Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Foto objektīvā "iekāpusī" Īrija

  Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

 Foto objektīvā „iekāpusī” Īrija

Mohēras klintis

Vakar pabeidzu šķirot fotogrāfijas par Sumatru, atlasot man nepieciešamās bildes atsevišķā mapītē, un nejauši „uzdūros” uz kādu nepareizi saglabātu folderīti. Tas, kā izrādījās, ir attiecināms uz Īriju, kuru apceļoju sen un neatminamos laikos. Bet aizvērt bildes nebūt negribēju. Kā vienmēr, aplūkojot fotogrāfijas par vietām, kurās ir būts salīdzinoši sen, uzjundī daudz patīkamu atmiņu. Savādā kārtā neesmu iemūžinājusi gandrīz neko no obligātā. Dīvainā kārtā ir fotografētas daudz piekrastes klintis, ielas, kuru nozīmi šobrīd pat iedomāties nespēju. Acīmredzot tajā brīdī tas šķita svarīgi. Tad nu te, bez īpaša vienota teksta, bez atsevišķi izdalītajām sadaļām esmu mēģinājusi atsaukt atmiņā dažas nianses par Īriju.

Dublinia

Protams, ka sākšu ar Dublinu. Pirmais, ko atceros ir daudzie krogi, plašas ielas un tiltiņi pār Lifi upi. Tomēr es neprotu tikai bezmērķīgi baudīt pilsētu, man noteikti ir jāmēģina saprast, kāpēc noteiktā vide it tieši tāda un ne savādāka. Un te nevaru nepieminēt man tik tuvos vikingus. Lai gan pirmoreiz Dublinu pieminējis Ptolemajs mūsu ēras 140. gadā, nodēvējot to par Eblanu. Bet, manuprāt, patiesie Dublinas dibinātāji bija no Dānijas ieceļojušie vikingi.10.gs Dublinas teritorijā eksistēja divas apmetnes, vikingu - An Dubh Linn (melnais dīķis), no kā radies pilsētas nosaukums angliski, un ķeltu - Áth Cliath (niedru brasls), no kā savukārt cēlies pilsētas īru nosaukums. Vikingu sirojumi britu salu piekrastes pilsētās aizsākās jau 8.gs., tātad krietni agrāk par Dublinas oficiālo dibināšanas gadu.

Par šo laika posmu vislabāk var uzzināt Dublinia viduslaiku ekspozīcijā. Muzejs Dublinia atrodas Sinodes administratīvajā ēkā, kur līdz 1983.gadam darbojās Īrijas baznīcas pārvaldes iestādes. Te gan jāsaka, ka muzeja ēka, izliektais tiltiņš uz Kristus katedrāli ir būvēts 19.gs 70.gados. Paradoksāli, bet līdz 1993.gadam, kad tika dibināts Dublinia muzejs, Sinožu zālē darbojās naktsklubs. Un īru krogi tik miermīlīgi līdzās pastāv reliģiski sakrālajam, nereti papildinot viens otru.

Ha`penny tilts

Ha` penny bridge jeb puspenija gājēju tiltiņu ir iecienījuši gan ceļotāji, gan arī vietējie dodoties vai atgriežoties no Temple Bar krodziņiem. Šo tiltiņu ir veidojis Džons Vindzors no Anglijas. Sākotnēji tiltu sauca par Velingtona tiltu, tagad to oficiāli dēvē par Lifi tiltu. Bet tautā tomēr ir saglabājusies jau 1816.gadā iegūtā iesauka – puspenija tiltiņš, jo tieši tik liela bija nodeva, kas bija jāmaksā tilta šķērsošanas gadījumā. Maksa tika iekasēta līdz pat 1919.gadam. Kā stāsta, šis ir viens no visvairāk fotografētiem Dublinas tiltiem.

Savāds liktenis piemeklējis Dublinas Muitas māju. Arī šo ēku projetēja angļu arhitekts Džeimss Gendons. Taču deviņus gadus pēc ēkas pabeigšanas, muitas reorganizācijas rezultātā, tās biroji tika pārcelti uz Londonu. Ēka uz daudziem gadu desmitiem tika pamesta novārtā. Ēkas pastāvēšanā punktu pielika 1921.gada ugunsgrēks, kurš nerimās piecas dienas. Ēkas pārbūve un restaurācija (ar pārtraukumiem) ilga no 1926.gada līdz pat 1991.gadam. Pēc renovācijas te „ievācās” valdības iestādes. 

Blarnija pils

Diemžēl nekas prātīgāks nav „iekāpis” Dublinas kadros. Un atliek vien doties tālāk savā atmiņu ceļojumā uz vienu no populārākajām Īrijas pilīm – Blarnijas pili. Popularitātes galvenais iemesls ir izdaudzinātais Blarni akmens, kuru noskūpstot cilvēks iegūst izcilas daiļrunības spējas (Ak, tad tas ir īstenais iemesls, kāpēc bieži nevaru vien beigt pļāpāt ar druškām). Bet tikt pie šī akmens nemaz nav tik viegli. Tas nav novietots uz kāda paaugstinājuma pils zālē. Tas ir iemūrēts (!) sienā zem cietokšņa augstā torņa (127 pakāpienu augstumā) mūra izvirzījuma. Lai pie tā bučošanas tiktu, ir atmuguriski jāatgāžas pāri vairāku desmitu metrus augstajai mūra malai. Te gan drošība tiek ievērota saskaņā ar visaugstākajiem standartiem. Kāds īpaši apmācīts (nez kas gan viņiem tiek mācīts) vīrs ikvienu daiļrunas alkstošo apķer apvidu un cieši jo cieši tur. Lielākoties šo spēju alkst iegūt tieši sievietes. Mūsdienās gan nekas daudz pāri nav palicis no Dermota Makārtija 1446.gadā celtās pils. Tikai 15.gs paskata tornis. 

Ja gadījumā tā runas māksla neparādās uzreiz, tad to var veicināt citādi – īriskos veidos, t.i., ar Jameson viskija palīdzību. Runas dāvanas noteikti parādīsies un neviens vai nekas nebūs jābučo. Nelielās viskija ražotnes ir izkaisītas pa visu Īrijas teritoriju, bet tā slavenākā (un jāatzīst, arī tūristiskākā) ir Dublinas Old Jameson Distillery. Te tiek piedāvāta arī neliela ekskursija vecajā ražotnes ēkā., kur no 1780.gada līdz 1971.gadam tika brūvēts slavenais īru viskijs. Tiek smalki un visos sīkumos stāstīts par viskiju atšķirībām, reģioniem un garšu. Teikšu uzreiz – ar 40 minūtēm ir „par īsu,” turpinājums seko kādā pabā ar tikpat slavenu Guinness.

Īrija pārsteidzošā kārtā piedāvā fantastiskus maršrutus pārgājienu mīļotājiem. Neskartas dabas takas, salīdzinoši maz tūristu, kur pat braucot gar okeāna krastu, pārņem sajūta, ka esi pasaules malā. Un tik tiešām – Īrija taču zināmā mērā ir pasaules mala. Tās krastus apskalo Atlantijas okeāns – bezgala plaša ūdens robeža, aiz kuras atrodas Jaunā pasaule. Tieši Jaunās pasaules iespējas izmantoja tik ļoti daudzi īri, kas nu jau n-tā paaudzē dzīvo Amerikā. 

Kerijas loks

Esot Īrijā, noteikti ieteiktu veltīt vismaz vienu dienu dabas takām un pastaigām. Viena no tādām vietām ir labi atstrādātais Kerijas loks. Kalnainas piekrastes, nelieli zvejnieku ciemi, Atlantijas pludmales. Bet tiklīdz „noej” no tradicionālām takām, tā nonāc savdabīgā nelielu kalnu un mulkāju valstībā. Starp auto ceļiem atrodas vairākas pārejas, kuras lielākoties izmanto vietējie iedzīvotāji, uzmanot vai pārdzenot savus aitu ganāmpulkus, kas vasaras mēnešos te diezgan brīvi klīst apkārt.

Mohēras klintis ir vēl viens unikāls Īrijas nostūris. Patiesībā, tas ir Atlantijas okeāna krasts, kur 8 km garumā stiepjas klintis, kuru augstums vietām ir vairāk kā 200 metri. Skats patiešām ir elpu aizraujošs, ne velti šīs klintis ir visvairāk apmeklētākais dabas objekts Īrijā. Pastaigu takas te tika ierīkotas jau Viktorijas laikā. 

Mohēras klintis

Te pulcējas arī pasaules drosmīgākie sērfotāji, kas gaida Eilīnu - lielāko Īrijā sastopamo vilni, kas var sasniegt 15 metru augstumu. Protams, ka sērfošana šādos apstākļos ir ļoti bīstama. Pirms dažiem gadiem sociālā portāla Facebook administrācija ir vērsusies pie Mohēras klinšu apmeklētāju centra vadības, ar lūgumu dzēst portālā ievietotās fotogrāfijas, kurās redzami pārgalvji, kas karājas pār 700 pēdu augstajām klintīm, kā arī puiši, kuri ar kalnu velosipēdiem brauc pa šauro klinšu dzegu. Dzega ir tikai nepilnu metru plata un šī velosipēdistu akcija tika plaši nosodīta un vērtēta kā “pārdroša” un “idiotiska”. Lai arī būtu ar visiem pārgalvjiem. Skats ir to vērts, lai izstaigātu taku visā tās garumā. 

Tāda nu izskatās mana „nepareizajā” mapītē saglabātā Īrija. Eh, vajadzētu nodrošināties ar vikingisku drosmi un, pie sevis dungojot kādu smeldzīgu īru rokbalādi, vēlreiz doties sajust Atlantijas vēju savās domās!