Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. V.Ovčiņņikovs "Sakuras zars"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...

Vsevolods Ovčiņņikovs "Sakuras zars"

Pat neapzinājos, ka sāku gatavoties Japānas braucienam Fukušimas gadadienā. Kā izrādās, ir pagājuši tieši četri gadi pēc postošās zemestrīces, kurai sekoja cunami vilnis. Traģēdija, kurā apmēram 20 000 cilvēku zaudēja dzīvību. Un šī nav vienīgā dabas katastrofa vai vēstures traģēdija, kas skārusi šo Klusā okeāna salu valsti. Tā pati ir bijusi gan agresors, gan agresijas upuris, kas mācījās un mācās vēl joprojām no savām kļūdām. Tā neslēpjas un neizvairās no atbildības par 2.Pasaules kara laikā pastrādāto. Un mums šķiet savādi, ka Japānas valdība daudzviet pasaulē finansē dažādu 2.Pasaules karam veltītus memoriālus, lai pieminētu tos, kas cietuši un gājuši bojā kara darbības rezultātā. Bet šis karš nebūt nav tas, kādēļ es paņēmu "Sakuras zaru" savās rokās. Šī ir grāmata, kas jau Padomju laikā ļāva ieskatīties un ar vienu aci palūrēt, kas atrodas tur, neaizsniedzamā tālumā. Un krievu publicistiem bija tā retā iespēja ne tikai redzēt, bet arī ar redzēto padalīties ar Padomju lasītāju. Protams, šobrīd pārlasot grāmatu, jau kritiski paraugos gan uz tā saucamajiem "nodevu komentāriem," gan arī japāņu - amerikāņu attiecību traktējumiem. Bet priecājos no sirds, ka pat lauku skolotājs - komunists, ir prasmīgs tējas ceremonijas zinātājs. 

Diemžēl bēdīgs liktenis ir piemeklējis Padomju publicistu izcilos darbus. Lielākā daļa bibliotēku tās savulaik bija spiestas norakstīt, jo neatkarības laikam tās nebija vajadzīgas, bet žēl. Jo šajos darbos paustās domas, redzējums ir unikāls. Nevienā Lonely Planet, DK vai kādā citā ceļvedī neatrast to, ko šajās grāmatās. Bieži tās autoriem bija jāprot "ielikt" patieso stāstu starp rindiņām. Un tieši Dienvidaustrumāzijas reģions bija tas, kuram publicisti pievērsa papildus interesi. 

Fudzi kalns jeb kā rietumnieku kartēs tas tiek dēvēts - Fudzijama, ir viens no Japānas svētajiem kalniem. Uzkāpjot tā virsotnē (3776 m.v.j.l.) un sagaidot saullēktu, top skaidrs, kāpēc Japānu mēdz dēvēt par Uzlēcošās saules zemi.

Klusā okeāna vēji un mitrums reti kad ļauj skatīt Fudzi kalna virsotni. Vietējie gan izskaidro to savādāk. Fudzi kalns ar savām precīzajām nogāžu proporcijām un mākslinieciski sniegoto virsotni ir, ja ne pasaulē, tad Japānā pilnīgi noteikti, visskaistākais kalns. Un tajā ir iemiesojusies sieviete, kas ikreiz paslēpjas biezā mākoņu aizsegā, ja tuvumā redz vēl kādu skaistu sievieti.

Jāatzīst, ka arī man visspilgtāk atmiņā ir palikuši nevis tempļi vai ultramodernās mega pilsētas, bet gan Fudzi klusais rāmums. Ceru, ka ieraudzīšu to kārdeiz arī sakuras ziedēšanas laikā. 

Diemžēl manā foto arhīvā ir tikai dažas fotogrāfijas, kur iemūžināts Japānas mūsdienu raksturs. Šoreiz apņemos bildēt visu un visus. Tad jau manīs, kas sanāks.

Nezinu vai esmu lasījusi tik tiešu japāņu rakstura atveidu, kā "Sakuras zarā." Te pat nav ko pārfrāzēt, analizēt vai komentēt. Precīzāk nepateikt!

 Fragmenti no V.Ovčiņņikova grāmatas "Sakuras zars" (izdevniecība "Avots," 1980.gads):

"Kāda jēga saprast viņu valodu - pareizāk - vārdus un frāzes, ja ar rūgtumu jūti, ka viņu domu sistēma ir neizdibināma, ka viņu dvēsele man vēl pagaidām paliek tumsā."

"Jau bērnībā biju lasījis, ka vakarīgā Parīze smaržo pēc kafijas, bendzīna un parfīma. Taču pamēģini aprakstīt, pēc kā vakaros smaržo japāņu rosmes pilnā iela!"

"Taču pavērojiet japāni, kurš, tikko ar jums ceremoniāli sasviecinājies, atkal ienirst ielas burzmā. Ar viņu tūdaļ pat notiek it kā noslēpumaina pārvērtība. Kur gan paliek viņa izsmalcinātās manieres, uzmanība, laipnība! Viņš izlauž sev ceļu laužu straumē, apsolūti nekam nepievērsdams uzmanību. 

Japānis uzskata, ka līdz tam brīdim, kamēr garāmgājēji uz ielas vai pasažieri vagonā paliek nepazīstami, viņam ir tiesības izturēties pret tiem kā pret nedzīviem priekšmetiem. Kāpjot autobusā, var bez sirdsapziņas pārmetumiem atgrūst no pakāpieniem sievieti ar bērnu uz muguras. Laižot darbā ceļgalus un elkoņus, var ar kaimiņu apmainīties belzieniem. Vajag tikai abpusēji izlikties, ka dari to kā pūļa sastāvdaļa, nevis kā atsevišķa persona.

Ja atkal ieraudzīsi paziņu, kurš pūlī pārvērties par rupju tēvaini, vēlreiz redzēsi tādu pašu maģisku pārvērtību. Viņš atkal kļūs smaidošs, uzmanīgs, izsmalcināti laipns...pret jums."

"Citiem vārdiem runājot - nesaprast, kā japāņu raksturā var vienlaikus pastāvēt pilnīgi pretējas iezīmes: ceremoniāla pieklājība mājas apstākļos ar rupjību uz ielas; stingras uzvedības normas ar morālu izlaidību; nepretenciozitāte ar tieksmi uz ārišķīgumu; atsaucība ar bezjūtīgumu; neiebildīgums ar pašpārliecinātību."

