Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai tiešām tā ir? Vai sabiedrība nevar pastāvēt bez visu tās indivīdu piedalīšanās domāšanas procesā? Vai neaizdomājoties varam teikt, ka ikbrīža un ikviena indivīda domāšana pakļaujas vieniem un tiem pašiem likumiem? Man jau gan šķiet, ka mēs prātojam par mums pieejamo informāciju (un nav nozīmes vai mēs to saņemam apziņas, vai zemapziņas līmenī), tātad – domājot mēs manipulējam ar mums pieejamo informāciju.

Gudrākais piekāpjas jeb Trīs bēres, vienas kāzas, tiesa un vīrieši manā dzīvē

Ir pagājuši nedaudz vairāk kā 10 gadi, kopš mana pēdējā ieraksta savā ar entuziasmu veidotajā blogā "Lasi, domā, ceļo". Pavisam nesen pārlasīju pāris tekstus un sapriecājos – vai tiešām tā esmu es, kura tik dažādas izjūtas spēja ietērpt tik precīzos vārdos? Šķiet, šobrīd, savos 50 ar astīti gados, mans vārdu krājums ir kļuvis daudz tiešāks, lakoniskāks un asāks. Ir pazudušas dažas saulainas notis. Varbūt tas ir tikai šobrīd? Un tikai pagaidām. Bet varbūt tas ir tikai tādēļ, ka pavasaris šogad ir padevies tāds dzestrāks? Beidzot esmu sākusi nevis vienkārši runāt, bet aizstāvēt to, kas man ir svarīgs un nozīmīgs. Esmu sākusi uzdrošināties un nebaidīties.

Šobrīd manā dzīvē ir posms, kas liek daudz ko pārvērtēt un pārstrukturēt savu vērtību sistēmu. Droši vien precīzāk būtu teikt – prioritāšu, nevis vērtību sistēmu. Bet par visu pēc kārtas.

Trīs bēres

Nekas tā nespēj restartēt mani kā bēres! Piekritīsiet, ka bēres nav tas labākais brīvā laika pavadīšanas veids. Parasti ielūgums uz šādu pasākumu nāk negaidīts. Un savādi – nez kāpēc neatliekamie darbi vairs nav nemaz tik neatliekami. Uz pavisam īsu brīdi mums kļūst aktuāli daži eksistenciālisma jautājumi? Un viens no tiem – vai dzīvei ir jēga? Vai tam, ko tu dari, ir kāda jēga?

Izvadīšanas runas ir fantastisks iedvesmas avots! Iedvesmas avots dzīvei! Goda vārds, es to tā uztveru! Jo tieši tās ļauj palūkoties nevis uz aizgājēju, kuram ir gluži vienalga, ko par viņu saka, bet gan uz savu paša dzīvi. Cik mums katram ir atvēlēts laiks šai saulē, to neviens nezina. Bet aizdomājos, ko par mani teiktu izvadītājs, kuram mani tuvinieki būtu iedevuši īsu skricelējumu par manu dzīves gājumu? Ko viņi izceltu? Tik ļoti no mākoņa maliņas negribētu klausīties remdenu, saldi liekulīgu tekstu. Paldies tiem izvadītājiem, kuri prot piemeklēt īstos vārdus un frāzes.

Tā nu reiz sanāca, ka īsā laika sprīdī es biju spiesta apmeklēt trīs bēres. Vienās bērēs mūžībā pavadīju gana daudz šai saulē pieredzējušu kungu, kuru nekad dzīvē nebiju satikusi, otrā – mākslinieku, kura enerģiskajam un radošajam garam man bija ļauts garām ejot pieskarties un pat telefoniski komunicēt, trešās bēres – mana labākā draudzene Aija, ar kuru kopā izaudzināti bērni, baudītas bezbēdīgas vasaras atpūtas dienas... Sāp... līdz kaulam. Ļoti. Un sāp ne jau par aizgājējiem. Par sevi. Par savu piekāpšanos, par nenovērtēto laiku un savu stulbumu. Un te sāc aizdomāties, no kurienes latviešiem ir šis visu degradējošais teiciens – gudrākais piekāpjas! Kurā brīdī šī piekāpšanās robežojas un kļūst par stulbumu un idiotismu? Kāpēc mēs piekāpjamies dzīves visgrūtākajos un viennozīmīgi – vissvarīgākajos brīžos? Vai tai stulbai dakterei, kura ieteica ibumetīnu neciešamu, ilgstošu galvas sāpju remdināšanai, kāds ir pateicis, ka viņas stulbuma dēļ ir zaudēta kādam māte, kādam meita, māsa un draudzene? Vienā mirklī tuviniekiem pasaule sagrūst kādas piekāpšanās dēļ... jo kā tu iebildīsi visu zinošam profesionālim? Tas nekas, ka zināšanas ir iegūtas pagājušajā gadsimtā. Pat, ja tu iebildīsi, tad pretī saņemsi aizrādījumu, ka tu nemācīsi profesionālim darīt savu darbu, jo tu taču neko nesaproti... Un tu piekāpies! Jo, kā saka sena paruna – gudrākais piekāpjas... Varbūt tā ir tikai mana šī brīža vēlme meklēt vainīgo? Bet vainīga esmu es pati. Jo es klusēju, es necīnījos, es neatbalstīju, es piekāpos, bet man tāpēc ir jājūtas gudrākai?

Tā kā ne visiem ir pieejami dzimtas kapi, kur zemes klēpī guldīt aizgājēju, tad daļa izvēlas kremēt. Manas zarnas sametās mezglā, kad uzzināju, ka šobrīd aizgājēju ātrāk un izdevīgāk kremēt ir, izmantojot leišu sniegtos pakalpojumus. Jo Latvijas krematorijā ir rindas uz “krāsni”, un aizgājējs kaut kur gaida savu nokurināšanas kārtu. Kad sāku jautāt, ko nozīmē jaunā krematorija un kur tā ir, tad izrādījās, ka lietuvieši ir izveidojuši elegantu atvadu zāli, kur gana sirsnīgi un cieņpilni var atvadīties no aizgājēja, bet pēc ceremonijas viņu aizved uz Lietuvu (!!!), lai tur kremētu un pelnus atvestu atpakaļu uz Latviju. Kā? Vai tiešām tā šodien notiek? Vai tiešām šāda izmisuma pilna izvēle ir jāizdara tuviniekiem? Visu cieņu lietuviešiem. Bizness paliek bizness. Sīkmanīgajiem, varas pārņemtajiem Latvijas dvēseļu slaucējiem galvenais ir personīgais labums, tā ir vispārzināma patiesība. Kamēr paši cīnās par vietu pie siles, tikmēr izmanīgi kaimiņi izmanto situāciju. Varbūt Rail Baltica pietura būtu noderīgāka pie jaunās krematorijas, nevis tā saucamajā galvaspilsētā Rīgā?

Bet iedomāsimies, ka tomēr ir paveicies, un jums ir cerība uz kādu “iesildītu” vietu dzimtas kapos. Tad te neaizmirstiet par nodokli! Dzīve ir īsa, nāve ir mūžīga, bet nodokļi — tie vienkārši nekad nebeidzas... pat pēc nāves. Neesmu iedziļinājusies, nezinu sīkumus un pilnīgi noteikti netaisos pētīt likumdošanu, bet pirms kāda laika jautāju – kāpēc mana tēva ģimenes viena no sirsnīgākajām līdzgaitniecēm netika guldīta zemes klēpī savas dzimtas kapos? Atbilde – mums pieprasīja samaksāt iekrājušos “kapu nodokli” 200 EUR, bet mēs to nevarējām atļauties. Es par šo uzzināju post factum, tāpēc vairs neko nevarēju ietekmēt. Bet šobrīd Skaidrītes tante atdusas nevis savos gadsimtiem senajos zvejnieku dzimtas kapos, bet gan ierādītā bez maksas zemes pleķītī. Jo pāri visam ir nodokļi. Un mēs atkal piekāpjamies! Jo gudrākais piekāpjas, pat tad, kad dvēsele kliedz.

Varbūt šo notikumu iespaidā “Zvaigznē” neizskaidrojamu impulsu vadīta nopirku grāmatu “Bēres ar priekšapmaksu” (Aivars Kļavis). Vēl gan nevienu stāstu neesmu izlasījusi, nezinu, cik atbilstoša tā ir manai noskaņai, bet tās nosaukums precīzi raksturo manas izjūtas.

Tiesa un taisnība

Pagājušā gada nogalē esmu sapratusi vēl vienu piekāpšanās šķautni. Uh, cik pamācošu! Šobrīd mana ģimene ir ierauta tiesāšanās procesa virpulī. Tiek dalīts kopīpašums. Neiztirzāšu procesa būtību, bet gan tēzi – gudrākais piekāpjas!

Vai varat iztēloties situāciju, kad jūsu izvēlētais juridiskais pārstāvis (pēc vairāk nekā gada sadarbības) jūs informē, ka, ja atteiksieties pieņemt pretējās puses noteikumus, ja nepiekritīsiet paturēt “mazumiņu” un piekāpties, tad jūs varat visu zaudēt. Ja nepiekritīsiet šiem uzspiestajiem noteikumiem, tad jūsu izvēlētais aizstāvis atteiksies jūs pārstāvēt un aizstāvēt! Un vispār, viņš ir paredzējis svinēt savu 50 gadu jubileju ārpus Latvijas un uz plānoto tiesas sēdi nevarēs ierasties, jo nebūs Latvijā. Tas nekas, ka tiesas sēdes datums bija zināms jau 6 mēnešus iepriekš. Sūd` rallā ar pārstāvi! Ne acu galā nevaru ciest šādas vīriešveidīgas ņuņņas. Bet atkal – piekāpšanās. Gudrākais piekāpjas? Vai tiešām man ir jāpiekāpjas nebeidzamas varas kāres pārņemtajiem un mantrausīgajiem sīkmaņiem? Vai tiešām tādēļ es būšu gudrāka? Tiešām? Kā var Latvijas tieslietu sistēmas pārstāvis pateikt, ka “tiesa un taisnība nav viens un tas pats” cilvēkiem, kuri ir dzīvi atgriezušies no Sibīrijas izsūtījuma, kuru daļa tuvinieki nav varējuši atgriezties Latvijā, jo nepiekāpās, neaizbēga pāri okeānam, bet iebilda, cīnījās un izdzīvoja. Kuri cīnījās, mira, bet nepiekāpās. Vai viņi bija stulbi? Nē, viņi bija drosmīgi, atšķirībā no vīriešveidīgā juridiskā pārstāvja. Un atkal jāapšauba aksioma – gudrākais piekāpjas. Kā gudrība un piekāpšanās ir saistīta ar drosmi un gudrību? Ticu, ka reizēm ir jāpiekāpjas, lai ievilktu elpu un turpinātu darboties, bet nevis padoties! Kurā brīdī piekāpšanās kļūst par padošanos? Atmest visam ar roku? Vai tas nozīmē piekāpties?

Vīrieši manā dzīvē

Cik ļoti man ir paveicies ar vīriešiem manā dzīvē! Un nevajag tagad sacerēties, ka sekos mistisks neesošu piedzīvojumu uzskaitījums. Cik neizsakāmi riebj pat diskusijas par dzimumu līdztiesību un dažādiem “trešās personas” dzimumiem. Priecājos, ka mani bērni ir paguvuši piedzimt valstī, kurā dzimšanas apliecībā ir rakstīts “Tēvs” un “Māte”, nevis vecāku numerācija. Mans tēvs ļāva man uzaugt kā princesei, ar savām kaprīzēm – lai gan dzīvojām gana pieticīgi, man nekad netrūka skaistas un košas bantes manās kastaņbrūnajās bizēs. Viņš vienmēr bija man līdzās, vienmēr mani uzklausīja. Ar neizsakāmu nostaļģiju atminos mūsu virtuves sarunas, jo nokopt virtuves galdu, nomazgāt traukus pēc vakariņām bija mans pienākums, un tētis tajā laikā lasīja grāmatu, sēžot savā virtuves dīvainajā, apaļajā koka krēslā un smēķēja “Prīmu”. Runājām par visu, pat nevaru nosaukt nevienu atsevišķu tēmu. Vienkārši par dzīvi. Un viņam vienmēr bija laiks sarunai. Vienmēr! Nedz “Panorāma”, nedz kāda filma, nekas nebija svarīgāks par konkrēto sarunas mirkli. Nereti mamma nāca mani triekt gulēt, jo ir tik vēls, un rīt taču ir jāiet uz skolu. Saprotu, ka uz tēti meitas neskatās kā uz vīrieti klasiski romantiskā izpratnē, bet tieši tēva-meitas komunikācija man ir ļāvusi kļūt par to, kas esmu šodien. Lieki piebilst, ka padomju laikā nebija nedz izglītojošas grāmatas, nedz psihoterapijas... Viņš vienkārši bija vislabākais tētis savai mazai princesei, neieaudzinot nedz stereotipus, nedz iedzenot mani kompleksos. Vēlmi pucēties un “būt smukai” jeb, kā man teica, “pušķoties” vienmēr un visur, ceru saglabāt arī pensijas vecumā.

Mans krusttēvs – Laimonis, tēta labākais draugs, ar savu ģimeni bija kā ģimeniskuma etalons. Man ir tik ļoti veicies (savādāk kā veiksmi to nevar nosaukt) ar vīru un viņa ģimeni, kura mani uzņēma kā savējo pirms vairāk nekā 30 gadiem. Vīra tēvs un vīra brālis mani ir atbalstījuši pat viskreizīgākajās idejās. Un pat šajā pavasarī, pēc 30 gadiem, viņus vairs nepārsteidz, ka es pamatīga pavasara lietus laikā gribu nofrēzēt ūdenī grimstošu tīrumu (tieši tagad un tūlīt), lai iesētu pļavas ziedus un cerētu uz košu ziedu paklāju aiz mazā dīķa.

Ir tik ļoti paveicies ar kaimiņiem, kuri vienmēr nāks talkā. Un nebūs nozīmes, vai meža cūkas ir “uzarušas” tīrumu un tas ir kaut kā jānolīdzina, vai es vienkārši esmu pasūtījusi melnzemi, bet smagā kravas mašīna ir “iesēdusies” un bez kaimiņa lielā traktora nav izvelkama uz ceļa. Un vīrišķīgi tiek uztverta arī mana atbilde uz jautājumu – kāpēc tieši pavasara šķīdonī vajadzēja pasūtīt melnzemi, ja to varēja izdarīt sausākā laikā – es varēju sievišķīgi smaidot atbildēt – es tā izdomāju un nedomāju, ka būs ķibeles... Lieki piebilst, ka neviens mani nevainoja vai nebāra nedz par izdangāto ceļu, nedz par muļļāšanos ar smagā auto izvilkšanu no muklāja. Man ir veicies, ka man līdzās ir vīrieši, uz kuriem vienmēr esmu varējusi paļauties arī tajās problēmsituācijās, kuras neviļus esmu radījusi pati.

Arī ikdienas darbā man ir līdzās vīrieši, kuri nāks talkā risināt dažādas ķibeles. Neatteiks padomu, vienmēr būs laiks vienkārši uzklausīt. Ļoti to novērtēju. Es nekad nevarētu strādāt birojā, kuru vadītu vīrietis, kuru es necienu un nerespektēju. Tas vienkārši nav iespējams! Un te atkal man ir veicies.

Vislielākais atbalsts ir vīrs, kurš nereti klusējot uztver un saprot visas manas kaprīzes. Nekautrējas darba kolēģiem dzirdot pajautāt: “Kad būšu veikalā, vai pienu nopirkt?” Es drīkstu būt kaprīza un untumaina, man ir ļauts gribēt krēmšniti, tieši to garšīgāko, kuru var nopirkt tikai Siguldas “Šokolādē”, līdz kurai ir jābrauc 20 km... Un es šāda varu būt, jo man līdzās ir emocionāli stiprs, par sevi pārliecināts vīrietis, ar kuru kopā jau esmu 34 gadus.

Kāzas

Esmu bezgala priecīga par iespēju darboties kopā ar jaunajiem kolēģiem, kuri ir neizsakāms iedvesmas un entuziasma avots. Varu mācīties tik daudz jauna! Šis ir jaunu ideju laikmets. Zaudēs tie, kuri sēdēs uz veciem lauriem un tīksmināsies par savu priekšgājēju sasniegto. Neizsīkstošā vēlme izzināt un izprast to, ko nezinu un nesaprotu, man palīdz atrast līdzīgi domājošus, enerģiskus un pozitīvus cilvēkus, kas dod spēku nepiekāpties un turpināt iesākto. No sirds priecājos par savu vārda māsu Ilzi, kuru mēs birojā mīļi saucam par Mazo Ilzi, kas klusi rosījās starp mūžam mainīgām un nebeidzamām dokumentu mapēm, dažreiz arī mēģinot pierunāt printeri drukāt ko krāsainu un košu. Šajā pavasarī mūs pārsteidza ar saulainu un krāšņu notikumu – kāzām. Apkārtējie no sirds priecājāmies par šo. Bet, vai šeit ir vietā mans cīņas spars un vēlme nepiekāpties? Domāju, ka nē.  Jo man šķiet, ka divu mīlošu cilvēku attiecībās nevar būt runa par sacensību gudrāks – dumjāks. Jo mīlestība nav sacensība, bet gan sadarbība, kur ieguvēji var būt vai nu abi, vai neviens. Citu variantu nav. Zinu, ka jaunajam pārim izdosies!

Noslēgums

Ir tik viegli cīnīties par taisnību “tur ārā”, no liela attāluma. Ir viegli cīnīties par mieru visā pasaulē, bet kā ir ar mieru sava paša sētā? Ir tik viegli atbalstīt kādu pa gabalu, bet kā ir ar tuvāko apkārtni un tuvākajiem? Draugiem, radiem, kolēģiem... Cik daudz mēs paši ikdienā piekāpjamies mīļā miera labad, jo tik tiešām, vieglāk ir piekāpties nekaunībai, stulbumam, slinkumam, nevis pieņemt izaicinājumu, kas nereti beidzas ar to, ka tevi saplosa sīkās driskās. Šķiet, šis varētu būt iemesls, kāpēc mums tik daudz garā sīkmanīgu nekauņu sēž atbildīgos amatos, jo mums taču ir teiciens – gudrākais piekāpjas! Tikai kurā brīdī šis piekāpīgais gudrākais pats kļūst par muļķi?

Ilze