otrdiena, 2013. gada 28. maijs

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Janušs Leons Višņevskis "Vientulība tīmeklī"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tāl...

Janušs Leons Višņevskis "Vientulība tīmeklī"


Savādā pavasara prāta apmulsumā mēģinu izvēlēties kādu grāmatu, kuru siltā novakarē palasīt, laiski ierušinoties krēslā, kas iznests uz balkona starp tikko sastādītām puķēm. Pēc pavasarīgās grāmatu plaukta tīrīšanas, atliku tās grāmatas, kuras gribēju vēl reizi pārlasīt. Tā sacīt jāsaka, atbilstošā dvēseles noskaņojumā. Un šobrīd izvēlējos Januša Leona Višņevska „Vientulība tīmeklī”. Zinu, daudz apspriesta un daudz pelnīti cildināta. Lai gan no trijām latviski izdotajām grāmatām („Vientulības tīmeklī,” „Bikini” un „Mīļākā”) vispārsteidzošākā man šķita „Bikini”, tomēr šopavasar izvēlējos „Vientulība tīmeklī”.
Vientulība, vienatne un virtuālā draudzība tās ir tēmas, kas apstākļu sakritības dēļ man neiziet no prāta. Vienatne ir iespēja pabūt vienai. Apdomāt, meditēt un vienkārši būt. Savukārt vientulība – sajūta, kas pārņem, kad kaut kas vai kāds ir zaudēts, kad ir noslēdzies kāds posms dzīvē. Un, iespējams, nav norādes par to, kurā virzienā doties tālāk.
Tā kā mūsdienās galvenais ir virzība, attīstība, progress, kad apstāties uz brīdi (kaut vai tikai tādēļ, lai atvilktu elpu vai apjautātos kā Taviem mīļajiem klājas) nav laika. Vienkārši bail apstāties. Bet, kas notiek tad, kad esam spiesti piebremzēt. Sajūtam vientulību, jo vienatnē nespējam un vairs neprotam būt. It kā būtu bail ieklausīties sevī. Vai varbūt bail neko sevī nesaklausīt, jo visu ir paņēmis neapturamais dzīves maratons. Bieži gan piemirstot, ka paši esam tie, kas nosaka skrējiena tempu. Varbūt bail apstāties, jo bail ieraudzīt bezsaturīgu tukšumu sevī.
Savukārt, jebkādas attiecības klātienē, tai skaitā, arī draudzība, pieprasa laiku, mūsu dzīves laiku. To ikdienas skrējienā vairs neesam gatavi kādam nesavtīgi dāvināt. Un savas ikdienas specializācijas ierobežoti, vairs nedrīkstam pamanīt līdzcilvēkus. Bet, tā kā cilvēks ir sociāla būtne, tad draudzība plaukst un zeļ virtuāli – sociālajā vidē. Tikai, ko tas nozīmē? Vai tā ir vientulības metastāze? Mūsdienu paradokss – cilvēks var justies vientuļš un pamests, bet vienlaikus ar vairākiem tūkstošiem draugu virtuālajā vidē.
Virtuālā vide uzklausa visu un visus. Tai var izstāstīt visas savas bēdas un priekus. Bet tā nekad neko neaizmirst. Tā neko nepiedod. Tā līdzīgi kā ļaunatminīgs kolēģis – skauģis vienmēr atceras visu, lai visnepiemērotākajā dzīves mirklī izspēlētu savu virtuālā „drauga” kārti.
Kāpēc par savu dzīvi ir vienkāršāk runāt ar pilnīgu svešinieku nekā ar saviem mīļajiem? Svešinieks nav ieinteresēts jūsu dzīves notikumos. Svešinieks nav tieši iesaistīts jūsu stāstījumā. Un jums ir vienalga, ko par jums domā svešinieks, jo viņš tikpat ātri pazudīs no jūsu dzīves, cik ātri tajā uzradās (kaut arī ne vienmēr).
Ko mūsdienās nozīmē Tīmeklis? Kā mainās attieksme pret apkārt notiekošo? Kas mainās pašu dzīvē, kad uzticamies svešiniekam tīmeklī? Un eksakto zinātņu pārstāvis Janušs Leons Višņevskis savā „Vientulība tīmeklī” jutekliski precīzi atspoguļo (tieši atspoguļo, no vārda spogulis) vientulība – svešinieks – uzticēšanās – draudzība – pašanalīze – mīlestība – vientulība virteni. Ne mirkli nepamet sajūta, ka „pa kluso” lasi kādu slepenu saraksti. Saproti, ka darīt tā nav glīti, bet ziņkārība ir pārāk liela, lai apstātos.
Grāmata nav par tīņiem, kas spēj izpausties tikai anonīmajā tīmeklī vienkārša paplašināta teikuma formā, kur sajūtas ir „jāierāmē” 140 zīmēs, jo salikts teikums ir par sarežģītu ne virtuālajai dzīvei. „Vientulība tīmeklī” atklāj divu sākotnēji atšķirīgu cilvēku atklāsmes. Vispirms jau pašiem par sevi, tad par savām kopējām sajūtām, kur apkārtējā (par reālo uzskatītā) pasaule ir pakārtota virtuālajai. Mīlestība tīmeklī, kuru ar mikrobiologa precizitāti parāda J.L.Višņevskis. Un kurš uzdrošināsies apgalvot, ka viena ir īsta, otra ne? Romānā tās abas ir savijušās tik cieši, ka nespēj vairs eksistēt tikai savas laiktelpas ietvaros. Un vai maz mēs paši protam, spējam un gribam dzīvot tikai taustāmajā ikdienā? Tīmeklī ir daudz vienkāršāk paslēpties no ikdienas problēmām, vieglāk atrast Svešinieku, vieglāk uzticēties. Bet vai tādēļ mēs kļūstam mazāk vientuļi?

Fragmenti no Januša Leona Višņevska grāmatas „Vientulība tīmeklī”

Paklau, draugs, es negribēju tevi traucēt. Patiešām negribēju. Man arī nepatīk, ja kāds lien klāt, kad es raudu. Es nu iešu. Raudāt vajag, kad neviens netraucē. Tikai tad no tā var gūt prieku.


Dzīve lielākoties ir skumja. Un uzreiz pēc tās jāmirst.


Tači ICQ (I seek you) programma ir ne tikai apmainīšanās ar īsiem ziņojumiem. Tas ir kas vairāk. Piemēram, čats. Angļu vārds, ko pieņēmuši pat franči, kuriem „kompjūters” nebūt nav „kompjūters”, bet to sauc citā vārdā. Tomēr čatu viņi ir pieņēmuši, tādēļ, ka čatu nemaz citādi nevar nosaukt. Tas nozīmē „saruna”, „tērzēšana”, un internetā tā ir īsta saruna. Bez robežām. ICQ gadījumā tas nozīmē, ka datora ekrāns ir sadalīts divās daļās. Sarunu biedri saņem pusi ekrāna un raksta savu tekstu. Katrs redz otra rakstīšanas procesu. Viņa nervozitāti, kļūdas, vilcināšanos. Iespējams, tas nav tas pats, kas balss drebēšana, tomēr emocionālais iespaids nav noliedzams. Turklāt neko nevar noslēpt. Vulgārais noliegums „es to neesmu teicis” te neder. Tādēļ, ka viss tiek reģistrēts. Var atgriezties ekrāna sākumā un visu parādīt vēlreiz. (...) Tādēļ daudziem čats ir neatgriezeniska saruna. Autorizēta pēc definīcijas. Jebkuru izteicienu, jebkurus melus, jebkuru solījumu var atkal parādīt ekrānā. Turklāt, lai uzsāktu čatu, var atrasties jebkur. Tam pietiek ar datoru, internetu un programmu, kas nodrošina čata iespēju.



Es joprojām vēl esmu mazliet iemīlējusies, vēl pilna bezjēdzīgas mīlestības atliekām, un man tagad ir tik skumji, ka gribētos kādam to pastāstīt. Kādam pilnīgi svešam cilvēkam, kas nevar mani aizvainot. Beidzot būs kaut jelkāda jēga no šī interneta. Esmu trāpījusi uz tevi. Vai drīkstu visu pastāstīt tev?



Eldžots nekad nemeklēja erogēnās zonas manā ķermenī. Viņš uzskatīja, ka sieviete kā veselums ir erogēnā zona, bet šajā veselumā viserogēnākās ir smadzenes.



Viņam vienmēr bija patikusi Natālija Koula. Patika gan viņas vārds, gan tas, ka viņa savās dziesmās izdzied neparastus stāstus. Klausoties tu pārdzīvo līdz ar viņu, bet pārdzīvojumi ir pats svarīgākais. Tikai pārdzīvojumu dēļ vērts dzīvot. Un arī tādēļ, lai par tiem varētu kādam pastāstīt.




pirmdiena, 2013. gada 20. maijs

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Skotijas "pazudusī" brīvība

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...


Skotijas pazudusī brīvība



  Zeme, kur mīt plašums un kur vien paraugies – tālumā saskati horizontu, un man, kā Dullajam Daukam kārojas doties arvien tālāk. 
  It visur redzami zaļie toņi un pustoņi, visās nokrāsās. Un nav svarīgi vai tie ir kalni, lohi (ezeri), vai ielejas. Tas nebūs elektrozaļais, bet gan pieklusinātais tonis, gluži kā pieklusināta ir pati skota dvēsele. Ārējs miers, aiz kura slēpjas kolektīvi vēsturiskais aizvainojums. Viss piedots, bet ne aizmirsts. Vai tad visur nekladzina par piedošanas nozīmi? Vai ikviena garīgā skolotāja pienākums nav mācīt piedot? Kā stāsta, rūgtuma uzturēšana sevī vien padara rūgtu un nebaudāmu dvēseli, domas un ķermeni.
  Par ko ir runa? Kāds aizvainojums? 
  Tā ir vārdos neietērpjama intuīcija, ka kaut ko sevī slēpj klusie Skotijas pakalni. Kaut kas ir paslēpts neizdibināmajos Skotijas ezeros. Un visbeidzot, ko spēj pastāstīt cilvēku pamestās ielejas un neapdzīvotās salas Atlantijas okeānā? Vēsture šim pasaules nostūrim ir īpaši vardarbīgi sāpīga. Un vai bezkaislīgā vēsture spētu atstāstīt skotu brīžiem bezcerīgās neatkarības cīņas. Lai arī tieši šīs cīņas tiek pieminētas visbiežāk, nez, vai tās ir skotu intravertā rakstura pirmcēlonis? Varbūt tā bija (un ir vēl joprojām) vēlme saglabāt savu iekšējo neatkarību? 

  Vai tik tā nebūs vēsturiskās zemapziņas joma? Jo ne jau neatkarības cīņas tika zaudētas? Nebūt nepietrūka varoņi – cīnītāji. Un ne jau angļi pievienoja sev Skotiju, bet gan Skotija pievienoja savai teritorijai Angliju, kad Skotijas karalis Džeimss VI vienlaicīgi kļuva Anglijas Džeimsu I. Un, uz ko tad lai apvainojas tagad skots? Par ko tagad cīnīties? Neviens jau to brīvību nost neņēma? Tā ir turpat, kur bija. Skotijas neaptveramajā plašumā, neskaitāmajos lohos un salās. Tomēr drošības pēc to (brīvību) vajadzētu iežogot un ieslēgt, gluži kā drošsirdi Viljamu Volesu, kura skulptūra Stirlingas pilsētā ar uzrakstu „Freedom” ik vakaru tiek ieslēgta metāla rāmītī ar lielu piekaramo atslēgu priekšā. It kā tā pa nakti varētu pārdomāt un doties prom no Skotijas.
  Noticēt sev. Tā freedom nekur nav aizbēgusi, to neviens nav atņēmis. Brīvības klātbūtne ir jūtama it visur – salās, kalnu ielejās, ezeros un okeānā un vienkārši – plašumā. Te (Skotijas plašumā) neviens neuzmācas ar pareizajām idejām – kā pareizi uzvesties, kā pareizi domāt. Te var nedomāt vispār neko. Pirmajā acumirklī tas šķiet vienkārši – nedomāt neko. Tomēr tā ir vesela māksla, un neskaitāmie austrumu gudrie mēģina iestāstīt, ka nedomāt Neko ir svarīgi. Vismaz ik pa laikam. Bet nodevīgā Sadzīve liek par sevi manīt, it kā vainīgi pielavoties Neko atvēlētajam brīdim. Varbūt nedomāt Neko arī ir patiesā brīvība un neatkarība.

  Bet neparkonedomātājs ir viens un pamests savā brīvībā, jo par viņu jau arī neviens neko nedomā vai negrib domāt. Kurš pateiks, kā pareizāk? Varbūt kā pūkainajam Skotijas pakalnu garausim ielīst savā tikko izraktajā aliņā ar visu savu aizvainojumu? Bet varbūt labāk drusku uzmest lūpu uz vēsturi, būt lepnam ar savu senču varoņdarbiem, uzvilkt rūtainus bruncīšus un skaļi izdūdot savu sāpi?...






pirmdiena, 2013. gada 13. maijs

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Filipīnu "baltais zelts" un Dievu ēdiens jeb rīsu terases Filipīnās

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...


Filipīnu „baltais zelts” un Dievu ēdiens jeb rīsu terases



   Pavasara tīrīšana ir skārusi arī manu datoru, kur mēģinu pārkārtot un pārstrukturēt savas pagājušo gadu ceļojumu bildes. It kā jau viss skaisti un kārtīgi, līdz tiku līdz burtam F un Filipīnām. Sev par lielu pārsteigumu, lielākoties skatīju pašas fotografētās rīsu terases. Lai arī Filipīnās ir daudz un dažādi apskates vērti objekti, tomēr manā foto objektīvā nez kāpēc „trāpīja” vieni vienīgi rīsi jeb precīzāk rīsu terases. Tā kā bildes ir gana smukas, tad nu sadomāju tās apkopot vienuviet, sīkāk papētot rīsu terašu nianses Filipīnās.
   Kā izrādās, ne velti esmu sabildējusi tieši rīsu terases, jo pastāv uzskats, ka visu Filipīnu rīsu terašu kopgarums pārsniedz Lielā Ķīnas mūra kopējo garumu. Kāds gudrinieks pat esot sarēķinājis, ka tie varētu būt 20 000 km rīsu terases! Vai tik tas nebūs pusceļš apkārt zemeslodei? Tad jau ne velti tieši šis visur esošais un visur skatāmais apskates objekts ir iekļauts astoto pasaules brīnumu sarakstā. Taisnības labad jāatzīmē, ka astotie brīnumi ir salīdzinoši daudz. Bet Filipīnas rīsu unikalitāte slēpjas tieši veidā, kādā ir iekoptas terases. Tad jau sanāk, ka tās varētu būt pasaulē lielākā lauksaimniecības būve ar pārdomātu inženiertehnisko un irigācijas risinājumu. Un, protams, Filipīnas nav vienīgā Dienvidaustrumāzijas valsts, kur tiek audzēts iecienītais rīss. 

   Papētot tuvāk rīsa izcelsmi, internetā atradu vairākas leģendas par šī graudauga izcelsmi. Jāatzīst, ka visinteresantākā (un vienlaikus, visatraktīvākā) informācija atrodama mājas lapās, kuras rakstītas krievu valodā. Tātad ir divas versijas (leģendas) par rīsa izcelsmi.


Pirmā versija



   Sensenos laikos, kad Ngoks – Hoangs – Nefrīta valdnieks (tipa galvenais Dievu Dievs) pēc visa veida dzīvo būtņu radīšanas (oriģ.tekstā – cотворив всякую живность), mēģināja atrisināt dilemmu – kā apģērbt un pabarot tos, kurus pats tikko radījis. Ngoks – Hoangs sasauca sanāksmi, uz kuru ieradās visi zvēri. 

   Dzīvnieku grupa, par kuras vadoni izvirzīja ziloni ieteica radīt tādu graudu, kas būtu tikpat liels, cik viņa aste. Lai ar vienu rīsa graudiņu varētu remdēt izsalkumu. Te iebilda ķirzaka, kas pārstāvēja visus mazos zvēriņus, sakot, ka labāk, lai topošais graudiņš būtu viņas astes lielumā. Konflikta situācija, kuru Nefrīta valdnieks atrisināja, balstoties uz ekonomiskajiem principiem. Ja lielie zvēri gribēja paēst ar vienu vienīgu graudiņu, tad ķirzaka nerimās apgalvojot, ka tā taču būtu tīrā mantas izšķērdēšana, jo mazie rāpuļi nespētu apēst pat desmito daļu no šāda grauda. Un Ngoks – Hoangs ieklausījās ķirzakā. Un tapa rīsu grauds!
Starp citu, linu kodaļa tapa līdzīgā veidā, uzklausot tos pašus argumentus no ziloņa un ķirzakas.


Otrā versija



    Sensenos laikos debesis un zeme atradušās daudz tuvāk. Tas tādēļ, lai Dieviem nebūtu jāmēro pārāk tāls ceļš, apmeklējot zemi. Un, lai diženie zintnieki arī varētu „paviesoties” Dievu mājoklī. 
   Reiz kādu jaunekli, kurš viesojās pie Dieviem, pacienāja ar vārītiem rīsiem. Kaut ko tādu vienkāršiem mirstīgajiem nebija lemts baudīt. Tā nu jauneklis nevarēja vien izdomāt, kā slepus (jo oficiāli lūdzot atļauju Dieviem, viņš saņēma striktu noraidījumu) šos rīsa graudiņus nogādāt zemē. Līdz savā mājoklī, meditējot lotosa pozā, ieraudzīja savas saplaisājušās pēdas. Un plāns gatavs! Nākamajā reizē viesojoties pie Dieviem, viņš savās pēdās paslēpa vairākus rīsa graudus, tādējādi piemuļķojot Debesu mājokļa sargus, nogādāja šo Dievu ēdienu cilvēkiem. Iespējams, šo jaunekli var uzskatīt par pirmo kontrabandistu pasaulē.


   Lai nu paliek leģendas, bet raugoties ikvienas Āzijas valsts ēdienkartē, dominējošie ir rīsu ēdieni. Arheologi pat apgalvo, ka rīsu vēsture Āzijā sniedzas vismaz 5000 g.p.K. senā pagātnē. Bet kultivēt, izveidojot tam īpaši paredzētus tīrumus, aizsāk Ķīnā Jandzi upes ielejā apmēram 2000 g.p.K. Te gan noteikti iebildīs Āfrikas pētnieki, kas uzskata, ka arī šajā kontinentā rīsus audzē vismaz 3500 gadus. Bet līdz Eiropai tas esot nonācis Maķedonijas Aleksandra iekarojumu laikos. Tomēr Eiropā savu „uzvaras gājienu” pa smalko aprindu virtuvēm rīss uzsāk tikai viduslaikos. Kā izrādās Itālija, Francija, Spānija arī ir piemērotas, lai audzētu rīsus. Nez kāpēc domās iztēlojos slavenos itāļu risotto...
   Bet atgriezīšos pie Filipīnām. Pārsteidzoši, ka dažu kalnu nogāžu slīpums, kur ir izveidotas rīsu terases, ir pat 50%! Daudzviet tieši klintīs ir izkaltas terases, kas tālāk ir labiekārtotas rīsu audzēšanai. Tādējādi rīsu terases iztālēm bieži vien atgādina kāpnes (kas, iespējams, ved uz debesīm). Lai arī cik romantiski un gleznaini neizskatītos šādas terases, tiklīdz pašiem ir jāpakāpjas pa šīm „debesu kāpnēm”, kalnu romantika nez kāpēc izkūst svelmainajā Filipīnu saulē, līdz saproti, kāpēc mūsdienās jaunieši labprātāk izvēlās darboties pilsētvidē nevis saglabā senču gadu tūkstošiem piekoptās tradīcijas. Tieši tādēļ Filipīnu tūkstošgadīgās rīsu terases ir apdraudētas un, iespējams, ar laiku paliks vien atsevišķas nogāzes, pie kurām kārtējā foto pauzē piestās ceļotāji.
   Pasaulē šobrīd ir zināmas vismaz 40 000 dažādas rīsu šķirnes. Un mūsdienās šim graudaugam tiek pievērsta liela uzmanība. Un iemesls ir ne tikai ražība un plašais noieta tirgus Āzijā, bet arī tradicionālais kalnu nogāžu apstrādes veids, izveidojot terases. Ne velti ANO 2004.gadu pasludināja par „Starptautisko rīsu gadu”. 
Pēc Filipīnās uzņemto fotogrāfiju reorganizācijas došos uz virtuvi, lai pagatavotu rīsu pudiņu, un atmiņā atsauktu rīsu terašu mistisko burvību saullēktā.










ceturtdiena, 2013. gada 9. maijs

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Izstāde "Madonnas". Mūkusalas Mākslas salons

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai ti...

Izstāde Madonnas

Mūkusalas Mākslas salons



R. Valnere "Pašportrets ar Ieviņu"
        Neierasti garo maija brīvdienu pārsteigta, visās pieejamās afišās meklēju kaut ko intelektuāli pacilājošu. Kādu teātra izrādi, pasākumu vai izstādi. Piedāvājums tik tiešām varēja apmierināt vispiekasīgāko no izklaides meklētājiem. Manu uzmanību piesaistīja Mūkusalas Mākslas salons (kurš diemžēl svētkos bija slēgts) un tajā skatāmā izstāde Madonnas. Un ilgi gaidītās pavasara noskaņas tikai pastiprināja vēlmi ne tikai apskatīt izstādes kuratores Sniedzes Kāles izvēlētos darbus, kuros tiek slavināta Sieviete – Māte vai vienkārši Supersieviete, bet noklausīties arī iepriekš reklamēto doktorantūras studentes Ilzes Jakušas – Kreituses lekciju par Dievmātes tēlu. 
            Izstāde tik tiešām ir veidota ar apdomu un tēmas izjūtu, izvēloties dažāda stila un sajūtu darbus, kurus radījuši Latvijas mākslinieki laika posmā no 19.gs beigām līdz pat 20.gs nogalei. Stilu un tehniku dažādība nebūt netraucēja (drīzāk pretēji – papildināja) izstādes koptēlam – Madonnai.
            Diemžēl Ilzes Jakušas – Kreituses lekcija par Dievmātes tēlu gandrīz izbojāja Mātes dienas priekšvakara noskaņas. Īsti nebija skaidrs, ko gribēja pateikt mākslas zinātniece un kāpēc tika izvēlēti konkrētie slaidi? Preses relīzēs tika minēta ikonogāfija, uz ko arī biju noskaņojusies, jo tik tiešām Dievmātes atveidam ikonās ir būtiska loma ne tikai pareizticīgajā, bet sakrālajā mākslā kopumā. Nebija īsti skaidra laika un telpas izjūta veidojot stāstījumu. Nesapratu, kāpēc stāstījums aizsākās ar lielisko Klimta darbu (un darbs tik tiešām atbilda izstādes kopējai idejai), kuram pat divzilbju vārds netika veltīts. Ja lektore stāstījumā pieturētos pie laika hronoloģiskās skalas, tad kāpēc tā sākās ar Artemīdu, Kibeli (kāpēc tieši viņas?)un „pārlec” uz 11.vai 15.gs? Ja tam bija kāds iemesls, lekcijas dalībnieki to nudien neuzzināja. Saprotot stāstītājas šī brīža pētījuma objektu, šķita, ka varētu tikt izmantots telpiskais ierobežojums veidojot šo lekciju (kas, manuprāt, labāk atbilstu izstādes idejai). Tas nozīmētu, ka aplūkot noteiktus mākslas darbus (ikonas) konkrētā teritorijā, noteiktā laika posmā. Bet rezultātā klausītājs „lēkāja” no (tikai!) divu dieviešu kulta uz Krievzemi, kur nesaprotamu iemeslu dēļ „iespraucās” Rafaels, Velaskess un "piebeidza" lekciju ar sievietes ar bērnu foto. Droši vien, ka doma jau nebija slikta – pretnostatīt katoļu un pareizticīgo Dievmātes tēlu atšķirības. Tā arī palika tikai doma. 
            Kas tad īsti ir Madonna? Vai ikviena sievietes ar bērnu rokās? Vai tai būtu jābūt moceklei, cietējai? Kādēļ gadu tūkstošu gaitās vienmēr tika izcelta (pielūgta) sieviete? Un pat mūsdienu mākslā, kurā parādās sabiedrības zemapziņas norises, turpinās šī tradīcija. Ikviens, uzsākot pasaules mākslas vēstures studijas, atkāpjas līdz pat 35.g.t.p.K. Kāpēc tad tā? Ko senvēsturē atrada mākslas zinātnieki? Kā izrādās, ne tikai alu zīmējumus, dažādus reljefus vai dīvaini sastutētus akmeņus. Bet arī tā saucamās paleolītiskās Venēras. Pazīstamākā no tām ir Villendorfas Venēra. Ir tikai apsveicami, ka apmēram 25 000 g.p.K. radītās skulptūras zemteksts ir tik universāli – unikāls, ka māksliniece Brigita Zelča to pārradīja savā 21.gs Venērā. Un rezultāts fantastisks.

       Matriarhālajās sabiedrības sievietes atveids tiek uztverts kā simbols. Auglība ir tikai viens no tiem. Dzimtas pēctecība, nepārtraukta attīstība, ģimenes un sabiedrības mijiedarbība. Arī seno kultūru mītiskajās tradīcijās parādās sievietes – dievietes – aizbildnes tēls (grieķu, romiešu, skandināvu, ķeltu u.c mītiskajās sistēmās viņas nav nekas neierasts). Neizpalikt latviešu gadsimtu tradīcijai, kur dievietes – Mātes tēls ir viens no varenākajiem. Pat tie, kurus nu nekādi neieinteresēt ar sievietes tēla mītiskajiem aspektiem, atceras A.Brigaderes „Sprīdīti”, kur jaunā dzīves censoņa aizbildniecību uzņēmās mūsu pašu Vēja Māte un Meža Māte. Tātad arī senlatviešiem tas nebija nekas neierasts. 

            Līdz ar kristīgās baznīcas dominanci mākslā vairāku gadsimtu garumā, sievietes – dievietes tēls nekur jau nepazūd. Tas tikai transformējas Dievmātē. Pat patriarhālajā sabiedrībā bez dievietes – aizbildnes neiztikt. Tikai šajā laikā Dieviete, Venēra, Debesu Māte pārtop Madonnā – Svētā Jaunavā. Kaut gan mākslas valodā runājot, madonna ir māte ar bērnu rokā.
         Tātad tai nebūt nav jābūt Dievmātei. Laika gaitā kristīgā baznīca (un nav nozīmes katoļu vai pareizticīgo) ir izveidojusi noteiktus Dievmātes glezniecības kanonus, kuri ne tikai tiek ievēroti arī mūsdienu sakrālajā glezniecībā, bet arī 20.gs nosacīti ateistiskajā sabiedrībā, atveidojot mātes ideju. 
            Un vai mātei tik tiešām ir jābūt cietējai, lai viņu pamanītu. Prieks, ka izstādes kuratore neiecentrējās tikai uz šo vienu aspektu, bet parādīja tās daudzveidīgo attēlojumu Latvijas mākslā. Izstāde tik tiešām ir iedvesmojoša un Mātes dienas noskaņai visnotaļ atbilstoša.




A.Baušķenieks ""Pagalmā"

Sirsnīgu un mīļu Mātes dienu (lai ko arī katram no mums tā nozīmētu)!



trešdiena, 2013. gada 8. maijs

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Federika de Česko "Tibetietes māja"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tāl...


Ferederika de Česko „Tibetietes māja”




            Jāatzīstas, šīs grāmatas izvēlē ietekmējos no internetā lasāmajām ziņām, par to, cik superkruta ir šī grāmata, ka patiesībā tās košais un lubu literatūrai piemērotais grāmatas vāks nebūt neliecina par salkanu vai pliekanu tās saturu. Vairākas recenzijas tikai slavināja Federikas de Česko veikumu. Vēl vairāk kā grāmatas noformējums, iegādāties to atturēja (uz neilgu brīdi) tās nosaukums. Ir tik ļoti „piegriezies”, ka visi, kam vien nav slinkums un kas mēģina būt viszinošākie eksperti, izsakās par Tibetu – Ķīnu. Ir apnicis, ka pēdējo gadu literatūras prēmijas un balvas (tai skaitā – Nobela prēmija literatūrā) tiek piešķirta tikai tiem (nevienam nezināmiem autoriem), kas uzskricelējuši kādas rindiņas par politiski apspiestajiem un nomāktajiem. Un tādā vispārēji politizētajā noskaņā nebūt negribēju lasīt grāmatu, kur politika būtu galvenajā lomā. Lai arī kā mēģināju atturēties, ziņkārība bija stiprāka par mani. Rezultātā, manu bibliotēku papildina vēl viena laba grāmata par cilvēku likteņiem, savstarpējām attiecībām politiski izprovocētajās situācijās.
            Saprotu, ka šobrīd ir modīgi izteikties par Tibetu. Īpaši Eiropā un Amerikā. Bet brīžiem šķiet dīvaini, ka Tibetas kaimiņvalsīs vai zemēs, kas arī praktizē budismu, nebūt tik naski nemēģina atbalstīt apspiestos un mūždien nomāktos tibetiešus.
Grāmata „Tibetietes māja” tik tiešām ir vienas nakts grāmata. Tā „izlasās” nemanot, līdz attopies jau pie pēdējās nodaļām, kas gandrīz sabojāja visu grāmatu. 
            Tas ir stāsts par mūsdienīgu šveiciešu arhitekti Dolkaru, kas „pēkšņi” saprot, ka viņas dzimtas saknes aizved līdz Tibetai. Tad soli pa solītim seko savas turīgās tibetiešu dzimtas ikdienas gaitām. Ar to es nedomāju Tibetas budisma apskatu vai klosteru un mūku dzīves aprakstu, bet gan vienkāršu ikdienas stāstījumu, bez pārgudriem zemtekstiem un moralizēšanu. Darbam caurvijas karmiska neizbēgamība savam liktenim, kur ikviens notikums vai satikšanās ir determinēta, un saskatīt to varam tikai velkot paralēles vairāku paaudžu garumā. Kā paaudžu saiknes simbols tiek attēloti akmeņi. Visdažādākie akmeņi, kas katram cilvēkam, atbilstoši tā raksturam ir savi. Un enerģiski visspēcīgākie ir tie, kuri tiek mantoti no mūsu senčiem. Tie kā nemirstības un mūžības simbols glabā aizgājušo paaudžu laimi, sāpes, sapņus, kas spēcina ikvienu, kas spēj sajust vai nav zaudējis (vai negrib zaudēt) saikni ar savu pagātni. Tā ir kā nezināma dārgakmeņu pasaule, kas glabā sevī gan zemes, gan savu senču atmiņu, nepieciešamības gadījumā dodot spēku pārvarēt šķietami neiespējamo.
            Patiess prieks, ka galvenā varone šveiciete Dolkara, pētot savu dzimtas likteni un pat nonākot Tibetā, nekļūst par naidpilnu, fanātisku un tikai ārēji garīgu personu. Drīzāk pretēji. Dolkara pati atzīst, „ka mūs, tibetiešus, uzskata par nenormāli garīgiem, un man tas ir apriebies” (un jāatzīst, ka man arī tas riebjas). Tātad, neskatoties uz būtiskām pārmaiņām viņas dzīvē, uzzinot par savu tuvāko radu likteņiem, viņa saglabā savu „es”, nevis oficiāli pareizo. 

Fragmenti no Federikas de Česko grāmatas „Tibetietes māja”

Sākumā es biju ļoti dusmīga,” viņa teica. „Dusmas ir reizē gan noliegums, gan sākumpunkts. Bet dusmās mēs paši sev uzbūvējam cietumu, un cietumus es vienmēr esmu ienīdusi. Mūsu gudrajiem ir taisnība, kad viņi saka: ar laiku sāpes izbāl. Mēs dzīvojam rēgu pasaulē; viss pārvēršas par pagātni mirklī, kad tas notiek. Tev vēl ir apsārtušas acis, kabatlakats ir slapjš, taču asaras jau ir pagātne. Vai saproti, ko gribu teikt? Mēs varam skatīties tikai atpakaļ, bet nekad ne uz priekšu – tur tā lieta.”

„Mūžīgie vēji nekad neatstāj mierā kalnu ieleju. Tie nāk no Bezgalības, nesdami sev līdzi neredzamu garu pulkus. Vardarbīgu uzvedību khampi ir aizguvuši no mežonīgās dabas. Kas gan cits ir šie pārgalvīgie jātnieki, ja ne mūsu senči? Gadsimtu gaitā mēs, pilsētnieki, esam pazaudējuši savu gribasspēku un kļuvuši mīkstčaulīgi. Ikviens mūris, kas mūs sargā, reizē ir arī cietums. Mūsu dzīve risinās taustāmajā pasaulē. Nomadi nav piesaistīti laikam un tomēr turas cieši un stipri kā koki. Viņi ir kā līdzība – tikai ar ko?”

„Pasaulē nav lielāku muļķu par ideālistiem...”


„Reliģija ir patīkama un derīga, ja vien nepataisa mūs par aitām.”

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Umberto Eko "Rozes vārds"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tāl...


Umberto Eko „Rozes vārds”



            Ikreiz pārskatot savu grāmatu plauktu, domās aptaustu katru grāmatu, it kā tā varētu sajust tajā pausto domu, un mēģinu izvēlēties savam šī brīža noskaņojumam piemērotāko tekstu. Šobrīd gribētos kaut ko jau zināmu, reiz jau lasītu, bet gluži pretēju šobrīd grāmatnīcās valdošajai noskaņai.
            Ieejot gandrīz jebkurā Latvijas grāmatnīcā, tuvāk papētot pārdotāko grāmatu topus, nākas secināt, ka mūsdienu lasītājs mēģina slēpties nevis savā, bet svešā iedomu un fantāzijas pasaulē. Tāda sajūta, ka esam zaudējuši ticību saviem spēkiem, savām spējām. Mēs gaidām, ka nāks tādi Hariji Poteri, taisnīgas vampīrģimenes, psihiski nelīdzsvarotas un pusmūža krīzes pārņemtas sievietes, kas var piedāvāt negausīgi rīt makaronus un meditāciju saprot ar vakarīgu pasēdēšanu odu pārņemtā birztalā vai cilvēki, kuri pārdodot savus ferrari, ir guvuši izcilas apskaidrības. Es zinu, ka tik ļoti gribas ticēt brīnumam, gribas ticēt, ka ar vienu burvju zižļa vēzienu pazudīs prāta aptumsumā paņemtie kredīti, ka parādi pazudīs un tu pēkšņi uzzināsi, ka kāda bagāta tante ārzemēs ir atstājusi tev milzīgu mantojumu. Tāpēc gluži neticami, ka mani iedvesmoja maija žurnāla „Lilit” publicētā intervija ar kino aktrisi Natāliju Portmani, kur viena no noslēdzošajām domām – pietiek sapņot, ja gribi, tad dari!
            Tāpēc pārskatot manu grāmatu plauktu, apstājos pie visiem zināma, populāra, milzum daudz tulkota, filosofiski pāranalizēta Umberto Eko darba „Rozes vārds”.
            Viduslaiku detektīvs, kur bezgalīgajai paļāvībai uz visaugstāko spēku roku rokā iet vēlme izzināt, vēlme darboties, vēlme eksistēt.
            Jau pāršķirot pirmās lappuses, atcerējos, ka galvenais ir tikt līdz kādai simtajai vai simtu piecdesmitajai lapai, tad pašas doma sāks mijiedarboties ar Eko (Adsa vai Baskervilas Viljama). Lasīšanu vieglāku nepadarīja daudzie fragmenti latīņu valodā, kuru tulkojumu nācās uzmeklēt grāmatas beigās. Grāmata, kas pieprasa atrast savu pieeju tās lasīšana. Un pieļauju, ka katrs, kas ir lasījis šo darbu, sapratīs, ko es ar to gribu teikt. Un pilnīgi noteikti, tā nav vienas nakts grāmata. Dažviet nākas pārlasīt pat atsevišķas nodaļas, lai izsekotu tur paslēptajiem kontekstiem.
            Jau kādu trešo reizi pārlasot šo darbu, pieķeru sevi pie domas, ka vienu no galvenajiem varoņiem personificēju ar aktieri Šonu Koneriju, kas ir atveidojis ne tikai vienu no labākajām Džeimsa Bonda versijām, bet filmā „Rozes vārds” iejutās Bārkevilas Viljama lomā. Tā nu ar Šonu Koneriju iztēlē mēģināju atminēt zināšanu labirinta jēgu. Jo jāatzīst (lai piedod man autors), ka lasot šo grāmatu, mani nemaz neinteresēja kristīgās baznīcas dažādo konfesiju savstarpējie kašķi un to brīžiem atraktīvi izklāstītās argumentācijas par labu kādai no tām. Nez kāpēc man šāda baznīckungu sanākšana atgādināja pirmsvēlēšanu politiskās aģitācijas kampaņas, kur noteikti kādam bija jābūt vispareizākajam. Ar baudu var sekot Bāservilas Viljama domu gaitai. Viņa paustās domās, šķiet ir meklētā saikne ar mūžību. Jo viņa mutē U.Eko ir ielicis tik daudz atziņas un patiesības graudus, kas attiecināmi ne tikai uz viduslaikiem:
-         katram bija taisnība un visi maldījās;
-         ļauj runāt savai sirdij, izjautā sejas, bet neklausies, ko maļ mēles;
-         kad uz spēles likta pasaulīgā manta, cilvēki reti spriež pēc tiesas un taisnības;
-         elle ir tā pati paradīze, tikai uzlūkota no citas puses.

Tie ir tikai daži atzinumi, kurus uzšķīru nejauši. Nedomāju, ka šīs domas ir raksturīgas tikai viduslaikiem. Tās ir pārlaicīgas, pastāvošas ārpus laika.
            Lasot jebkuru grāmatu, man patīk atzīmēt un izcelt kādu domu, frāzi, lai pēc gadiem pārlasot kādu grāmatu, atsauktu atmiņā pirmlasīšanas sajūtas.
Tikai atkārtoti lasot kādu darbu, pamani nianses, sīkumus, kuri sākotnēji palika nepamanīti. „Rozes vārds” mani uzrunāja ar grāmatām, bibliotēku un labirintiem. Gudrība, ko pauž grāmatas, tiek apvienotas it kā slepenajā brālībā – bibliotēkā, kas ir pieejama tikai izredzētajiem, kas spēj atrast patieso ceļu dzīves labirintos. Un šķiet, ka tieši labirinta apraksts un tā analīze ir visvairāk apskatīta. Grāmatas pēcvārds (1983.gada izdevumam) tikai to apstiprina. U.Eko it kā šķelmīgi smīnot vēro no malas, cenšoties saprast, ko tad mūsdienu lasītājs sapratīs. Un vai vispār ko sapratīs? Ko attiecinās uz viduslaikiem, kas paliks apslēpts un nesaprasts. Un galvenais, vai lasītājs pratīs pievienot savu vērtību (līdzīgi kā PVN nodokļu sistēmā)?

Kāds septiņpadsmit gadus vecs zēns man teica, ka neesot ne nieka sapratis no teoloģiskajām diskusijām, taču viņš tās esot uztvēris kā telpiskā labirinta turpinājumu. Manuprāt, šis jaunais lasītājs sajutis, ka telpiskais labirints šajā tekstā nav vienīgais... Naivais lasītājs, neprātodams par nozīmēm, nepastarpināti saskāries ar tekstu, atklāja, ka tajā ir vairāk nekā viens stāsts.(U.Eko pēcvārds)

Tas arī, manuprāt, ir pats svarīgākais – neapjukt šajās viltīgās, bet ar smalku aprēķinu radītājās teksta struktūrās, meklējot katram savu izeju no (pār)gudrības labirinta.



Fragments no U.Eko „Rozes vārda”

-         Tu labi zini, kā pieņemts attēlot Dieva tautu. Liels ganāmpulks gan krietnu, gan nekrietnu aitiņu, ko uzrauga un satur kopā ganu suņi – kareivji jeb, citiem vārdiem sakot, laicīgā vara – imperators un kungi, bet tos savukārt vada gani – garīdznieki, dievišķā Vārda skaidrotāji. Tīrā idille!
-         Taču tā nav patiesīga. Gani un suņi plēšas savā starpā, jo kā vieni, tā otri grib iegūt visu varu.
-         Nu ja, un tieši tāpēc ganāmpulks noiet no ceļa. Aizņemti savstarpējos ķīviņos, gani un suņi atstāj novārtā savus ganāmos. Un daļa avju noklīst.


piektdiena, 2013. gada 3. maijs

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Teides Nacionālais parks

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

Teides Nacionālais parks

   
Teides vulkāna 3718 metrus augstā spicīte ir redzam jau iztālēm tuvojoties Nacionālā parka teritorijai



   
Apmeklējot Teides Nacionālo parku, vairākas pastaigu takas izveidotas tieeši Las Kanadas krāterī. Lai arī šobrīd vulkāns ir pierimis, nākotnē tas varētu likt par sevi manīt



 
Teides Nacionālais parks ir viens no 13 Spānijas Nacionālajiem parkiem un par oficiāli tā izveidošanas gadu tiek minēts 1954.gads. Teides vulkāna virsotne vienlaikus ir Spānijas augstākā virsotne



Teides Nacionālā parka kopējā platība 18 900 ha



 
Teides nosaukumu vulkānam piešķīra spāņi. Līdz pat 18.gs tas tika dēvēts par Mēness kalnu (Mons Pico). Savukārt Kanāriju salu pirmiedzīvotāji to dēvēja par Ečeidi (Echeyde), kas vienlaikus nozīmēja kādu mītisku, baisu spēku, kas izlaužoties no vulkāna dzīlēm, visu iznīcinātu



   
Neskatoties uz skarbo vidi, te ir sastopamas apmēram 30 dažādas augu sugas



 
Teide ir stratovulkāns – augsts konusveida vulkāns ar daudziem sacietējušiem lavas un vulkānisko pelnu slāņiem



   
Stratovulkāni ir izplatītākais vulkānu veids pasaulē. Stratovulkāni ir stāvi ar periodiskiem, sprādzienveida izvirdumiem. No stratovulkāniem plūstošā lava ātri sacietē, tālu neaizplūstot



   
Teneifes sala veidojusies pateicoties vulkānu izvirdumiem. 



  Taču ir divas teorijas. Viena pauž viedokli, ka sen senā pagātnē ir notikusi viena milzu eksplozija, kuras rezultātā izveidojusies Tenerifes sala, otra – esot bijusi daudzi neskaitāmi vulkānu izvirdumi, kas gadsimtu gaitā radījuši Tenerifi


 Pastaigu laikā var uzrausties gana augstu vulkāniskajās klintīs, no kurām paveras visaptveroša Mēness ainava


   
Teides Nacionālā parka kopējā platība 18 900 ha



 Tā kā izvirdumi ir notikuši ilgākā laikā posmā vairāku gadsimtu garumā, tad plūstošā lava veido kaut ko līdzīgu klinšainai kārtainajai tortei


 
Guanči uzskatīja, ka Ečeides kalnā mitinās pats nelabais, kuru devēja par Guajotu. Tā lielākais „nedarbs” bija Saules dieva nolaupīšana. Tikai panteona varenākajam dievam Ačamanam bija pa spēkam pieveikt ļauno Guajotu un atbrīvot Saules dievu no gūsta. Un katrs vulkāna izvirdums guančiem atgādināja par paša nelabā klātbūtni uz salas, kurš ik p laikam mēģina izlauzties laukā



 
Teides Nacionālais parks ir viens no apmeklētākajiem pasaulē



 Viens no Teides parka simboliem - nomaļus stāvoša klints, kuras formas ir tapušas saules, vēja un lietus mijiedarbības rezultātā


 Kanāriju salu priedes ir sastopamas ne tikai Teides Nacionālaja parkā, bet gandrīz visās Kanāriju salās


 Vulkāniskās lava laika gaitā ir spējusi izveidot visdažādākās formas. Šo mēdz dēvēt par karalienes kurpīti. Kādai gan ir jābūt karalienei,lai šī kurpīte viņai derētu?


 Neskatoties uz saulaino laiku, bieži vien Teides virsotne ir paslēpusies mākonī


 
Ar augu valsts bagātību un daudzveidību Teides Nacionālais parks nevar lepoties. Vispirms jau tas atrodas vairāk kā 2000 metrus virs jūras līmeņa, kā arī vulkāniskie ieži nav tā pateicīgākā augsne floras attīstībai un izplatībai



 Varu tikai piekrist tiem fotogrāfiem, kas Teides parkā pavada ne tikai dienas, bet pat mēnešus, lai iemūžinātu tās nemitīgi mainīgās ainavas


 Šķiet, ka Teides apkaimē ir raksturīgas laika apstākļu galējības. Ja saule, tad plus 40 C, ja sniegs, tad stindzinošs sals. Iespējams, pat sniegs arī tad, ja Tenerifes pludmalēs ceļotāji laiski izbauda sauli un jūru


 Pavadot neskaitāmas stundas Teides vulkāna pakājē, apkārtējā ainava mainās ik sekundi


2007.gadā UNESCO to iekļāva Pasaules Dabas mantojumu sarakstā

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Anagas kalnu masīvs


Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...
Anagas kalnu masīvs Tenerifes salā

   
Anagas kalni virsotnes, kur krāsu nianses mainās ik minūti



 
Tālumā var saskatīt nelielos zvejnieku ciematiņus, pilsētiņas, kuru gaisotne tik ļoti raksturo salinieku nesteidzīgo ikdienas ritmu. Vislabākā vieta pusdienu maltītei ir tieši šādi zvejnieku ciematiņi, kuru nelielajos krodziņos vai restorānos var izbaudīt maltīti nevis tikai vienkārši paēst



 
Kalnu nogāzēs zied neskaitāmi krūmāji, kas gluži kā ainavu dārznieka plānoti papildina jau tā krāšņo skatu



 
                                      Kanāriju salās pienenes var sasniegt pat metra augstumu



 
                                   Pārgājiena taka pēc neliela lietus bija kā dubļu slidkalniņš



 
Tikai nogriežoties no labi marķētām takām, uz brīdi varēja aizmirst par cilvilizācijas klātbūtni



Nokāpjot no Anagas virsotnēm, nonāk fantastiskās pludmalēs, kas nebūt nav ārvalstu ceļotāju „pārņemtas”