Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas ...
Nameja gredzens
Aleksandrs Grīns
Laikā, kad visi uzsākot Jauno gadu, raksta visvisādu apņemšanos sarakstus, tikko izdotu izlasāmo grāmatu listi, es nez kāpēc ar acīm „pārskrienu” savam grāmatu plauktam. Lai gan vēl divas nedēļas varēšu norēķināties ar latiem ikvienā grāmatu veikalā, tomēr negribu tos iztērēt veiksmju formulu grāmatu iegādei. Apskatot populārāko, pirktāko grāmatu topus, saprotu, ka laikam neesmu nekāda grāmatu pazinēja, ja jau mani nebūt neiedvesmo neviena no tām. Tad nu atliek atgriezties pie manas (kā man šķiet) visnotaļ lielās personīgās bibliotēkas, kurā var atrast ikvienam manam noskaņojumam atbilstošo grāmatu.
Kad kārtējā tumšā vakarā mēģināju uzminēt atbilstošāko grāmatu 3.janvāra vakaram, tad nez kāpēc apstājos pie Aleksandra Grīna darbiem. Ne tādēļ, ka esmu liela viņa darbu cienītāja, ne tādēļ, ka vēlējos atkāpties senatnē. Vienkārši iztēlē uzplaiksnīja viena lata monēta, uz kuras bija attēlots Nameja gredzens. Tāds, kādu to iztēlojās mākslinieces Ilze Lībiete un Baiba Šime.
Tad nu izlemts! Aleksandrs Grīns „Nameja gredzens”. Šovakar pārcelšos uz 17.gs. Lai gan 17.gadsimtam un zemgaļu ķēniņam Namejam nav nekā kopīga, mēģināju „izslēgt” vēsturisko neatbilstību un sekot līdz galveno varoņu cīņas gaitā, cenšoties nesaputroties gadu skaitļos un vēsturiski eksistējušo personu vārdos. Nedaudz traucēja galveno tēlu „bāšana” vēsturiskajos notikumos, bet grāmatā neatkarīgais un vienlaikus nolemtības gars bija jūtams ikkatrā lappusē.
Zemgaļu ķēniņa Nameja vārds ir gana slavens un ne tikai Aleksandrs (īstajā vārdā Jēkabs) Grīns to izmantoja kā iedvesmas avotu. Vēl pirms Aleksandra Grīna 1931.gadā izdotā darba, 1924.gadā tiek publicēta Edvarda Virzas poēma „Karalis Nameitis” . Starp citu Latvijas radio 1 Radio teātris ir izveidojis iestudējumu šai poēmai. Un visbeidzot – trešais mēģinājums glorificēt zemgaļu cīņu dalībniekus ir Laimoņa Pura tetraloģija „Degošais pilskalns(1962.gads), „Krusts virs pilskalna” (1979.gads), „Tālajos pilskalnos” (1981.gads) un „Sūrābele pilskalnā” (1986.gads). Diemžēl pēdējais mēģinājums ne tuvu nevar līdzināties Edvarda Virzas poēmai. Tad nu atliek vien nodalīt vēsturisko no iedomātā, kas izrādās nemaz nav tik viegli. Var jau meklēt atsauces senajās vācu hronikās, un tās tiešām ir. Vispazīstamākā un vienlaikus arī vispieejamākā ir Atskaņu hronika, kur Nameitis ir minēts kā Tērvetes zemgaļu vecākais, vēlāk visas Zemgales ķēniņš. Vēsturnieku un valodnieku vidū nav vienprātības par to, kā pareizi būtu jāatveido šī zemgaļu vadoņa vārdu latviešu valodā. Populārākie varianti ir Nameisis vai Namejs, bet tikpat labi tas varētu būt Nameiķis, Nameiks vai Nameitis. Precīzas informācijas trūkums par Nameja dzīvi ir iemesls plašajam leģendu kāstam, kur lielākā daļa ir talantīgu autoru fantāzijas rezultāts. Viens vēsturiski pierādāmiem momentiem ir 1272.gada 6.jūnijs, kad Namejs Zemgales vārdā noslēdza mieru ar Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapu. Līguma noteikumos bija minēts, ka zemgaļiem vācu kungiem trīs reizes gadā bija jāmaksā nodevas.
 |
| Zemgaļu ķēniņš Nameisis L.Liberta glezna (1936.g) |
Savukārt pēdējais gada skaitlis, kas tiek saistīts ar Nameja vārdu, ir 1281.gads, kad zemgaļi, redzot turpmāko cīņu bezcerību, pameta savu zemi, lai dotos uz Lietuvu, iespējams, arī uz Prūsiju, kur cīnījās pret Vācu ordeni.
Tomēr ne jau tikai varonīgās cīņas, kas pieminētas gan dzejoļos, gan romānos ir tās, kas noteica manu grāmatas izvēli, bet gan pats Nameja gredzens. Kas tad tur ir tāds īpašs? Izrādās, ka mums pazīstamais Nameja gredzens nemaz nav tāds kā senajiem zemgaļu ķēniņiem. Gredzenu ar trīsdaļīgu pinumu Nameja vārdā nosauca pēc tam, kad arheoloģisko izrakumu laikā 1930-tajos gados Daugmales pilskalnā atrada šādu gredzenu. Unikālo atradumu datēja ar 12.gs, iespējams, 13.gs sākumu. Tas nozīmē, ka vēsturiskais ķēniņš Namejs vēl nebija dzimis. Vēsturnieki apgalvo, ka Daugmales uzplaukuma laiks ir bijis ap 10. – 12.gs. Tātad atkal – ne Nameja laiks. Arī etniskais sastāvs Daugmalē ir bijis gana raibs – zemgaļi, līvi, latgaļi un varjagi. Izrādās, esot atrastas arī interesantas rūnu zīmes un rūnu teksti, kas esot darināti tepat Daugmalē ap 11.gs. Papētot tuvāk arī skandināvu senās rotas, atklājās, ka arī vikingi jau 9.gs ir rotājušies ar ko līdzīgu mūsu iztēlotajam Nameja gredzenam.
Kādam tad būtu jābūt šim gredzenam? Tradicionāli tiek minēts trīsdaļīgais vijums, kur katrs no tiem simbolizē vienu no trim Latvijas novadiem – Vidzemi, Latgali un Kurzemi, vijumā ietverot vienotības simbolu.
Būtiski atšķirīgāku gredzenu „veido” Aleksandrs Grīns
„... Tad bija vecs sudraba kalums – pineklī savijušos zalkšu pāris, ap kuru galvām bija apvīts no zelta darināts rudzu vārpu vaiņags. Vaiņaga vidū jautri plēta spārnus dzeltens vanags (...) Bogislavs pagrieza gredzenoto pirkstu pret uguns atspīdumu. Zalkšu acis, darinātas no maziem rubīniem, nikni iegailējās, vārpu vaiņags likās pilns medainas rudzu ziedu smaržas, bet zeltotais vanags vingri plēta spārnus un tiecās aizlidot debesu izplatījumā.”
Nedomāju, ka šī fragmenta lasītājs te var sazīmēt tradicionālo, par senlatviešu rotu dēvēto, gredzenu. Atliek vien griezties pēc palīdzības pie senvēstures pētniekiem un arheologiem. Jo arheoloģiskais materiāls sniedzas daudz senākā pagātnē nekā mums pieejamais literārais mantojums. Kā izrādās jau Bronzas laikmetā (2.g.t.pr.Kr) spirālveida gredzeni plaši sastopami Eiropas teritorijā, arī mūsdienu Baltijas valstu teritorijā. Savdabīgi, ka Igaunijas teritorijā šādi atradumi ir niecīgāki. Viens otrs gredzens pārsteidz ar savu filigrāno smalkumu. Tie varēja būt pat astoņu vijumu spirālgredzeni. Daudz šādi atradumi esot fiksēti latgaļu teritorijā un lielākajā daļā ap Daugavas krastiem esošajos pilskalnos.
Lai nu paliek šīs fantāzijas, lai izpaliek arī vēsturiskā precizitāte, nenoliedzams fakts ir Nameja gredzena simboliskā nozīme. Tikai tā valkātājs drīkstēja sevi dēvēt par Zemgales ķēniņu. Vēlākos gadsimtos šis gredzens bija kā nacionālās piederības zīme. Nav nekas neparasts, ka starp Pasaules kariem, Pirmās Neatkarīgās Latvijas laikā tika meklēti latvietības simboli, atšķirīgi no krieviem vai vāciešiem. Pēc Otrā Pasaules kara, kad bēgļu gaitās bija spiesti doties daudzi tautieši, un ar šādu gredzenu pirkstā viņš varēja būt atpazīts. Tieši Nameja gredzens norādīja uz tā valkātāja saikni ne tikai ar Zemgali, bet ar Latviju kopumā. Gredzena vai kādas rotas valkāšana senatnē pati par sevi bija gana simboliska. Gredzena valkātājs apkārtējiem šādā veidā paziņo kādu informāciju par sevi. Arī mūsdienās ar gredzena palīdzību mēs apkārtējiem demonstrējam savu ģimenes stāvokli. Šāda veida tradīcija pastāvēja jau Senajā Romā, kur gredzens simbolizēja ciešas laulības saites un vienotību.
Meklējot informāciju par dažādajiem Nameja gredzenu atveidojumiem, manu uzmanību piesaistīja žurnāla „Veselība” 2002.gada maija numurs. Kur man nezināma Latvijas Valsts celtniecības zinātniskās pētniecības institūta Urboekoloģijas sektora vadītāja Ludmila Kartunova Nameja gredzenā saskatījusi vienkāršu un ģeniālu ierīci, kas uzlabo veselību. Tātad šis gredzens sevī slēpj vēl kādu nezināmu informāciju.
Nevaru apgalvot, ka esmu seno rotaslietu pārzinātāja, bet kā stāsta, lielākā daļa seno latviešu gredzeni nav bijuši noslēgti - tie ir bijuši ar sākumu un galu. Sākumā varētu likties, ka tas ir praktisku apsvērumu dēļ, lai tos varētu ērtāk pielāgot pirkstam, vieglāk uzvilkt un noņemt. Tomēr gredzenos izmantotais materiāls nebūt tik viegli „nepadodas stiepšanai”.
Pirmais, kas šajā gredzenu formā saskatīja zināmu nozīmi, bija akustikas profesors Kārlis Tomariņš. Man nav ne jausmas, kādi fizikas likumi darbojas nenoslēgtā sudraba vai vara gredzenā, bet tieši šāda nenoslēgta forma darbojas kā rezonators, ja tas atrodas noteiktā elektromagnētiskajā laukā. Un Nameja gredzens atrodas trīs šādos laukos:
• elektromagnētiskajā laukā, ko rada kosmiskie avoti;
• biomagnētiskajā laukā, ko rada cilvēks, kurš nēsā šo gredzenu;
• Zemes elektromagnētiskajā laukā.
„Šie trīs lauki rada vienu mainīgu elektromagnētisko lauku. Pateicoties elektromagnētiskajam laukam, starp gredzenu un tā nēsātāju rodas savstarpēja enerģijas un vielu apmaiņa - savstarpēji iedarbojas divas elektromagnētiskās sistēmas uzlabojas organisma asinsrite un vielmaiņa. Tāda veida Nameja gredzens ģenerē papildu enerģiju, kuras trūkst apkārtējā vidē” (žurnāls „Veselība” 2002.g.maijs).
Tātad Nameja gredzens labvēlīgi ietekmē tā valkātāju.
Iepriekš minētā teorija pamato arī atšķirīgos gredzena vijumus dažādos Latvijas novados. Jo smagāka ir konkrētās ģeoloģiskās vides ietekme uz organismu, jo sarežģītāka ir gredzena forma. „Latvijā vislabvēlīgākajos reģionos - Kurzemē un Zemgalē - gredzenam ir viens vijums, mazāk labvēlīgajā Vidzemē - trīs vijumi, savukārt Latgalē un citās veselībai sarežģītās vietās - tas ir ar daudziem vijumiem” (žurnāls Veselība 2002.g.maijs).
 |
| Norvēģijas vikingu gredzens (9.gs) |
Bet saskaņā ar veiktajiem pētījumiem, mūsdienu Nameja gredzens neko neārstē. Pat pēc pasūtījuma gatavotais gredzens parasti ir noslēgts, pabeigts. Mūsdienu Nameja gredzens ir nenoliedzama latviešu kultūrvēsturiskā mantojuma daļa, latvietības un brīvības simbols.
Latvijas radio 1 Radioteātra uzvedums "Karalis Nameitis"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru