Ferederika de Česko „Tibetietes māja”
Jāatzīstas, šīs grāmatas izvēlē ietekmējos no internetā lasāmajām ziņām, par to, cik superkruta ir šī grāmata, ka patiesībā tās košais un lubu literatūrai piemērotais grāmatas vāks nebūt neliecina par salkanu vai pliekanu tās saturu. Vairākas recenzijas tikai slavināja Federikas de Česko veikumu. Vēl vairāk kā grāmatas noformējums, iegādāties to atturēja (uz neilgu brīdi) tās nosaukums. Ir tik ļoti „piegriezies”, ka visi, kam vien nav slinkums un kas mēģina būt viszinošākie eksperti, izsakās par Tibetu – Ķīnu. Ir apnicis, ka pēdējo gadu literatūras prēmijas un balvas (tai skaitā – Nobela prēmija literatūrā) tiek piešķirta tikai tiem (nevienam nezināmiem autoriem), kas uzskricelējuši kādas rindiņas par politiski apspiestajiem un nomāktajiem. Un tādā vispārēji politizētajā noskaņā nebūt negribēju lasīt grāmatu, kur politika būtu galvenajā lomā. Lai arī kā mēģināju atturēties, ziņkārība bija stiprāka par mani. Rezultātā, manu bibliotēku papildina vēl viena laba grāmata par cilvēku likteņiem, savstarpējām attiecībām politiski izprovocētajās situācijās.
Saprotu, ka šobrīd ir modīgi izteikties par Tibetu. Īpaši Eiropā un Amerikā. Bet brīžiem šķiet dīvaini, ka Tibetas kaimiņvalsīs vai zemēs, kas arī praktizē budismu, nebūt tik naski nemēģina atbalstīt apspiestos un mūždien nomāktos tibetiešus.
Grāmata „Tibetietes māja” tik tiešām ir vienas nakts grāmata. Tā „izlasās” nemanot, līdz attopies jau pie pēdējās nodaļām, kas gandrīz sabojāja visu grāmatu.
Tas ir stāsts par mūsdienīgu šveiciešu arhitekti Dolkaru, kas „pēkšņi” saprot, ka viņas dzimtas saknes aizved līdz Tibetai. Tad soli pa solītim seko savas turīgās tibetiešu dzimtas ikdienas gaitām. Ar to es nedomāju Tibetas budisma apskatu vai klosteru un mūku dzīves aprakstu, bet gan vienkāršu ikdienas stāstījumu, bez pārgudriem zemtekstiem un moralizēšanu. Darbam caurvijas karmiska neizbēgamība savam liktenim, kur ikviens notikums vai satikšanās ir determinēta, un saskatīt to varam tikai velkot paralēles vairāku paaudžu garumā. Kā paaudžu saiknes simbols tiek attēloti akmeņi. Visdažādākie akmeņi, kas katram cilvēkam, atbilstoši tā raksturam ir savi. Un enerģiski visspēcīgākie ir tie, kuri tiek mantoti no mūsu senčiem. Tie kā nemirstības un mūžības simbols glabā aizgājušo paaudžu laimi, sāpes, sapņus, kas spēcina ikvienu, kas spēj sajust vai nav zaudējis (vai negrib zaudēt) saikni ar savu pagātni. Tā ir kā nezināma dārgakmeņu pasaule, kas glabā sevī gan zemes, gan savu senču atmiņu, nepieciešamības gadījumā dodot spēku pārvarēt šķietami neiespējamo.
Patiess prieks, ka galvenā varone šveiciete Dolkara, pētot savu dzimtas likteni un pat nonākot Tibetā, nekļūst par naidpilnu, fanātisku un tikai ārēji garīgu personu. Drīzāk pretēji. Dolkara pati atzīst, „ka mūs, tibetiešus, uzskata par nenormāli garīgiem, un man tas ir apriebies” (un jāatzīst, ka man arī tas riebjas). Tātad, neskatoties uz būtiskām pārmaiņām viņas dzīvē, uzzinot par savu tuvāko radu likteņiem, viņa saglabā savu „es”, nevis oficiāli pareizo.
Fragmenti no Federikas de Česko grāmatas „Tibetietes māja”
„Sākumā es biju ļoti dusmīga,” viņa teica. „Dusmas ir reizē gan noliegums, gan sākumpunkts. Bet dusmās mēs paši sev uzbūvējam cietumu, un cietumus es vienmēr esmu ienīdusi. Mūsu gudrajiem ir taisnība, kad viņi saka: ar laiku sāpes izbāl. Mēs dzīvojam rēgu pasaulē; viss pārvēršas par pagātni mirklī, kad tas notiek. Tev vēl ir apsārtušas acis, kabatlakats ir slapjš, taču asaras jau ir pagātne. Vai saproti, ko gribu teikt? Mēs varam skatīties tikai atpakaļ, bet nekad ne uz priekšu – tur tā lieta.”
„Mūžīgie vēji nekad neatstāj mierā kalnu ieleju. Tie nāk no Bezgalības, nesdami sev līdzi neredzamu garu pulkus. Vardarbīgu uzvedību khampi ir aizguvuši no mežonīgās dabas. Kas gan cits ir šie pārgalvīgie jātnieki, ja ne mūsu senči? Gadsimtu gaitā mēs, pilsētnieki, esam pazaudējuši savu gribasspēku un kļuvuši mīkstčaulīgi. Ikviens mūris, kas mūs sargā, reizē ir arī cietums. Mūsu dzīve risinās taustāmajā pasaulē. Nomadi nav piesaistīti laikam un tomēr turas cieši un stipri kā koki. Viņi ir kā līdzība – tikai ar ko?”
„Pasaulē nav lielāku muļķu par ideālistiem...”
„Reliģija ir patīkama un derīga, ja vien nepataisa mūs par aitām.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru