Umberto Eko „Rozes vārds”
Ikreiz pārskatot savu grāmatu plauktu, domās aptaustu katru grāmatu, it kā tā varētu sajust tajā pausto domu, un mēģinu izvēlēties savam šī brīža noskaņojumam piemērotāko tekstu. Šobrīd gribētos kaut ko jau zināmu, reiz jau lasītu, bet gluži pretēju šobrīd grāmatnīcās valdošajai noskaņai.
Ieejot gandrīz jebkurā Latvijas grāmatnīcā, tuvāk papētot pārdotāko grāmatu topus, nākas secināt, ka mūsdienu lasītājs mēģina slēpties nevis savā, bet svešā iedomu un fantāzijas pasaulē. Tāda sajūta, ka esam zaudējuši ticību saviem spēkiem, savām spējām. Mēs gaidām, ka nāks tādi Hariji Poteri, taisnīgas vampīrģimenes, psihiski nelīdzsvarotas un pusmūža krīzes pārņemtas sievietes, kas var piedāvāt negausīgi rīt makaronus un meditāciju saprot ar vakarīgu pasēdēšanu odu pārņemtā birztalā vai cilvēki, kuri pārdodot savus ferrari, ir guvuši izcilas apskaidrības. Es zinu, ka tik ļoti gribas ticēt brīnumam, gribas ticēt, ka ar vienu burvju zižļa vēzienu pazudīs prāta aptumsumā paņemtie kredīti, ka parādi pazudīs un tu pēkšņi uzzināsi, ka kāda bagāta tante ārzemēs ir atstājusi tev milzīgu mantojumu. Tāpēc gluži neticami, ka mani iedvesmoja maija žurnāla „Lilit” publicētā intervija ar kino aktrisi Natāliju Portmani, kur viena no noslēdzošajām domām – pietiek sapņot, ja gribi, tad dari!
Tāpēc pārskatot manu grāmatu plauktu, apstājos pie visiem zināma, populāra, milzum daudz tulkota, filosofiski pāranalizēta Umberto Eko darba „Rozes vārds”.
Viduslaiku detektīvs, kur bezgalīgajai paļāvībai uz visaugstāko spēku roku rokā iet vēlme izzināt, vēlme darboties, vēlme eksistēt.
Jau pāršķirot pirmās lappuses, atcerējos, ka galvenais ir tikt līdz kādai simtajai vai simtu piecdesmitajai lapai, tad pašas doma sāks mijiedarboties ar Eko (Adsa vai Baskervilas Viljama). Lasīšanu vieglāku nepadarīja daudzie fragmenti latīņu valodā, kuru tulkojumu nācās uzmeklēt grāmatas beigās. Grāmata, kas pieprasa atrast savu pieeju tās lasīšana. Un pieļauju, ka katrs, kas ir lasījis šo darbu, sapratīs, ko es ar to gribu teikt. Un pilnīgi noteikti, tā nav vienas nakts grāmata. Dažviet nākas pārlasīt pat atsevišķas nodaļas, lai izsekotu tur paslēptajiem kontekstiem.
Jau kādu trešo reizi pārlasot šo darbu, pieķeru sevi pie domas, ka vienu no galvenajiem varoņiem personificēju ar aktieri Šonu Koneriju, kas ir atveidojis ne tikai vienu no labākajām Džeimsa Bonda versijām, bet filmā „Rozes vārds” iejutās Bārkevilas Viljama lomā. Tā nu ar Šonu Koneriju iztēlē mēģināju atminēt zināšanu labirinta jēgu. Jo jāatzīst (lai piedod man autors), ka lasot šo grāmatu, mani nemaz neinteresēja kristīgās baznīcas dažādo konfesiju savstarpējie kašķi un to brīžiem atraktīvi izklāstītās argumentācijas par labu kādai no tām. Nez kāpēc man šāda baznīckungu sanākšana atgādināja pirmsvēlēšanu politiskās aģitācijas kampaņas, kur noteikti kādam bija jābūt vispareizākajam. Ar baudu var sekot Bāservilas Viljama domu gaitai. Viņa paustās domās, šķiet ir meklētā saikne ar mūžību. Jo viņa mutē U.Eko ir ielicis tik daudz atziņas un patiesības graudus, kas attiecināmi ne tikai uz viduslaikiem:
- katram bija taisnība un visi maldījās;
- ļauj runāt savai sirdij, izjautā sejas, bet neklausies, ko maļ mēles;
- kad uz spēles likta pasaulīgā manta, cilvēki reti spriež pēc tiesas un taisnības;
- elle ir tā pati paradīze, tikai uzlūkota no citas puses.
Tie ir tikai daži atzinumi, kurus uzšķīru nejauši. Nedomāju, ka šīs domas ir raksturīgas tikai viduslaikiem. Tās ir pārlaicīgas, pastāvošas ārpus laika.
Lasot jebkuru grāmatu, man patīk atzīmēt un izcelt kādu domu, frāzi, lai pēc gadiem pārlasot kādu grāmatu, atsauktu atmiņā pirmlasīšanas sajūtas.
Tikai atkārtoti lasot kādu darbu, pamani nianses, sīkumus, kuri sākotnēji palika nepamanīti. „Rozes vārds” mani uzrunāja ar grāmatām, bibliotēku un labirintiem. Gudrība, ko pauž grāmatas, tiek apvienotas it kā slepenajā brālībā – bibliotēkā, kas ir pieejama tikai izredzētajiem, kas spēj atrast patieso ceļu dzīves labirintos. Un šķiet, ka tieši labirinta apraksts un tā analīze ir visvairāk apskatīta. Grāmatas pēcvārds (1983.gada izdevumam) tikai to apstiprina. U.Eko it kā šķelmīgi smīnot vēro no malas, cenšoties saprast, ko tad mūsdienu lasītājs sapratīs. Un vai vispār ko sapratīs? Ko attiecinās uz viduslaikiem, kas paliks apslēpts un nesaprasts. Un galvenais, vai lasītājs pratīs pievienot savu vērtību (līdzīgi kā PVN nodokļu sistēmā)?
Kāds septiņpadsmit gadus vecs zēns man teica, ka neesot ne nieka sapratis no teoloģiskajām diskusijām, taču viņš tās esot uztvēris kā telpiskā labirinta turpinājumu. Manuprāt, šis jaunais lasītājs sajutis, ka telpiskais labirints šajā tekstā nav vienīgais... Naivais lasītājs, neprātodams par nozīmēm, nepastarpināti saskāries ar tekstu, atklāja, ka tajā ir vairāk nekā viens stāsts.(U.Eko pēcvārds)
Tas arī, manuprāt, ir pats svarīgākais – neapjukt šajās viltīgās, bet ar smalku aprēķinu radītājās teksta struktūrās, meklējot katram savu izeju no (pār)gudrības labirinta.
Fragments no U.Eko „Rozes vārda”
- Tu labi zini, kā pieņemts attēlot Dieva tautu. Liels ganāmpulks gan krietnu, gan nekrietnu aitiņu, ko uzrauga un satur kopā ganu suņi – kareivji jeb, citiem vārdiem sakot, laicīgā vara – imperators un kungi, bet tos savukārt vada gani – garīdznieki, dievišķā Vārda skaidrotāji. Tīrā idille!
- Taču tā nav patiesīga. Gani un suņi plēšas savā starpā, jo kā vieni, tā otri grib iegūt visu varu.
- Nu ja, un tieši tāpēc ganāmpulks noiet no ceļa. Aizņemti savstarpējos ķīviņos, gani un suņi atstāj novārtā savus ganāmos. Un daļa avju noklīst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru