Izstāde Madonnas
Mūkusalas Mākslas salons
 |
| R. Valnere "Pašportrets ar Ieviņu" |
Neierasti garo maija brīvdienu pārsteigta, visās pieejamās afišās meklēju kaut ko intelektuāli pacilājošu. Kādu teātra izrādi, pasākumu vai izstādi. Piedāvājums tik tiešām varēja apmierināt vispiekasīgāko no izklaides meklētājiem. Manu uzmanību piesaistīja Mūkusalas Mākslas salons (kurš diemžēl svētkos bija slēgts) un tajā skatāmā izstāde Madonnas. Un ilgi gaidītās pavasara noskaņas tikai pastiprināja vēlmi ne tikai apskatīt izstādes kuratores Sniedzes Kāles izvēlētos darbus, kuros tiek slavināta Sieviete – Māte vai vienkārši Supersieviete, bet noklausīties arī iepriekš reklamēto doktorantūras studentes Ilzes Jakušas – Kreituses lekciju par Dievmātes tēlu.
Izstāde tik tiešām ir veidota ar apdomu un tēmas izjūtu, izvēloties dažāda stila un sajūtu darbus, kurus radījuši Latvijas mākslinieki laika posmā no 19.gs beigām līdz pat 20.gs nogalei. Stilu un tehniku dažādība nebūt netraucēja (drīzāk pretēji – papildināja) izstādes koptēlam – Madonnai.
Diemžēl Ilzes Jakušas – Kreituses lekcija par Dievmātes tēlu gandrīz izbojāja Mātes dienas priekšvakara noskaņas. Īsti nebija skaidrs, ko gribēja pateikt mākslas zinātniece un kāpēc tika izvēlēti konkrētie slaidi? Preses relīzēs tika minēta ikonogāfija, uz ko arī biju noskaņojusies, jo tik tiešām Dievmātes atveidam ikonās ir būtiska loma ne tikai pareizticīgajā, bet sakrālajā mākslā kopumā. Nebija īsti skaidra laika un telpas izjūta veidojot stāstījumu. Nesapratu, kāpēc stāstījums aizsākās ar lielisko Klimta darbu (un darbs tik tiešām atbilda izstādes kopējai idejai), kuram pat divzilbju vārds netika veltīts. Ja lektore stāstījumā pieturētos pie laika hronoloģiskās skalas, tad kāpēc tā sākās ar Artemīdu, Kibeli (kāpēc tieši viņas?)un „pārlec” uz 11.vai 15.gs? Ja tam bija kāds iemesls, lekcijas dalībnieki to nudien neuzzināja. Saprotot stāstītājas šī brīža pētījuma objektu, šķita, ka varētu tikt izmantots telpiskais ierobežojums veidojot šo lekciju (kas, manuprāt, labāk atbilstu izstādes idejai). Tas nozīmētu, ka aplūkot noteiktus mākslas darbus (ikonas) konkrētā teritorijā, noteiktā laika posmā. Bet rezultātā klausītājs „lēkāja” no (tikai!) divu dieviešu kulta uz Krievzemi, kur nesaprotamu iemeslu dēļ „iespraucās” Rafaels, Velaskess un "piebeidza" lekciju ar sievietes ar bērnu foto. Droši vien, ka doma jau nebija slikta – pretnostatīt katoļu un pareizticīgo Dievmātes tēlu atšķirības. Tā arī palika tikai doma.
Kas tad īsti ir Madonna? Vai ikviena sievietes ar bērnu rokās? Vai tai būtu jābūt moceklei, cietējai? Kādēļ gadu tūkstošu gaitās vienmēr tika izcelta (pielūgta) sieviete? Un pat mūsdienu mākslā, kurā parādās sabiedrības zemapziņas norises, turpinās šī tradīcija. Ikviens, uzsākot pasaules mākslas vēstures studijas, atkāpjas līdz pat 35.g.t.p.K. Kāpēc tad tā? Ko senvēsturē atrada mākslas zinātnieki? Kā izrādās, ne tikai alu zīmējumus, dažādus reljefus vai dīvaini sastutētus akmeņus. Bet arī tā saucamās paleolītiskās Venēras. Pazīstamākā no tām ir Villendorfas Venēra. Ir tikai apsveicami, ka apmēram 25 000 g.p.K. radītās skulptūras zemteksts ir tik universāli – unikāls, ka māksliniece Brigita Zelča to pārradīja savā 21.gs Venērā. Un rezultāts fantastisks.
Matriarhālajās sabiedrības sievietes atveids tiek uztverts kā simbols. Auglība ir tikai viens no tiem. Dzimtas pēctecība, nepārtraukta attīstība, ģimenes un sabiedrības mijiedarbība. Arī seno kultūru mītiskajās tradīcijās parādās sievietes – dievietes – aizbildnes tēls (grieķu, romiešu, skandināvu, ķeltu u.c mītiskajās sistēmās viņas nav nekas neierasts). Neizpalikt latviešu gadsimtu tradīcijai, kur dievietes – Mātes tēls ir viens no varenākajiem. Pat tie, kurus nu nekādi neieinteresēt ar sievietes tēla mītiskajiem aspektiem, atceras A.Brigaderes „Sprīdīti”, kur jaunā dzīves censoņa aizbildniecību uzņēmās mūsu pašu Vēja Māte un Meža Māte. Tātad arī senlatviešiem tas nebija nekas neierasts.
Līdz ar kristīgās baznīcas dominanci mākslā vairāku gadsimtu garumā, sievietes – dievietes tēls nekur jau nepazūd. Tas tikai transformējas Dievmātē. Pat patriarhālajā sabiedrībā bez dievietes – aizbildnes neiztikt. Tikai šajā laikā Dieviete, Venēra, Debesu Māte pārtop Madonnā – Svētā Jaunavā. Kaut gan mākslas valodā runājot, madonna ir māte ar bērnu rokā.
Tātad tai nebūt nav jābūt Dievmātei. Laika gaitā kristīgā baznīca (un nav nozīmes katoļu vai pareizticīgo) ir izveidojusi noteiktus Dievmātes glezniecības kanonus, kuri ne tikai tiek ievēroti arī mūsdienu sakrālajā glezniecībā, bet arī 20.gs nosacīti ateistiskajā sabiedrībā, atveidojot mātes ideju.
Un vai mātei tik tiešām ir jābūt cietējai, lai viņu pamanītu. Prieks, ka izstādes kuratore neiecentrējās tikai uz šo vienu aspektu, bet parādīja tās daudzveidīgo attēlojumu Latvijas mākslā. Izstāde tik tiešām ir iedvesmojoša un Mātes dienas noskaņai visnotaļ atbilstoša.
 |
| A.Baušķenieks ""Pagalmā" |
Sirsnīgu un mīļu Mātes dienu (lai ko arī katram no mums tā nozīmētu)!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru