Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Bangladeša

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pa...

Bangladeša

Sundarban mangrovju labirints

Tumšie bezsniega ziemas vakari ir kā radīti, lai pāršķirstītu aizgājušā gada piezīmes. Tikai to (gan tumšo vakaru, gan ceļojuma piezīmju) ir tik daudz, ka grūti ir izvēlēties, kuru sākt šķetināt. Laiski pārlūkojot savus e-pastus, izlasīju Latvijas Radio 1 atgādinājumu par iepriekš ieplānoto sarunu par Bangladešu. Un pirms šīs sarunas nedaudz pakavējos atmiņās par laiku, ko pavadīju šajā valstī. Daži fragmenti jau iepriekš bija publicēti Impro ceļojumi sociālajos tīklos.

Divu nedēļu laikā, kad pabiju šajā tik maz popularizētajā zemē, apskatīju daudz un dažādas vietas, redzēju neskaitāmas vēsturiskas celtnes un svinīgus pasākumus un manā piezīmju blociņā vairs „neierāmējas” neskaitāmie gada skaitļi, valdnieku vārdi un tituli. Un pāršķirstot to, secinu, ka nozīmīgākais, ko ir vērts pieminēt, ir komunikācija ar vietējiem iedzīvotājiem, kad paviesojos vairākās ģimenēs. Vienā man mācīja aušanas tehniku, otrā ierados uz pusdienu gatavošanas laiku, tad nu arī man ļāva apmaisīt pupiņu-kartupeļu sautējumu. Sākumā es tā kā nedaudz kautrējos pārkāpt rietumu cilvēkam nozīmīgo privātuma robežu, bet vietējie paši mani aicināja un bija ļoti priecīgi, ka viņu ikdiena ir kādam interesanta. Kad iebildu gidam, ka man nav nedz dāvanas, nedz kārtīga cienasta (vien Laimas šokolādes), viņš tik noteica - tu taču pati viņiem esi kā dāvana. Ja es piestāju ceļmalas šķūnītī iedzert savu ikdienas pēcpusdienas tēju, tad viss apkārtējais ciemats bija klāt. Mūsu sarunas vienmēr sākās ar jautājumu - no kurienes es esmu? Vislielākais pārsteigums viņiem bija par mūsu ziemu. Kad aicināju viņus uz Latviju, viņi tik noskurinājās un noteica, ka nespētu izdzīvot tādā salā. Gatavojoties braucienam, biju salasījusies visvisādas gudrības, piemēram, ja ap Jums sāk pulcēties pārāk daudz vietējie, mūkat prom. Bet īstenībā, savstarpējā komunikācija un milzīgā interese, kas sākumā mani ļoti mulsināja, izrādījās ir palikusi daudz spilgtākā atmiņā nekā daudzie pieminekļi, mošejas vai kādas citas vēsturiskas vietas.

Ikviena apstāšanās ap mani pulcināja daudz interesentu

Bangladešas iepazīšanu sāku ar Lavačaras dabas parku, kas atrodas vairāku stundu braucienā no valsts galvaspilsētas Dhakas. Rīta agrumā apmeklētāju pūļus nemanīt (kaut gan nespēju iedomāties, ka te varētu būt tūristu pūļi). Klusums un miers. Vien 6 Hoolock giboni, kas koku galotnēs kāri tvēra pirmos saules starus. Diemžēl attālums starp mums ir pārāk liels, lai varētu tos pienācīgi aplūkot. Vēlāk tik uzzināju, ka šie giboni ir ļoti reti. Kopumā Bangladešas teritorijā to skaits nepārsniedz 200, bet šajā parkā vien to ir 60. Te civilizācijas klātbūtni nesajust. Vienīgi klusums, gibonu radītie trokšņi un tālumā klusi atskanēja bērnu klaigas. Izrādījās, ka parka teritorijā atrodas trīs nelieli ciematiņi, kuru iemītniekus mēs, baltie cilvēki, skaļi dēvējam par cilšu pārstāvjiem. Iepriekš pētot informāciju par šīm ciltīm, biju iztēlojusies lielu nabadzību, netīrību, nosmullējušos bērneļus, kas nepazīst burtus. Liels bija mans pārsteigums, kad viens pēc otra parādījās bērni, tērpti skolas formās, kas ar grāmatām rokās devās uz turpat ciematā esošo skolu. Todien apkārtnes skolās notika kaut kas līdzīgs matemātikas centralizētajam pārbaudījumam. Atkal nesapasēja lasītais ar redzēto. Katrs sveicināja, apjautājās - kā man klājas? Angļu valodā! Mans gids gan stāsta, ka analfabētisms ir problēma valstī, bet viņi šo situāciju mēģina labot pēc iespējas ātrāk. Tīrība, akurātība bija manāma ik uz soļa. Jā, savādāk bija tērpti šie cilvēki, sievietes rotas valkāja ar noteiktu nozīmi.

Lavačaras parka ciema sieviete

Ja sieviete ir precējusies, tad viņa ir tiesīga valkāt rokassprādzes un krelles. Paliekot atraitnēs, rokassprādzes nēsāt nedrīkst. Bet toties krelles - jo vairāk, jo labāk. Pat tā, ka kaklu vairs neredz. Šobrīd gan šādi sievietes sapucējās īpašos brīžos vai kādu svētku gadījumā. Protams, šajās ciematu ēkās nav burbuļvannas, nav trauku mazgājamās mašīnas, arī veša tiek mazgāta netālu plūstošajās upītēs. Bet satelīts un televizors ir pavisam noteikti.

Fantastiski atjautīgi izskatījās bērnu pēcpusdienas izklaide pārplūdušajās pļavās, kurās mitinās tik daudz un dažādu putnu sugas, kuras atšķirt vien spētu diplomēts ornitologs. Turpat esošajā seklajā ūdenī, pēc mācībām bērni mēdz ķert mazās zivteles, kuras veikli izrok (!) no dubļiem. Izvērtās savāda sacensība - mēs izsolījām atlīdzību pirmajam, kas noķers un parādīs man zivi. Bērnu un mana sajūsma bija neviltota.

Kad sēžot automašīnā sāku garlaikoties, laiski vērojot gar logu lauku ainavas, auto apstājās kādā rīsu apstrādes vietā. Teiksiet, kas tad var būt interesants, tik daudz reižu skatīts. Bet mans pārsteigums bija liels, kad manīju, ka rīsa graudiņš pirms tiek atsijāts, divas reizes tiek tvaicēts, vēlāk žāvējot tos konusveidīgās kaudzēs. Un šīs kaudzes bija skatāmas vairāku kilometru garumā. Izrādās Bangladešā ir īpaša rīsu banka, kur tiek uzglabātas apmēram 3000 dažādas rīsu šķirnes. Šī organizācija mēģina iedrošināt vietējos izmantot jaunas šķirnes, jeb precīzāk būtu jāsaka, sen aizmirstas šķirnes. Tieši šobrīd tīrās, ģenētiski nemodificēto rīsu šķirņu sēklas ir gana pieprasītas. Diemžēl mūsdienās ir vēl par agru, lai secinātu, kādu iespaidu ģenētiski modificēta pārtika atstāj uz cilvēka veselību un apkārtējo vidi. Tādēļ šobrīd pastiprināta uzmanība tiek pievērsa tām rīsu šķirnēm, kas savulaik tika audzētas (un, iespējams, kādā valsts attālākā nostūrī vel joprojām tiek audzētas).

Rīsu banka

 Rīsu ainavu nomainīja ķieģeļu cepļi. Tā kā decembris nav lietus sezona, tad ķieģeļu ražošana notiek pilnā sparā. Māls, ūdens, saule, ceplis un ķieģelis gatavs. Vasaras sezona, kad līs, tad ķieģeļus arī tirgos. Ķieģeļiem sekoja milzīgas rūpnīcas, kas bija saistītas ar Bangladešas dabas gāzes ieguvi, tam sekoja tekstilrūpnīcas. Tātad skatam pavērās ierastā ārpus lielo pilsētu vai dabas parku Bangladeša.

Ja izlaistu visas tās daudzās vēsturiskās un noteikti svarīgās apskates vietas, kuras apmeklēju, tad vēlreiz atgriezties (vismaz atmiņās) noteikti gribētu Sundarban Nacionālajā parkā, kas šķiet ir nomaļākais un, iespējams, klusākais mūsu planētas nostūris. Tā kā ceļoju viena, tad ierasto ceļotāju liellaivu man vienai nerezervēja, bet piedāvāja nelielu padsmit vietīgu laivu, kas mani nogādātu visur, kur vien mana sirds kārotu. Es, protams, piekritu. Un, lai ātrāk jau nokļūtu savā galamērķī, noteiktajā dienā uz ostu devāmies vēl pirms saullēkta. Piebraucot piestātnē, neviena nebija. Klusums, vien rosīgi zvejnieki kārtoja savus tīklus, lai dotos rīta zvejā. Kamēr gaidījām norezervēto kuģīti, gids Zia mani izklaidēja ar vietējās nozīmes šausmu stāstiem par pirātu tēmu. Viņi tur esot, bet parasti ceļotājus neaiztiekot. Viņi vairāk praktizē to, kas Latvijā ir pazīstams ar vārdu - rekets. Viņu upuri esot vietējie zvejnieki, kas cītīgi maksā nodevas. Tad no ierastās Bangladešas rīta miglas iznira neliela laivele, kas piepeldot tuvāk nemaz tik neliela neizskatījās. Uz kuģīša darbojās sešu dīvaina paskata vīru apkalpe. Bet, lai radītu manī drošības sajūtu, vietējie mani iedrošināja, ka pa ceļam paņems vēl divus vīrus ar bisēm. Bet tas tikai manai drošībai. Mums ir tāds teiciens - dūša papēžos. Atzīšos - mana dūša bija nedaudz virs potītēm. Tumsa, bārdaini vīri, ieroči, pirāti, džungļi. Zia manīja manu mulsumu, jo kādu brīdi nebiju teikusi ne vārda ( un tas mēdz būt ļoti reti), paskaidroja, ka manam uztraukumam nav pamata. Viņš esot noinstruējis apkalpi, ka ar mani runāt nedrīkst, vienīgi, ja es pati ko jautāju. Un man apkārt jāiet ar lielu līkumu (laikam, lai mani nesabiedētu vēl vairāk). Tā visi draudzīgi devāmies ceļā.

Nelielās zvejnieku laivas Sundarban parka teritorijā

 Lai sasniegtu Sundarban tālāko, bet interesantāko nostūri, bija jākuģo astoņas stundas. Kā izrādās, uz mūsu planētas ir 50 mangrovju veidi, un Sundarban džungļos ir skatāmas vismaz 20. Pirmā dienā man pagāja klusi vērojot šo dabas daudzveidību. Nekādus dzīvniekus, krokodilus un slaveno Bengālijas tīģeri (pat tā dubļos atstātās pēdas) nemanīju. Vienīgi putniņus - lielus un mazus, raibus un baltus. Apkalpe ātri apguva manus ieradumus - tēja ar citronu un vieta kuģa priekšgalā. Kad vakariņu laikā pārrunājām šīsdienas iespaidus, izteicos, ka vieni vienīgi krūmi un nekādas dzīvas radības. Tas tika uztverts nopietni, jo kapteinis atraisīja airu laivu un nelielā bariņā, pilnīgā tumsā, ar nelielu kabatas bateriju devāmies mangrovju virzienā. Pie sevis nodomāju, ka laikam biju izrunājusies par daudz. Jo sajūtas atkal bija diezgan dīvainas. Tomēr uztraukumam nebija pamata. No laivas ārā nekāpām, bet uzspīdinot ar lukturi, lieliski varēja sazīmēt mērkaķus un briežus. Vislielāko pārsteigumu man sagādāja lecošās zivteles. Angliski tās dēvē par gold-spot mullet. Nudien fantastisks skats, kad tās parādās virs ūdens, veidojot kaut ko līdzīgu naksnīgajām strūklakām. Beidzot tik tiešām sajutu, ka atrados Sundarban džungļos.

Tagad gan mani nevar pamanīt

Otrajā dienā bijām plānojuši sīkāk izpētīt mangrovju takas, kur varētu sastapt naktī redzētos dzīvniekus. Mūsu nodomus iztraucēja pamatīga migla. Nevis tā gleznainā un mākslinieciskā rīta migla, ko parasti mākslinieki iemūžina savās bildēs, bet tā, kad neredz neko izstieptas rokas attālumā. Redzot manu skābo sejas izteiksmi, apkalpe nodomāja, ka riskēs un ar airu laivu mēģinās sasniegt krastu. Nezinu kā, bet krastā biju. Pirmais, līdz potītēm iestigu dubļos. It kā jau nekas sevišķs, bet sperot katru soli, mani pārgājienu apavi palika mālainajos dubļos. Zia saprata, tālu ar mani netiks. Kaut kā aizstreipuļojām līdz nelielam celmam, kur mani apsēdināja, un sāka kraut man apkārt tikko nogrieztu koku zarus. Izrādās - kamuflāža. Lai mani zvēri nepamanītu un es netraucēti varētu sēdēt. Man atnesa vietējā reindžera armijas apavus. Es gan gribēju iebilst, ka šādi apavi parasti sver trešdaļu no manis, bet manā vietā jau tika izlemts. Tā nu es sēdēju imitētos krūmos un izlikos neredzama, kamēr divi vīri ar ieročiem - mani miesassargi ar pielādētām bisēm ieņēma pozīcijas netālu augošajos kokos. Un parādījās pirmie dzīvnieki. Jūs teiksiet, daži brieži, mežacūkas, mērkaķi. Nieks vien ir. Bet atceraties, tas nav zoodārzs, kur aplokā ir sadzīti dzīvnieki, kurus var fotografēt jebkurā rakursā. Tādēļ šobrīd, pārskatot savas fotogrāfijas, ar lepnumu varu teikt, ka ļoooooti tuvu man pienāca briedis, pat nenojaušot par manu klātbūtni. Es no visas sirds izbaudīju savu maskēšanos vairāk kā stundu. Tad man tika pienesti 42,5 izmēra zābaki. Derēja kā uzliets (tikai padusēs nedaudz spieda). Nemaz nebija tik traki. Tā vairākas stundas pētījām zvēru atstātās pēdas un mēģinājām saskatīt arī kādu tīģera pēdas nospiedumu. Ik palaikam manīju nelielu kvadrāta formā izraktu bedrīti. Tā esot vieta, kur ir bijis tīģera pēdu nospiedums un interesenti izrokot un vēlāk mālainā augsne sacietē, tad to varot rādīt kā varenu trofeju.

Rīta saulē

Kad biju apradusi ar apkalpi un apsargiem, jau laiks bija atgriezties civilizācijā. Biju pabijusi dažādās vietās, ko mēdz dēvēt par džungļiem, nacionāliem parkiem, lietusmežiem, bet kaut ko tik noslēpumainu, mistisku, neskartu un varenu vēl nebiju skatījusi. Un tikai ierobežotam skaitam cilvēku un tikai ar iepriekšēju pieteikšanos, un noteiktu atļauju nokārtošanu, profesionālu reindžeru pavadībā ir atļauts baudīt šo dabas dārgumu - Sundarban mangrovju mežus.

Lai gan Bangladeša nav tikai dabas parki, nav tikai rīsu lauki vai tējas plantācijas. Tā ir valsts, kuras bagātīgais kultūrvēsturiskais mantojums ir gadsimtiem pārbagāts. Zeme, kur ir dalīta un pārdalīta kolonizatoru un kaimiņvalstu interesēs. Tā ir tauta, kura atteicās runāt svešā valodā un kurai nācās cīnīties par savas valodas atzīšanu. Reti tiek pieminēts fakts, ka Starptautiskā Dzimtās valodas diena 21.februārī ir saistīta ar Bangladešas studentu demonstrāciju, kad 1952.gadā mēģināja pasludināt urdu valodu (Bangladeša pēc britu Indijas pārdalīšanas 1947.gadā līdz 1971.gadam atradās Pakistānas sastāvā). 

To visu pārdomājot, nez kāpēc domās sāku dungot Bangladešā dzirdētā un daudz skandinātā barda Lalonšas skaudrās melodijas. Īpatnis, kurš tika „izstumts” no dzimtās hindu vides, jo viņš esot pieņēmis palīdzību no zemākas kastas pārstāvja, tāpēc ģimene vairs viņu nepieņēma. Un viņš izlēma, ka nav vērts skumt par niekiem, atteicās no visiem hindu dieviem, atteicās pievienoties islamam, kristietība pat prātā nebija, un devās plašajā pasaulē. Laiku sev kavēdams, klusi dungojot dziesmas par dzīvi, par to, kāda ir cilvēka loma šajā pasaulē. Un, kad es lūdzu iztulkot dažas frāzes no visbiežāk dzirdētajām dziesmām, Zia teica apmēram tā - ja Tu pazīsti sevi, Tu pazīsti Dievu. Atrodi sevi, pirms meklē kaut ko citu.

Ja vēsturiski nozīmīga Bangladeša kļuva pateicoties atsevišķiem tās izciliem valdniekiem, tad mūsdienās tās galvenā bagātība ir cilvēks - atvērts, atklāts, patiess un laimīgs. Ne velti tiek atzīmēts, ka Bangladešas iedzīvotāji ir 11.laimīgākā nācija pasaulē.

Latvijas radio 1  - 17.decembra raidījums Zināmais nezināmajā

Nāve paradīzē jeb kā anglis (iz)dzīvo bijušajā franču kolonijā

   Nebiju iedomājusies, ka atgriežoties Latvijā tikai pēc dažu mēnešu prombūtnes, tik daudz būs mainījies. Ārēji it kā nekas par izmaiņām neliecina, ja nu vienīgi veikalu plauktos ir parādījušās Ziemassvētkiem piederīgas preces. Pilnīgi un absolūti politiskās peripetijas mani nesaista, tad nu smadzeņu atpūtas nolūkā uzsāku savas TV pults programmu pārslēgšanas rituālu. Parasti sāku no 300 programmas un atpakaļ skaitīšanas secībā lēnām tieku līdz skaitlim 1. Tas gan mēdz notikt reti, jo parasti „pa ceļam” es aizmiegu un televizors man nemanot tiek izslēgts. 

   Tā kādu vakaru uzsākot savu pults maratonu no atzīmes 300 tiku tikai līdz 257, kad manu uzmanību piesaistīja pazīstama aktiera seja. Tas taču Štokingers, tas pats Štokijs, kas pirmajās Komisāra Rekša sērijās bija visas filmas dvēsele. Tikai Štokijs prata desmaizes pasniegt tā, ka tas izvērsās par veselu piedzīvojumu. 

   Ieskatoties tuvāk, sapratu, ka Štokingers tas gluži nav, esmu pārskatījusies. Tomēr aktiera seja šķita pazīstama – Bens Millers, tas pats, kas filmējās arī pazīstamajā komēdiju virknē par super slepeno aģentu 001 – Džoniju Angli. Tā kā ieslēgtā filma jau bija gandrīz pusē, tad sāku meklēt TV programmā atbildi uz savu jautājumu – kas tad tā ir par filmu? Izrādās – Nāve paradīzē (Death in Paradise). Ui, tik ļoti negribēju atkal ieslīgt kāda krimināldramatiska seriāla muklājā. Ir jau līdz brošai (lai kur arī šī broša atrastos) viencēliena detektīvsituācijas, kur jau pašā sākumā ir skaidrs sērijas noslēgums. Bet vai tiešām tāds aktieris kā Bens Millers būtu piekritis filmēties kaut kādā konveijerseriālā, atveidojot kārtējo detektīvu. Interese bija gana liela, lai atvērtu Google meklētāju un pameklētu informāciju par seriālu. Te nu vienai dīvainībai sekoja nākamā. Sākšu ar to, ka šis projekts ir angļu (BBC) un franču (Francijas Televīzijas) kopdarbs!!! Vai tas vispār var būt! Angļi un franči! Kopā! Rezultātam vajadzētu būt diezgan interesantam. Lai vēl vairāk pastiprinātu un akcentētu dīvainības, kas varētu veidoties šo divu tik mentāli atšķirīgu tautu pārstāvju starpā, filmas norises vieta ir viena no Karību jūras salām. Te ikdienas nelīst, nav migla, lietussargs vairs nav obligāts atribūts. Tātad anglis te jūtas kā ieradies kādā nereālā, izdomātā vietā. Un tikai anglis te ierodas ar rudenīgu mēteli, angliski nevērīgi pārmestu pār roku.

   Nedomāju, ka ir būtiski uzskaitīt seriāla plusus un mīnusus. Bet sāku aizdomāties, kā izskatītos anglis, ja tik tiešām paliktu dzīvot saulainajās Karību jūras salās. Lai gan gaisa temperatūra dienā un naktī ir pāri par plus 30, slavenais angļu detektīvs Ričards Pūls (Ben Miller) dienā vienmēr būs savā tvīda uzvalkā ar kaklsaiti, bet naktī – garā svītrainā pidžamā. Un sastrādāties ar detektīvi Kamilu (Sara Martins), kura „pa pusei” ir franču izcelsmes (kaut gan angļaprāt, nav tāda jēdziena pusfrancisks), ir diezgan dīvaini. Ja Kamila balstās uz intuīciju, tad Ričards – uz angļu loģiku. Tikai izcili abu nāciju zinātāji spētu radīt kaut ko tik niansētu un smalku, kur katrā otrā frāzē ir apslēpts kāds zemteksts.

   Pat slavenais Padomju publicists Vsevolods Ovčiņņikovs rakstot grāmatu „Ozola saknes” (savulaik izdevniecības Avots izdotajā sērijā „Valstis un tautas”) atzina, ka uzturoties Japānā (publicista iespaidi ir apkopoti viņa darbā „Sakuras zars”) viņam daudz vieglāk bija piekļūt japāņa ikdienai un sadzīvei. Vieglāk bija iegūt kāda japāņa draudzību nekā angļa sapratni. Kaut gan šķiet, ka Anglija taču mums ir tuvāk. Viena no trāpīgākajām publicista atziņām ir sekojoša, ka ārzemēs sastopoties ar kaut ko neparastu, cilvēki reizēm par to spriež aplam aiz instinktīvas tieksmes visu mērīt ar savu olekti. Kādu morāli var smelties no iepriekš teiktā? Visizteiksmīgākā te laikam gan būs pazīstamā četrrinde par zirgu un kamieli. Zirgs domā, ka kamielis ir kroplīgs zirgs, bet kamielis savukārt – ka zirgs ir neattīstīts kamielis. Nu gluži angļa un francūža – zirga un kamieļa tandēms. Vai anglis ir kroplīgs un francūzis – mazattīstīts? Varbūt otrādi? Atbilde ir atkarīga no tā, kurā Lamanša vai Angļu kanāla pusē Jūs atrodaties.

  Neesmu pārlieku liela franču mentalitātes pārzinātāja, tāpēc paļaujos uz citu stāstītiem, redzētiem un noklausītiem viedokļiem. Vīns, saulains laiks, piedzīvojumi, intuīcija, romantika, labs noskaņojums, musketieri, Alens Delons, emocionalitāte un jūtas – tas nedomājot sasaistās ar visu francisko. Vismaz ar stereotipisko Franciju. 

Detektīvdrāmā „Nāve paradīzē” franciskajai atvērtībai tiek pretnostatīta angliskā ieturētība, kas tiek uztverta kā anomālija, kura prasa medicīnisku iejaukšanos. Sākumā pat darba kolēģi apvaicājas par daktera nepieciešamību. Tikai anglis svelmainā dienā var meklē tējnīcu, kur baudīt savu rituālo pēcpusdienas tējas dzeršanu. Paradoksāli, bet vienīgais restorāns, kur var nobaudīt angļa cienīgu  pēcpusdienas tēju ar pienu, ir nelielais franču (!) krodziņš.

   Jā, seriāla ārējā čaula ir par noziegumiem un to atklāšanu. Tomēr tas ir tikai acu apmāns. Līdzīgi kā „Smalkajā stilā” Hiacinte iemieso pseidosmalko angļu kundzīti, aiz kuras ārējā tēla ir paslēpta liela deva angliskās mentalitātes.  Tomēr tā, kā par sevi prot pasmieties anglis, reti kurš māk. Te nebūs aizkarda smiekli, ne nebūs glupi momenti, kur it kā smieklīgās situācijās tiks nostādīti galvenie varoņi. Visvērtīgākais šajā seriālā ir zemteksts. Un katram tiek dota iespēja uztvert un saprast visu pa savam. Seriāla popularitāte britu salās ir tik milzīga, ka to turpinās uzņemt arī nākamajā sezonā.

   Un, ja kādam šķiet, ka angliskā mentalitāte ir pārspīlēta, tad iesaku pamēgināt nopirkt ieejas biļeti Londonas Madam Tisso muzejā pie grupu biļešu kasēm. Tur, manā skatījumā, biļetes tirgo īstenas angļu kundzītes iemiesojums. Viņa nenospiedīs biļešu „print” pogu, pirms neapjautāsies – kā Jums klājas? Vai pirmo reizi Londonā? Kā Jums patīk? Kā Jums patīk laika apstākļi Londonā? Noteikti tiks veltītas pāris frāzes meteoroloģiskajām prognozēm. Un nav nozīmes steidzināt, kurnēt vai kā citādi izvairīties no šīs obligātās sarunas. Bez tās nekas nenotiek. Tā taču ir vecā labā Anglija! Un slavenās Albionas salās dzīvojošo mentalitāte mums, kontinentā mītošiem vēl joprojām paliek mīglā tīta, kas ir tikpat bieza, kā izdaudzinātā Londonas migla. 

Fragmenti no seriāla "Nāve paradīzē"

BBC intervija ar aktieri Benu Milleru

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Kāpēc man riebjas

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai ti...

Kāpēc man riebjas

Nu jau kā piecas dienas nesteidzīgi varu baudīt mierpilno adventes laiku. Šis rudens manās atmiņās tiks ierakstīts kā viens no garākajiem, bet pamācoši interesantākajiem rudens darba maratoniem. Nedomāju, ka nepilnos divos mēnešos 21 lidojums uz gana tālajām Āzijas valstīm bija joka lieta. Kādi iespaidi? Kādas emocijas? Jauni atklājumi? Iespaidu tik tiešām daudz (kā vienmēr), bet lielākie atklājumi un tiem sekojošās izmaiņas skāra tieši mani. Manu izpratni par apkārt notiekošo, manu attieksmi pret dažādām ikdienas ķibelēm un cilvēkiem.  

Ceļojums ir laiks, kad ikdienas darbos iegrimušais, praktiskais latvietis „izkāpj” no savām mājas čībām un dodas plašajā pasaulē. Ko viņš tur cer ieraudzīt? Varbūt kā Sprīdītis – laimi atrast? Pārsteidzoši, bet uz Āzijas sakrālajām vietām ceļotāju pūļi dodas garīgumu meklēt. It kā garīgums būtu krāsaina atklātne, kuru var iegādāties kādā ašramā vai templī, ielikt kabatā un atgriezties mājās ar Lielo Garīgumu. Dzīvē un tā saucamajā Garīgumā vīlušies nereti spriedelē un kritizē Austrumu filosofijas, īsti pat neizprotot tās, vai gluži pretēji – uzdodoties par baisajiem „spečukiem”, kas vairāk kā draugiem.lv un facebook.com komentārus nav lasījuši. Bet mūsdienu patērētāju sabiedrībā ir tik svarīgi paust savu viedokli. Un nav svarīgi, vai šis jūsu viedoklis ir loģisks, pārdomāts, pamatots. Bet uzklausīt citu viedokli mūsdienās vairs nav labais tonis.

Vairāk kā jebkad agrāk, šoruden esmu dzirdējusi komentārus gan par sevi, gan par darbu, ko ikdienā daru. Vienīgais, ko varu darīt – mēģināt kaut kādā veidā distancēties no „viedokļiem”. Tam vispiemērotākās ir nakts stundas, kad viss ir pierimis, un laika joslu maiņas dēļ, es neviena netraucēta varu sakārtot gan savas domas, gan savu vidi sev apkārt. Tas nozīmē, ka sakārtoju savas piezīmes, izšķiroju atvestos bukletus un salieku tos pa folderīšiem, sakārtoju fotogrāfijas savā datorā. Un nejauši, absolūti neplānoti no mana pārbāztā un pārblīvētā piezīmju blociņa izkrita neliels Padomju laika avīžu izgriezums. Tas tur laikam atradās tādēļ, ka īsti nezināju kur lai to liek, bet laukā mest žēl. Jo kā izrādās, manu personīgo atklāsmju mapītes man nav. Tātad – pēdējais brīdis to iekārtot.

Diemžēl neesmu piefiksējusi raksta fragmentam nedz gadu, nedz laikraksta numuru, atceros vienīgi, ka tā bija „Padomju Jaunatne”. Tomēr to pārlocīt un atkal „iebāzt” savā piezīmju blociņā vairs negribēju. Te nu būs kādus 20 gadus atpakaļ nodrukāts raksts „Padomju Jaunatnē”:

Kāpēc man riebjas

Jau kādu laiku pār mani nāk apziņa un atklāsme, ka laikam tomēr nekas nemainīsies un viss ir tā, kā patiesībā tam šai pasaulē arī jābūt.

Pirms kādiem gadiem, kad mācījos vidusskolā, nesapratu to, kā lietas šai pasaulē ir iekārtotas, un biju pārliecināta, turklāt visi līdzcilvēki man tā arī iegalvoja, ka tas tik mans jaunības maksimālisms. Viss šajā pasaulē esot sakārtots un lietas esot savās vietās.

Taču gāja gadi, pasaules dienas gāja uz priekšu, arī mana dzīve virzījās uz priekšu. Pabeidzu vidusskolu, iestājos augstskolā. Studēju filosofos. Cilvēki rādīja neizpratnē saviebtas sejas, kam gan man tas esot vajadzīgs, kas gan es būšot ar tādu izglītību, neko praktisku nevarēšot izdarīt.

Sabijos – ja nu izrādās, ka tiešām esmu kļūdījusies savā izvēlē! Nospriedu, ka viņiem var būt taisnība, un iestājos otrā augstskolā, lai studētu jurisprudenci.

Lekcijās sēdēju no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Nu cilvēki teica, ka esmu traka un iedzīšu tā sevi kapā. Iekšēji jutu diskomfortu no fakta, ka sāku ieslīgt akadēmiskajā vidē. Aklu sabiedrības, jautrības un spraiguma. Sāku strādāt firmā, lai izkustētos no monotonās klausīšanās. Nu es biju norakstīta, daži mani apbrīnoja, citi nopēla manu rīcību, un citi vienkārši pārstāja ar mani kontaktēties, jo viņus baidīja mana hiperaktivitāte. Sapratu, ka pa prātam jau neizdarīšu nekad, un vienkārši noslēdzos sevī. Nerunāju par to, ko daru, lai neradītu par sevi šausmīgi aizņemtās un svarīgās iespaidu, ja nu sanācis tā, ka kāds mans draugs tajā pašā laikā nospriedis baudīt dzīvi un nedarīt neko.

Filosofijas studijas pacēla mani spārnos. Katras lekcijas laikā guvu atklāsmi kādam jautājumam, kas manu prātu bija nomocījis jau ilgu laiku. Jutos apgarota un piepildīta. Šķita, ka pasaule iegūst sakārtotības auru manās acīs un domās kārtojās daudz sistemātiskāk un skaidrāk. Daudzās grāmatas, kuras, aizrautīgo lektoru pamudināta, steidzu izlasīt, krietni paplašināja manu redzesloku, un valodas piesātinātība bija jūtama ik izteiktajā teikumā. Jutu ieplūstam sevī piepildījumu, milzīgu zinātkāri un gribasspēku izzināt pasauli.

Nenoliedzami, kļūt par juristi bija mans sapnis jau kopš bērnības un jau sen biju izsapņojusi, kā lietišķā kostīmiņā smalkā birojā bārstīšu gudras valodas pērles un jutīšos par sevi pārliecināta. Taču šo pārliecību es neiegūšu ar sevis strostēšanu, bet gan ar pakāpenisku sevis izzināšanu un izprašanu.

Dzīvi biju pakārtojusi un biju samierinājusies ar nenovēršamo, kad burtiski pārsteidzos, izdzirdot izbrīnīto jautājumu, kāpēc gan es sagribēju gan iet uz filmas pirmizrādi. Cilvēki nesaprata, kāpēc gan būtu jāmaksā trīs reizes augstāka ieejas maksa par biļetēm, lai tikai redzētu filmu pirmā. Bet man tas bija svarīgi, pat nezinu, kāpēc! Gribēju sēdēt kinoteātrī un izjust to pirmreizības noslēpumaino auru. Alku izgaršot katru skaņu, frāzi, bildi. Biju laimīga.

Man ikdienā krīt uz nerviem, ja cilvēki savas neizglītotības un muļķības dēļ atļaujas kritizēt to, ko daru es. Man krīt uz nerviem visi tie brīvdomātāji, kas lielām, neizpratnē izbolītām acīm man jautā, kā gan es visu spēju savienot – divas augstskolas un vēl darbs. Man riebjas, ja man uz ielas lūdz cigaretes un pēc manas atbildes, ka es nepīpēju, burkšķ man virsū visādas blēņas par skopumu un augstprātību. Man riebjas, ka sabiedriskā transporta pieturās apkārtējie atļaujas pīpējot nostāties tā, lai tieši man virsū nāktu viņu izpūstie cigarešu dūmi. Man riebjas, ja sabiedriskajā transportā cilvēki grūstās, bakstās, lamājas un stumjas cits citam virsū. Man riebjas, ka ikdienā mani sit ārā no sliedēm visi traucēkļi. Es vēlos vien individuāli izprast šo pasaules kārtību un atrast savu vietu tajā.

Vai tiešām tas ir par daudz prasīts?

Mērija Kleina