Filipīnu „baltais zelts” un Dievu ēdiens jeb rīsu terases
Pavasara tīrīšana ir skārusi arī manu datoru, kur mēģinu pārkārtot un pārstrukturēt savas pagājušo gadu ceļojumu bildes. It kā jau viss skaisti un kārtīgi, līdz tiku līdz burtam F un Filipīnām. Sev par lielu pārsteigumu, lielākoties skatīju pašas fotografētās rīsu terases. Lai arī Filipīnās ir daudz un dažādi apskates vērti objekti, tomēr manā foto objektīvā nez kāpēc „trāpīja” vieni vienīgi rīsi jeb precīzāk rīsu terases. Tā kā bildes ir gana smukas, tad nu sadomāju tās apkopot vienuviet, sīkāk papētot rīsu terašu nianses Filipīnās.
Kā izrādās, ne velti esmu sabildējusi tieši rīsu terases, jo pastāv uzskats, ka visu Filipīnu rīsu terašu kopgarums pārsniedz Lielā Ķīnas mūra kopējo garumu. Kāds gudrinieks pat esot sarēķinājis, ka tie varētu būt 20 000 km rīsu terases! Vai tik tas nebūs pusceļš apkārt zemeslodei? Tad jau ne velti tieši šis visur esošais un visur skatāmais apskates objekts ir iekļauts astoto pasaules brīnumu sarakstā. Taisnības labad jāatzīmē, ka astotie brīnumi ir salīdzinoši daudz. Bet Filipīnas rīsu unikalitāte slēpjas tieši veidā, kādā ir iekoptas terases. Tad jau sanāk, ka tās varētu būt pasaulē lielākā lauksaimniecības būve ar pārdomātu inženiertehnisko un irigācijas risinājumu. Un, protams, Filipīnas nav vienīgā Dienvidaustrumāzijas valsts, kur tiek audzēts iecienītais rīss.
Papētot tuvāk rīsa izcelsmi, internetā atradu vairākas leģendas par šī graudauga izcelsmi. Jāatzīst, ka visinteresantākā (un vienlaikus, visatraktīvākā) informācija atrodama mājas lapās, kuras rakstītas krievu valodā. Tātad ir divas versijas (leģendas) par rīsa izcelsmi.
Pirmā versija
Sensenos laikos, kad Ngoks – Hoangs – Nefrīta valdnieks (tipa galvenais Dievu Dievs) pēc visa veida dzīvo būtņu radīšanas (oriģ.tekstā – cотворив всякую живность), mēģināja atrisināt dilemmu – kā apģērbt un pabarot tos, kurus pats tikko radījis. Ngoks – Hoangs sasauca sanāksmi, uz kuru ieradās visi zvēri.
Dzīvnieku grupa, par kuras vadoni izvirzīja ziloni ieteica radīt tādu graudu, kas būtu tikpat liels, cik viņa aste. Lai ar vienu rīsa graudiņu varētu remdēt izsalkumu. Te iebilda ķirzaka, kas pārstāvēja visus mazos zvēriņus, sakot, ka labāk, lai topošais graudiņš būtu viņas astes lielumā. Konflikta situācija, kuru Nefrīta valdnieks atrisināja, balstoties uz ekonomiskajiem principiem. Ja lielie zvēri gribēja paēst ar vienu vienīgu graudiņu, tad ķirzaka nerimās apgalvojot, ka tā taču būtu tīrā mantas izšķērdēšana, jo mazie rāpuļi nespētu apēst pat desmito daļu no šāda grauda. Un Ngoks – Hoangs ieklausījās ķirzakā. Un tapa rīsu grauds!
Starp citu, linu kodaļa tapa līdzīgā veidā, uzklausot tos pašus argumentus no ziloņa un ķirzakas.
Otrā versija
Sensenos laikos debesis un zeme atradušās daudz tuvāk. Tas tādēļ, lai Dieviem nebūtu jāmēro pārāk tāls ceļš, apmeklējot zemi. Un, lai diženie zintnieki arī varētu „paviesoties” Dievu mājoklī.
Reiz kādu jaunekli, kurš viesojās pie Dieviem, pacienāja ar vārītiem rīsiem. Kaut ko tādu vienkāršiem mirstīgajiem nebija lemts baudīt. Tā nu jauneklis nevarēja vien izdomāt, kā slepus (jo oficiāli lūdzot atļauju Dieviem, viņš saņēma striktu noraidījumu) šos rīsa graudiņus nogādāt zemē. Līdz savā mājoklī, meditējot lotosa pozā, ieraudzīja savas saplaisājušās pēdas. Un plāns gatavs! Nākamajā reizē viesojoties pie Dieviem, viņš savās pēdās paslēpa vairākus rīsa graudus, tādējādi piemuļķojot Debesu mājokļa sargus, nogādāja šo Dievu ēdienu cilvēkiem. Iespējams, šo jaunekli var uzskatīt par pirmo kontrabandistu pasaulē.
Lai nu paliek leģendas, bet raugoties ikvienas Āzijas valsts ēdienkartē, dominējošie ir rīsu ēdieni. Arheologi pat apgalvo, ka rīsu vēsture Āzijā sniedzas vismaz 5000 g.p.K. senā pagātnē. Bet kultivēt, izveidojot tam īpaši paredzētus tīrumus, aizsāk Ķīnā Jandzi upes ielejā apmēram 2000 g.p.K. Te gan noteikti iebildīs Āfrikas pētnieki, kas uzskata, ka arī šajā kontinentā rīsus audzē vismaz 3500 gadus. Bet līdz Eiropai tas esot nonācis Maķedonijas Aleksandra iekarojumu laikos. Tomēr Eiropā savu „uzvaras gājienu” pa smalko aprindu virtuvēm rīss uzsāk tikai viduslaikos. Kā izrādās Itālija, Francija, Spānija arī ir piemērotas, lai audzētu rīsus. Nez kāpēc domās iztēlojos slavenos itāļu risotto...
Bet atgriezīšos pie Filipīnām. Pārsteidzoši, ka dažu kalnu nogāžu slīpums, kur ir izveidotas rīsu terases, ir pat 50%! Daudzviet tieši klintīs ir izkaltas terases, kas tālāk ir labiekārtotas rīsu audzēšanai. Tādējādi rīsu terases iztālēm bieži vien atgādina kāpnes (kas, iespējams, ved uz debesīm). Lai arī cik romantiski un gleznaini neizskatītos šādas terases, tiklīdz pašiem ir jāpakāpjas pa šīm „debesu kāpnēm”, kalnu romantika nez kāpēc izkūst svelmainajā Filipīnu saulē, līdz saproti, kāpēc mūsdienās jaunieši labprātāk izvēlās darboties pilsētvidē nevis saglabā senču gadu tūkstošiem piekoptās tradīcijas. Tieši tādēļ Filipīnu tūkstošgadīgās rīsu terases ir apdraudētas un, iespējams, ar laiku paliks vien atsevišķas nogāzes, pie kurām kārtējā foto pauzē piestās ceļotāji.
Pasaulē šobrīd ir zināmas vismaz 40 000 dažādas rīsu šķirnes. Un mūsdienās šim graudaugam tiek pievērsta liela uzmanība. Un iemesls ir ne tikai ražība un plašais noieta tirgus Āzijā, bet arī tradicionālais kalnu nogāžu apstrādes veids, izveidojot terases. Ne velti ANO 2004.gadu pasludināja par „Starptautisko rīsu gadu”.
Pēc Filipīnās uzņemto fotogrāfiju reorganizācijas došos uz virtuvi, lai pagatavotu rīsu pudiņu, un atmiņā atsauktu rīsu terašu mistisko burvību saullēktā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru