Ilze prāto

Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai tiešām tā ir? Vai sabiedrība nevar pastāvēt bez visu tās indivīdu piedalīšanās domāšanas procesā? Vai neaizdomājoties varam teikt, ka ikbrīža un ikviena indivīda domāšana pakļaujas vieniem un tiem pašiem likumiem? Man jau gan šķiet, ka mēs prātojam par mums pieejamo informāciju (un nav nozīmes vai mēs to saņemam apziņas, vai zemapziņas līmenī), tātad – domājot mēs manipulējam ar mums pieejamo informāciju.

Miss Mārplas fenomens jeb kā ieraudzīt un novērtēt to, kas Tev atrodas deguna galā 

Īsti gan nezinu, ko tas varētu nozīmēt (iespējams, vecums piezadzies nemanot!), bet patiesi un no sirds varu atslēgties skatoties šo no 1984. – 1992.gadam uzņemto angļu seriālu. Nezinu, vai tas ir saistīts ar man tik saprotamo (vismaz man pašai tā noteikti šķiet) angļu loģiku. Un ir gluži vienalga, kad kārtējās sērijas fonā tiek risināta kāda slepkavība. Brīžiem šķiet, ka izlauzties cauri džungļu biezoknim vai uzkāpt kādā vulkānā ir tīrais nieks, ja salīdzinot ar cilvēku raksturu apslēptajiem dziļumiem. Bet Džoanai Hiksonei (Joan Hickson) nekas nepaliek apslēpts. Katra sērija liek aizdomāties par to, kas mums ir tepat degungalā, bet mēs to neredzam. Pārsteidzoši, bet arī ikdienā es vairāk laiku un uzmanības veltu cilvēkiem, kas diezgan uzmācīgā veidā pieprasa manu uzmanību, jo sirsnīgie, mīļie un patiesi ieinteresētie pratīs taču pagaidīt. Bet cik ilgi? Tad pēkšņi uzzini, ka viens no sirsnīgākiem tuviniekiem ir sasirdzis. Un nevienam neko nav teicis vai lūdzis palīdzību. Jo kā gan tu apgrūtināsi savus draugus ar savu ķibeli. Pat savā ikdienas aizņemtībā sastopos ar patiesi nesavtīgiem un sirsnīgiem cilvēkiem, bet atkal - mūžīgā steiga. Jo noteikti ir jānogludina kāds konflikts vai jārod steidzams risinājums problēmai, kas pēkšņi ir "uzpeldējusi."
Unikāla ir miss Mārplas spēja klusējot, nekur pārlieku nejaucoties, bet uzstājīgi paužot savu viedokli, būt klāt tieši tur, kur dzīve mutuļo un sit augstu vilni. Ar kādu angļu mieru šī kundze saprot un spēj paciest, ka brīžiem viņas uzstājība kādam var krist uz nerviem. Viņas vērīgajam skatienam nepaslīd garām neviens žests, kustība vai pat čukstus izteikts vārds. Viņa neradot paniku un steigu, izdara visu, ko iecerējusi. Un tas ir tik ļoti pretrunā ar manu šī brīža moto - nezaudēt paniku ne mirkli!

Kas ir tik unikāls šajā seriālā? Tā ir tradicionālā angļu mazpilsēta (gluži kā Midsomera), kur aiz krāšņi ziedošiem rožu krūmiem anglis mēģina noslēpt savu privāto dzīvi. Un mūsdienu interneta komunikācijas veids ir kā radīts tam. Un ne velti ir tāds neliels skaitāmpantiņš:

Vāciet`s dzīvo Vācijā,
Jeņķis dzīvo - Oklahomā.
Spāniet`s dzīvo Spānijā,
Taču anglis - mājās...

Un arī šobrīd, kad daba mostas jaunam ciklam, es saprotu, ka arī es, lai gan bieži klīstu pa plašo pasauli, dzīvoju mājās. Arī es, līdzīgi kā anglis, slēpjos aiz savas puķu dobes vai ziedoša ceriņkrūma. Dabā nav steigas, viss noteik tā kā tam jānotiek. Ikviena ziedoša viendienīte uzklausīs Tevi tā, it kā tai piederētu pati Mūžība.
Lai gan es ikdienā komunicēju ar dažādu tautību un kultūru pārstāvjiem, bet vai es protu klausīties? Nez vai. Man vienmēr gribas iestarpināt kaut ko no savas pieredzes, dod kādu šķietami noderīgu padomu. Bet vai tas vienmēr ir nepieciešams? Te nu būtu ko mācīties no miss Mārplas. Viņa prot klausīties! Man uzreiz prātā "uzpeld" mana nopietnos pensijas gados esošā kaimiņiene. Viņai tik ļoti tīk nāk ciemos un gari un plaši stāstīt par savu mazdēlu, viņa talantiem un ģenialitāti. Bet man nav ne vēlmes, ne arī tik daudz brīva laika, to uzklausīt. Bet tieši, nepastarpināti komunicējot, mēs iepazīstam tos, kuri mums ir līdzās. Kāda jēga ir visām humānajām un pasauli mīlošajām gudrībām, ar kurām ir piebāzti visi masu mediji, ja neievērojam un nemīlam tos, kas mums ir līdzās. Laikam mīlēt visu pasauli ir vieglāk nekā mīlēt savu tuvāko! Un galvenais - tā ir iespēja nekad nekļūdīties. Meklējam dzīves jēgu kaut kur pasaules plašumos, bet nesaskatām to tepat, deguna galā.
Šajā pavasarī sev apsolu, ka noteikti labošos. Vismaz mēģināšu. Tā ir mana šī brīža Pirmslieldienu apņemšanās. Tad nu brīvdienās uz lauku mājām, pavasara talku, dārza darbiem un, protams, uz ugunskura vārītu zupu.