Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Laiks nav nauda, laiks ir mana dzīve

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai t...

Laiks nav nauda, laiks ir mana dzīve

 

Šoreiz esmu atgriezusies no Amerikas mežonīgajiem rietumiem, kas nav mežonīgi vēsturiski – kovbojiskajā izpratnē, bet gan mežonīgās civilizācijas izpratnē. Izskatās, ka sociālajā antropoloģijā drīz būs jāievieš tieši šāds apzīmējums, lai norādītu konkrētu laika posmu mūsdienu Amerikas dzīvē. Neviens nebrīnās par terminu „akmens laikmets” vai „dzelzs laikmets, ” un drīz arī apradīs ar „mežonīgās civilizācijas” jēdzienu.

Tas, kas tiešām pozitīvi pārsteidz šajā pasaules nostūrī t.i. ASV rietumos – ir plašums un vēriens, ar kādu Māte Daba ir veidojusi šīs zemes reljefu. Brīžiem pat prātam netverami skati ir rokas stiepiena attālumā. Tūkstoš metrus dziļie kanjoni, tūkstošmetrīgās kalnu virsotnes, plašie tuksneši, kas nebūt nav tik tuksnesīgi. Bet šoreiz nedaudz par tiem, kas mūsdienās apdzīvo šo unikālo vietu un laika izjūtu.

Vispirms jau sākšu ar indiāņiem. Lai gan ASV rietumos dzīvo vairākas indiāņu tautas, mēs vairāk saskārāmies ar navaho tautu, kuri kopskaitā ir nedaudz vairāk kā 300 000. Bet diemžēl šobrīd liela daļa to tik vien zina, kā izmantot amerikāņu šī brīža vainas apziņu. Tas nozīmē, ka amerikāņi dod naudu, lai aizmālētu savu (tieši tā – savu amerikāņu) sirdsapziņu. Šobrīd indiāņiem ir gan sava valdība ar prezidentu Džo Širliju priekšgalā, gan pieejama izglītība (savā dzimtajā valodā), pat augstākā. Kur lielākai daļai amerikāņu jauniešiem ir jāmaksā, bet indiānis, ja vien var pierādīt, ka viņš tik tiešām ir indiānis, gandrīz vienmēr var saņemt stipendiju. Diemžēl reālā situācija – lielākā daļa knapi pabeidz pamatskolu un runa tikai savā dzimtajā valodā. Ja mums šobrīd teiks, kāds teiks, ka nevar atrast labi apmaksātu darbu Latvijā, jo neprot latviešu valodu, tad mūs tas nemaz neizbrīnīs, drīzāk raisīs sašutumu, kā cilvēks, kas dzimis un visu mūžu pavadījis

Latvijā, neprot šo valodu. Bet indiānim nav nepieciešama angļu valoda. Viņam maksā noteiktu izdzīvošanas minimumu, pārējo viņš saņem no tūristiem un viss. Nedaudz skumji. Zinu, ka daudzi teiks – pret viņiem savulaik izturējās tik nežēlīgi un ļauni. Bet parādiet man kaut vienu mazu tautu, kura gadsimtiem nav tikusi apspiesta, laupīta un lielvaru plēsta? Tādas nav! Un katra paša ziņā ir nodot tālākajām paaudzēm savu vēsturisko sāpi un raudzīties nākotnē vai nogrimt sāpīga aizvainojuma muklājā. Un indiāņi grimst – alkoholā un bezdarbībā. Diemžēl nenofotografēju nevienu indiāni, jo mana roka necēlās, lai dokumentētu ko tādu. Protams, ka es negaidīju, ka pāri prērijai jās Gojko Mitičs, aizstāvot ikvienu indiāņu pabērnu, bet ieraudzīt kaut ko vairāk kā indiāņu tradicionālo, bet civilizācijas notrulināto sapņu ķērāju, nevarēju. Atsevišķās vietās varēja gan iegādāties indiāņu podniecības izstrādājumus, kas gatavoti Ķīnā, bet neredzēju nevienu indiāni tradicionālajā navaho apģērbā, vien nošļukušās džinsu bikšelēs. Gribējās vien iesaukties (es to pieminēju mūsu gidam) – lepojieties ar to, ka esat indiāņi, atjaunojiet kopā sanākšanas tradīcijas, nevis gļēvi slēpjaties kanjonos, truli nodzerot savu sāpi.

Pārsteidzoši, cik pārcilvēcīga uzņēmība bija nepieciešama tiem baltajiem, kas 1800-ajos gados ieradās mežonīgajos rietumos. Es šeit noteikti nerunāju par tā dēvētajiem misionāriem un Kristus vārdā – laupītājiem. Bet, par tiem dumpiniekiem, kas uzdrošinājās nostāties pret Veco pasauli. Diemžēl Amerikai šo cilvēku vārdi un atstātais kultūrmantojums nešķiet svarīgs. Bet te būtu, ko rādīt un varētu, pat ar amerikānisku vērienu, pelnīt naudu. Viņus izbrīna gan franču, gan latviešu ceļotāju milzīgā interese par vēsturisko 66 ceļu. Vai tiešām ceļš var būt simbols? Tas taču ir tikai vecs ceļš. Izmantojot 66 ceļu nebūt netiek tik ātri uz priekšu, labāks, taisnāks un ātrāks ir turpat blakus esošais 40 autobānis. Bet tieši ap 66 ceļu ir sajūtama amerikāniskā (labā nozīmē) atmosfēra. Daudzi ciematiņi un pilsētas izmira un kļuva par tā dēvētajā spoku pilsētām, tomēr arī šeit ir izņēmumi. Arī te var atrast atsevišķas pilsētas, kuras pateicoties uzņēmīgiem un garā stipriem cilvēkiem, turpina pastāvēt. Piemēram – Seligmana, kur tikai pateicoties pilsētas bārddzinim Eindželam un viņa pacietīgajai austriešu izcelsmes sieviņai Vilmai, pilsēta vēl joprojām eksistē. Un paši amerikāņi nevar saprast, kāpēc tik daudz ārzemnieku piestāj te nodzīt bārdu, ja to var izdarīt daudz ātrāk mājās ar daudz mūsdienīgākām ierīcēm nekā ar 40 gadus veco bārdas nazi. Tātad arī viens IR karotājs. Un tādas unikālas vietas Amerikā ir! Tikai nepaskriet tām garām!

Las Vegasas Venērai jaunas silikona krūtis!

Nonākot Las Vegasas vai Holivudas gaisotnē, atkal jāaizdomājas. Un šoreiz par ākstiem pasaules kultūrā un mūsdienu ikdienā. Nez kāpēc es atminos Fransuā Rablē „Gargantiju un Pantagrielu,” jo nopietni apkārt esošo uztver nevar un pat nedrīkst. Diemžēl spriežot pēc masu mediju sniegtās informācijas, daudzi jaunieši, kas dzimuši un auguši rableziāniski amerikāniskā vidē, neprot atšķirt realitāti no fantāzijas. Bet redzot to, kas notiek Las Vegasā vai Holivudā, diez vai var ko jauniešiem pārmest. Esot Las Vegasā, biju apņēmības pilna „notriekt” spēļu automātos kādus 10 vai 20 dolārus. Bet tomēr to neizdarīju. Nevis tādēļ, ka mana morālā stāja vai skopums to neļāva, bet skatoties uz to primātisko kloķa raustīšanu (ar baisi nospeķotām rokām, kas tikko no turzas pagrābušas sauju frī kartupeļus) un milzu burgeri rokās, man sametās nelabi. Zinu, ka daudzi iebildīs, ka pastāv smalki kazino, eleganti spēļu automāti, bet mana azartiskā vēlēšanās jau bija zudusi. Ar šausmām domāju, kā cilvēkiem tiek skalotas smadzenes, lai tās pieņemtu, ka laiks, ko pavadām pie spēļu automāta vai kazino kāršu galda, ir unikāla pieredze un vērtība, un smalka atpūta. Un atkal aizdomājos par laiku. Manas dzīves laiku. Vai tas tiešām slēpjas spēļu automātā?

Arī elegances un smalkuma izpratne mums, vakareiropiešiem, ir ļoti atšķirīga. Burkā kundzes sindroms Amerikā ir manāms ik sekundi. Tikai Amerikā ir iespējams ieturēt smalkas vakariņas no unikāliem porcelāna traukiem un dzert šampanieti no Bohēmijas kristāla glāzēm, skatīties uz četrsimtgadīgiem gobelēniem pie sienas un papīra salvetēm un plastmasas kečupa pudeli uz galda! Varu pat iztēlotie Mārtiņa Rītiņa sejas izteiksmi, kad amerikānis ar entuziasmā piepūstiem vaigiem izspiež kečupu no plastmasas pudeles, lai „”pastiprinātu” tikko gatavotās maltītes garšu. Skumji arī paliek, kad vēloties rīta agrumā izbaudīt San Francisko gaisotni, tu redzi, ka visi sapucējušies darba kostīmiņos steidz uz darbu ar vienreizējām kafijas glāzēm rokās. Saprotu, ka jāsteidzas uz darbu naudu pelnīt. Un te gribētos oponēt vispārpieņemtajai aksiomai – laiks ir nauda. Laiks NAV nauda. Laiks ir tieši tev atvēlētais dzīves sprīdis šajā pasaulē. Cik nožēlojami dzīvot pasaulē, kur nav iespējams kopā ar saviem mīļajiem izdzert rīta kafijas/tējas tasi. Tas nekas, ka tavas kafijas krūzes osiņa nokrita, kas mazie bērni mēģināja paši mazgāt traukus, lai iepriecinātu mammīti. Bet tā ir tava krūze, īpaši tev gatavota kafija un tavs laiks. Galvenais neizniekot laiku, kas mums dots.