Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...
Lai gan Indonēzijas vārds daudziem saistās ar neskaitāmām salām, vulkāniem un kanibāliem, lielākā daļa ceļotāju parasti izvēlas pavadīt laisku atpūtu tūrisma industrijas atstrādātajā Bali salā. Un, kad mēģinu aizvilināt uz Sumatru, tad atskan ierasta atbilde: "Es taču jau esmu bijis Indonēzijā un otreiz uz vienu un to pašu valsti vairs nevēlos braukt." Šāda atbilde man liek saspuroties un teikt, ka Sumatra nav gluži tas pats, kas Bali, Komodo salas vai Javas sala. Kas tad īsti tur ir tāds, kas man katru gadu uz šo salu liek atgriezties?
Un šobrīd man ir iespēja salīdzināt kā mainījusies Sumatra šo gadu gaitā. Un tā tik tiešām ir mainījusies. Kaut gan patiesāk būtu teikt, ka mēs, ceļotāji, esam tie, kas mainījuši šo pasaulē 6.lielāko salu. Jau kopš Marko Polo kuģi te garāmbraucot piestāja, plašākai pasaulei kļuva zināms par šo salu. Kaut arī lielākā daļa tā laika informācijas bija diezgan pārspīlēta un neadekvāta. Pat mūsdienās var spriest par augsti attīstītiem sabiedrības modeļiem nevis par mežoņiem kanibāliem. Arī salas nosaukums "Sumatra" saistās tikai ar kolonizācijas laikmetu. Senajās kartēs var atrast vienīgi salu, kuru dēvēja par Swarnabhumi (zelta zeme), 13.gs arābu kartēs tā tika dēvēta par Lamri vai Lamuri. Kur radies Sumatras vārds? Kā izrādījās, šajā salā 14.gs daudzo nelielo sultanātu vidū izveidojās varena un salā dominējoša Samudras karaliste. Un, ja kāds tirgotājs vai ceļotājs vēlējās noslēgt kādu darījumu, tad noteikti tas bija jāsaskaņo ar Samudras valnieku vai tā padomdevējiem. Un, protams, baltais cilvēks visu vienkāršo un pārviedo pa savam un laika gaitā Samudra pārtapa ar Sumatru.
Bet mums, baltajiem cilvēkiem, nez kāpēc ienāk prātā mācīt dzīvot citus. Tobas ezera bataki ātri tika galā ar šādiem gudriniekiem. Tie vienkārši tos apēda! Pēdējais (fiksētais!) kanibālisma gadījums reģistrēts 1834.gadā, kad divi amerikāņu baptisti te ieradās ar kārtējo "pareizās dzīves" mācību. Taisnības labad jāsaka, ka kanibālisms, kaut arī tas vairāk nozīmē - rituālo kanibālismu, ar likumu tika aizliegts 1890.gadā. Bet kā kanibālu ciltis kļuva par kristiešiem? Te paldies ir jāsaka kādam vācu dakterim - misionāram. 19.gs līdz ar kolonizatoru naudas un varas kāri līdzi tika atnestas arī neskaitāmas un bataku ciltīm nezināmas kaites. Ar šīm slimībām diemžēl vietējie šamaņi jeb datu neprata cīnīties. Talkā nāca Dr.Ludvigs fon Novensens. Savu viedokli neuzspiežot, viņš iemantoja vietējo šamaņu uzticību. Iemācījās Tobas bataku valodu un pēc kāda laika, pārtulkoja arī bībeli bataku valodā. Un tādējādi bataki lielākoties mūsdienās ir kristieši, kas pats par sevi jau ir unikāls fakts Indonēzijas mērogā, kas ir viena no lielākajām musulmaņu valstīm pasaulē.
Šai reizei par Sumatru viss. Tomēr vēl neatvados no Sumatras. Ir vēl jāuzkāpj kūpoša vulkāna virsotnē un jāizbrien kāda džungļu taka, bet tas nākamreiz.
Viena no Indonēzijas 17 508 salām - Sumatra
 |
| Pirmā ierašanās Sumatrā |
Pirmo reizi Sumatrā viesojos 2010.gadā. Un kā izrādījās, mēs bijām pirmā latviešu ceļotāju grupa, kas vēlējās apceļot Ziemeļsumatru. Te gan taisnības labad jāpiebilst, nebijām gan gluži pirmie latvieši, kas klīduši pa Sumatras ārēm, bet gan pirmā ceļotāju grupa, kas izmēģināja jaunu maršrutu. Un tas izrādījās gana veiksmīgs! Jau iznākot no lidostas ēkas, mūs pārsteidza sagaidītāju grupa ar Tūrisma ministru priekšgalā, jo Ziemeļsumatras reģions kopš 2004.gada aktīvi ir iesaistījies dažādos reģionālā tūrisma veicinošos projektos. Un te nu mēs, latvieši esam ieradušies pašā laikā!
Ja viss būtu bijis tik vienkārši. Man piedejoja klāt vairākas vietējos tautas tērpos ģērbtas daiļavas un vienai no meitenēm daudzo bļodiņu vietā bija skaista lādīte, kurai iekšā glīti sakārtotas beteļpamas lapas un kāds balts pulverītis... Nez ko man bija ar to darīt? Manu apjukumu gan mazināja Sumatras gide Vidži, kas lietišķi noteica - vispār jau Tev vajadzētu to pulverīti ielocīt lapiņā un sakošļāt, bet Tu vari to ielikt kabatā. Ministram ar to pietika. Pēc oficiālās sagaidītājdejas tikpat oficiāli bildējāmies gan vietējam laikrakstam, gan pašu foto kolekcijai.
 |
| Augļu un dārzeņu tirgus pārsteidz ar savām krāsām un košumu. Te ikviens var atrast ko savai garšas gaumei |
Diezgan dīvaina ir mūsdienās pieejamā informācija par Sumatras iedzīvotājiem. Tās ir cilti! Kādu dēvē par kanibālcilti, kādu par matriarhālu, bet tomēr - cilti! Bet tie, kas aizceļo līdz Sumatrai, neredz nedz atpalikušas tautas, nedz brutālu nabadzību. Un latvietis jūtas pievilts! Kā tas var būt - ciltis, bet dzīvo labāk par mani? Cilts - bet ir izglītotāki tās pārstāvji par vidējo latvieti? Un to nu gan ir grūti pieņemt.
Savos ceļojumos esmu novērojusi, ka latviešu ceļotājs labi jūtas, ja apkārt redz netīrību un atpalicību. Tad viņa dvēsele atplaukst un viņš kabatā meklē kādu Laimas bonbongu, ar kuru priecēt kādu dzīves pabērnu. Bet tiklīdz nonāk vidē, kas ir daudz pieticīgāka, bet tai pat laikā attīstītāka un laimīgāka, tad latvietis meklē kādu attaisnojumu (labākā gadījumā) vai uzņem savu ierasto kritizēšanas meldiņu. Un, mēs kā "dziedātājtauta", to protam izcili!
 |
| Attēlā pa kreisi Minangkabau karaliskās ēkas kopija (oriģināls pāris gadus atpakaļ nodega), kurā šobrīd ir izveidots muzejs. Attēlā pa labi - īstena Minangabau tradicionālā dzīvojamā ēka, kurā vienkopus dzīvoja apmēram astoņas ģimenes |
Bet atgriežos Sumatrā. Vispirms jau jāsaka, ka te dzīvo daudz un dažādas tautas, kuru sabiedrības modeļi pašos pamatos ir ļoti dažādi un atšķirīgi. Piemēram Minankabau tauta. Te pastāv un dominē matriarhāls sabiedrības modelis. Vai tas nozīmē, ka sievietēm ir galvenā teikšana vienmēr un visur? Laikam jau nē. Bet vēsturiski tā nu ir gadījies, ka vīri ir mūždien aizņemti - iekarojot jaunas teritorijas, "bīdod" savu biznesu, plosoties pa sociālajiem tīkliem, nu nav takš laika, ko veltīt ikdienas mājas darbiem.
Un Minangkabau sievas nebūt neskumst. Viņas ļauj izpausties saviem kungiem, pa to laiku prātīgi apdarot mājas darbus un nosakot toni saimniecībā. Visi ir apmierināti un miers mājā!
 |
| Lai gan vienkāršās sākumskolas klases nav aprīkotas ar datoriem un citām civilizācijas piedāvātajām palīgierīcēm, skolēni ir gana centīgi un patriotiski, jo mums par godu nodziedātā Indonēzijas himna skanēja patiesi iedvesmojoši |
Un atkal te nav ne miņas no atpalicības. Gluži otrādi - īpaša uzmanība tiek pievērsta zēnu, jauniešu un vīriešu izglītībai. Jāpiebilst, ka atšķirībā no mazskaitlīgās latviešu cilts, kur obligātā izglītība ir 9 klases, Sumatrā obligāta ir 12 gadu izglītības programmas apgūšana. Tādēļ nav brīnums, ka vadošos amatos gan Sumatras, gan Indonēzijas mērogā, pie teikšanas ir tieši Minangkabau vīrieši. Sievas valda mājās, bet vīri, sīku mājas problēmu netraucēti, valstī kopumā.
Tradicionālais Ziemeļsumatras arhitektūras stils ir diezgan līdzīgs. Tās ir ēkas, kuru māju jumti ir saspicēti, gluži kā buļļa ragi. Arī šeit ir gana daudz versiju, kāpēc tas ir tieši tā?
Praktiski - loģiskā pieeja pauž viedokli, ka šādas konstrukcijas ir zemestrīču izturīgas, kā arī biežo lietavu laikā, no māju jumtiem "pareizā leņķī" notek lietus ūdens. Otra versija ir par buļļu ragiem kā varenības un spēka simbolu. Tad, kad mainījās valdnieki, tad pavalstnieki jaunajam karalim par godu dāvināja bulli ar visvarenākajiem ragiem. Jo lielāki ragi, jo varenāks valdnieks. Minangkabau gadījumā ir vēl kāda leģenda par to, kā divi brāļi savulaik nevarēja sadalīt teritoriju. Brāļu padomdevēji neļāva radiniekiem savstarpēji "izvicināt zobenus," bet nolēma, ka viņu vietā jācīnās ir buļļiem. Viens brālis dūšigi audzēja, baroja, dresēja varen-niknu bulli. Otrs - nepievērsa nekādu lielo uzmanību gaidāmajai cīņai. Kad noteiktā cīņu diena pienāca, tad varenajam bullim kā pretinieks tika izvēlēts neliels bullēns (ar uzspicētiem radziņiem). Lielais varenais cīņai sagatavotais bullis, ieraugot sīci, pat neuzskatīja par vajadzīgu tam pievērsties, bet mazais bullēns, saskatījis tik varenu vērsi, iedomājās, ka tā varētu būt viņa mamma, un droši devās meklēt kādu piena lāsi ierastajā vietā. Meklēdams pienu, tas naski cilāja savu galvu un asie ragi pamatīgi sadurstīja varenā buļļa vēderu, kā rezultātā cīņa bez cīņas tika uzvarēta, jo kaujai sagatavotais bullis no savainojumiem mira. Iespējams, tādēļ Minangkabau tauta vēl joprojām būvē ēkas buļļu ragu formā, jo uzvar ne jau stiprākais, bet gan gudrākais.
 |
| Dokan ciematā ir atlikušas tikai dažas mājas, kuras būvētas ievērojot tradicionālo stilu. Paviesojāmies vienā no šādāmmājām. Mūs sagaidīja mājas vecākie iemītnieki |
 |
| Šādās nelielās akmens skulptūrās batakuprāt iemiesojas viņu senču gari, kas allaž ir gatavi aizsargāt savu klanu jeb margu. Bataki labprāt un diezgan bieži lūdz tiem kādu padomu, kas netiek liegts |
 |
| Prieks, ka neraugoties uz rasinošajām debesīm, latviešu ceļotāji labprāt devās rīsu stādīšanas talkā. Te gan bija nepieciešama neliela apmācība. Kā izrādījās, rīsu stādiņi nav jāizpiķē pa vienam, bet gan pa trim kopā |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru