numuru tai piešķiram.
Kas tad ir Tādžmahalas brīnums? Vārds „brīnums” jau pats par sevi nozīmē kaut ko ārpus realitātes esošu. Tādu, kas pastāv ārpus normām un likumiem un ir gana iracionāls. Tomēr mauzoleja ēka ir gluži reāla, skatām un pat taustāma. Pieminot Tādžmahalu, mēs parasti to dēvējam par skaistāko pieminekli mīlestībai. Tomēr nav daudz valdnieku, kas līdz 17.gs būtu dalījies savā valdīšanā ar vienu no savām daudzajām sievām. Pieminēt un runāt par mīlestību, kur pat mūsdienās tiek slēgtas tā saucamās „sarunātās” laulības, kad vecāki vienojas par precībām pat saviem bērniem nezinot, ir diezgan neierasti. Lai cik tas arī liktos neiedomājami, arī mūsdienās daudzi jaunie pāri viens otru pirmo reizi ierauga tikai kāzu ceremonijas laikā. Bet te, Agrā ir skatāms piemineklis jūtām, laimei un vienlaikus nelaimei, jo nekas uz šīs zemes nav mūžīgs. Pat viskvēlākās jūtas, kas dzīvo tikai tik, cik ilgi pukst mūsu sirds. Mīlestība nav vienīgi attieksme pret kādu cilvēku. Tas ir kas vairāk. Tā ir attieksme pret pasauli kopumā. Droši vien, te nevajadzētu jaukt ar pseidomīlestību, kura ir redzama ik uz soļa. Šķiet, ka mēs tā īsti vairs negribam (nevis nemākam) tās nodalīt. Tā taču ir vienkāršāk – vienā mirklī kādam tuvam cilvēkam pateikt, ka mīlam, bet nākamajā sekundē atzīties, ka mīlam hamburgerus, mīlam saldējumu vai mīlam savu suni. Tikai bērnībā ir iederīga apziņa – mani mīl tāpēc, ka es esmu. Vai uz dziļākām jūtām mazspējīga cilvēka atziņa – es mīlu tevi, jo tu man esi vajadzīgs. Tomēr Šāhs Džahans jau 17.gs prata noformulēt frommisko 20.gs domu – mani mīl tāpēc, ka es mīlu. Un līdz tam pastāvējušās normas un regulas (tas taču nav piedienīgi vai - tā taču nedara) nespēja mainīt ne tikai iekšējo, bet arī vizuāli redzamo savstarpējo attiecību harmoniju. Un tieši tas arī ir brīnums, kuram valdnieks ir uzcēlis pieminekli, kuru jau vairākus gadsimtus brauc apbrīnot interesenti. Šāha Džahana un Mumtāzas Mahalas mīlestība ir pārlaicīga, pat mūsdienu sabiedrībai brīnumaina. Jo mēs tik ļoti baidāmies no tā, ka mūs nemīl, bet lielākoties paši baidāmies mīlēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru