Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...
Gatavojoties pagājušā gada Impro ceļotāju klubiņam par Sumatru, you tube atradu nelielu video, kur redzams, kā orangutans neļauj šķērsot Bohorokas upi ceļotājiem, kas dodas uz orangutanu barošanas platformu. Savulaik šī laiva bija vienīgais veids kā nokļūt līdz platformai. Šobrīd ir izbūvēti vairāki trošu tiltiņi, bet pašu upi šķērsojam palielā gumijas laivā. Bet video redzamā koka laiviņa vēl arvien atrodas turpat upes krastā.
Gunung Leuser - Sumatras Nacionālais parks
Sumatras džungļu pasaule ir unikāla. Diemžēl gadu no gada palielinās tā teritorija, kuru cilvēks, civilizācijas spiests, mēģina apgūt. Galvenokārt stādot eļļas palmas vai kaučukkoku. Un pilnīgi nevietā ir balto ekologu čīkstēšana par dabas resursu saglabāšanu vai palmu eļļas iespējamo kaitīgumu un graujošo ietekmi uz cilvēka veselību. Mums, Eiropā, šķiet, ka mēs jau nu gan prastu pastāvēt uz savu dabas resursu saglabāšanu. Ha! Nav jau tālu jābrien Latvijas mežā. Drīz ar sēņu groziņu staigāsim gar ceļmalām. Un arī šobrīd, lai gan viscēlāko jūtu vadīti, mēģinam popularizēt biodegvielu un ekoloģikos produktus, lielākoties tieši Eiropas Savienība ir lielākais palmu eļļas pircējs. Un te jau darbojas pieprasījuma - piedāvājuma princips. Un mūža meži tiek izcirsti (pēc ES pieprasījuma), savvaļas zvēriem nav kur mitināties un to populācija strauji samazinās vai izzūd pavisam.
Prieks, ka vismaz Sumatras Gunung Leuser Nacionālā parka teritorija ir gana plaša (nedaudz mazāk kā 8000 km2), lai neviena netraucēti tur varētu eksistēt tā pasaule, ar kuru cilvēks diemžēl nav iemācījies sadzīvot. Te 1971.gadā Henrihs Rijksens izveidoja orangutanu pētniecības centru. Tā galvenais uzdevums bija izpētīt orangutanus, palīdzēt rehabilitēt un atgriezt savvaļā tos, kuri tika konfiscēti malu medniekiem vai arī tie mazuļi, no kuriem atteicās orangutanu mammītes. Tomēr dabas pētnieki parka teritorijā ievēroja ne tikai orangutanus, bet arī Sumatras ziloni, Sumatras degunradzi, dūmakaino vai mākoņleopardu, Sumatras tīģeri un citas gandrīz izzudušas zvēru sugas.
Mūsdienās apmeklējot Gunung Leuser parku pārņem divējādas izjūtas. No vienas puses es priecājos, ka katru gadu interese par šo vietu un par savvaļas zvēriem arvien pieaug, tomēr bažīgi raugos uz tiem vakarieropiešiem, kuri "noprecot" kādu vietējo daiļavu (jo tikai tā var iegūt atļauju iegādāties zemi Sumatrā), būvē ierastos viesu namus un viesnīcas, izjaucot ierasto ciematu ikdienu. Tam līdzi nāk arī ceļotāju pieprasītie suvenīru veikaliņi un bāri, bez kuriem te iepriekš lieliski iztika.
Vieni no dzirdamākajiem mērkaķu pārstāvjiem ir Thomas leaf mērkaķi, kas mīt tikai Sumatrā. Pārsvarā tie mitinās baros, kurā ir vismaz 20 sugas pārstāvji. Ir tik interesanti vērot šo mērkaķu melanholiski filosofisko sejas izteikksmi, kad tas lēni un nesteidzīgi mizo tikko iegūto banānu, ļaujoties fotografeties uz nebēdu.
Lielākoties pie džungļu viesnīcas ir dzirdamas tieši šo mērkaņu čalas un savstarpējā sasaukšanās. Un mitinoties tik tuvu neizprotamajai džungļu pasaulei, nākas saklausīt un ieklausīties vērīgāk nezināmajās skaņās. Izrādās, nelielie gekoniņi klusi, bet sadzirdami klakšķina. Un to mitināšanās istabiņās tiek uzskatīta par laimes vēstnesi. Kā nekā tieši viņi ir tie, kas tiek galā ar sīkiem kukaiņiem - skudrām, vabolēm un visādiem kāpuriem, kas mums, ceļotājiem, nu ļoti netīk.
Thomas leaf mērkaķi no cilvēkiem nebaidās, bet ir piesardzīgi. Tie labprāt gaida kādu našķi, bet ir ļoti uzmanīgi. Ja arī tiem piedāvājam kādu banānu, tas netiek negausīgi notiesāts, bet pacietīgi nolobīts un miza aizmesta projām.
Savas pievilcīgās ārienes un jaukā rakstura dēļ malu mednieki ir mēģinājuši tos tvarstīt un pārdod kā mīļus mājdzīvniekus. Bet diemžēl, Tomas leaf mērkaķi ir sabiedriskas būtnes, kas nespēj izdzīvot ārpus ierastās Sumatras džungļu vides un saviem sugas brāļiem. Tāpēc priecāsimies par tiem vidē, kur viņi jūtas vislabāk un neaizmirsīsim, ka esam atnākuši pie viņiem viesos.
Apmeklējot Gunung Leuser Nacionālo parku, reti kurš cer sastapties aci pret aci ar Sumatras tīģeri vai leopardu. Galvenokārt meklējam orangutanus. "Orang utan" tulkojumā nozīmē "meža persona" jeb persona, kas dzīvo mežā. Ar vārdu "orang" gan indonēziešu, gan malajiešu valodā apzīmē "personu." Piemēram "orang asli" - vietējā persona, kuru parasti mēs tulkojam kā pirmiedzīvotājs jeb vietējais.
Un mežā orangutani tik tiešām mīt. Pārsteigums, ka tie vij ligzdas. Ne gluži kā putni, bet tomēr. Katru dienu viena vai divas ligzdas. Vienā tiek pārlaista nakts, bet otra domāta diendusai. Kad jautājām orangutanu novērotājiem, cik ilgs laiks ir nepieciešams šādas ligzdas izveidei, atbilde bija - dažas minūtes.
Parkā veiksmīgi darbojas 1971.gadā uzsāktā orangutanu rehabilitācijas programma. Tad, kad dabas pētnieki uzskata, ka kāds nebrīvē audzis orangutans ir gatavs atgriezties savvaļā, to atved uz Gunung Leuser parka pievārti. Te pakāpeniski to pieradina meklēt pašam sev iztiku. Tomēr ne vienmēr viss noteik tā kā paredzēts un ir nepieciešama cilvēku palīdzība. Tādēļ ir izveidotas tā dēvētās barošanas platformas, kur divreiz dienā noteiktos laikos nāk parka uzraugi un piedāvā dažādus našķus - augļus un arī pienu. Lai gan piena maisījums nav ierasta orangutanu maltītes sastāvdaļa, tā ļoti ir nepieciešama jaunajām māmiņām, kas vēl baro mazos orangutanus ar savu pienu.
Lai rehabilitācijas process noritētu veiksmīgi un orangutani tik tiešām spētu savvaļā izdzīvot bez cilvēku palīdzības, tad platformas atrašanās vieta tiek mainīta, lai orangutani nepierod, ka vienā un tajā pašā vietā vienmēr būs barība. Tomēr lielākoties platformas tuvumā uzturās vairākas mammītes, kam cilvēku palīdzība ir ļoti svarīga. Savukārt orangutanu mačo jeb kā vietējiem patīk teikt - kazanovas, tikai pa retam parādās platformas tuvumā.
