Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...
Jānis Klīdzējs "Cilvēka bērns"
Jau atkal ceļā es... Šoreiz uz Amerikas tā dēvētajiem mežonīgajiem rietumiem. Un neizpaliek arī ierastā grāmatu plaukta apgaita, kurā smelties ieskaņu braucienam. Šoreiz apstājos pie Jāņa Klīdzēja, jo nez kāpēc atmiņā ir palikuši vietvārdi – Napas ieleja, Kalifornijas vīns un „Cilvēka bērns”...
Par Amerikas mežonīgumu citreiz, bet Jāņa Klīdzēja grāmatu „Cilvēka bērns” izlasīju jau neilgajā lidojumā no Rīgas uz Stambulu. Pāršķīru grāmatas pēdējo lapas pusi, aizvēru to ciet un aizdomājos. Vienkārši, patiesi un no sirds. Mēs lasām dažādas ļoti gudras grāmatas, filozofējam par dzīves jēgu un kāds pat vēl pamanās to meklēt. Analizējam Kjerkagoru, Sartru vai Kamī. Spriedelējam par lietām, par kurām mums nav pat ne mazākās nojausmas, sagramstam visvisādas pasaules gudrības, bet te, alkoholiķis – muzikants Izidors Akmins vienā elpas vilcienā pasaka visu. Un to spēj saprast pat septiņus gadus vecs bērns!
Protams, ka te lieki meklēt zinātniskas eksistenciālisma frāzes, kurās ietērpt determinismu. Vai cilvēks vispār var tam pretoties? Un kā to spēj izdarīt septiņus gadus vecs bērns? Cik bieži mēs, pieaugušie, aizsākam kādu domu un neizdomājam to līdz galam. Varbūt tieši izdomājot to, varam ietekmēt šķietami neietekmējamo, nu vismaz paredzēt savas rīcības sekas. Pieļauju, ka Jāņa Klīdzēja grāmata „Cilvēka bērns” daudziem šķiet par vienkāršu, jo kāds gan nieks ir saprast mazu bērnu – iedevi sauju bonbongu, košu cepurīti un viss. Jo kāda gan nozīme ir kā jūtas mazs bērns. Tikai šis bērns arī reiz izaugs liels. Un vai viņa dvēsele jutīsies saraustīta lupatu lēveros vai kā „aizsieta varavīksnes galā?”
Boņs nav nekāds traģiskais varonis vai mūžīgais cietējs, bet cīnītājs. Šobrīd jau gan modē ir kladzināt par savu grūto bērnību un dažādās bērnības traumām, tādējādi meklējot attaisnojumu savai rīcībai. Ne velti mums ir sakāmvārds – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Un, ja neizdodas vienreiz, tad nevis mest plinti krūmos, bet mest izaicinājumu vezumam. Bet kāpēc cīnīties, ja vieglāk ir ciest un ļaut sevi žēlot, sūri apraudot savu likteni, pie kura Tu pats noteikti neesi pie vainas. Eksistenciālisma filosofi meklē atbildi uz jautājumu, kā cilvēks kaut ko var izlemt pasaulē, kuru ar prātu nevar izprast. Boņs to zina.
Bieži vien Jānim Klīdzējam pārmet pārāk romantizēto Latgales lauku dzīvi. Jo pēc kritiķu domām, pietrūkst bēres (grāmatā ir minētas tikai kāzas vien), iztrūkst smagie dzīves apstākļi laukos, Boņa ģimenē viss esot tik pareizi, nav pat neviena alkoholiķa... Tikai paši kritizētāji piemirst, ka autors pasauli redz Boņa acīm t.i. caur septiņgadīga bērna dvēseles prizmu. Viss ir saulaini jauki, gluži kā Kalifornijas Napas ielejā, kur autors pavadīja mūža nogali un kur šobrīd atrodos es. Bet vai grāmata tādēļ automātiski ir ierindojama bērnu grāmatu plauktā? Tie, kas atbild apstiprinoši, var pat nemēģināt ieskaidrot man, ka izprot Sartra atziņu, ka cilvēks ir notiesāts brīvībai un tādēļ ir atbildīgs par savu rīcību.
Cilvēka bērns ir cilvēka sākotnējais uzstādījums. Tas nozīmē, ka viņš ir tikai ceļā uz savu nākotni. Vispirms ir dzīves subjektīvā iecere (pat, ja tā tiek izteikta caur bērna domām). Nekas pirms šīs ieceres nevar pastāvēt. Tieši tādēļ mums, pieaugušajiem, jāiemācās izdomāt domu līdz galam. Jo pateicoties šai domai, mēs paši veidosim savu eksistenci, izvairoties no determinisma, nolemtības. Svarīgi ir tas, kas notiek šobrīd, pirms nākotnes. Un, ja pati esamība (domas izdomāšana līdz galam) pastāv pirms būtības (domas materializēšanos), tad mēs esam atbildīgi par savu esamību. Un izdomājot domu līdz galam, Boņuks izvēlas būt cilvēka bērns. Bet vai to var teikt katrs, kas izlasījis šo darbu?
Filma „Cilvēka bērns” ir salīdzinoši vienkāršots grāmatas pārstāsts, tāpēc vispirms gan iesaku izlasīt oriģināldarbu un tad skatīt filmu, kas parādījās uz ekrāniem 1991.gadā. Te gan vietā būtu uzslavēt filmas latgaliešu valodu. Šī iemesla dēļ vien ir vērts noskatīties filmu. Nedomāju, ka 1991.gadā Latvija bija gatava J.Streiča filmas valodai. Varbūt pamēģināt vēlreiz to noskatīties?
Fragmenti no Jāņa Klīdzēja grāmatas "Cilvēka bērns"
Tu, puis, man sāc patikt arvien vairāk... Redzu, ka tev nav
tā sausā dvēsele, tev ir tā dvēsele, kuras iesākums aizsiets pie varavīksnes,
bet, uz kuru pusi skries tās dzīves gājiens, to tikai tas, kas debesīs, zina.
Tu vēl maz ko zini, Boņ, no visa tā, kā iet cilvēka dzīvošanā, bet skatos, ka
tu jau esi sācis zināt un sajust savu daļu no tā, kā ir, kad tava dvēsele sāk
smilkstēt, sūrkstēt, degt, mērcēties, sālīties un atkal degt un smilkstēt no
jauna...
Zinu, kas iznāk no tādas dvēseles smilkstēšanas. Tu sāc celt
dūres pret cilvēkiem, pret skaisto zemi un debesīm, pat pret pašu Dievu. Bet,
jo vairāk tu sacel pret visiem savas dūres, jo vairāk tu redzi, ka visu to esi
sācis mīlēt vēl trakāk nekā agrāk. Tad tava dvēsele sāk smilkstēt no tādas
negantas mīlestības. Tam nekad nav nekāda gala, ne tev pašam kāda miera. Tad
tev pamazām sāk izkalst tavas asinis. Tev kalst ārā tavas asinis un pat reizēm
naktīs sāp, it kā ar kausētām oglēm pielietas...
Redzi, Boņ, ja tu būtu, tā pasacīt, govs bērns, tev dzīvē
būtu vieglāk – tu gremotu zāli, dotu pienu – un tas viss. Ja tu būtu zirga
bērns, arī tad tev būtu vieglāk. Kad tu izaugtu liels, rautu savu saimnieku pa
kāzām un nemaz nedomātu, vai tie, kas sēž tavā lineikā, smejas vai raud. Ja tu
būtu cūkas bērns, tev pat nevajadzētu paskatīties uz augšu, vai tur vispār spīd
saule vai mirdz zvaigznes naktī, vai arī lietus ir pakāris varavīksni pār
mežiem un ezeriem. Tu tikai raktu savu saknīti no zemes, un, kad vēders būtu
pilns, tu to pakasītu ar kāju un apgultos, kur vairāk dubļu un slapjuma... Tā
tas būtu.
Tu redzi, kā ir, ja kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas
pašam ar savu sirdi. Citu reizi tā sāk zviegt kā zirgs, un ko vari tu? Nekā! Tu
nevari vis viņu piebāzt ar auzām vai zāli un pateikt: esi tagad paēdusi un
klusē... nekā. Tu nekad nevari zināt, kas tā ir paēdusi un vai tā visā mūžā
kādreiz vispār būs paēdusi. Tad tava sirds sāk prātot – vai tevī būs kaut kas
tāds, ar ko tu varētu pabarot citas sirdis? Un atkal tu meklē un tausties, un tikai
dzirdi, kā tavas asinis kalst... Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu – vai vismaz
tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats te nevari ne zināt,
ne saprast... Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz
atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām ceļa malā un
redzi, ka atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar
rasu bērzu galos... To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc
ka tu zini, ka tu esi – cilvēka bērns...
Boņs klausās un klausās. Kaut ko no Izidora runas viņš
saprot, kaut ko arī nesaprot, bet viņam liekas, ka vēl neviens nav tā bēris
saujām no savas dvēseles Boņa dvēselē kā šis lielais muzikants Izidors Akmins.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru