Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Kas var būt labāks par pusmūža krīzi jeb, ja Tev nav lemts lidot, tad rāpo ar lepni paceltu galvu

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai t...

Kas var būt labāks par pusmūža krīzi jeb, ja Tev nav lemts
lidot, tad rāpo ar lepni paceltu galvu

Parasti, dodoties tālākā ceļojumā, līdzi ņemu ko lasāmu. Ir grāmatas, ko izlasu jau lidmašīnā, ir tādas, kas palīdz aizmigt, ir tādas, kuras grūti nolikt malā un negulēta nakts garantēta. Es nemēdzu ieskriet grāmatnīcā, lai paņemtu kādu grāmatu no top 10 saraksta, bet gan pārskatu savu grāmatu plauktu. Un izvēle parasti ir nejauša. Šoreiz izvēlējos Ilzes Indrānes, Jaroslava Havlīčeka un Emīla Zolā darbus. Bet lidmašīnā prasījās kaut ko vieglāku. Un te nu man acīs „iekrita” bērnu dāvinātā Helēnas Ekslijas mini grāmatiņa „Pusmūža krīze.”Tas laikam, kā reiz par mani.

Izlasīju to vien dažās stundās un secināju, ka nav nekā labāka par pusmūža krīzi. Nobela prēmiju piešķirtu tam cilvēkam, kurš izdomāju tādu „atmasku” (atrunu), kas der visās situācijās un vienmēr. Cik viegli savas ego izpausmes norakstīt uz pusmūža krīzes straujām garastāvokļa izmaiņām un hormonālā līdzsvara zudumu, emocionalitāti un niknuma uzplūdiem. Pat ātruma pārsniegšanas gadījumā policistam noder kāda ierasta pusmūža krīzes pārņemtas blondīnes frāze. Piemēram, es otro reizi mūžā apdzenu kādu mašīnu vai – policista kungs, nesodiet mani par ātruma pārkāpšanu, vīrs man vairāk mašīnu nedos. Un pats dīvainākais, ka viņi tam notic! Vai izliekas, ka notic. Un vai nav vienalga, ja rezultāts sasniegts.

Vai tiešām eksistē tāda krīze? Zinu, ka runā par ekonomisko vai politisko krīzi, bet ko nozīmē – pusmūža krīze? Vai tā varētu būt apziņa, ka pats esi visu salaidis dēlī un ir jau par vēlu to visu labot? Varbūt tā ietver sevī citu besīšanu un nebeidzamo gaušanos par dzīvi, kuras autors jau pats vien esi. Ja Tev pārmet sevis žēlošanu, nekā nedarīšanu, citu kritizēšanu un slaistīšanos, tad nav ko liegties – pusmūža krīze! Gribi kādu kūkas gabaliņu, skaidri zinot, ka tas nenāks par labu figūrai – atkal noraksti uz pārlieku lielo emocionalitāti, ko var mazināt tikai kāds šokolādes našķis.

Katra vai katras ziņā ir izvelēties tēlot kaprīzo un niķīgo, kurai nekad nav ko mugurā vilkt vai gluži otrādi – ar šarmu, ko iegūst sieviete tikai pēc 40, neskatoties uz tās dzīves rūgti – saldo pieredzi, izbaudīt savas dzīves darba augļus. Un ar nožēlu var skatīties uz tām, kas, cenšoties aizbēgt no pusmūža (krīzes), izskatās daudz senākas par saviem gadiem, neprazdamas pieņemt to kā vienreizīgu likteņa dāvanu. Tad izbaudīsim to!

Helena Ekslija grāmatiņā ir apkopojusi supervērtas atziņas, kuras minējušas pasaulē pazīstamas personas:

Teikšu jums, kā ir. Man ir četrdesmit seši gadi, un tā tas bijis jau vismaz pāris gadu (Ērika Jonga);

Turēt vēderu ievilktu var tikai dažus gadus (Bērts Reinoldss);

Vispirms tu aizmirsti vārdus, tad tu aizmirsti sejas, pēc tam tu aizmirsti aiztaisīt ravējslēdzeju, un tad tu aizmirsti rāvējslēdzēju attaisīt (Leo Rozenbergs);

Pusmūžs ir tad, kad labākais vingrojums ir piesardzība (I.Pīters Lorenss);

Tuvošanās piecdesmit gadu slieksnim jau ir pietiekams fizisks vingrinājums (Nezināms autors);

Stiepšanās pēc TV pults ir spriedzes pilna nodarbe. Izvairieties no tās (Stuant & Linda Macfarlane);

Ir jāsaglabā fiziskā forma. Mana vecmāmiņa sešdesmit gadu vecumā sāka iet sešas jūdzes dienā. Tagad viņai ir deviņdesmit septiņi, un neviens nezina, kur, ellē, viņa ir (Elena Degenerisa);

Kādēļ jāvingro? Ja tu esi vesels, tev tas nav vajadzīgs. Ja esi slims, tu to nemaz nedrīksti darīt (Henrijs Fords);

Kad man uznāk vēlme pavingrot, es atgulstos, līdz šī sajūta pāriet (Roberts M. Hatčins).

Jaunatnes kritizēšana ir vecāku ļaužu higiēnas neatņemama sastāvdaļa, tā veicina asinsriti (Logans Pīrsels Smits);

Pusmūžs ir tad, kad ātrumu iesaka samazināt nevis ceļu policists, bet ārsts (Sidnijs Brodijs).

Jaunība ir beigusies, kad tu ar prieku gaidi garlaicīgu vakaru mājās (Pema Brauna);

Sievietes vecums neko nenozīmē. Labākās melodijas spēlē ar visvecākajām vijolēm (Sigmunds Z. Engels);

Jaunība skatās uz priekšu, vecums skatās atpakaļ, pusmūžs izskatās noguris (Debija Hansena);

Divdesmit gados ir vienalga, ko par mums domā pasaule; trīsdesmit gados mēs sākam raizēties par to, ko tā par mums domā; četrdesmit gados mēs saprotam, ka tā par mums nedomā nemaz (L.C.);

Tu saproti, ka kļūsti veca – ieraugot visskaistāko kleitu, tu apskati birku un nolem, ka labāk salabosi notekcaurules (Pema Brauna);

Novecošana, šķiet, vienīgais veids kā nodzīvot ilgu mūžu (Daniels Fransuā Obērs).