Orangutani nav bara dzīvnieki, kas kā mērkaķi mitinās baros. Tie daudz labāk jūtas vienatnē apcerot savas dzīves realitāti.
Tomēr, ne jau gluži pie viesnīcas sliekšņa ir iespējams skatīt šos vienpašus vaigā. Ir jādodas džungļos. Ja arī tas izklausās gauži vienkārši, tad jāņem vērā ir gaisa temperatūra (vismaz +30) un lielais gaisa mitrums. Tas būtiski samazina mūsu tempu un dažreiz arī ceļotāju entuziasmu.
Kad pēc 40 minūšu gara pārgājiena pa Sumatras džungļiem (jeb - saunu), ieraugi orangutanu turpat deguna galā, gandarījums ir vārdos neaprakstāms. Te nav nekādi žogi vai ierobežojumi. ir tikai džungļi un orangutani. Te gan jāsaka, ka mūsu skaļā sajūsma ir tā, kas nereti aizbiedē šos vientulību mīlošos dzīvniekus, bet, ja mēs izturamies klusi, gluži kā rātni viesi, kas ieradušies ar cienastu, tad balvā saņemam emociju buķeti un fantastiskas bildes.
Jāsaka, ka orangutaniem nevajadzētu dot latviskos našķus - cepumus, riekstus vai Laimas konfektes. Parasti vietējie pavadoņi paši ir sarūpējuši visu nepieciešamo cienastam.
Kad pirmais pārsteigums ir rimis, mēs kļūstam arvien pārdrošāki. Šķiet, ka varam pat pakasīt aiz auss pinkaini-pūkainajam dzīvniekam. Tomēr vietējie pavadoņi uzreiz mūs apsauc. Mēs esam tikai viesi skarbajā džungļu pasaulē, kur vien retais no mums varētu izdzīvot.
Diemžēl ne visi ceļotāji uztver nopietni manu vai parka uzraugu brīdinājumu un aizliegumu par uzturēšanos parka teritorijā bez saskaņošanas ar parka vadību. Tā vien šķiet, ka nekas jau traks ar mani nenotiks, ja pastaigāšu turpat netālu no viesnīcas. Diemžēl šādas pastaigas var beigties visai nelāgi. Tāpēc vakaros labāk klīst pa ierasto suvenīru gatvi un pakomunicēt ar vietējiem.
Pēc vairāku stundu pastaigas pa džungļiem, mēs kāri raugāmies turpat esošās krāčainās Bohorokas upes virzienā. Peldēties te gan būtu neprāts, bet izbraukt ar improvizētu plostu gan. Viņi to skaļi dēvē par raftingu. Patiesībā tās ir vairākas kopā sasaitētas riepu kameras. Un šāda raftinga priekšgalā un aizmugurē parasti sēž "stūrmaņi," kamēr mēs - nogurušie dabas pētnieki varam izbaudīt veldzējošo Bohorokas upi.
Šādi vairāku kilometru garumā plostojot, nonākam līdz mūsu viesnīcai, kur upe ir izveidojusi nelielu līcīti. Te nu gan ir īstā vieta peldei. parasti gan peldkostīms netiek meklēts un upē metamies tādi kādi esam - noguruši un iesvīduši, bet laimīgi un gandarīti.
Gatavojoties pagājušā gada Impro ceļotāju klubiņam par Sumatru, you tube atradu nelielu video, kur redzams, kā orangutans neļauj šķērsot Bohorokas upi ceļotājiem, kas dodas uz orangutanu barošanas platformu. Savulaik šī laiva bija vienīgais veids kā nokļūt līdz platformai. Šobrīd ir izbūvēti vairāki trošu tiltiņi, bet pašu upi šķērsojam palielā gumijas laivā. Bet video redzamā koka laiviņa vēl arvien atrodas turpat upes krastā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru