Kanāriju salas. Tenerife

Kā stāsta, tās ir septiņas vai vairāk vulkāniskās izcelsmes salas Atlantijas okeānā, pavisam netālu no Āfrikas kontinenta ziemeļrietumu piekrastes. Salas, kas spēj piedāvāt gan interesantus pārgājiena maršrutus, gan savdabīgas mākslas kolekcijas, gan atrakciju parkus un, protams, laisku atpūtu.

Katrai no salām ir savs stāsts, sava noskaņa, kas uz brīdi spēj apturēt ikdienas šķietami neapturamo skrējienu. Neatkarīgi no Kanāriju salu apmeklējuma mērķiem, parasti iepazīšanās sākas ar Tenerifi – lielāko salu. Tās teritorija ir 2034 km². Un nemaz nešķiet pārsteidzoši, ka tās apmeklētāju skaits krietni pārsniedz tās pastāvīgo iedzīvotāju skaitu. Par Tenerifes iedzīvotājiem sevi var saukt vairāk, kā 880 000 cilvēku, bet atpūtnieku skaits ik gadu pārsniedz 5 miljonu atzīmi.

Vārdu „Tenerife”, kas nozīmējot „sniega kalns”, salai ir piešķīruši arhipelāga pirmiedzīvotāji, lai kas arī viņi būtu, pateicoties Teides vulkāna sniegotajai virsotnei, kuras 3718 metrus augsto spicīti var labi saskatīt no kaimiņu salām. Lidmašīnai tuvojoties vienai no divām Tenerifes lidostām, labi var saskatīt tās virsotni, kura tik tiešām mēdz būt sniegbalta, pat tad, ja salas dienvidu daļā var sauļoties un baudīt Atlantijas okeāna pludmales.

Arī mana atgriešanās šajās salās sākās tieši ar Tenerifi, kuras pludmales nebija galvenais mērķis. Šoreiz apskatāmo vietu plānā bija Anagas kalnu masīvs, kur izstaigājot dažādas grūtības dabas takas, var tuvāk izpētīt tik reti sastopamos lauru kokus, Teides nacionālais parks un Maskas aiza.

Jau braucot Anagas virzienā, domās iztēlojos mistiskus mežus, ar nelielu šausmu filmas noskaņu. Tomēr neko mistiski-šausminošu nemanīju. Varbūt traucēja pārāk jūtamā civilizācijas klātbūtne – asfaltētie ceļi, kafejnīcas, labiekārtoti skatu laukumi un piknika vietas. Izpētot tuvāk pārgājienu maršrutu kartes, izvēlējāmies to, kuras garums bija vien nieka 3 kilometri. No garāka pārgājiena atturēja lietus, kas pat vieglāko taku pārvērta dubļu slidkalniņā. Toties pateicoties lietum, izslavētie lauru koki ietinās cerētās miglas noskaņā.

Ja neizdevās izbaudīt pirmatnīgā meža noskaņu Anagas parkā, tad bija jāizmēģina kas cits. Arī ne mazāk ekstrēms. Rāpšanās Vēja alās. Nevis vienkārši alās, kuras laika zobs „izgrauzis” kādā no iežiem, bet kuras veidojusi karstā lava. Kā nekā, Kanāriju salas ir vulkāniskas izcelsmes, kur ar lavu ir saistīts it viss. Tenerifes Vēja alas ir ceturtās lielākās lavas alas pasaulē un pavisam noteikti, lielākās tāda veida alas Eiropā. Un gatavošanās šim pasākumam, kā izrādījās, bija gana interesanta un laikietilpīga. Vispirms jau jāatzīmē, ka labāk jau iepriekš aizrunāt alas apmeklējuma laiku, jo tāpat vien, tikai ziņkārības vadītiem, iekšā tur netikt. Vispirms ir jānoklausās pamatīga drošības instrukcija, kas noslēdzas ar pareizu ekipējuma uzvilkšanu. Lai arī tikai neliela daļa no visiem alu labirintiem ir droša apmeklējumam, interesentu netrūkst. Jāatzīst, ka no malas droši vien izskatās vairāk, kā dīvaini, kad bariņš cilvēku brien pa mežu tērpušies ķiverēs, garos lietusmēteļos (neskatoties uz saulīti, kas uz brīdi ir parādījusies pie debesīm). Vairāku stundu garumā ģeologs – entuziasts stāstīja par Vēja alu izveidošanās procesiem. Alas ir veidojušās vairākos posmos, apmēram 27 000 gadus atpakaļ. Un pēc pamatīgas ģeoloģijas lekcijas, visu kukaiņu uzskaitījuma (izrādās, alā dzīvo vismaz 190 dažādu veidu kukaiņi), priecājos, kad atkal ieraudzīju saules gaismu. Ja šobrīd, jau ar nelielu laika distanci atceroties tā brīža izjūtas, pirmais, kas nāk prātā ir aukstums, mitrums un laika izjūta. Šķita, ka laiks bija „sabremzējies”. Vai pat vienkārši pazudis. Varbūt tas bija tādēļ, ka acīm bija liegts skatīt tik ierastos laika atskaites punktus – sauli un horizontu.

Starp citu, par laika un telpas atskaiti, un Kanāriju salām arī ir ko piebilst. Daudzus gadsimtus mūsu planētas laika un telpas atskaites punkts bija tieši Kanāriju salas, precīzāk Jerro sala. Un tā bija jau 150.gadā, kad grieķu ģeogrāfs, kartogrāfs, astrologs, matemātiķis, mūzikas teorētiķis Ptolemajs novilka kartē iedomātu līniju, tādējādi „piefiksējot” sava laika pasaules tālāko robežu. Mūsdienās ģeogrāfi precizē un par nulles meridiānu dēvē iedomātu līniju, kas zemeslodi sadala divās daļās, kur sākas laika un telpas atskaite. Tā ir perpendikulāra ekvatoram un iet caur Dienvidpolu un Ziemeļpolu. Bet gadsimtu gaitā ir bijuši daudzi strīdi par pareizo meridiāna atrašanās vietu. Par zemeslodes atskaites punkta statusu ir cīnījušies diezgan daudzi pretendenti – Giza Ēģiptē, Jeruzāleme, Parīzes observatorija, Sanktpētreburga (Pulkovas meridiāns), Vašingtona, Azoru salas, Bēringa šaurums, Kopenhāgena. Tā varētu bezgalīgi turpināt zig-zagot globusu, līdz strīdus izbeidza 1884.gada ģeogrāfu un kartogrāfu konferencē pieņemtais lēmums par Griniču kā nulles meridiānu.

Visbeidzot galvenais Tenerifes apskates objekts – Teides nacionālais parks. Teides vulkāns, kas nebūt nav iemidzis, bet ir gana aktīvs, ir trešais lielākais vulkāns pasaulē. Un parasti tiek minēts, ka tā virsotne, kas ir 3718 metrus virs jūras līmeņa, vienlaikus ir Spānijas Karalistes augstākā virsotne. Iepriekš neminēju, ka Kanāriju salas ietilpst Spānijas teritorijā, lai arī tās atrodas tuvāk Āfrikas, nevis Eiropas krastiem.

Lai gan Teides spicīte atrodas virs 3000 metrus atzīmes, parka teritorija lielākoties ir tikai 2000 m v.j.l. Viens no pazīstamākajiem un pasaulē atzītākajiem pētniekiem Aleksandrs fon Humbolts savulaik arī ir kāpis Teides virsotnē, sīki un smalki piefiksēdams savus novērojumus. Ceļā uz vulkāna virsotni, A.fon Humboltam pagāja 29 stundas. Mūsdienu ceļotājam nepieciešams pavisam nedaudz. Tik vien kā nokļūt līdz pacēlāja stacijai un tad nieka 10 minūtēs jau atrasties Teides sniegotajā virsotnē.

Man Teides parks asociējas ar galējībām – ja saule, tad svelmaina, ja vējš, tad tāds, kas izplucina ikvienu nelielo krūmāju, ja sniegs, tad tāds, kura dēļ tiek slēgti visi ceļi. Un vispārsteidzošākais ir tas, ka visas šīs galējības ir iespējams izbaudīt viena dienas laikā. Arī šī pavasara Teides parka apmeklējuma laikā es pamanījos apdegt saulē, nosalt vulkāna sniegos un izbaudīt vēja spēku. Tomēr bija vērta ikviena minūte, ko te pavadīju.

Bet Maskas aizā varēja izjust dabas varenību, dīvainību un radošumu apkārtējas vides veidošanā. Rīta saulītes apmirdzēti, uzsākot ceļu vairāku kilometru garumā, var apsmadzeņot par visu, kas lasīts un dzirdēts par Tenerifi un Maskas aizu. Aizas salā tik tiešām netrūkst. Un šķiet, ka vislabāk tās var pamanīt, tuvojoties salai no Atlantijas okeāna puses. Tā arī savulaik bija sanācis ar Maskas aizu, kurai piekļuve bija tikai no ūdens puses un to izmantoja gar Eiropas un Āfrikas krastiem sirojošie britu pirāti. Un pirātisms kā līdzekļu ieguves un konkurentu apkarošanas veids netika smādēts arī no dažādu valstu monarhu puses. Grūti teikt, vai tie 80 iedzīvotāji, kas dzīvo Maskas ciematiņā ir šo pirātu pēcteči, vai arī tie, kas pamanījuši šīs aizas skarbo skaistumu, labprātāk savu dzīvi pavada nostāk no civilizācijas labumiem. Tikai 1980-desmitajos gados tika izveidots ceļš, tas ir, piekļuve no salas, ne no okeāna puses, šai aizai. Tā nu vairāku stundu garumā ir iespēja izbaudīt pamatīgu pārgājienu kāpelējot pa klintīm un mēģinot uzminēt, kura taciņa ir pareizākā un ērtākā. Jo diemžēl ar norādēm, kas varētu atvieglot ikvienu aktīvās atpūtas cienītāju, ir diezgan pašvaki. Un gandarījums ir vārdos neizsakāms, kad skatam paveras varenie Atlantijas okeāna viļņi.