Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...
Mūsu neredzamās dzīves
Pirms kāda laika uzsāku savu grāmatu plauktu revīziju. Secināju, ka mūsdienu digitalizācijas laikmetā man būtu nepieciešams izveidot elektronisko katalogu visām savām grāmatām. Jo nereti nepieciešamo grāmatu vairs nevaru atrast vai arī tā ir iestumta tik dziļi pagultē, ka esmu aizmirsusi par tās eksistenci. Bet grāmatas lasīšanai vai pārlasīšanai izvēlos ne tikai pēc to nosaukumiem vai atrašanos grāmatu plauktā. Man ir svarīgi to paturēt rokās. Īpaši, ja izlemju kādu grāmatu pārlasīt. Bieži ir tā, ka sen lasītas grāmatas sižets pilnībā ir pagaisis no manas atmiņas, bet sajūta, paņemot grāmatu rokās, ir palikusi. Nudien neatceros, kādēļ dodoties ceļojumā paņēmu Jaroslava Havlīčeka „Neredzamo.” Lai arī grāmata ir izdota jau 1984.gadā, neatminējos neko no tās satura. Izlasīju un apmulsu. Vispirms jau man bija skaidrs, ka iepriekš to nebiju lasījusi. Tikai nesaprotu, kāpēc tik vērtīgu grāmatu un tās autoru neviens man nebija ieteicis? Mūsdienu psiholoģiskie, romantiskie un pārdabiskie romāni savā kvalitātē nobāl līdzās Jaroslavam Havlīčekam. Katrs romānā atveidotais tēls ir pateicīgs psihoanalītiskajai analīzei. Un pats baisākais ir tas, ka daudz kas sasaucas ar to cilvēka iekšējo pasauli, kuru mēs cenšamies noslēpt un padarīt neredzamu apkārtējiem. Bet vai tiešām tā ir tik neredzama?
Par autoru diemžēl nekādu izsmeļošu informāciju neatradu. Čehu autors, kas dzimis Jilemnicē, netālu no Prāgas 1896.gadā skolotāju ģimenē, kas nebūt neveicināja Jaroslava vēlmi gleznot, bet gan virzīja Tirdzniecības akadēmijas virzienā. Jo sociālais statuss taču nozīmē tik daudz. Nenopietns mākslinieks ar apšaubāmiem un neprognozējamiem ienākumiem pretstatā svarīgam un pārtikušam baņķierim. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ Jaroslavs Havlīčeks tik precīzi prata attainot to iekšējo cilvēka dzīvi, kuru sociālais statuss nepieņemtu.
Pirmais pasaules karš, divi ievainojumi un ierēdņa darbs bankā. 1943.gads, plaušu karsonis... Tā ir oficiālā un visiem zināmā romānista dzīve. Baņķiera karjeru gribēja viņa vecāki un vai tad pēc tādas dzīves netiecās visi? Naktīs Jaroslavs Havlīčeks neskraidīja pa bāriem, nelustējās ar Prāgas meitenēm, bet gan rakstīja stāstus, noveles un dažus romānus. Kaut ko no visa uzrakstītā publicēja arī viņa dzīves laikā, bet nekādu plašo atzinību viņš negūst. Un būtībā tikai pēc savas nāves čehu literatūrpētnieki atklāj kluso un maz pazīstamo bankas ierēdni.
„Neredzamā” sižets ir gauži vienkāršs, bet tas tiek izklāstīts tik izsmalcinātā veidā, ka nolikt grāmatu malā ir diezgan grūti, līdz neizlasi to līdz galam. Romāns ir rakstīts pēc tā saucamā „gredzenveida principa.” Tās galvenais varonis Petrs Švaicars atskatās uz savu dzīvi.
Tas jau skan bezgala patētiski: uzrakstīt savu dzīvesstāstu. Taču es nebūt netaisījos iemūžināt savus dižos darbus. Nav jau arī nekā cildena, kas būtu iemūžināms. Var būt, ka man tikai bija kļuvis nepieciešams kaut ko pierādīt pašam savām šaubu domām. Varbūt sava likteņa līkloču tecējumā kaut ko biju pazaudējis un domāju, ka šādi to atradīšu. Nē jau! Man nenāk ne prātā taisnoties, jo zinu taču, ka neesmu nekur vainīgs, netaisos meklēt dedzinātāju, jo tas man ir labi zināms! Drīzāk var būt runa par tādu kā drosmes pārbaudi. Drosmes? Ha-ha – nu kā tad! Bet par to pagaidām ne vārda, par to vēlāk.
J.Havlīčeks neparāda cilvēkus labus vai ļaunus. Viņa meistarīgums slēpjas prasmē pateikt, ka ikvienā cilvēkā ir kā labais, tā ļaunais. Un tas, ko jūs visi redzat un dzirdat mani sakām, nenozīmē, ka tā es patiesībā domāju. Brīžiem paliek baisi, ka saproti, iespējams, līdzīgā situācijā arī Tu teiktu vai darītu ko līdzīgu. Bet to jau nedrīkst atklāt sabiedrībai. Tā ir tava otrā dzīve, kas sabiedrībai paliek neredzama.
Cik lielā mērā un cik ilgi ir iespējams noslēpt šo savu neredzamo dzīvi? Varbūt mūsu neprāts ir tik liels, ka mēs neapzināmies, domājot, ka to jau neviens neredz un neviens nezin. Nu gluži kā grāmatas pirmais neredzamais Kirils Hains. Cik ļoti mūsu rīcību ietekmē kādi neredzami un iedomāti faktori? Kas notiek, ja ļaujamies ietekmēties? Vai neredzamu spēku ietekmē ir iespējams saglabāt veselo saprātu? Un kā sabiedrība uztver cilvēkus, kas tieši, bez slēptiem nodomiem un bez aplinkiem rīkojas? Ne jau galvenais varonis ir divkosīgs un ir tā saucamais „sliktais tēls,” bet gan (mūsdienu) sabiedrība, kura pieprasa dubultmorāli. Tieši tā – pieprasa! Un te nu ir jāizlemj lasītājam pašam, kas nodara lielāku ļaunumu gan sabiedrībai, gan saviem tuviniekiem ar savu izturēšanos, rīcību vai bezdarbību, runām un tenkām – Petrs Švaicars vai fabrikants Hains?
Cik neredzamas dzīves mēs šodien dzīvojam? Domās, ilūzijās, sapņos un virtuālajā pasaulē. Cik daudz mēs drīkstam atklāt citiem? Un nedomāju, ka tās visas ir tik ļoti neredzamas, kā mums katram šķiet. Ideālajā variantā – mūsu visu dzīvju standarti ir vienādi vai daudzmaz līdzīgi, bet, ja tā tomēr nav?
Bet kalendārā ir atrodami vēl citi jocīgi, vienkāršajiem ļaudīm domāti teicieni. Piemēram: „Rīts gudrāks nekā vakars.” Nu, līdz tam jau nav vairs tālu – līdz rītam, līdz drūmam ziemas rītam, kas mani gaida. Iztēlojos, kā mūsu mājas nožēlojamās figūras pamodīsies jaunam rītam, kā es pats pamodīšos jaunam, bezcerīgam rītam, iztēlojos, ka man sāksies vēl viena nejēdzīga un nevajadzīga diena, kas nebūs gudrāka par šo vakaru! Redzu pats sevi kā samiegojušos rēgu, kas berzē cigāru dūmos apkvēpušās acis, pats no galvas līdz kājām ietīts šajā kodīgajā, zilajā sedzenē, smirdīgajā, netīrajā sedzenē! Ak, kāds tukšums! Kāds izmisums!
Jaroslava Havlīčeka darbus parasti ierindo sociāli psiholoģisko autoru ailē, bet man ļoti gāja pie sirds krievu literatūrzinātnieku apzīmējums - магический реалист (maģiskais reālists). Kaut kas netverams, līdz galam neizprotams un patiesi maģisks ir šajā vienkāršajā Petra Švaicara liktenī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru