Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Sniegāju tīģeris - Tenzings Norgajs

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Sniegāju tīģeris - Tenzings Norgajs

      Parasti protu rast skaidrojumu, kāpēc esmu izvēlējusies kā savu brīvā laika kavēkli vienu vai otru grāmatu, tomēr nekas sakarīgs un loģisks saistībā ar alpīnista Tenzinga un Džeimsa Remzija Ulmaņa grāmatu „Sniegāju tīģeris” (Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga, 1959.g.) prātā nenāk. Ja nu vienīgi nepārvarama vēlme kārtīgi izslēpoties, ko šoziem ir liedzis sniega trūkums Latvijā. Tad nu atliek vien kavēties atmiņās, šķirojot pagājušā gada fotogrāfijas, kurās redzamas sniegotas kalnu virsotnes. Varbūt uzrunāja „sniegotais” grāmatas nosaukums. 

       Tā nu ķēros pie atkārtotas „Sniegāju tīģera” lasīšanas. Es noteikti piederu pie tiem lēnajiem domātājiem, kas daudz ko pārlasa divreiz. Tieši otrās reizes parasti ir tās, kas atklāj visvairāk. Jā, pirmreizīguma iespaids ir zudis, bet zemteksti un nianses tiek uztvertas saasinātāk. Un 2013.gadā es taču biju tik tuvu tam pašam, tam visaugstākajam, visvarenākajam – Everestam. Lai gan Everesta bāzes nometne bija slēgta un nepieejama lavīnu un nogruvumu dēļ, tomēr to redzēt savām acīm un vēl tik tuvu, tas vien jau ir to vērts. 

        Grāmata „Sniegāju tīģeris” šķiet, ir patiess dzīves stāsts par vienu no slavenākajām šerpām – Tenzingu Norgaju. Cilvēku, kas 1953.gada 29.maijā sasniedzot Everesta virsotni kopā ar jaunzēlandieti Edmundu Hilariju, pēc tam bija spiests stāties pretī vislielākajam savas dzīves pārbaudījumam – politikai. Tenzinga versiju pierakstīja amerikānis vārdā Dž.R.Ulmanis. Visas nozīmīgās personas, kas piedalījās Everesta iekarošanas pasākumā, jau bija publicējušas savus atmiņu apkopojumus. Pat viens franču žurnālists, kurš ar kopā Tenzingu bija pavadījis tikai 30 minūtes, veikli izdeva slavenā šerpas biogrāfiju, kas bija pilna ar kļūdām, politiskajiem uzskatiem, par kuriem slavenajam alpīnistam pat nojautas nebija. Vēlāk šo kļūdu pārpilno grāmatu pārtulkoja vairākās valodās. Un tā tiek citēta vēl joprojām. 

Tenzings Norgajs pēc Everesta sasniegšanas 1953.g

       „Pulkvedis Hants (angļu ekspedīcijas vadītājs) grāmatā par šo ekspedīciju gandrīz pilnīgi noklusē dažādos sarežģījumus; varbūt viņš rīkojies pareizi, jo viņš sastādīja tikai oficiālu ziņojumu, rakstīja kā anglis angļiem un, bez šaubām, dažādām grūtībām nav nekādas nozīmes, ja ņem vērā mūsu dižo veikumu. ”

      Mūsdienās ir jāizlaužas cauri pamatīgajai informācijas gūzmai, lai mēģinātu atšķetināt politiķu un žurnālistu tenku tīklu. Te gan jāmin, ka man pašai esot Tibetas augstkalnu līdzenumā, gan Dardžilingā, gan Nepālā nākas uzklausīt visdīvainākās versijas gan par pasaules augstāko virsotni, gan par tiem, kas to ir mēģinājuši iekarot. Atliek vien piekrist paša Tenzinga atziņai, kuru viņš guva 1948.gadā kāda itāļu profesora Džuzepes Tuči ekspedīcijas laikā, ka bieži vien šeit (kalnos un klosteros) nonākušie ceļotāji „par šo zemi zināja daudz vairāk nekā ļaudis, kas to apdzīvoja”. Lai izbeigtu daudzās spekulācijas ar, ap un par Everesta jeb Džomolungmas virsotnes iekarošanu, pašam Tenzingam vajadzētu uzrakstīt gan par sevi un savu dzīvi, gan arī par viņa slavenāko ekspedīciju. Iesākot savu stāstu Tenzings dod tādu kā solījumu. 

Fotopauze Tong La pārejā 5150 m v.j.l ceļā no Tibetas
augstkalnu plato uz Nepālu 2013.gadā

        „Mums katram ir savi trūkumi. Neviens nav dievs, bet tikai cilvēks, un dažreiz ekspedīcijās gadās sarežģījumi. Nav noliedzams – 1953.gadā pēdējā angļu ekspedīcijā radās zināmas nesaskaņas. Bet vēlāk tās stipri pārspīlēja, jo ekspedīcija kļuva ļoti populāra. Cilvēki, kam nebija daļas gar tām, sagrozīja faktus, kalpodami vienīgi paši savām interesēm. Šajā grāmatā neko nepārspīlēšu un nesagrozīšu, bet vaļsirdīgi, bez aizvainojuma un sašutuma stāstīšu tikai to, kas īstenībā notika. Sīkām jūtām nav vietas – Everests ir tik liels, tā virsotnes sasniegšana tāds izcils notikums.”

       Bija tikai viena problēma – Tenzings tikai mūža beigās iemācījās atpazīt visus burtus. Vairākus gadus pēc atgriešanās no ekspedīcijas viņš atzinās, ka: 

       „ļoti gribētu iemācīties lasīt un rakstīt, bet dzīve ir tik īsa un darāmā tik daudz. Tagad pazīstu visus burtus, iespiestus un rakstītus, tomēr man joprojām grūti salikt no tiem vārdus. Protams, izņēmums ir mans paša vārds. Tik bieži esmu devis autogrāfu, ka tagad droši vien varētu parakstīties miegā ar kreiso roku.”

Lūgsnu karodziņi Tibetas augstkalnu plato

       Tātad vispirms bija jāatrod Tenzinga domu pierakstītājs, kas arī nemaz nebija tik viegli. Indieši mēģināja pārliecināt, ka tas izdosies tikai un vienīgi indietim, angļi uzstāja, lai ekspedīcijas atstāsts būtu interesants daudzām pasaules tautām, tas būtu jāpieraksta „angliskā” manierē. Te es varu vien apbrīnot Tenzinga nostāju, kas ir ne vienu reizi vien izpaudusies politiski kutelīgajās situācijās. Viņš izvēlējās jau iepriekš minēto amerikāni Dž.R.Ulmani. Un darbs varēja sākties.

        Parastu uzsākot kāda cilvēka biogrāfiju sāk ar dzimšanas datiem un tautību. Ja ar tautību – šerpa, Himalaju augstkalnu iedzīvotājiem bija skaidrs, tad rietumnieki bieži diezgan kļūdaini skaidroja vārda „šerpa” nozīmi. Tenzinga skaidrojums ir šāds:

         „Ar vārdu „šerpa” ir savādi. To dzird vienīgi sakarā ar kalniem un ekspedīcijām, un daudzi domā, ka tas nozīmē „nesējs” vai „gids”. Taču šāds uzskats pilnīgi aplams. Šrepas ir tauta, cilts. Tie apdzīvo Austumhimalaju augstās kalnienes, un kompetenti ļaudis teic, ka mūsējo esot ap simts tūkstošu.. 

Mūsu pavadoņi 2013.gada braucienā pār pasaulē augstāko
braucamo pāreju - Khardung La (5602 m v.j.l.)

            „Šerpa” nozīmē „cilvēks no austrumiem”. Šodien par mūsu pagātni zināms tikai tas, ka esam rada mongoļiem un mūsu senči ļoti sen izceļojuši no Tibetas. Mēs arī tagad līdzināmies tibetiešiem vairāk nekā jebkurai citai tautai. Mums ar tibetiešiem ir līdzīga valoda (mūsējai gan nav rakstības); līdzīgi arī apģērbs, ēdiens un daudzas parašas, it īpaši šerpām, ko maz ietekmējusi ārpasaule.”

       Ar dzimšanas datiem autoram bija vēl grūtāk (patiesi laimīgs var būt cilvēks, neskaitot savus gadus), jo :

       „Ilgi nodzīvoju neziņā par savu vecumu; vienīgi zināju, ka esmu dzimis joa jeb zaķa gadā. Tagad man pazīstams ne vien tibetiešu, bet arī rietumu kalendārs, un nesen aprēķināju, ka minētais gads varētu būt 1914. Protams, ja atskaita vai pieskaita 12, iznāk tiklab 1902., kā arī 1926.gads. Taču es ceru, ka neesmu tik vecs, kā pirmajā gadījumā, un šķiet, ka neesmu tika jauns, kā otrajā. Viss liecina par to, ka es uzkāpu Everestā trīsdesmit deviņu gadu vecumā.

Diemžēl tuvāk Džomolungmai 2013.gadā mēs netikām.

      Tuvāk noteikt manu dzimšanas laiku bija vieglāk. Pēc toreizējiem meteoroloģiskajiem apstākļiem un sējumu stāvokļa jāsecina, ka esmu nācis pasaulē maija pēdējās dienās. Tā man šķiet laba zīme, jo maija beigas ieņem izcilu vietu manā dzīvē.”

        Grāmatas valoda, veids, kādā Dž.R.Ulmanis ir izvēlējies parādīt slavenāko šerpu, ir viegls, labi uztverams. Te nav vienīgi uzskaitīti notikumi, pārgājieni, virsotņu augstumi, bet autors ir mēģinājis atklāt Tenzinga raksturu, neliekuļojot vai neizdabājot nevienam, pat Tenzingam. Jautāts par savu bērnību un izglītību. Tenzings neslēpj, ka nav izglītots un skolā nav gājis. Ja neskaita to nelielo savu dzīves posmu, kuru ir pavadījis kādā klosterī. Jo vecāki, saskaņā ar kāda mūka – astrologa prognozēm, darīja visu, lai Tenzings kļūtu par lamu vienā no Tibetas augstkalnu klosteriem. Diemžēl vai par laimi, tas nenotika. Četrdesmit gadu vecumā viņš kavējās savās bērnības atmiņās:

Lai gan šķiet, ka pastaiga pa tādu līdzenumu ir tīrais nieks,
tomēr vairāk kā 4000 metru augstumā mums tas bija varens
pārgājiens

       „Kad paaugos, vecāki nolēma, ka arī man jākļūst par lamu. Mani aizsūtīja klosterī, nogrieza matus, un es uzvilku novica tērpu. Bet tur paliku tikai īsu laiku, jo viens no lamām (un viņi nemaz tik svēti nav) saskaitās un iesita man pa kailo galvu ar dēļa gabalu. Es atbēgu mājās un teicu, ka klosterī vairs neiešu. ”

         Lai gan vairākkārt savā grāmatā viņš atzīmē, ka ir reliģiozs cilvēks, tomēr ne reizi vien viņš vēršas pret „pareizajām,” „īstajām” reliģijām. Un atkal neko labāku, kā viņa paša vārdus es nevaru piemeklēt:

„...esmu pazinis pārāk daudzus cilvēkus, kuri pieder pie citām konfesijām, lai ticētu, ka viņi visi maldās un vienīgi budistiem taisnība. Neesmu izglītots cilvēks – ne lama, ne zinātnieks un nevaru runāt par teoloģijas jautājumiem. Bet es domāju, ka zemes virsū pietiek vietas daudzām konfesijām – līdzīgi daudzām rasēm un nācijām. Ar dievu ir tāpat kā ar lielu kalnu. Svarīgi ir, lai mēs nāktu pie viņa mīlestībā, nevis bailēs. 

Gandrīz katrā kalnu pārejā ir vieta lūgšanu karodziņiem

       Īsta reliģija ir viens. Bet ārējas formas un izpausmes, diemžēl var būt kas cits; un budismā (man šķiet, arī visās citās konfesijās) ir daudz kā tāda, kam maz sakara ar dieva pielūgsmi. Daži mūsu lamas ir patiešām svēti vīri; daži ir izglītoti cilvēki, kas zina daudz noslēpumu. Taču ir arī tādi, kam diez vai varētu uzticēt jaku ganāmpulku, kur nu vēl cilvēku dvēseles; nav šaubu, ka šie lamas kļuvuši mūki tikai tādēļ, lai dzīvotu vieglas dienas.”

        Un šeit diemžēl es varu parakstīties zem katra Tenzinga vārda. Apmeklējot izdaudzinātās svētvietas, slavenus budistu klosterus un hinduistu tempļus, ieejot tajos es vispirms atvainojos Dievam (dieviem) par to, ko cilvēki ir izdarījuši ar šīm svētvietām. Cilvēks daudzviet tiek vērtēts pēc ziedojuma lieluma, sīknaudu atmetot kā kaut ko nesvarīgu. Un ne velti tiek minēts, ka vissvarīgākā un nozīmīgākā lūgsna „Om mani padme hum” tiek saklausīta un parodēta kā „money-penny-hum”. Man var iebilst un teikt, ka cilvēks, kas tikai īslaicīgi un periodiski ir apmeklējis klosteri, nespēj izprast pamatu pamatos budisma vai hinduisma mācību, tad kā pretargumentu varu minēt gan pašu Tibetas augstkalnu iedzīvotāju, gan Tenzinga attieksmi:

Khanchendžunga - pasaules trešā augstākā virsotne

       „Vēl nesen, pēc Everesta iekarošanas, mani lūdza dāvināt naudu kādam klosterim Dardžilingas tuvumā, bet es padomājos un nolēmu atteikties. Atzinu par labāku ziedot naudu nevis mūkiem, kuri to izlietotu vieni paši, bet citam mērķim – lai uzceltu mītni nabadzīgiem ļaudīm, kas apmeklē šo pilsētu.

     Taču atkārtoju vēlreiz: esmu reliģiozs cilvēks. ” 

     Un šķiet, ka Tenzings vislabāk jutās prom no ārpasaules uzspiestajām normām. Tomēr pilnībā izvairīties no ārpasaules notikumiem nevar neviens. Trešdaļu (varbūt pat vairāk) savas dzīves Tenzings bija nodzīvojis Dardžilingā, kas angļiem bija tāds kā vasarnīcu kūrorts, kur patverties no Kalkutas (Kolkātas) svelmainās vasaras un baudīt nedaudz vēsāku laiku. Un viens no veidiem kā piepelnīties bija atbraukušajiem ceļotājiem parādīt Dardžilingas apkārtnes skaistākās vietas.

Saullēkta gaidītāji Tīģera pakalnā pie Dardžilingas

       „Kā jau paradis pirms kara, es brīvajā laikā rādīju apmeklētājiem ievērojamākās vietas Dardžilingas apkārtnē. Atceros, kādu rītu uzvedu septiņas amerikāņu lēdijas Tīģera pakalnā paskatīties uz Everestu saules lēktā. Turpat bija arī citi gidi un tūristi, un gidi – kauns sacīt, ka viņi tā bieži darīja – norādīja apmeklētājiem uz citu kalnu, bet teica, ka tas esot Everests. Jāpiezīmē, ka no Tīģera pakalna Everests nemaz neizskatās tik augsts. Tas atrodas ļoti tālu aiz Lhotses un Makalu, un šie divi kalni izskatās lielāki par šo. Tāpēc tūristi notur Makalu par Everestu, un daudzi gidi tikai noteic: „Jā, jā, tas ir Everests,” – jo viņiem vienalga, vai tas ir Everests vai kāds cits kalns, un viņi ir tik slinki, ka negrib paskaidrot. Bet man nepatika šāda mānīšanās. Pateici šīm septiņām lēdijām, kurš ir Everests un kādēļ tas izskatās vismazākais.”

Saullēkts Tīģera pakalnā

    Godīgums un vaļsirdība, ko autori bija piesolījuši grāmatas sākumā, ir jūtams katrā lappusē un notikuma aprakstā. Arī mani iespaidi vērojot saullēktu Dardžilingas Tīģera kalnā ir pārsteidzoši līdzīgi iepriekš aprakstītajiem. Saprotu, ka šādu pasākumu klusi meditējot tik slavenā pilsētā nenoorganizēt. Tomēr mani pārsteidza vietējo tūristu un gidu praktiskā pieeja. Skatu laukuma viducī uzbūvētajā ēkā, kuras viena puse ir iestiklota un viducī salikti krēsli, ērti bija iekārtojušies saullēkta skatītāji. Sajūta tāda, ka bariņš interesentu ir ieradušies paskatīties jaunāko “Krēslas” vai “Džeimsa Bonda” sēriju. Trūkst tikai popkorns un Pepsi glāzes. Un tā vien šķiet, ka gan gidiem, gan tūristiem bija gluži vienalga, kurā pusē ir Everests vai Khangchendžunga. Tomēr ēkas ārpusē drūzmējas īstenie saulītes gaidītāji. Un man par milzīgu pārsteigumu gaisma parādījās nevis austrumu pusē, bet gan pretējā pusē! Izrādījās, ka pirmās horizontu izgaismo Himalaju tūkstošmetrīgās virsotnes. Nu, protams, tās saulīti no saviem augstumiem ierauga pirms mums. Un šajā maģiskajā brīdī iestājās klusums (varbūt es vienkārši vairs nesaklausīju klaigas, kas piedāvā karstu tēju vai kafiju) un miers. Nākamā pie horizonta parādījās pati saulīte, šoreiz pareizajā debess pusē. Un piederu pie tiem, kas uzskata, ka saullēktam un saulrietam piemīt kas maģisks. Tāds, kas ir jāizjūt, bet ne jāsaprot. 

Dardžilingas terases

        Atgriežos pie Dardžilingas un Tenzinga dzīves stāsta. Kā jau minēju, no politikas un politiķu lēmumu sekām nenoslēpties pat Himalaju piekalnē. Īpaši problemātisks bija laiks pēc 2.Pasaules kara.

        „Pirmie pēckara gadi Dardžilingā bija grūti. Lielas ekspedīcijas nerīkoja, un vispār tās notika gaužām reti. Sakarā ar gaidāmo Indijas neatkarības pasludināšanu valdīja liela neskaidrība un juceklis. Amerikāņu militārpersonas un ierēdņi jau bija atstājuši Indiju, un tūristi vairs neieradās; drīz arī daudzi angļi devās prom. Vairākas tējas plantācijas nestrādāja. Bezdarbs un nabadzība vērtās plašumā.” 

       „...kādu laiku pēc kara gan likās, ka ejam tikai lejup vien. Mana sieva bija mūsu galvenā apgādniece; man pašam tikai retums izdevās dabūt kādu gadījuma darbu, un tas bija verdzisks un derdzīgs. Ziemeļos aiz ielejām pacēlās Khangchendžunga – augsta, balta, skaista, un es piepeši sāku ienīst to, jo man šķita, ka tā izsmej mani. Kas gan bija noticis ar mani vai ar visu pasauli, ka nevarēju vairs doties mīļotajos kalnos un dzīvot tādu dzīvi, kādai esmu radīts?”

Khanchendžungas pieci dārgumi (virsotnes) saullēktā

     Ja pirmo reizi lasot šo grāmatu nepievērsu nekādu uzmanību kalnu virsotnēm, to augstumam, tad jau šobrīd protu atpazīt un kavēties atmiņās (un pat atšķirt tās savās fotogrāfijās) pie dažām no tām. Viena no vismistiskākajām virsotnēm ir minētā Khangchendžunga. Man pašai kauns, ka pirmo reizi lasot šo grāmatu, to pat nebiju piefiksējusi, tomēr šodien, kad vairākkārt esmu to skatījusi tuvplānā, pēkšņi pamanu nianses, kas iepriekš bija palikušas nepamanītas. Nu gluži kā vienam no grāmatas autoriem:

         „Ar Khangchendžungu ir savādi. Šī pasaules trešā augstākā virsotne slejas turpat pie pašas Dardžilingas, kur esmu aizvadījis pusi sava mūža, arvien skatīdams šo kalnu. Taču nekad neesmu tajā bijis..... Neviens manas paaudzes šerpa nav kāpis Khanchendžungā. ”

        „...galvenais iemesls ir gaužām nepastāvīgais laiks ap Khangchendžungu, jo no visiem lielajiem kalniem tā ir vistuvāk līdzenumiem un Indijas okeānam. ”

         Tieši Khanchendžungas piecas sniegotās virsotnes ir tās, kas ar savu klātesamību liek manīt, ka esam kalnos, esam tik tuvu pasaules augstākajām virsotnēm. Un mani nemaz nepārsteidz, ka pēc vairākiem gadu desmitiem Tenzings atklāj Khangchendžungas nozīmi un leģendas, kas vietējo apritē jau bija zudušas. Varu tikai apbrīnot, ka Tenzings godīgi atzinās, ka par šīm leģendām viņam pastāstīja itāļu (!) profesors nevis kāds no šerpām. 

       „Visam, ko redzējām, bija sava nozīme, sava vēsture. Kad mēs, kalnos kāpjot, gājām garām Khangchendžungai, pat par šo kalnu, kas man bija tik labi pazīstams, uzzināju daudz jauna, piemēram, par tā nosaukumu. Izrādījās, ka tas ir salikts no četriem tibetiešu vārdiem: khang (sniegs), cheng (liels), dzod (manta, dārgums) un nga (pieci). Tas nozīmē „lielais sniegs ar pieciem dārgumiem” (domātas šī kalna piecas atsevišķas smailes). Arī šiem dārgumiem, kā teiksma vēstī, esot īpaši nosaukumi, proti: tsa (sāls), ser dhang ji (zelts un tirkīzs), dhamchoi dhang nor (svētie raksti un bagātības), mtson (ieroči) un lo-thong dhang men (labība un dziednieciskas zāles). Kopā tā laika atceros, ka mūsu kalni nav tikai sniegota un ledaina matērija vien, ka tie ir vēstures un nostāstu apdvesti.”

Lai arī sniegotās kalnu virsotnes šķiet ar roku aizsniedzamas,
tomēr tas ir vizuāls apmāns

      Tomēr grāmata „Sniegāju tīģeris” nav par Khangchendžungu, bet gan par Tenzingu Norgaju, viņa dzīvi un Everesta jeb Džomolungmas iekarošanu. Te gan noderētu neliela atkāpe. Vairākas reizes jau minēju divus vienas un tās pašas virsotnes nosaukumus – Everests un Džomolungma, bet mazāk zināms ir trešais – Sagarmātha. Džordžs Everests, kurš vadīja Lielo Indijas pārmērīšanu 19.gs vidū, pastāvēja uz to, ka Himalaju virsotnes jānodēvē saskaņā ar to vietējiem nosaukumiem, un vairumā gadījumu šāda prakse arī tika ievērota. Tomēr ar pašu augstāko virsotni bija problemātiski – pirmkārt, Nepāla nelaida britu pētniekus savas valsts teritorijā, jo baidījās, ka tas varētu būt tikai iegansts, lai Britu impērija mēģinātu anektēt valsti. Slēgta bija arī Tibetas teritorija. Līdz ar to neviens nespēja veikt pietiekamu izpēti, kurš no virsotnes nosaukumiem bija populārākais starp vietējiem iedzīvotājiem. Rietumu pētniekiem bija zināmi vairāki virsotnes lokālie nosaukumi, tostarp arī Džomolungma (kā vēlāk Everestu nolēma oficiāli nosaukt neatkarīgās Indijas valdība), bet nebija pamata izvēlēties vienu no tiem kā „patiesāku” par pārējiem. Tad arī ieteica nosaukt virsotni Everesta vārdā. Džordžs Everests tam pretojās, sakot, ka vārdu „Everests” Hindu valodā nevar ne uzrakstīt, ne izrunāt, tomēr 1865. gadā, gadu pirms Dž. Everesta nāves, pasaules augstākā virsotne ieguva viņa vārdu. Starp citu, pats ģeodēzists nemaz nav bijis Everesta pakājē. 

       Lai kā arī mēs dēvētu 8848 metrus augsto virsotni, tā tika sasniegta 1953.gada 29.maijā. lai pieteiktu šādas ekspedīcijas Himalajos, bija (ir) jāsaņem īpašas atļaujas vai no Ķīnas (Tibetas), vai Nepālas. Tā vieglāk šķiet, ir uzkāpt no Nepālas puses, tad Nepāla sastādīja tādu kā kāpšanas „grafiku.” 

       „Šveicieši bija jau izmēģinājuši savu laimi. Tagad, 1953.gadā, nāca kārta angļiem. Ja tiem neveiktos, Nepālas valdība bija apsolījusi nākamgad dot atļauju frančiem. Šveicieši varētu mēģināt no jauna pēc trim gadiem – ja šajā laikā neviens vēl nebūtu ticis virsotnē.”

            Un ar angļu ekspedīciju negāja nemaz tik viegli. Pasaules presē un atmiņu apcerējumos ir izlaistas vai noklusētas dažādas nesaskaņas, ķīviņi, kuru rezultātā daudzi pieredzējuši šerpas atteicās angļus pavadīt. Un ar angļiem nebūt nav tik vienkārši pat līdzenumā, kur nu vēl augstkalnu apstākļos.

        „Tomēr jāatzīst, ka angļi pa lielākai daļai ir atturīgāki un ārišķīgāki nekā vairums citu nāciju pārstāvju, ko esmu iepazinis; man šķiet, šīs īpašības sevišķi izpaužas angļu attieksmē pret tautām, kas nav no viņu rases. Varbūt tas tāpēc, ka viņi tik ilgi valdījuši Austrumos, varbūt tas jau ir viņu dabā.”

       Dzeramnaudas netika dotas vai tika dotas nepietiekami dāsni. Parasti pēc ekspedīcijām šerpām tika atdots ekipējums, apģērbs. Angļi to liedza. Kalni nepiedod vīzdegunību un pārākuma demonstrēšanu. Tie ātri noliek visu un visus pie vietas. Varbūt ne velti tieši jaunzēlandietis un šerpa sasniedza virsotni, ne angļis? Kaut gan arī pēc virsotnes sasniegšanas sākās nekorekta sacensība, kur lomas režisēja starptautiskā politika. 

Himalaju astoņtūkstošmetrīgās virsotnes

     „Bet vēlāk sākās – politika un atkal politika, strīdi un naidošanās, un es to visu dabūju izjust uz savas ādas, tiklīdz nokāpu no Everesta. Biju nodzīvojis trīsdesmit astoņus gadus, un neviens neinteresējās par manu nacionālo piederību. Indietis, nepālietis vai pat tibetietis – tas nebija svarīgi. Es biju šerpa, vienkāršs kalnietis, cilvēks, kas piedzimis lielajos Himalajos. Bet nu mani sāka grūstīt un raustīt. Nebiju vairs cilvēks, bet līdzīgs diedziņā pakārtai lellei. Man vajagot būt tam, kas sasniedzis galotni pirmais: es bijis vai nu par jardu vai pēdu, vai collu priekšā Hilarijam. Daži gribēja, lai es būtu indietis, citi – nepālietis. Patiesībai nebija nozīmes. Tikai politika piešķīra nozīmi. Un man kļuva kauns.”

     Bet, ja atmet politiku. 1953.gada 29.maijs. Divi vīri pasaules augstākajā virsotnē. 15 minūtes skatīja mūsu planētu no tās visaugstākā punkta. Tādēļ varu tikai minēt, kas mudināja daudz ko pārveidot jaunzēlandieša stātā par Everesta iekarošanu. Zinu, ka bieži atstāstot kādu notikumu vai atgadījumu daudz ko mēdzam piepušķot, akcentējot savu nozīmi sekmīga rezultāta gadījumā. 

     „Man atkal vaļsirdīgi jāteic, ka neuzskatu par pilnīgi precīzu Hilarija stāstījumu, kas lasāms grāmatā „Everesta iekarošana”. Pirmkārt, tur rakstīts, ka klints sienas augstums bijis ap četrdesmit pēdu; manuprāt, tas mazliet pārsniedza piecpadsmit pēdas. Bez tam paliek iespaids, ka īstenībā tikai Hilarijs viens pats kāpis šajā klintī: mani viņš esot tīri vai vilkšus uzvilcis augšā, kur es esot saļimis, nokausēts „līdzīgi milzīgai zivij, kas pēc niknas pretošanās izzvejota no jūras”. Kopš tā laika esmu vairākkārt dzirdējis par šo „zivi”. Jāatzīstas, man nepatīk šāds salīdzinājums. Neviens mani nav uzvilcis augšā vai „izzvejojis”. Līdzīgi Hilarijam, es kāpu pats, viņš gan mani nodrošināja ar virvi, taču pirmāk es to pašu biju darījis arī viņa labā. Runājot par visu to, gribētu uzsvērt vienu. Hilarijs ir mans draugs. Taču pēc mana uzskata, Hilarijs savā stāstījumā par mūsu beidzamo kāpienu nav gluži taisnīgs pret mani.”

     Nezinu, kas mudināja komandas biedrus stāstīt šos dažādos stāstus. Ja nu vienīgi šerpa nekad netika uztverts kā komandas biedrs. Lai nu paliek patiesība. Šo divu alpīnistu paveikto nevar nepārvērtēt. Tas patiešām ir milzīgs sasniegums visai cilvēcei. 

     „Šauri aizspriedumi un nacionālisms atnesuši lielu ļaunumu, tas nodarīts arī Everestam, un vismaz daļēji vainīga mana tauta. Pasaule ir tik maza un Everests tik liels, ka cilvēkiem atliek vienīgi saprasties un būt iecietīgiem – tāda ir pati svarīgāka mācība, ko esmu guvis savos ceļojumos un alpīnista gaitās. Lai kādas būtu nesaskaņas starp Austrumiem un Rietumiem, tās nav itin nekas pret to kopību, kas vieno cilvēkus visā pasaulē.”