Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Laiks nav nauda, laiks ir mana dzīve

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai t...

Laiks nav nauda, laiks ir mana dzīve

 

Šoreiz esmu atgriezusies no Amerikas mežonīgajiem rietumiem, kas nav mežonīgi vēsturiski – kovbojiskajā izpratnē, bet gan mežonīgās civilizācijas izpratnē. Izskatās, ka sociālajā antropoloģijā drīz būs jāievieš tieši šāds apzīmējums, lai norādītu konkrētu laika posmu mūsdienu Amerikas dzīvē. Neviens nebrīnās par terminu „akmens laikmets” vai „dzelzs laikmets, ” un drīz arī apradīs ar „mežonīgās civilizācijas” jēdzienu.

Tas, kas tiešām pozitīvi pārsteidz šajā pasaules nostūrī t.i. ASV rietumos – ir plašums un vēriens, ar kādu Māte Daba ir veidojusi šīs zemes reljefu. Brīžiem pat prātam netverami skati ir rokas stiepiena attālumā. Tūkstoš metrus dziļie kanjoni, tūkstošmetrīgās kalnu virsotnes, plašie tuksneši, kas nebūt nav tik tuksnesīgi. Bet šoreiz nedaudz par tiem, kas mūsdienās apdzīvo šo unikālo vietu un laika izjūtu.

Vispirms jau sākšu ar indiāņiem. Lai gan ASV rietumos dzīvo vairākas indiāņu tautas, mēs vairāk saskārāmies ar navaho tautu, kuri kopskaitā ir nedaudz vairāk kā 300 000. Bet diemžēl šobrīd liela daļa to tik vien zina, kā izmantot amerikāņu šī brīža vainas apziņu. Tas nozīmē, ka amerikāņi dod naudu, lai aizmālētu savu (tieši tā – savu amerikāņu) sirdsapziņu. Šobrīd indiāņiem ir gan sava valdība ar prezidentu Džo Širliju priekšgalā, gan pieejama izglītība (savā dzimtajā valodā), pat augstākā. Kur lielākai daļai amerikāņu jauniešiem ir jāmaksā, bet indiānis, ja vien var pierādīt, ka viņš tik tiešām ir indiānis, gandrīz vienmēr var saņemt stipendiju. Diemžēl reālā situācija – lielākā daļa knapi pabeidz pamatskolu un runa tikai savā dzimtajā valodā. Ja mums šobrīd teiks, kāds teiks, ka nevar atrast labi apmaksātu darbu Latvijā, jo neprot latviešu valodu, tad mūs tas nemaz neizbrīnīs, drīzāk raisīs sašutumu, kā cilvēks, kas dzimis un visu mūžu pavadījis

Latvijā, neprot šo valodu. Bet indiānim nav nepieciešama angļu valoda. Viņam maksā noteiktu izdzīvošanas minimumu, pārējo viņš saņem no tūristiem un viss. Nedaudz skumji. Zinu, ka daudzi teiks – pret viņiem savulaik izturējās tik nežēlīgi un ļauni. Bet parādiet man kaut vienu mazu tautu, kura gadsimtiem nav tikusi apspiesta, laupīta un lielvaru plēsta? Tādas nav! Un katra paša ziņā ir nodot tālākajām paaudzēm savu vēsturisko sāpi un raudzīties nākotnē vai nogrimt sāpīga aizvainojuma muklājā. Un indiāņi grimst – alkoholā un bezdarbībā. Diemžēl nenofotografēju nevienu indiāni, jo mana roka necēlās, lai dokumentētu ko tādu. Protams, ka es negaidīju, ka pāri prērijai jās Gojko Mitičs, aizstāvot ikvienu indiāņu pabērnu, bet ieraudzīt kaut ko vairāk kā indiāņu tradicionālo, bet civilizācijas notrulināto sapņu ķērāju, nevarēju. Atsevišķās vietās varēja gan iegādāties indiāņu podniecības izstrādājumus, kas gatavoti Ķīnā, bet neredzēju nevienu indiāni tradicionālajā navaho apģērbā, vien nošļukušās džinsu bikšelēs. Gribējās vien iesaukties (es to pieminēju mūsu gidam) – lepojieties ar to, ka esat indiāņi, atjaunojiet kopā sanākšanas tradīcijas, nevis gļēvi slēpjaties kanjonos, truli nodzerot savu sāpi.

Pārsteidzoši, cik pārcilvēcīga uzņēmība bija nepieciešama tiem baltajiem, kas 1800-ajos gados ieradās mežonīgajos rietumos. Es šeit noteikti nerunāju par tā dēvētajiem misionāriem un Kristus vārdā – laupītājiem. Bet, par tiem dumpiniekiem, kas uzdrošinājās nostāties pret Veco pasauli. Diemžēl Amerikai šo cilvēku vārdi un atstātais kultūrmantojums nešķiet svarīgs. Bet te būtu, ko rādīt un varētu, pat ar amerikānisku vērienu, pelnīt naudu. Viņus izbrīna gan franču, gan latviešu ceļotāju milzīgā interese par vēsturisko 66 ceļu. Vai tiešām ceļš var būt simbols? Tas taču ir tikai vecs ceļš. Izmantojot 66 ceļu nebūt netiek tik ātri uz priekšu, labāks, taisnāks un ātrāks ir turpat blakus esošais 40 autobānis. Bet tieši ap 66 ceļu ir sajūtama amerikāniskā (labā nozīmē) atmosfēra. Daudzi ciematiņi un pilsētas izmira un kļuva par tā dēvētajā spoku pilsētām, tomēr arī šeit ir izņēmumi. Arī te var atrast atsevišķas pilsētas, kuras pateicoties uzņēmīgiem un garā stipriem cilvēkiem, turpina pastāvēt. Piemēram – Seligmana, kur tikai pateicoties pilsētas bārddzinim Eindželam un viņa pacietīgajai austriešu izcelsmes sieviņai Vilmai, pilsēta vēl joprojām eksistē. Un paši amerikāņi nevar saprast, kāpēc tik daudz ārzemnieku piestāj te nodzīt bārdu, ja to var izdarīt daudz ātrāk mājās ar daudz mūsdienīgākām ierīcēm nekā ar 40 gadus veco bārdas nazi. Tātad arī viens IR karotājs. Un tādas unikālas vietas Amerikā ir! Tikai nepaskriet tām garām!

Las Vegasas Venērai jaunas silikona krūtis!

Nonākot Las Vegasas vai Holivudas gaisotnē, atkal jāaizdomājas. Un šoreiz par ākstiem pasaules kultūrā un mūsdienu ikdienā. Nez kāpēc es atminos Fransuā Rablē „Gargantiju un Pantagrielu,” jo nopietni apkārt esošo uztver nevar un pat nedrīkst. Diemžēl spriežot pēc masu mediju sniegtās informācijas, daudzi jaunieši, kas dzimuši un auguši rableziāniski amerikāniskā vidē, neprot atšķirt realitāti no fantāzijas. Bet redzot to, kas notiek Las Vegasā vai Holivudā, diez vai var ko jauniešiem pārmest. Esot Las Vegasā, biju apņēmības pilna „notriekt” spēļu automātos kādus 10 vai 20 dolārus. Bet tomēr to neizdarīju. Nevis tādēļ, ka mana morālā stāja vai skopums to neļāva, bet skatoties uz to primātisko kloķa raustīšanu (ar baisi nospeķotām rokām, kas tikko no turzas pagrābušas sauju frī kartupeļus) un milzu burgeri rokās, man sametās nelabi. Zinu, ka daudzi iebildīs, ka pastāv smalki kazino, eleganti spēļu automāti, bet mana azartiskā vēlēšanās jau bija zudusi. Ar šausmām domāju, kā cilvēkiem tiek skalotas smadzenes, lai tās pieņemtu, ka laiks, ko pavadām pie spēļu automāta vai kazino kāršu galda, ir unikāla pieredze un vērtība, un smalka atpūta. Un atkal aizdomājos par laiku. Manas dzīves laiku. Vai tas tiešām slēpjas spēļu automātā?

Arī elegances un smalkuma izpratne mums, vakareiropiešiem, ir ļoti atšķirīga. Burkā kundzes sindroms Amerikā ir manāms ik sekundi. Tikai Amerikā ir iespējams ieturēt smalkas vakariņas no unikāliem porcelāna traukiem un dzert šampanieti no Bohēmijas kristāla glāzēm, skatīties uz četrsimtgadīgiem gobelēniem pie sienas un papīra salvetēm un plastmasas kečupa pudeli uz galda! Varu pat iztēlotie Mārtiņa Rītiņa sejas izteiksmi, kad amerikānis ar entuziasmā piepūstiem vaigiem izspiež kečupu no plastmasas pudeles, lai „”pastiprinātu” tikko gatavotās maltītes garšu. Skumji arī paliek, kad vēloties rīta agrumā izbaudīt San Francisko gaisotni, tu redzi, ka visi sapucējušies darba kostīmiņos steidz uz darbu ar vienreizējām kafijas glāzēm rokās. Saprotu, ka jāsteidzas uz darbu naudu pelnīt. Un te gribētos oponēt vispārpieņemtajai aksiomai – laiks ir nauda. Laiks NAV nauda. Laiks ir tieši tev atvēlētais dzīves sprīdis šajā pasaulē. Cik nožēlojami dzīvot pasaulē, kur nav iespējams kopā ar saviem mīļajiem izdzert rīta kafijas/tējas tasi. Tas nekas, ka tavas kafijas krūzes osiņa nokrita, kas mazie bērni mēģināja paši mazgāt traukus, lai iepriecinātu mammīti. Bet tā ir tava krūze, īpaši tev gatavota kafija un tavs laiks. Galvenais neizniekot laiku, kas mums dots.

 

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Jānis Klīdzējs "Cilvēka bērns"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...

Jānis Klīdzējs "Cilvēka bērns"

 

Jau atkal ceļā es... Šoreiz uz Amerikas tā dēvētajiem mežonīgajiem rietumiem. Un neizpaliek arī ierastā grāmatu plaukta apgaita, kurā smelties ieskaņu braucienam. Šoreiz apstājos pie Jāņa Klīdzēja, jo nez kāpēc atmiņā ir palikuši vietvārdi – Napas ieleja, Kalifornijas vīns un „Cilvēka bērns”...

Par Amerikas mežonīgumu citreiz, bet Jāņa Klīdzēja grāmatu „Cilvēka bērns” izlasīju jau neilgajā lidojumā no Rīgas uz Stambulu. Pāršķīru grāmatas pēdējo lapas pusi, aizvēru to ciet un aizdomājos. Vienkārši, patiesi un no sirds. Mēs lasām dažādas ļoti gudras grāmatas, filozofējam par dzīves jēgu un kāds pat vēl pamanās to meklēt. Analizējam Kjerkagoru, Sartru vai Kamī. Spriedelējam par lietām, par kurām mums nav pat ne mazākās nojausmas, sagramstam visvisādas pasaules gudrības, bet te, alkoholiķis – muzikants Izidors Akmins vienā elpas vilcienā pasaka visu. Un to spēj saprast pat septiņus gadus vecs bērns!

Protams, ka te lieki meklēt zinātniskas eksistenciālisma frāzes, kurās ietērpt determinismu. Vai cilvēks vispār var tam pretoties? Un kā to spēj izdarīt septiņus gadus vecs bērns? Cik bieži mēs, pieaugušie, aizsākam kādu domu un neizdomājam to līdz galam. Varbūt tieši izdomājot to, varam ietekmēt šķietami neietekmējamo, nu vismaz paredzēt savas rīcības sekas. Pieļauju, ka Jāņa Klīdzēja grāmata „Cilvēka bērns” daudziem šķiet par vienkāršu, jo kāds gan nieks ir saprast mazu bērnu – iedevi sauju bonbongu, košu cepurīti un viss. Jo kāda gan nozīme ir kā jūtas mazs bērns. Tikai šis bērns arī reiz izaugs liels. Un vai viņa dvēsele jutīsies saraustīta lupatu lēveros vai kā „aizsieta varavīksnes galā?”

Boņs nav nekāds traģiskais varonis vai mūžīgais cietējs, bet cīnītājs. Šobrīd jau gan modē ir kladzināt par savu grūto bērnību un dažādās bērnības traumām, tādējādi meklējot attaisnojumu savai rīcībai. Ne velti mums ir sakāmvārds – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Un, ja neizdodas vienreiz, tad nevis mest plinti krūmos, bet mest izaicinājumu vezumam. Bet kāpēc cīnīties, ja vieglāk ir ciest un ļaut sevi žēlot, sūri apraudot savu likteni, pie kura Tu pats noteikti neesi pie vainas. Eksistenciālisma filosofi meklē atbildi uz jautājumu, kā cilvēks kaut ko var izlemt pasaulē, kuru ar prātu nevar izprast. Boņs to zina.

Bieži vien Jānim Klīdzējam pārmet pārāk romantizēto Latgales lauku dzīvi. Jo pēc kritiķu domām, pietrūkst bēres (grāmatā ir minētas tikai kāzas vien), iztrūkst smagie dzīves apstākļi laukos, Boņa ģimenē viss esot tik pareizi, nav pat neviena alkoholiķa... Tikai paši kritizētāji piemirst, ka autors pasauli redz Boņa acīm t.i. caur septiņgadīga bērna dvēseles prizmu. Viss ir saulaini jauki, gluži kā Kalifornijas Napas ielejā, kur autors pavadīja mūža nogali un kur šobrīd atrodos es. Bet vai grāmata tādēļ automātiski ir ierindojama bērnu grāmatu plauktā? Tie, kas atbild apstiprinoši, var pat nemēģināt ieskaidrot man, ka izprot Sartra atziņu, ka cilvēks ir notiesāts brīvībai un tādēļ ir atbildīgs par savu rīcību.

Cilvēka bērns ir cilvēka sākotnējais uzstādījums. Tas nozīmē, ka viņš ir tikai ceļā uz savu nākotni. Vispirms ir dzīves subjektīvā iecere (pat, ja tā tiek izteikta caur bērna domām). Nekas pirms šīs ieceres nevar pastāvēt. Tieši tādēļ mums, pieaugušajiem, jāiemācās izdomāt domu līdz galam. Jo pateicoties šai domai, mēs paši veidosim savu eksistenci, izvairoties no determinisma, nolemtības. Svarīgi ir tas, kas notiek šobrīd, pirms nākotnes. Un, ja pati esamība (domas izdomāšana līdz galam) pastāv pirms būtības (domas materializēšanos), tad mēs esam atbildīgi par savu esamību. Un izdomājot domu līdz galam, Boņuks izvēlas būt cilvēka bērns. Bet vai to var teikt katrs, kas izlasījis šo darbu?

Filma „Cilvēka bērns” ir salīdzinoši vienkāršots grāmatas pārstāsts, tāpēc vispirms gan iesaku izlasīt oriģināldarbu un tad skatīt filmu, kas parādījās uz ekrāniem 1991.gadā. Te gan vietā būtu uzslavēt filmas latgaliešu valodu. Šī iemesla dēļ vien ir vērts noskatīties filmu. Nedomāju, ka 1991.gadā Latvija bija gatava J.Streiča filmas valodai. Varbūt pamēģināt vēlreiz to noskatīties?

Fragmenti no Jāņa Klīdzēja grāmatas "Cilvēka bērns"

Tu, puis, man sāc patikt arvien vairāk... Redzu, ka tev nav tā sausā dvēsele, tev ir tā dvēsele, kuras iesākums aizsiets pie varavīksnes, bet, uz kuru pusi skries tās dzīves gājiens, to tikai tas, kas debesīs, zina. Tu vēl maz ko zini, Boņ, no visa tā, kā iet cilvēka dzīvošanā, bet skatos, ka tu jau esi sācis zināt un sajust savu daļu no tā, kā ir, kad tava dvēsele sāk smilkstēt, sūrkstēt, degt, mērcēties, sālīties un atkal degt un smilkstēt no jauna...

Zinu, kas iznāk no tādas dvēseles smilkstēšanas. Tu sāc celt dūres pret cilvēkiem, pret skaisto zemi un debesīm, pat pret pašu Dievu. Bet, jo vairāk tu sacel pret visiem savas dūres, jo vairāk tu redzi, ka visu to esi sācis mīlēt vēl trakāk nekā agrāk. Tad tava dvēsele sāk smilkstēt no tādas negantas mīlestības. Tam nekad nav nekāda gala, ne tev pašam kāda miera. Tad tev pamazām sāk izkalst tavas asinis. Tev kalst ārā tavas asinis un pat reizēm naktīs sāp, it kā ar kausētām oglēm pielietas...

Redzi, Boņ, ja tu būtu, tā pasacīt, govs bērns, tev dzīvē būtu vieglāk – tu gremotu zāli, dotu pienu – un tas viss. Ja tu būtu zirga bērns, arī tad tev būtu vieglāk. Kad tu izaugtu liels, rautu savu saimnieku pa kāzām un nemaz nedomātu, vai tie, kas sēž tavā lineikā, smejas vai raud. Ja tu būtu cūkas bērns, tev pat nevajadzētu paskatīties uz augšu, vai tur vispār spīd saule vai mirdz zvaigznes naktī, vai arī lietus ir pakāris varavīksni pār mežiem un ezeriem. Tu tikai raktu savu saknīti no zemes, un, kad vēders būtu pilns, tu to pakasītu ar kāju un apgultos, kur vairāk dubļu un slapjuma... Tā tas būtu.

Tu redzi, kā ir, ja kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas pašam ar savu sirdi. Citu reizi tā sāk zviegt kā zirgs, un ko vari tu? Nekā! Tu nevari vis viņu piebāzt ar auzām vai zāli un pateikt: esi tagad paēdusi un klusē... nekā. Tu nekad nevari zināt, kas tā ir paēdusi un vai tā visā mūžā kādreiz vispār būs paēdusi. Tad tava sirds sāk prātot – vai tevī būs kaut kas tāds, ar ko tu varētu pabarot citas sirdis? Un atkal tu meklē un tausties, un tikai dzirdi, kā tavas asinis kalst... Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu – vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats te nevari ne zināt, ne saprast... Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām ceļa malā un redzi, ka atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos... To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi – cilvēka bērns...

Boņs klausās un klausās. Kaut ko no Izidora runas viņš saprot, kaut ko arī nesaprot, bet viņam liekas, ka vēl neviens nav tā bēris saujām no savas dvēseles Boņa dvēselē kā šis lielais muzikants Izidors Akmins.

Jāņa Streiča filma "Cilvēka bērns;" 1991.gads

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Japāna sakuras ziedos

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasa...

Japāna sakuras ziedos

Ir grūti, varbūt pat neiespējami piekļūt un kur nu vēl saprast japāņa mentalitāti. Šķiet, ka japānis savu sirdi spēj atvērt vienīgi trauslajam sakuras ziedam. Šo ziedu cildināšana turpinās jau vairāk kā tūkstoš gadu. Viss Japānas pavasara ritms tiek pakļauts šo nelielo ziediņu kaprīzēm. Apmēram 300 dažādas ķiršu šķirnes, kas uzzied gandrīz vienlaicīgi, aicina izbaudīt krāšņu, bet īslaicīgu mirkli. Tieši mirkļa burvība ir tā, kas izmaina skarbo un intraverto japāni.

Hanami jeb sakuras vērošanas un pavasara piknika tradīcijas aizsākušās jau tālajā Heianas periodā (8.gs nogalē). Tajā laikā tā gan bija tikai aristokrātu kaprīze vai kādu tempļa mūku privilēģija, kur pavasaros īpaši izveidotos dārzus klāja sakuras kupenas. Tikai 17.gs hanami kļūst par visas Japānas tradīciju, no kuras nevienu pavasari īstens japānis nav gatavs atkāpties.

Ierasts pusdienlaika skats ir japāņu vīri, kas uzvalkos satupuši zem ziedošajiem sakuras ziediem, pārspriež ko svarīgu (vismaz tā liecina viņu sejas izteiksmes). Nu gluži vai mūsdienu samuraji, kuri pārņemti ar firmas biznesa lietām. Acumirklī pieņemtais lēmums var būt ar gana tālejošām sekām. 

Arī senie samuraji pievienojās sakuras slavināšanas kultam, apcerot iespēju absolūtajā uzticībā savam sjogunam, ziedot dzīvību. Viens mirklis pretnostatīts mūžībai. Jo samuraja dzīve ir tikpat neprognozējama un īsa kā sakuras zieds. Skarbāks ziemeļvējs vai postoša vētra - un skaistais mirklis ir jau pagātne.

Neviens nevar pateikt

kā notvert mirkli.

Haika var.

Gvido Drage

Laiks apstājies.

pieskaras rasas lāsei

                  vēlīns saules stars

Aija Kārkliņa

Spiedīga pēcpusdiena.

Visa dzīve pie miesas

Pielipusi

Gvido Drage

 

Ceļa līkumā

apstājos. līdzās elpo

                    pavasara nakts

Aija Kārkliņa 

Satieku skudru.

Nepamanīts eju tālāk.

Pasaules pārklājas

Gvido Drage

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Takaši Macuoka "Samurajs"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...

Takaši Macuoka "Samurajs"

Atkal ceļā es... (prātā skan nesen dzirdēta melodija). Šoreiz uz Japānu. Protams, arī grāmata domu lidojumam līdz. Šoreiz 2005.gadā izdotā grāmata "Samurajs." Paņēmu to rokās ar zināmu skepsi, jo neesmu pārlieku liela Japāņu literatūras un filosofijas (ja vien var uzskatīt, ka japāņiem vispār tāda ir) cienītāja. Iespējams, pie vainas ir  pabaisi un acīmredzot diezgan tieši tulkojumi, kuros pazūd jekuram literārajam tekstam piemītošais apakšteksts. Bez tā ikviena grāmata ir vienīgi skaistu vārdu savirknējums bez jēgas un nozīmes. Tomēr "Samurajs" patīkami pārsteidza, jo tekstam ir piemērots rietumnieku domāšanas formāts. Varbūt tas ir tādēļ, ka līdz latviešu lasītājiem tas nonācis pastarpināti, kā tulkojums no angļu valodas?

Tā kā mans lidojums uz Tokiju izvērtās piedzīvojumiem bagāts un ļooooti ilgs, tad gluži nemanot jau turpceļā biju gandrīz "piebeigusi" 470 lpp biezo grāmatu. 

Ja man vienā vārdā būtu jāraksturo šī grāmata un par ko tā ir, tad es atbildētu - par satikšanos. Ne tikai par cilvētu satikšanos, bet par divu atšķirīgu pasauļu tikšanos. Kā un vai vispār tās var tikties? Mums, rietumniekiem, šķiet, ka mūsu vērtību sistēma, pasaules uzskats, reliģija ir tā pareizākā un patiesākā. Un ikviens, kas neseko mūsu ierastajai kārtībai, ir jāpārveido. Un paradoksāli, ka nereti pats "pārveidotājs" mainās un sevī "uzsūc" līdz šim noraidīto. Grāmata nav tikai par samurajiem, bet gan par Japānu 19.gs beigās, kad tā bija spiesta atvērt savas ostas svešzemnieku kuģiem un piekāpties to prasībām. Līdz ar to Japānā ieradās virkne misionāri, kas plānoja iegūt drosmīgo samuraju labvēlību, lai tos (tradicionāli reitumnieciski) izmantotu savā labā. 

Takaši Macuoka pretnostata divu pasauļu skaistuma etalonus. Emīliju - sievieti, kas Amerikā tiek uzskatīta par skaistuma iemiesojumu, kas ir spiesta bēgt no pārlieku lielās vīriešu uzmācības un Japānas geišu vārdā - Heiko, kas savukārt ir neskaitāmu japāņu vīriešu neiegūstams sapnis. Un cik savādi, ka amerikāņu skaistule japāņiem šķiet ārkārtīgi neglīta un neveikla. Un caur šo šķietamo Emīlijas neveiklību atklājas Japānas Edo perioda krāsu pustoņi. Līdz galam netiek pateikts nekas. Tas ir gluži kā dzenbudismā, kur pašam ir jāspēj izlobīt jēgu. Pašam ir jasaprot, kas ir kas. Neviens Tavā vietā no nedarīs.

Ne dievi, ne budas, ne senči, ne gari, ne eņģeļi, ne dēmoni nedzīvos tavu dzīvi un nemirs tavā nāvē. Ne iepriekšējas zināšanas, ne ielūkošanās citu cilvēku prātos nenorādīs tev ceļu, kas būs īsteni tavs.

Tas arī ir viss, ko esmu iemācījies.
Pārējais tev jāatklāj tev pašam.
(Fragments no grāmatas)

Tomēr kādu ceļu izvēlēties Japānas samurajiem - uzticību vecajām tradīcijām vai tomēr dod zaļo gaismu visam jaunajam un vienlaikus neatteikties no sentēvu vērtībām. Šķiet, ka arī mūsdienu japāņu jaunatne "skrien pakaļ" visam jaunajam gan tehnikā, gan lupatu (apģērba) ziņā, bet tiklīdz uzzied sakura, tad tā atgriežas pie tradicionālā kimono.

Skaidrs ir viens, ka nedz 19.gs, nedz mūsdienās, lai arī vislabāko nodomu vadīti, neviena sabiedrība, ne arī atsevišķs tās indivīds nevar pastāvēt izolēti no apkārtējās pasaules vai vides. Ir vienkārši jāpaļaujas, ka gadsimtiem uzkrātās vērtības ir tik pamatīgi iesakņojušās, ka tās nespēs iznīdēt nejauši iesējušās nezāles. Un mūsu pašu Raiņa - pastāvēs, kas pārvērtīsies, var attiecināt arī uz Japānas Edo perioda norietu.

Rezumējot - grāmata, kur tiekas austrumi un rietumi, mirklis un mūžība, skaistais un neglītais, drosme un gļēvums, uzticība un nodevība. Vienīgi mīlestībai nav no pretnostatīt. Tā vai nu ir, vai nav. Tai nav svarīgi nedz reliģiskie uzskati, nedz politiskā piederība.

Fragmenti no Takaši Macuokas grāmatas "Samurajs":

... bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka uzticības laikmets tuvojas norietam. „Uzticamība” – nākotnē šis jēdziens nozīmēs uzticību mērķim, principam, idejai nevis vienam cilvēkam un viņa dzimtai. (...) lūk vēl viens svešinieku samaitājošās ietekmes pierādījums!

Japānā ikviena novada ļaudis pieslējās tādai reliģijai, kādu piekopa šī novada dižkungs. Ja dižkungs bija kādas budisma sektas loceklis, tad arī viņa padotie piederēja pie šīs sektas. Ja viņš bija sintoists, tad visi viņa ļaudis bija sintoisti. Jebkuram pavalstniekam turklāt bija brīva vaļa papildus piekopt jebkuru reliģiju, kas viņam patīk. Ticība augstākiem spēkiem bija saistībā ar citu pasauli, kas sjogunam un viņa dižkungiem nerūpēja, viņiem rūpēja vienīgi vara šaipasaulē. Kristietība, šī svešo mācība, jau pēc būtības bija atšķirīga. Nodevība bija tās pamatu pamats.

Ja cilvēks nezina, kas ir bailes, viņš ir nevis drosminieks, bet muļķis. Drosmīgs ir tas, kurš baidās, taču spēj savas bailes pārvarēt. Dažkārt, lai slēptu bailes, samuraji mēdz visādi dižoties, sevišķi agrā jaunībā. Krietnai sievietei pienākas to saprast un piedot. Krietna sieviete vienmēr dara tā, lai samuraja spēks un drosme vairotos. Un nekad viņa nedara tā, lai samuraja spēks un drosme ietu mazumā. 

Gudrie teic, ka prieks un skumjas esot viens. Vai tāpēc, atraduši vienu, mēs neizbēgami atrodam arī otru? Sudzume no Kumo (1861.gads)

„Banzai! Banzai! Banzai!”

„Ko viņi tur kliedz?”

„”Tūkstošiem gadu! Tūkstošiem gadu!” Šī sauciena īstā nozīme ir grūti paskaidrojama. Var teikt, ka tas pauž vislielāko apņēmību, visdziļāko atdevīgumu. To izkliegdams, samurajs apliecina, ka gatavs mainīt mūžību pret vienu mirkli.”

No kaujas, kuras iznākumu izšķir šaušana, nav nekāda prieka. Pat, ja esam uzvarējuši.

 ...(slepenpolicijai) interese par geišām bija saistīta nevis ar izpriecām, bet informācijas vākšanu. Geišas zināja daudz tāda, ko citi nezināja.

Dažs, kurš sevi iedomājās par lielmeistaru šajās lietās, uzskata, ka galvenais ir uzvedība. Protams, tas ir senās Kioto skolas viedoklis. Aklu veču uzskats! Uzvedību var iemācīt vai ar bardzību iedzīt, bet skaistums – vai nu tas ir, vai tā nav. Nevar piespiest sievieti kļūt skaistai.

Bargie, drūmi klusējošie samuraji piekopa dzenbudismu – reliģiju bez sprediķiem. Šķita, ka tai nav pat savas doktrīnas, vismaz ne tādas, ko Emīlija spētu aptvert. Vai tā vispār bija reliģija? Reiz viņa bija Gendži lūgusi to izskaidrot, bet Gendži tikai pasmējās.

- Tur nav necik daudz, ko skaidrot. Es pats ar to tikai rotaļājos. Esmu par slinku, lai īsti nodarbotos.

- Kas tad jādara?

Gendži apsēdās akrobāta pozā, ko viņš sauca par „lotosu,” vienas un otras kāju pēdas uzlicis uz pretējās kājas augšstilba, un aizvēra acis.

- Un tas viss? Man šķiet, ka jūs neko nedarāt.

-Es atbrīvojos. Tieku vaļā.

- No kā?

-Vispirms no muskuļu saspringuma. Tad no domām. Pēc tam no visa pārējā.

- Ar kādu mērķi?

-Jūs esat caur un cauri rietumniece, Emīlij, vienmēr domājat par mērķi! Ceļš uz mērķi – tas IR mērķis. Tu sēdi ... atbrīvojies.

- Nesaprotu...

 

Vārdi var ievainot. Klusums var dziedēt. Sapratne par to, kad jāklusē un kad jārunā, ir viedo vīru gudrība.

Zināšana var kavēt. Nezināšana var atbrīvot. Sapratne par to, kad vajag un kad nevajag zināt, ir pareģu gudrība.

Ass zobens, ko nekavē ne runas, ne klusēšana, ne zināšana, ne nezināšana, cērt gludi un tīri. Tā ir karavīru gudrība.

Sudzume no Kumo (1434.g)