"Cilvēks, kurš jaunībā grāvis vecās kārtības pamatus, kāri tverdams visvisādus ārzemju modes jaunumus, pēc četrdesmit gadu vecuma parasti sāk japanizēties."

"Varētu domāt, ka mūsdienu japāņu jaunieši, kas tik kāri uz Rietumu modes galējībām, jau pilnīgi atsvešinājušies no vecākās paaudzes tikumiem un paražām.

Un tomēr, kad pienāk kāzu laiks, ikviena no šīm eksaltētajām, izpūrušajām spiedzējām atkal pārvēršas par lēnprātības, pazemības un padevības paraugu. Kļuvusi līgava, japāņu meitene it kā no jauna nodod zvērestu senču likumiem."

"Ārzemnieku, kurš japāņu viesnīcā savā istabā staigā ar kurpēm kājās, uzlūko ar izbrīnu un šausmām, līdzīgi kā mēs skatītos uz cilvēku, kurš staigātu par gultu ar galošām. Japānis gluži vienkārši nespēj iedomāties, ka telpa, kur nevajag noaut kājas, var būt tīra, Kinoteātrī, vagonā, kantorī cilvēki vienā mierā nomet uz grīdas smēķa galus, tukšas pudeles, banānu mizas, konfekšu papīrus un citus atkritumus. Cik spodrs ir japāņu dzīvoklis, tik netīrs ir japāņu kantoris."

"Rietumos pieklājība ievērojamā mērā ir radusies uz reliģijas pamata, vairoties no grēka jēdziena, turpretī Japānā tā izveidojusies saskaņā ar feodālo etiķeti, kuras neievērošana tika uzskatīta par smagāko noziegumu. Šīs senās disciplīnas iezīmes vēl tagad ir vērojamas japāņu uzvedībā."

"Sensenā japāņu reliģija sinto (tas ir, "dievu ceļš") apgalvo, ka pasaulē visam piemīt dvēsele un tātad arī svētums: ugunsvēmēja kalnam, lotosam, kas zied purva slīkšņā, varavīksnei pēc negaisa... Amaterasu - dzīvības lāpa - ir galvenā starp visiem astoņiem miljoniem dievību.

Jebkura sintoistu tempļa priekšā katrā ziņā slienas torijs - kaut kas līdzīgs vārtiem ar diviem šķērskokiem. Toriju uzskata par Japānas nacionālo simbolu, jo tas ir viens no nedaudzajiem īstenajiem japāņu celtniecības paraugiem, kas pastāvēja pirms svešzemju ietekmes.

Vārda "torijs" sākotnējā nozīme ir "lakta." To novieto tempļa priekšā, lai atgādinātu leģendu, kas vēsta, kā Amaterasu apvainojās uz savu brāli un paslēpās pazemes alā.

Ilgu laiku neviens nespēja saules dievieti pierunāt iznākt no turienes un izkliedēt tumsu, kas klāja pasauli. Tad alas priekšā uzbūvēja laktu un uz tās uztupināja gaili, bet blakus nolika spoguli. Kad gailis nodziedāja, Amaterasu aiz ieraduma nolēma, ka laiks celties. Palūkojusies ārā, viņa apaļajā spogulī ieraudzīja savu attēlu, bet noturēja to par nepazīstamu daiļavu. Tas dievietē pamodināja sievišķīgo ziņkāri, un Amaterasu iznāca no alas, lai paraudzītos, kas iedrošinājies sacensties ar viņu daiļumā. Pasaule tūliņ pat pielija ar gaismu, un dzīve zemes virsū sāka ritēt savu gaitu."

"Sarunās ļaudis visiem līdzekļiem izvairās no vārdiem "nē," "nevaru," "nezinu," it kā tie būtu lamuvārdi; kaut kas tāds, ko nedrīkst izsacīt tieši, bet vienīgi citiem vārdiem, aplinkus. Pat atteikdamies no otras tases tējas, viesis nesaka vis "paldies, nē," bet lieto izteicienu, kas tulkojumā nozīmē "es jau tāpat jūtos lieliski."

Ja Tokijas paziņa saka: "Pirms atbildu uz jūsu priekšlikumu, man jāaprunājas ar sievu" - tad nevajag secināt, ka jūsu priekšā atrodas sieviešu līdztiesības cīnītājs. Tas ir vienīgi viens no variantiem, kā neizsacīt vārdu "nē"."

"Stihiskā tieksme izvairīties no svešu cilvēku pakalpojumiem reizēm rada iespaidu, ka jāpāņi ir nejūtīgi un neatsaucīgi cilvēki. Garāmgājējs var ne aci nepamirkšķināt, redzot, ka blakus uz ielas kādam kļuvis slikti. Taču šis pats cilvēks ir spējīgs veikt brīnumus, lai palīdzētu kaimiņam, kam nodegusi māja, vai zemestrīcē cietušiem cilvēkiem valsts otrā malā. 

Runa tātad nav par nejūtīgumu, bet par savdabīgām uzvedības normām. Pakalpot nepazīstamam cilvēkam, kurš nav to lūdzis, nozīmē padarīt viņu par morālu parādnieku, tas nozīmē izmantot viņa gudrības savā labā, - lūk, pie kāda absurda paradoksa japāni noved viņa izpratne par goda pienākumu."

"Japāņi no ārzemnieka nebūt negaida, lai viņš izturētos atbilstoši viņu noteikumiem. Taču, pat palicis savā vaļā, ārzemnieks drīz vien jutīs, apžilbinošs smaids, vīrišķīgs rokas spiediens vai sirsnīga balss, kas padarīja viņu neatvairāmu mājās, Japānā nebūt nenes viņam laurus. Ko lai viņš iesāk, kad, ieradies vizītē japāņu mājā, ierauga lieliski ģērbušos sievieti garšļaukus pie savām kājām? Tā kā viņas poza neļauj viņai skatīties uz augšu, viesa smaids paliek nepamanīts. Japānietes plaukstas atrodas pie grīdas, tā kā viņa izsteipto roku neviens nepaspiedīs. Kā gan lai ārzemnieks rīkojas šajā situācijā, viņš sev jautā. Vai viņam ir jāpieņem šī ārkārtējā goda parādīšana? Un, ja jāpieņem, tad kādā veidā? Taču ne jau uzkāpjot viņai uz kakla? (....) Katrā ziņā kļūst skadrs, ka, jau pirmo reizi saskaroties ar japāņu etiķeti, ārzemnieka lempīgums kļūst acīmredzams. Turklāt izmisīgo stāvokli sarežģī vēl neatrisināmā mīkla: kas tā ir par sievieti - kalpone vai mājas saimniece?" Bernards Rudofskis "Kimono pasaule;" Londona 1966.gads

Jau šobrīd esmu devusi sev vairākus solījumus (laikam pavasara iespaidā), tomēr apņemos pēc atgriešanās no Japānas, vēlreiz atgriezties pie japāņu rakstura mūsdienās un ne tikai.

Tikmēr, laiku īsinot, vēlreiz paklausīšos atjautīgos komentārus, kas izskan Dmitrija Krilova raidījumā Непутевые заметки: Япония, kas tapis 2008.gadā, tātad vēl pirms 2011.gada traģēdijas.

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Miss Mārplas fenomens jeb kā ieraudzīt un novērtēt to, kas Tev atrodas deguna galā

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai t...

 Miss Mārplas fenomens jeb kā ieraudzīt un novērtēt to, kas Tev atrodas deguna galā

Īsti gan nezinu, ko tas varētu nozīmēt (iespējams, vecums piezadzies nemanot!), bet patiesi un no sirds varu atslēgties skatoties šo no 1984. – 1992.gadam uzņemto angļu seriālu. Nezinu, vai tas ir saistīts ar man tik saprotamo (vismaz man pašai tā noteikti šķiet) angļu loģiku. Un ir gluži vienalga, kad kārtējās sērijas fonā tiek risināta kāda slepkavība. Brīžiem šķiet, ka izlauzties cauri džungļu biezoknim vai uzkāpt kādā vulkānā ir tīrais nieks, ja salīdzinot ar cilvēku raksturu apslēptajiem dziļumiem. Bet Džoanai Hiksonei (Joan Hickson) nekas nepaliek apslēpts. Katra sērija liek aizdomāties par to, kas mums ir tepat degungalā, bet mēs to neredzam. Pārsteidzoši, bet arī ikdienā es vairāk laiku un uzmanības veltu cilvēkiem, kas diezgan uzmācīgā veidā pieprasa manu uzmanību, jo sirsnīgie, mīļie un patiesi ieinteresētie pratīs taču pagaidīt. Bet cik ilgi? Tad pēkšņi uzzini, ka viens no sirsnīgākiem tuviniekiem ir sasirdzis. Un nevienam neko nav teicis vai lūdzis palīdzību. Jo kā gan tu apgrūtināsi savus draugus ar savu ķibeli. Pat savā ikdienas aizņemtībā sastopos ar patiesi nesavtīgiem un sirsnīgiem cilvēkiem, bet atkal - mūžīgā steiga. Jo noteikti ir jānogludina kāds konflikts vai jārod steidzams risinājums problēmai, kas pēkšņi ir "uzpeldējusi."

Unikāla ir miss Mārplas spēja klusējot, nekur pārlieku nejaucoties, bet uzstājīgi paužot savu viedokli, būt klāt tieši tur, kur dzīve mutuļo un sit augstu vilni. Ar kādu angļu mieru šī kundze saprot un spēj paciest, ka brīžiem viņas uzstājība kādam var krist uz nerviem. Viņas vērīgajam skatienam nepaslīd garām neviens žests, kustība vai pat čukstus izteikts vārds. Viņa neradot paniku un steigu, izdara visu, ko iecerējusi. Un tas ir tik ļoti pretrunā ar manu šī brīža moto - nezaudēt paniku ne mirkli!

Kas ir tik unikāls šajā seriālā? Tā ir tradicionālā angļu mazpilsēta (gluži kā Midsomera), kur aiz krāšņi ziedošiem rožu krūmiem anglis mēģina noslēpt savu privāto dzīvi. Un mūsdienu interneta komunikācijas veids ir kā radīts tam. Un ne velti ir tāds neliels skaitāmpantiņš:

Vāciet`s dzīvo Vācijā,

Jeņķis dzīvo - Oklahomā.

Spāniet`s dzīvo Spānijā,

Taču anglis - mājās... 

Un arī šobrīd, kad daba mostas jaunam ciklam, es saprotu, ka arī es, lai gan bieži klīstu pa plašo pasauli, dzīvoju mājās. Arī es, līdzīgi kā anglis, slēpjos aiz savas puķu dobes vai ziedoša ceriņkrūma. Dabā nav steigas, viss noteik tā kā tam jānotiek. Ikviena ziedoša viendienīte uzklausīs Tevi tā, it kā tai piederētu pati Mūžība.

Lai gan es ikdienā komunicēju ar dažādu tautību un kultūru pārstāvjiem, bet vai es protu klausīties? Nez vai. Man vienmēr gribas iestarpināt kaut ko no savas pieredzes, dod kādu šķietami noderīgu padomu. Bet vai tas vienmēr ir nepieciešams? Te nu būtu ko mācīties no miss Mārplas. Viņa prot klausīties! Man uzreiz prātā "uzpeld" mana nopietnos pensijas gados esošā kaimiņiene. Viņai tik ļoti tīk nāk ciemos un gari un plaši stāstīt par savu mazdēlu, viņa talantiem un ģenialitāti. Bet man nav ne vēlmes, ne arī tik daudz brīva laika, to uzklausīt. Bet tieši, nepastarpināti komunicējot, mēs iepazīstam tos, kuri mums ir līdzās. Kāda jēga ir visām humānajām un pasauli mīlošajām gudrībām, ar kurām ir piebāzti visi masu mediji, ja neievērojam un nemīlam tos, kas mums ir līdzās. Laikam mīlēt visu pasauli ir vieglāk nekā mīlēt savu tuvāko! Un galvenais - tā ir iespēja nekad nekļūdīties. Meklējam dzīves jēgu kaut kur pasaules plašumos, bet nesaskatām to tepat, deguna galā. 

Šajā pavasarī sev apsolu, ka noteikti labošos. Vismaz mēģināšu. Tā ir mana šī brīža Pirmslieldienu apņemšanās. Tad nu brīvdienās uz lauku mājām, pavasara talku, dārza darbiem un, protams, uz ugunskura vārītu zupu.

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Sumatras vulkānos

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Sumatras vulkānos

Sinabung vulkāns

Ir saskaitīts, ka Indonēzijā šobrīd ir 127 aktīvi vulkāni, no kuriem 35 par sevi liek manīt, ir tieši Sumatrā. Paši sumatrieši vulkānu klātbūtni un to aktivitātes pieņem kā pašsaprotamas. Tikai ceļotāji, saskatījušies briesmu ziņas (šobrīd gan šķiet, ka ziņas savādākas vairs nemēdz būt, ja nu vien kādi latviešu sportistu sasniegumi spēj izkonkurēt ziņu negācijas), domīgi ceļojumu konsultantiem jautā par briesmām, kas varētu draudēt, kāpjot līdz kāda vulkāna krāterim.

Te gan jāsaka, ka nemaz tik sen nav sākusies Sumatras vulkānu zinātniskā izpēte. Pat tik grandiozs vulkāns, kas savulaik izraisījis Ledus laikmetu uz mūsu planētas, ģeologu uzmanību piesaistīja tikai 1949.gadā. Un arī tikai tādēļ, ka tika uzsākta Tobas ezera apkārtnē esošo iežu izpēte. Un izrādījās, ka vulkānisko pelnu kārta sasniedz apmēram 600 metrus lielu dziļumu.

Tobas ezers

Pat tālajā Indijā, Tobas vulkāna pelnu slānis izrādījās sešus metrus biezs. Kad apmēram 72 000 gadus atpakaļ vulkāns pierima, tā atmosfērā "izmestie" pelni uz vairākiem gadiem aizsedza saules starus un Zemes temperatūra pazeminājās par vairākiem grādiem, kas izraisīja masveida augu un dzīvnieku izmiršanu. Kad vulkāns pierima, tā milzīgais krāteris gadu simtu gaitā lēnām pildījās ar lietus un no līdzās esošās Barisan kalnu grēdas plūstošo avotu un upju ūdeņiem, izveidojot lielāko vulkānisko ezeru pasaulē. Tomēr neskatoties uz ārējo rāmumu, vulkāna krāteris pa lēnām, pa druskai ezera viducī sāka veidot salu. Un gadu simtu gaitā ir izveidojusies Samosiras sala, kas atrodas pašā krātera centrā. 

Samosiras salas peldvieta

Samosiras salas apmēri ir prātam netverami ( 1707 km2). Tās izmērs ir lielāks nekā turpat netālu esošā Singapūras sala. Mūssdienās te mitinās pasaulē bēdīgu slavu guvusī Tobas bataku cilts. Par tās izcelsmi īsti skaidrības nav. Iespējams, te viņi ir ieradušies no Taizemes vai pat Ķīnas. Lai nu antropologi paši vispirms mēģina tikt ar to skaidrībā. Rituālo kanibālismu, kristietības ienākšanu jau iepriekš aprakstīju, tādēļ pievērsīšos snaudošajam vulkānam un topošajām viesnīcām. Kad 2010.gadā te ierados pirmo reizi, tad nakšņojām vienīgajā un vislabākajā Samosiras salas viesnīcā, šobrīd te dažu gadu laikā ir tapušas jaunas viesnīcas un paplašināta mūsu ierastā Toledo Inn viesnīca. 

Toledo Inn viesnīca Samosiras salā

Mainījusies ir vietējo bataku attieksme. Savulaik sasveicinoties dzirdējām tikai un vienīgi bataku "Horas," bet šodien jau ierasta lieta ir ņaudoši - tūristiskais "Hello!" Žēl. Tomēr tas nemazina prieku izpeldēties vulkāniskajā ezerā, kura ūdens temperatūra ir gana patīkama. Te gan jāņem vērā pamatīgais Tobas ezera dziļums - 505 metri. Un raugoties uz Tobas krātera malām, kas atrodas 905 m v.j.l., ir grūti iztēloties, ar kādu prātam neizanalizējamu spēku vulkāns pirms vairāk kā 70 000 gadiem izlauzies uz āru. 

Arī mūsdienās te ir jūtamas dažādas ģeoloģiskas aktivitātes. Zemestrīces tiek izjustas ar pārsteidzošu regularitāti - 1892., 1916., 1922., 1987.gads. Arī pati Samosiras sala katru gadu paaugstinās virs ezera līmeņa par dažiem milimetriem. Sīkums, bet tomēr. Tā kā nekas vēl nav noslēdzies. 

Sinabung vulkāns

No pierimušiem dodos  jau aktīvāku vulkānu virzienā. Sinabungs kā reiz ir pa ceļam uz Gunung Leuser Nacionālo parku. Grēks būtu tam pabraukt garām. 2010.gadā Sinabungam bija labi saskatāma spicīte, šobrīd tā izskatās gluži kā ar  nazi nogriezta. Iemesls ir regulārie izvirdumi, kas mainījuši tā "ārējo tēlu." Sinabung vulkānā ceļotāji parasti nekāpj, bet turpat blakus esošajā Sibajak vulkāna krāterī raušamies gan. 

Neliela atkāpe par Sumatras vulkānu veidiem un to izvietojumu. Tie lielākoties ir stratovulkāni, kas neizvirst pēkšņi. Tie liek par sevi manīt jau labu laiku iepriekš, pa lēnām pukšķinot un veidojot atomsēnes formas mākoņus virs sava krātera. Un visi aktīvie 35 Sumatras vulkāni ir izvietojušies divās paralēlās līnijās, kas savstarpēji nekrustojas. Un attēlā redzamais aktīvais Sinabung un mūsu kāpiena mērķis - Sibajaks atrodas uz divām dažādām vulkānu līnijām. Tādējādi, ja arī Sinabungs sāks savu izvirdumu, Sibajaks paliks tikpat rāms kā iepriekš. Vismaz tā sola ģeologi.

Nokāpšana no Sibajaka krātera

Kāpiens Sibajakā nebūt nav no sarežģītajiem. Viss ir atkarīgs no laika apstākļiem. Rudeņos kāpējus "priecēs" lietutiņš, bet pavasarī - karstā Sumatras saule. Uzkāpt līdz krātera malai, kas ir vairāk kā 2000 m v.j.l. var pat īsti nepiepūloties. Ik pa laikam satiekot vietējos, kas rīta stundā kāpj no vulkāna ar telšu saini uz muguras. Kā izrādās, daudzi uzskata, ka pavadīt nakti netālu pie sēru "spļaujoša" vulkāna, ir ļoti veselīgi. Te gan kāpjot paspējam arī izdiskutēt par sēra veselīgo vai kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību.

Bet ne jau visi dodas krāterī, lai uzlabotu vai sabeigtu savu veselību. Pēdējo reizi kāpjot satikām arī nelielu jauniešu kompāniju, kas vienkārši jautri vēlējušies pavadīt vakaru un nakti 2000 metru augstumā. 

Ja uzkāpt līdz Sibajaka krāterim bija nieks, tad nokāpšana jebkuros laika apstākļos ir pamatīgs pārbaudījums. Jo brīžiem ir jākāpj pa ripojošiem akmeņiem, brīžiem jālavierē starp izskalotiem pakāpieniem, brīžiem jābrien cauri džungliskai takai. Te gan vietā ir piebilst, ka šo taku izveidoja 25 gadus atpakaļ, vairāk gan domājot nevis par ceļotāju ērtībām, bet gan par tiem, kas Sibajaka sēra dvesošo krāteri izmantoja kā ienesīgu sēra ieguves vietu. Laika gaitā taka būtiksi ir mainījusies. Tās vienkārši vairs nav. Mēs ejam pa tās pārpalikumiem. Viss ir lieliski, ja nav lijis, bet gluži jautri kļūst tad, ja naktī ir lijis vai vēl interesantāk - sāk līt tieši tad, kad ir uzsākts lejpuceļš. Tad noturēties kājās nelīdzēs nedz kalnu pārgājieniem paredzētie apavi, nedz gumijas zābaki, nedz Depo iegādātās galošas. Galvenais - sveikiem un veseliem pa taisno no Sibajaka nošļūkt karstajos sēra avotos, kur atmazgāt vulkāniskos dubļus.

Sibajaka krāteris

Brīdī, kad no kūpošā krātera iztek kāds avotiņš, tad tā temperatūra ir apmēram 100 grādu. Tas patiešām burbuļo. Par peldēšanos šādā avotā ir jāaizmirst. Bet prasmīgie sumatrieši izmanto vulkāna spēku un ierīko elektrostacijas, lai ar šī dabas resursa palīdzību nodrošinātu apkaimes iedzīvotājus ar elektrību. 

Bet pakāpeniski atdzesējot karsto sēra avotu, tiek piepildīti vairāki baseini, kur drošsirdīgie vulkāna iekarotāji var izkarsēt savus nogurošos muskuļus vai tikai nomazgāt sastaigātos dubļus. 

Tā laiski un ar labpatiku karsējoties sera vannās, prātā skan Mārtiņa Rītiņa nu jau folklorizētā frāze- kas var būt labāks par šo!

Tāda izskatās Sumatras sala manās acīs. Politisku pretrunu pilna, pārbagāta ar dabas resursiem un ar milzīgu vēlmi attīstīties un patiesu ticību labākai nākotnei.


8.marta raidījums "Ceļā ar Impro. Indonēzija. Sumatras sala" Latvijas radio 2

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Gunung Leuser - Sumatras Nacionālais parks

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Gunung Leuser - Sumatras Nacionālais parks

Sumatras džungļu pasaule ir unikāla. Diemžēl gadu no gada palielinās tā teritorija, kuru cilvēks, civilizācijas spiests, mēģina apgūt. Galvenokārt stādot eļļas palmas vai kaučukkoku. Un pilnīgi nevietā ir balto ekologu čīkstēšana par dabas resursu saglabāšanu vai palmu eļļas iespējamo kaitīgumu un graujošo ietekmi uz cilvēka veselību. Mums, Eiropā, šķiet, ka mēs jau nu gan prastu pastāvēt uz savu dabas resursu saglabāšanu. Ha! Nav jau tālu jābrien Latvijas mežā. Drīz ar sēņu groziņu staigāsim gar ceļmalām. Un arī šobrīd, lai gan viscēlāko jūtu vadīti, mēģinam popularizēt biodegvielu un ekoloģikos produktus, lielākoties tieši Eiropas Savienība ir lielākais palmu eļļas pircējs. Un te jau darbojas pieprasījuma - piedāvājuma princips. Un mūža meži tiek izcirsti (pēc ES pieprasījuma), savvaļas zvēriem nav kur mitināties un to populācija strauji samazinās vai izzūd pavisam. 

Prieks, ka vismaz Sumatras Gunung Leuser Nacionālā parka teritorija ir gana plaša (nedaudz mazāk kā 8000 km2), lai neviena netraucēti tur varētu eksistēt tā pasaule, ar kuru cilvēks diemžēl nav iemācījies sadzīvot. Te 1971.gadā Henrihs Rijksens izveidoja orangutanu pētniecības centru. Tā galvenais uzdevums bija izpētīt orangutanus, palīdzēt rehabilitēt un atgriezt savvaļā tos, kuri tika konfiscēti malu medniekiem vai arī tie mazuļi, no kuriem atteicās orangutanu mammītes. Tomēr dabas pētnieki parka teritorijā ievēroja ne tikai orangutanus, bet arī Sumatras ziloni, Sumatras degunradzi, dūmakaino vai mākoņleopardu, Sumatras tīģeri un citas gandrīz izzudušas zvēru sugas. 

Mūsdienās apmeklējot Gunung Leuser parku pārņem divējādas izjūtas. No vienas puses es priecājos, ka katru gadu interese par šo vietu un par savvaļas zvēriem arvien pieaug, tomēr bažīgi raugos uz tiem vakarieropiešiem, kuri "noprecot" kādu vietējo daiļavu (jo tikai tā var iegūt atļauju iegādāties zemi Sumatrā), būvē ierastos viesu namus un viesnīcas, izjaucot ierasto ciematu ikdienu. Tam līdzi nāk arī ceļotāju pieprasītie suvenīru veikaliņi un bāri, bez kuriem te iepriekš lieliski iztika.

Vieni no dzirdamākajiem mērkaķu pārstāvjiem ir Thomas leaf mērkaķi, kas mīt tikai Sumatrā. Pārsvarā tie mitinās baros, kurā ir vismaz 20 sugas pārstāvji. Ir tik interesanti vērot šo mērkaķu melanholiski filosofisko sejas izteikksmi, kad tas lēni un nesteidzīgi mizo tikko iegūto banānu, ļaujoties fotografeties uz nebēdu. 

Lielākoties pie džungļu viesnīcas ir dzirdamas tieši šo mērkaņu čalas un savstarpējā sasaukšanās. Un mitinoties tik tuvu neizprotamajai džungļu pasaulei, nākas saklausīt un ieklausīties vērīgāk nezināmajās skaņās. Izrādās, nelielie gekoniņi klusi, bet sadzirdami klakšķina. Un to mitināšanās istabiņās tiek uzskatīta par laimes vēstnesi. Kā nekā tieši viņi ir tie, kas tiek galā ar sīkiem kukaiņiem - skudrām, vabolēm un visādiem kāpuriem, kas mums, ceļotājiem, nu ļoti netīk. 

Thomas leaf mērkaķi no cilvēkiem nebaidās, bet ir piesardzīgi. Tie labprāt gaida kādu našķi, bet ir ļoti uzmanīgi. Ja arī tiem piedāvājam kādu banānu, tas netiek negausīgi notiesāts, bet pacietīgi nolobīts un miza aizmesta projām.

Savas pievilcīgās ārienes un jaukā rakstura dēļ malu mednieki ir mēģinājuši tos tvarstīt un pārdod kā mīļus mājdzīvniekus. Bet diemžēl, Tomas leaf mērkaķi ir sabiedriskas būtnes, kas nespēj izdzīvot ārpus ierastās Sumatras džungļu vides un saviem sugas brāļiem. Tāpēc priecāsimies par tiem vidē, kur viņi jūtas vislabāk un neaizmirsīsim, ka esam atnākuši pie viņiem viesos. 

 Apmeklējot Gunung Leuser Nacionālo parku, reti kurš cer sastapties aci pret aci ar Sumatras tīģeri vai leopardu. Galvenokārt meklējam orangutanus. "Orang utan" tulkojumā nozīmē "meža persona" jeb persona, kas dzīvo mežā. Ar vārdu "orang" gan indonēziešu, gan malajiešu valodā apzīmē "personu." Piemēram "orang asli" - vietējā persona, kuru parasti mēs tulkojam kā pirmiedzīvotājs jeb vietējais. 

Un mežā orangutani tik tiešām mīt. Pārsteigums, ka tie vij ligzdas. Ne gluži kā putni, bet tomēr. Katru dienu viena vai divas ligzdas. Vienā tiek pārlaista nakts, bet otra domāta diendusai. Kad jautājām orangutanu novērotājiem, cik ilgs laiks ir nepieciešams šādas ligzdas izveidei, atbilde bija - dažas minūtes. 

Parkā veiksmīgi darbojas 1971.gadā uzsāktā orangutanu rehabilitācijas programma. Tad, kad dabas pētnieki uzskata, ka kāds nebrīvē audzis orangutans ir gatavs atgriezties savvaļā, to atved uz Gunung Leuser parka pievārti. Te pakāpeniski to pieradina meklēt pašam sev iztiku. Tomēr ne vienmēr viss noteik tā kā paredzēts un ir nepieciešama cilvēku palīdzība. Tādēļ ir izveidotas tā dēvētās barošanas platformas, kur divreiz dienā noteiktos laikos nāk parka uzraugi un piedāvā dažādus našķus - augļus un arī pienu. Lai gan piena maisījums nav ierasta orangutanu maltītes sastāvdaļa, tā ļoti ir nepieciešama jaunajām māmiņām, kas vēl baro mazos orangutanus ar savu pienu.

Lai rehabilitācijas process noritētu veiksmīgi un orangutani tik tiešām spētu savvaļā izdzīvot bez cilvēku palīdzības, tad platformas atrašanās vieta tiek mainīta, lai orangutani nepierod, ka vienā un tajā pašā vietā vienmēr būs barība. Tomēr lielākoties platformas tuvumā uzturās vairākas mammītes, kam cilvēku palīdzība ir ļoti svarīga. Savukārt orangutanu mačo jeb kā vietējiem patīk teikt - kazanovas, tikai pa retam parādās platformas tuvumā. 

Orangutani nav bara dzīvnieki, kas kā mērkaķi mitinās baros. Tie daudz labāk jūtas vienatnē apcerot savas dzīves realitāti.

Tomēr, ne jau gluži pie viesnīcas sliekšņa ir iespējams skatīt šos vienpašus vaigā. Ir jādodas džungļos. Ja arī tas izklausās gauži vienkārši, tad jāņem vērā ir gaisa temperatūra (vismaz +30) un lielais gaisa mitrums. Tas būtiski samazina mūsu tempu un dažreiz arī ceļotāju entuziasmu. 

Kad pēc 40 minūšu gara pārgājiena pa Sumatras džungļiem (jeb - saunu), ieraugi orangutanu turpat deguna galā, gandarījums ir vārdos neaprakstāms. Te nav nekādi žogi vai ierobežojumi. ir tikai džungļi un orangutani. Te gan jāsaka, ka mūsu skaļā sajūsma ir tā, kas nereti aizbiedē šos vientulību mīlošos dzīvniekus, bet, ja mēs izturamies klusi, gluži kā rātni viesi, kas ieradušies ar cienastu, tad balvā saņemam emociju buķeti un fantastiskas bildes.

Jāsaka, ka orangutaniem nevajadzētu dot latviskos našķus - cepumus, riekstus vai Laimas konfektes. Parasti vietējie pavadoņi paši ir sarūpējuši visu nepieciešamo cienastam.

Kad pirmais pārsteigums ir rimis, mēs kļūstam arvien pārdrošāki. Šķiet, ka varam pat pakasīt aiz auss pinkaini-pūkainajam dzīvniekam. Tomēr vietējie pavadoņi uzreiz mūs apsauc. Mēs esam tikai viesi skarbajā džungļu pasaulē, kur vien retais no mums varētu izdzīvot. 

Diemžēl ne visi ceļotāji uztver nopietni manu vai parka uzraugu brīdinājumu un aizliegumu par uzturēšanos parka teritorijā bez saskaņošanas ar parka vadību. Tā vien šķiet, ka nekas jau traks ar mani nenotiks, ja pastaigāšu turpat netālu no viesnīcas. Diemžēl šādas pastaigas var beigties visai nelāgi. Tāpēc vakaros labāk klīst pa ierasto suvenīru gatvi un pakomunicēt ar vietējiem.

Pēc vairāku stundu pastaigas pa džungļiem, mēs kāri raugāmies turpat esošās krāčainās Bohorokas upes virzienā. Peldēties te gan būtu neprāts, bet izbraukt ar improvizētu plostu gan. Viņi to skaļi dēvē par raftingu. Patiesībā tās ir vairākas kopā sasaitētas riepu kameras. Un šāda raftinga priekšgalā un aizmugurē parasti sēž "stūrmaņi," kamēr mēs -  nogurušie dabas pētnieki varam izbaudīt veldzējošo Bohorokas upi.

Šādi vairāku kilometru garumā plostojot, nonākam līdz mūsu viesnīcai, kur upe ir izveidojusi nelielu līcīti. Te nu gan ir īstā vieta peldei. parasti gan peldkostīms netiek meklēts un upē metamies tādi kādi esam - noguruši un iesvīduši, bet laimīgi un gandarīti.

 Gatavojoties pagājušā gada Impro ceļotāju klubiņam par Sumatru, you tube atradu nelielu video, kur redzams, kā orangutans neļauj šķērsot Bohorokas upi ceļotājiem, kas dodas uz orangutanu barošanas platformu. Savulaik šī laiva bija vienīgais veids kā nokļūt līdz platformai.  Šobrīd ir izbūvēti vairāki trošu tiltiņi, bet pašu upi šķērsojam palielā gumijas laivā. Bet video redzamā koka laiviņa vēl arvien atrodas turpat upes krastā.

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Viena no Indonēzijas 17 508 salām - Sumatra

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Viena no Indonēzijas 17 508 salām - Sumatra

Lai gan Indonēzijas vārds daudziem saistās ar neskaitāmām salām, vulkāniem un kanibāliem, lielākā daļa ceļotāju parasti izvēlas pavadīt laisku atpūtu tūrisma industrijas atstrādātajā Bali salā. Un, kad mēģinu aizvilināt uz Sumatru, tad atskan ierasta atbilde: "Es taču jau esmu bijis Indonēzijā un otreiz uz vienu un to pašu valsti vairs nevēlos braukt." Šāda atbilde man liek saspuroties un teikt, ka Sumatra nav gluži tas pats, kas Bali, Komodo salas vai Javas sala. Kas tad īsti tur ir tāds, kas man katru gadu uz šo salu liek atgriezties?

Pirmā ierašanās Sumatrā

Pirmo reizi Sumatrā viesojos 2010.gadā. Un kā izrādījās, mēs bijām pirmā latviešu ceļotāju grupa, kas vēlējās apceļot Ziemeļsumatru. Te gan taisnības labad jāpiebilst, nebijām gan gluži pirmie latvieši, kas klīduši pa Sumatras ārēm, bet gan pirmā ceļotāju grupa, kas izmēģināja jaunu maršrutu. Un tas izrādījās gana veiksmīgs! Jau iznākot no lidostas ēkas, mūs pārsteidza sagaidītāju grupa ar Tūrisma ministru priekšgalā, jo Ziemeļsumatras reģions kopš 2004.gada aktīvi ir iesaistījies dažādos reģionālā tūrisma veicinošos projektos. Un te nu mēs, latvieši esam ieradušies pašā laikā!

Ja viss būtu bijis tik vienkārši. Man piedejoja klāt vairākas vietējos tautas tērpos ģērbtas daiļavas un vienai no meitenēm daudzo bļodiņu vietā bija skaista lādīte, kurai iekšā glīti sakārtotas beteļpamas lapas un kāds balts pulverītis... Nez ko man bija ar to darīt? Manu apjukumu gan mazināja Sumatras gide Vidži, kas lietišķi noteica - vispār jau Tev vajadzētu to pulverīti ielocīt lapiņā un sakošļāt, bet Tu vari to ielikt kabatā. Ministram ar to pietika. Pēc oficiālās sagaidītājdejas tikpat oficiāli bildējāmies gan vietējam laikrakstam, gan  pašu foto kolekcijai.

Augļu un dārzeņu tirgus pārsteidz ar
savām krāsām un košumu. Te ikviens
var atrast ko savai garšas gaumei

Un šobrīd man ir iespēja salīdzināt kā mainījusies Sumatra šo gadu gaitā. Un tā tik tiešām ir mainījusies. Kaut gan patiesāk būtu teikt, ka mēs, ceļotāji, esam tie, kas mainījuši šo pasaulē 6.lielāko salu. Jau kopš Marko Polo kuģi te garāmbraucot piestāja, plašākai pasaulei kļuva zināms par šo salu. Kaut arī lielākā daļa tā laika informācijas bija diezgan pārspīlēta un neadekvāta. Pat mūsdienās var spriest par augsti attīstītiem sabiedrības modeļiem nevis par mežoņiem kanibāliem. Arī salas nosaukums "Sumatra" saistās tikai ar kolonizācijas laikmetu. Senajās kartēs var atrast vienīgi salu, kuru dēvēja par Swarnabhumi (zelta zeme), 13.gs arābu kartēs tā tika dēvēta par Lamri vai Lamuri. Kur radies Sumatras vārds? Kā izrādījās, šajā salā 14.gs daudzo nelielo sultanātu vidū izveidojās varena un salā dominējoša Samudras karaliste. Un, ja kāds tirgotājs vai ceļotājs vēlējās noslēgt kādu darījumu, tad noteikti tas bija jāsaskaņo ar Samudras valnieku vai tā padomdevējiem. Un, protams, baltais cilvēks visu vienkāršo un pārviedo pa savam un laika gaitā Samudra pārtapa ar Sumatru. 

Diezgan dīvaina ir mūsdienās pieejamā informācija par Sumatras iedzīvotājiem. Tās ir cilti! Kādu dēvē par kanibālcilti, kādu par matriarhālu, bet tomēr - cilti! Bet tie, kas aizceļo līdz Sumatrai, neredz nedz atpalikušas tautas, nedz brutālu nabadzību. Un latvietis jūtas pievilts! Kā tas var būt - ciltis, bet dzīvo labāk par mani? Cilts - bet ir izglītotāki tās pārstāvji par vidējo latvieti? Un to nu gan ir grūti pieņemt.

Attēlā pa kreisi Minangkabau karaliskās ēkas kopija (oriģināls pāris gadus atpakaļ nodega), kurā šobrīd ir izveidots muzejs. Attēlā pa labi - īstena Minangabau tradicionālā dzīvojamā ēka, kurā vienkopus dzīvoja apmēram astoņas ģimenes

Savos ceļojumos esmu novērojusi, ka latviešu ceļotājs labi jūtas, ja apkārt redz netīrību un atpalicību. Tad viņa dvēsele atplaukst un viņš kabatā meklē kādu Laimas bonbongu, ar kuru priecēt kādu dzīves pabērnu. Bet tiklīdz nonāk vidē, kas ir daudz pieticīgāka, bet tai pat laikā attīstītāka un laimīgāka, tad latvietis meklē kādu attaisnojumu (labākā gadījumā) vai uzņem savu ierasto kritizēšanas meldiņu. Un, mēs kā "dziedātājtauta", to protam izcili!

Bet atgriežos Sumatrā. Vispirms jau jāsaka, ka te dzīvo daudz un dažādas tautas, kuru sabiedrības modeļi pašos pamatos ir ļoti dažādi un atšķirīgi. Piemēram Minankabau tauta. Te pastāv un dominē matriarhāls sabiedrības modelis. Vai tas nozīmē, ka sievietēm ir galvenā teikšana vienmēr un visur? Laikam jau nē. Bet vēsturiski tā nu ir gadījies, ka vīri ir mūždien aizņemti - iekarojot jaunas teritorijas, "bīdod" savu biznesu, plosoties pa sociālajiem tīkliem, nu nav takš laika, ko veltīt ikdienas mājas darbiem.

Lai gan vienkāršās sākumskolas klases nav aprīkotas ar datoriem
un citām civilizācijas piedāvātajām palīgierīcēm, skolēni ir gana
centīgi un patriotiski, jo mums par godu nodziedātā Indonēzijas
himna skanēja patiesi iedvesmojoši 

Un Minangkabau sievas nebūt neskumst. Viņas ļauj izpausties saviem kungiem, pa to laiku prātīgi apdarot mājas darbus un nosakot toni saimniecībā. Visi ir apmierināti un miers mājā! 

Un atkal te nav ne miņas no atpalicības. Gluži otrādi - īpaša uzmanība tiek pievērsta zēnu, jauniešu un vīriešu izglītībai. Jāpiebilst, ka atšķirībā no mazskaitlīgās latviešu cilts, kur obligātā izglītība ir 9 klases, Sumatrā obligāta ir 12 gadu izglītības programmas apgūšana. Tādēļ nav brīnums, ka vadošos amatos gan Sumatras, gan Indonēzijas mērogā, pie teikšanas ir tieši Minangkabau vīrieši. Sievas valda mājās, bet vīri, sīku mājas problēmu netraucēti, valstī kopumā.

Tradicionālais Ziemeļsumatras arhitektūras stils ir diezgan līdzīgs. Tās ir ēkas, kuru māju jumti ir saspicēti, gluži kā buļļa ragi. Arī šeit ir gana daudz versiju, kāpēc tas ir tieši tā?

Dokan ciematā ir atlikušas tikai dažas mājas, kuras būvētas
ievērojot tradicionālo stilu. Paviesojāmies vienā no
šādāmmājām. Mūs sagaidīja mājas vecākie iemītnieki

Praktiski - loģiskā pieeja pauž viedokli, ka šādas konstrukcijas ir zemestrīču izturīgas, kā arī biežo lietavu laikā, no māju jumtiem "pareizā leņķī" notek lietus ūdens. Otra versija ir par buļļu ragiem kā varenības un spēka simbolu. Tad, kad mainījās valdnieki, tad pavalstnieki jaunajam karalim par godu dāvināja bulli ar visvarenākajiem ragiem. Jo lielāki ragi, jo varenāks valdnieks. Minangkabau gadījumā ir vēl kāda leģenda par to, kā divi brāļi savulaik nevarēja sadalīt teritoriju. Brāļu padomdevēji neļāva radiniekiem savstarpēji "izvicināt zobenus," bet nolēma, ka viņu vietā jācīnās ir buļļiem. Viens brālis dūšigi audzēja, baroja, dresēja varen-niknu bulli. Otrs - nepievērsa nekādu lielo uzmanību gaidāmajai cīņai. Kad noteiktā cīņu diena pienāca, tad varenajam bullim kā pretinieks tika izvēlēts neliels bullēns (ar uzspicētiem radziņiem). Lielais varenais cīņai sagatavotais bullis, ieraugot sīci, pat neuzskatīja par vajadzīgu tam pievērsties, bet mazais bullēns, saskatījis tik varenu vērsi, iedomājās, ka tā varētu būt viņa mamma, un droši devās meklēt kādu piena lāsi ierastajā vietā. Meklēdams pienu, tas naski cilāja savu galvu un asie ragi pamatīgi sadurstīja varenā buļļa vēderu, kā rezultātā cīņa bez cīņas tika uzvarēta, jo kaujai sagatavotais bullis no savainojumiem mira. Iespējams, tādēļ Minangkabau tauta vēl joprojām būvē ēkas buļļu ragu formā, jo uzvar ne jau stiprākais, bet gan gudrākais.

Šādās nelielās akmens skulptūrās batakuprāt iemiesojas viņu
senču gari, kas allaž ir gatavi aizsargāt savu klanu jeb margu.
Bataki labprāt un diezgan bieži lūdz tiem kādu padomu,
kas netiek liegts

Bet mums, baltajiem cilvēkiem, nez kāpēc ienāk prātā mācīt dzīvot citus. Tobas ezera bataki ātri tika galā ar šādiem gudriniekiem. Tie vienkārši tos apēda! Pēdējais (fiksētais!) kanibālisma gadījums reģistrēts 1834.gadā, kad divi amerikāņu baptisti te ieradās ar kārtējo "pareizās dzīves" mācību. Taisnības labad jāsaka, ka kanibālisms, kaut arī tas vairāk nozīmē - rituālo kanibālismu, ar likumu tika aizliegts 1890.gadā. Bet kā kanibālu ciltis kļuva par kristiešiem? Te paldies ir jāsaka kādam vācu dakterim - misionāram. 19.gs līdz ar kolonizatoru naudas un varas kāri līdzi tika atnestas arī neskaitāmas un bataku ciltīm nezināmas kaites. Ar šīm slimībām diemžēl vietējie šamaņi jeb datu neprata cīnīties. Talkā nāca Dr.Ludvigs fon Novensens. Savu viedokli neuzspiežot, viņš iemantoja vietējo šamaņu uzticību. Iemācījās Tobas bataku valodu un pēc kāda laika, pārtulkoja arī bībeli bataku valodā. Un tādējādi bataki lielākoties mūsdienās ir kristieši, kas pats par sevi jau ir unikāls fakts Indonēzijas mērogā, kas ir viena no lielākajām musulmaņu valstīm pasaulē.

Prieks, ka neraugoties uz rasinošajām debesīm, latviešu ceļotāji labprāt devās
rīsu stādīšanas talkā. Te gan bija nepieciešama neliela apmācība. Kā
izrādījās, rīsu stādiņi nav jāizpiķē pa vienam, bet gan pa trim kopā

Šai reizei par Sumatru viss. Tomēr vēl neatvados no Sumatras. Ir vēl jāuzkāpj kūpoša vulkāna virsotnē un jāizbrien kāda džungļu taka, bet tas nākamreiz.