Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Austrumindijas atskaņas – Sikimas karaliste jeb kāpnes uz debesīm

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

Austrumindijas atskaņas – Sikimas karaliste jeb kāpnes uz debesīm

         Pellinga ir pilsēta, no kuras visērtāk un labāk var iepazīt Sikimas neskartās dabas nostūrīšus. Noslēpumainā Sikimas karaliste pastāvēja līdz pat nesenajam 1975.gadam, kad tā tika iekļauta Indijas sastāvā. Tomēr arī šodien, atrodoties lielvalsts sastāvā, tā ir spējusi saglabāt lielu autonomiju un, šķērsojot šīs pavalsts robežu, ir jāiegūst īpaša atļauja un jāatrāda robežsargiem pase, lai vēlāk tur tiktu iespiests neliels trijstūra formas zīmogs. 

Sikimas karalistes karogs

            Sikima atrodas Himalaju nogāzēs starp Butānu, Nepālu un Tibetu, kur grūti pieejamās ielejās rimti un nesteidzīgi rit ierastā ikdienas dzīve. Vissenākie zināmie pirmiedzīvotāji, kuri te mitinās arī mūsdienās, ir lepčas, kas 8.gs ieradās Sikimā no Tibetas. Neesošo lielceļu zemē pat pārvietoties ar auto ir iespējams lēni un nesteidzīgi.

            Apkārtējo ieleju nepieejamība, varenās Himalaju virsotnes, nostāsti par redzētajiem sniega cilvēkiem, tas viss it kā apstiprina leģendu par kādu budistu mūku Rinpoči, kas te bija ieradies, lai paslēptu svētās relikvijas. Kad tas tika paveikts, mūks lūdzis palīdzību kalniem, lai tie paslēptu ielejas no ziņkārīgajiem acu skatiem. Iespējams, tādēļ arī mūsdienās ne visas ielejas ir apzinātas un kartēs iezīmētas, un daža laba ieleja ir pieejama pēc vairāku dienu pārgājiena (protams, bez auto). Ne velti Sikimu dēvē arī par apslēpto ieleju vai apslēpto dārgumu zemi. Atrast šos dārgumus ir lemts tikai izredzētajiem. Arī Nikolajs Rērihs te uzturējās vairākus gadus un vēlāk šo zemi nodēvēja par vietu, kur meklēt „kāpnes uz debesīm”.

No ikvienas ēkas Pellingas pilsētā var redzēt Himalaju sniegotās virsotnes

            Pellinga (viena no Sikimas nelielajām pilsētām) atrodas 2086 metrus virs jūras līmeņa. Tas nozīmē, ka gaisa temperatūra atbilst Latvijas pirmsapkures sezonas temperatūrai. Naktī te varētu būt ap nulli. Lieki piebilst, ka smalkajai angļu stila viesnīcai apkure pat nebija ieplānota. Un novembra gaiss bija ļoti spirgts arī viesnīcas istabiņās. Tad nu pirms katras pārģērbšanās vai mazgāšanās nācās psiholoģiski „nobriest”. Pirmajā vakarā pirms došanās pie miera atcerējos filmu “Bāskervilu suns”, kur Dr.Vatsons (V.Solomina izpildījumā) Baskervila pilī, sava skaistajā naktstērpā ar cigāru zobos, mīņājoties uz paklāja mēģināja sadūšoties un iekāpt aukstajā gultā. Manas sajūtas bija līdzīgas, ja nu vienīgi naktstērps nebija tik elegants un izpalika arī cigārs. Kādu laiku es mīņājos pa paklājiņu līdz atskanēja glābējklauvējiens pie durvīm. Tur - indietis ar…… termoforu (siltu). Tā nu varēju laisties snaudā siltajās turku aviokompānijas dāvātās zeķītēs, veikalā Maxima pirktajā sarkani rūtotajā pidžamā, ar indiešu termoforu padusē.

            Tālāk neko neatceros, pamodos gluži mundra, līdz sekoja atklāsme, ka tagad ir jāsaņemas, lai atkrampētos no termofora un sāktu jaunu dienu.

Tašidingas klostera mūki

            Es ar lielu entuziasmu devos brokastīs, kur mani laipni sagaidīja trīs vietējās izcelsmes nepālieši. Pēc tam, kad man laipni tika ierādīta vieta pie galda, kur pa logu skatam paveras karaliska ainava – visus sargājošie Himalaji, man tika pienesta saldi melnbalta tēja, maizītes un omlete. Piebildīšu, ka milzīgajā brokastu telpā biju viena. Lēnām sāku malkot tēju, līdz sajutu, ka visi trīs nepālieši uzmanīja katru manu kustību. Viens pienesa salvetīti, ar ko nosusināt tējā apmērcētās lūpas, otrs tūlīt mundri papildināja tējas tasīti, trešais bija gatavs steigties uz virtuvi, lai izpildītu katru, pat viskaprīzāko manu vēlmi. Šādā neierastā atmosfērā lēnām mēģināju sagremot omleti, kas bija padevusies visnotaļ garda, bet triju acu pāru uzraudzīta garšoja neierasti. Šo mulsumu papildināja mana gida ierašanās, nevis, lai pievienotos brokastīm, bet, lai pasniegtu dienas laikrakstu angļu valodā. Un ar vārdiem: “Madam, take your time” (Madām, nesteidzieties, izbaudiet rītu), klusi nozuda. Sajutos tā it kā būtu ieradusies nepareizajā dress code. Situācijai vairāk būtu piemērota kāda balta krinolīna kleita ar korseti, baltie mežģīņu cimdiņi, neliela cepurīte. Neskatoties uz situāciju, kaut kā omleti „piebeidzu”. Un diena varēja sākties.

            Lielākā daļa Sikimas iedzīvotāju savulaik ir ieceļojuši no mūsdienu Nepālas un Tibetas teritorijas. Tiek uzskatīts, ka nosaukumu ir devuši vietējie limbu tautības iedzīvotāji. „Su” limbu valodā nozīmē jauns, ”khyim” – pils vai nams. Jauna pils, kuras būvniecība aizsāk varenās karalistes – Sikimas, izveidošanos. Tibetieši šo vietu dēvē par Dendžongu (Denjong), kas burtiski tulkojot nozīmē – rīsu ieleja. Un jāsaka, ka rīsu terases te ir skatāmas gandrīz katrā kalnu nogāzē. Lepčas (lepcha), kas ir senākie Sikimas iedzīvotāji, savu pirmdzimteni dēvē Nye-mea-el vārdā, kas nozīmē – paradīze. Lai vēl vairāk sajauktu galvu, varu tikai piebilst, ka Hindu reliģiskajos rakstos šī vieta tiek saukta par Indrakil, kas ir kā veltījums Indras dievībai. Bet pietiek par vēsturiskajiem nosaukumiem. Gribēju pārliecināties vai tūrisma ceļveži nemelo, pieminot daudzas svētvietas, tempļus, meditāciju vietas, kas atrodas tik tālu no ierasto Indijas pilsētu burzmas.

Khecheopairi ezers

            Sāku ar vairākiem ūdenskritumiem, kas bija fantastiska iespēja izlocīt kājas pēc salīdzinoši ilgas braukšanas pa neceļiem. Rimbi ūdenskritums, Khancendzung ūdenskritums, Phamrong ūdenskritums. Sajūtas vislabākās - kalni, aizas, no kalniem plūstošas upes, kas veido ūdenskritumus vienu pēc otra. Tālāk jau sekoja Khecheopairi ezera apmeklējums. Te nu gan mana straujā sajūsma par pēkšņi pazuda. Sajūta bija tāda, ka ir iestājies miers. Nevis tā, ka vairs neviens nekaro, bet pilnīgs, absolūts iekšējs miers. Izrādījās, šī ir svētvieta gan budistiem, gan hinduistiem. Tiek uzskatīts, ka vai nu Buda, vai dieviete Tara, vai varenais Šiva ir atstājusi šeit savu pēdu nospiedumus, no kuras vēlāk ir sācis plūst avotiņš, izveidojot ezeru pēdas formā. Šis 3.79 ha nelielais ezers ir veidojies 3500 gadus atpakaļ un tā izliegtā forma tik tiešām atgādina lielu pēdas nospiedumu. Savāda vieta. Te nemanīt tūristu barus. Esmu tikai es un vel daži vietējie. Kā noskaidroju, pie šīs svētvietas nāk cilvēks, kam tik tiešām sirds ir pilna līdz malām. Par niekiem neviens ne nelūdz. Ilgs mūžs, labklājība, veselība – tās ir lietas par kuram meditē netālu esošajā lūgsnu zālē. Starp citu, ezerā neiekrītot neviena vēja norauta lapa, un, ja ari kāda iekrīt, tad uzreiz kāds no svētajiem putniem to aiznes prom.

Ceļš uz Tashiding klosteri

            Nākamā vieta mani pārsteidza vēl vairāk. Tas bija Tashiding klosteris, kura vēsture ir aizsākusies salīdzinoši nesen, tikai 1716.gadā. Stāsta, ka kāds guru esot izšāvis bultu un meditējis vietā, kur tā piezemējusies. Pats klosteris atrodas kalnā, kuram ir sirds forma. Gadskārtējo Bumchu svētku laikā te tiek atvērts īpašs aizzīmogots trauks, pēc kura tiek pareģota Sikimas nākotne turpmākajam gadam. Šo trauku kāds budistu svētais esot piepildījis ar ūdeni 17.gs. Reizi gadā, atverot trauku, pēc ūdens līmeņa tajā varot noteikt, kāds būs gads. Ja ūdens ir līdz malām, tad gads būs veiksmīgs, ja ne – tad jāaizlūdz un jāgaida nākamais gads. Pēc šādas pareģošanas trauka ūdeni sajauc ar blakus plūstošo upju ūdeni un dāvā ikvienam, kurš grib iegūt svēto ūdeni.

            Pēc šīm svētvietām sekoja vēl Pemajangce klosteris, bet man nez kāpēc sirds teica – pietiek! Mākoņos ietinās ari mani varenie un klusējošie pavadoņi – Himalaji, kas it kā uzmanīdami manas izjūtas, raudzīja, lai nekas netiktu pārlieku sasteigts.

Un savā piezīmju – atklāsmju blociņā esmu ierakstījusi – katra vieta spēj mums sniegt tikai to un tādā daudzumā, ko mēs paši esam spējīgi pieņemt.

Sangachoeling klosterkalnā saullēktā vien mana bērnus un
dzird mūkus, skandējot rīta mantras

            Nākamajā dienā mans gala mērķis bija Gantokas pilsēta, kas ir viena no Sikimas senajām galvaspilsētām. Tomēr pirms došanās prom no Himalaju ieskautajām ielejām, rītu sāku ar fantastisku pastaigu Sangachoeling klosterkalnā, kur man tika dāvāta kārtējā mistiski maģiskā sajūtu buķete. Nezinu, kā precīzāk aprakstīt tā brīža izjūtas. Jums būtu jāiedomājas saullēkts, kur pakāpeniski pie zilas debess juma parādās sniegotas kalnu virsotnes, kuru augstumā tā vien šķiet, ka paši atrodaties. Un tepat līdzās skan klusas, bet labi sadzirdamas, mūku skandētās rīta mantras. Vel tagad atceroties – tirpiņas sajūtu.

            Dodoties jau tālāk uz Gantoku, kas arī atrodas gana augstu kalnos (1750 m. v.j.l.), varēja skatīt gadu simtiem rūpīgi apkoptās rīsu terases, kuras nomainīja kardamona audzes, kam atkal sekoja rīsu terases. Šādā augstumā rīsu ražu var novākt tikai reizi gadā, un novembris, decembra sākums ir brīdis, kad rīsu lauki jau ir devuši savas gada laikā izaudzētās veltes cilvēkiem.

Rumtek klosteris Gantokā

            Tuvojoties Gantokai, apmeklēju vēl vienu klosteri - Rumtek klosteri. Ieejot tā teritorijā sajūta bija tāda, it kā kaut kas šeit nav īsti kārtībā. Es negribu noliegt šīs vietas vēsturiskumu, bet iekšējā balss teica – nav labi. Toties leģendas gan ir varenas. Stāsta, ka pirmais Karmapa (tibetiešu budisma klostera galva) Rumtekā vairākus gadus esot meditējis līdz kādu dienu pie viņa ir nolaidušās 10 000 fejas, kas mūkam ir dāvājušas pa matu šķipsnai. No šīm matu cirtām vēlāk esot noausta melna cepure. Tādēļ mūkus, kas ir piederīgi šim klosterim, dēvē par melno cepuru sektu. Šī svētlieta vēl joprojām atrodas šajā klosterī un to drīkst valkāt tikai un vienīgi klostera Karmapa. Jautāsiet, kāpēc lai šādā vietā kaut kas nebūtu kārtībā? Izrādās, ka 1986.gadā viens no Karmapām traģiskā negadījumā gāja bojā, un budisti nespēja vienoties par to, kurš tad īsti būs nākamais līderis. Taisnība tika meklēta diskusijās, kas izraisīja nopietnu militāru konfliktu, kurā cieta gan mūki, gan klosterim pilnīgi nepiederošas personas. Vieni uzskatīja, ka nākamajam Karmapam jānāk no Tibetas, otri – no Butānas. Tāpēc, ieejot klosterī, arī šodien ikvienam ārzemniekam (ari man tai skaitā) tiek noņemta pase, kuru atpakaļ var saņemt pametot klosteri.

            Atliek vien piezīmēt, ka visiem līdzekļiem pierādot savu taisnību, būtu labi, ja mēs paši rīkotos taisnīgi un nepazaudētu pašu taisnības ideju, kuras dēļ viss aizsākās.

 

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Austrumindijas atskaņas –Dārdžilinga

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

Austrumindijas atskaņas –Dārdžilinga

 

Khančendžungas virsotnes

         Pavisam nesen atgriezos no Indijas Ziemeļiem jeb precīzāk Kašmiras un Ladakhas štatiem. Iespaidu tik tiešām daudz – gan budistu klosteri, gan dabas skati, gan senā Zīda ceļa atzari. Lielākā daļa ceļojuma noritēja gana augstu virs jūras līmeņa. Ne velti Khardung La pāreja tiek dēvēta par pasaulē augstāko braucamo kalnu pāreju. Domāju ir jāpaiet laikam, lai es varētu skaidri noformulēt savus pretrunīgos šī brīža iespaidus. Kārtojot savas piezīmes pa folderīšiem, sāku pārlasīt savu iepriekšējo ekspedīcijas braucienu uz Austrumindiju un Bangladešu, kuru sīki un smalki bija izplānojis „Impro”. 

            Tātad – pagājušā gada nogalē devos mūsdienās tik iecienītās Indijas virzienā, savu uzmanību veltot mazāk zināmajai austrumu daļai – Rietumbengālei, Sikimai un Orisai. Manam fotoobjektīvam garām nepaslīdēja arī Himalaju sniegotās kalnu virsotnes, tai skaitā Indijas augstākā virsotne Khančendžunga (8598 m v.j.l.), kas slēpj „piecus sniega” dārgumus, kurus skatīt nez kādēļ nevienai sievietei nav lemts. Savāds nostūris. Te pat magones mēdz būt zilas, pandas – sarkanas, vai neizklausās dīvaini? Un Dārdžilingas rīta miglā tītie tējas lauki...

            Protams, neaizmirsu austrumnieciski kosmopolītisko Kalkātu (savulaik dēvēta par Kalkutu), kur savu iedvesmu smēlās gleznotājs, dramaturgs, horeogrāfs un dzejnieks Rabindranats Tagore.

            Orisas izdaudzinātās pludmales, tempļu pilsēta Purī, Sundarbani un pasaulē lielākais mangrovju mežs, kur nesteidzīgi siro 245 Bengālijas tīģeri. Daļa dabas parka 105 000 kvadrātkilometrus lielā teritorija pieder Bangladešai, uz kurieni tālāk veda mans ceļš.

Himalaju sarkanā panda

            Kā teicis R.Tagore romānā „Mājās un pasaulē”: „Dievi mūsu dzīves ieglezno neskaidri. Viņu nolūks ir ļaut mums pašiem kaut ko mainīt, izdzēst un ieskicēt no jauna.” Manas Austrumindijas un Bangladešas skices jau savulaik tika publicētas „Impro ceļojumi” mājas lapā (gan draugiem.lv, gan facebook.com). Bet pēc pēdējā ceļojuma pa citiem Indijas štatiem, vēlos vēlreiz atgriezties un nedaudz salīdzināt divu tik atšķirīgu braucienu izjūtas.

          Nokļūšana Austrumindijas pilsētā Dārdžilingā izrādījās nebūt nebija tā vienkāršākā. Mani vienmēr ir fascinējusi Indijas lidostu un dzelzceļa staciju kārtība, kur galvenais nav saprast, bet gan paļauties uz apkārt esošo padomiem (kas bieži ir pretrunā viens otram) un savu intuīciju. 

            Sāksim jau ar to, ka indietis pat lidmašīnā kāpj pa savai modei - ar lielu troksni, ieņemot viņaprāt vislabāko vietu, kas gandrīz nekad nav viņa īstā vieta. Rosība lidojuma laikā nerimst ne uz mirki, kas vienmērīgi turpinās lidostas teritorijā un arī ārpus tās. Lidostā velti ir meklēt un sekot kādām norādēm, labāk uzreiz jautāt kādam uzticīga paskata darbiniekam. Parādot nākamā lidojuma biļeti, apsargs man laipni paskaidroja, ka man jādodas laukā no lidostas ēkas, jāiet līdz kolonnai Nr.9 un tur būšot puisis, pie kura man ir jāpiesakās. Labi, ka kolonnas bija sanumurētas, nebija jāskaita. Puisis bija, izdrukāja man autobusa biļeti uz trešo terminālu, kaut gan skaidri un gaiši manā biļetē ir minēts termināls Nr.1D. Pēc kādām 45 minūtēm ap mani jau bija pulcējies paprāvs pulciņš ar cilvēkiem, kas arī gribēja nokļūt uz 1D termināli. Un pārsteidzoši, tik tiešām nokļuvu īstajā vietā un laikā

            Toties ierodoties Bagdogrā, kur mani vajadzēja sagaidīt vietējam gidam, secināju, ka mani neviens negaida. Izrādījās, ka paredzētajam gidam sieviņa ir pēkšņi piedzemdējusi meitiņu (lai ari dažreiz es mēdzu izteikties skarbāk, es nudien pie šī pēkšņuma neesmu pie vainas). Gaidīju nākamo gidu, kurš tomēr man pievienosies tikai pēc dažām dienām. Tad pēkšņi saņēmu zvanu no Deli centrālā biroja, ka firmas pārstāvji nespēj mani atrast mazajā Bagdogras lidostā. Tad nu metu kaunu pie malas un skaidri un gaiši teicu - esmu vienīgā blondīne šajā ēkā. Un pēc neilga brīža mēs tik tiešām laimīgi satikāmies.

Saullēkta gaidās

            Nākamo dienu Dārdžilingā sāku ar saullēkta gaidām Tīģera kalnā. Saprotu, ka šādu pasākumu klusi meditējot tik slavenā pilsētā nenoorganizēt. Tomēr mani pārsteidza vietējo tūristu praktiskā pieeja. Skatu laukuma viducī uzbūvētajā ēkā, kuras viena puse ir iestiklota un viducī salikti krēsli, ērti bija iekārtojušies saullēkta skatītāji. Sajūta tāda, ka bariņš interesentu ir ieradušies paskatīties jaunāko “Krēslas” vai “Džeimsa Bonda” sēriju. Trūkst tikai popkorns un Pepsi glāzes. Tomēr ēkas ārpusē drūzmējas īstenie saulītes gaidītāji. Un man par milzīgu pārsteigumu gaisma parādījās nevis austrumu pusē, bet gan pretējā pusē! Izrādījās, ka pirmās horizontu izgaismo Himalaju tūkstošmetrīgās virsotnes. Nu, protams, tās saulīti no saviem augstumiem ierauga pirms maniem 164 cm. Un šajā maģiskajā brīdī iestājās klusums (varbūt es vienkārši vairs nesaklausīju klaigas, kas piedāvā karstu tēju vai kafiju) un miers. Nākamā pie horizonta parādījās pati saulīte, šoreiz pareizajā debess pusē. Un diena varēja sākties.

Pirmās tiek izgaismotas Himalaju
virsotnes,kas atrodas rietumos

            Uzmanību pievērsu vairākiem tūrisma ceļvežos pieminētajiem apskates objektiem. Himalaju alpīnisma institūts sniedza plašu informāciju par Everesta un citu slavenāko virsotņu iekarošanu. Pats institūts atrodas zooloģiska dārza teritorijā, kur skatāmi daudzi augstkalnu faunas pārstāvji. Tai skaitā ari sarkanā panda. Par interesantu piedzīvojumu izvērtās brauciens ar tā saucamo rotaļu vilcienu, kas nav domāts rotaļām un spēlēm. Pati dzelzceļa līnija ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet lokomotīves, kas divus vagoniņus stumj kalnā pa šaurajām sliedēm, kuras vietām šķērso ielu braucamo daļu, rada mērenu haosu satiksmes plūsmā. Vecākā lokomotīve, kura vēl joprojām darbojas, ir ražota 1892.gadā.

Saullēkts Dārdžilingas Tīģera kalnā

            Un, protams, Dardžilingas apskate nebūtu pilnīga bez kādas tējas plantācijas apmeklējuma. Un es izvēlējos Happy Valley (Laimigās ielejas) tējas plantāciju, kuras viens no galvenajiem klientiem ir slavenā Harrods veikalu ķēde. Diemžēl novembrī tējas lapiņas vairs nevāc un galvenokārt nodarbojas ar pašu tējas krūmu apkopšanu, mēslošanu, lai jau ar martu atsāktu tējas lapu plūkšanu. Diemžēl visa šeit saražotā tēja ir paredzēta eksportam, tāpēc vietējos veikalos var nopirkt tikai kaimiņu plantācijās audzēto tēju. Ikdienā indieši dzer melno blendēto, jeb miksēto tēju, kad tiek sajaukta dažādos augstumos un dažādās vietās augušās tējas lapiņas, pagatavota tēja un noteikti pievienots piens ar cukuru (kondensētais piens). Man kā īstenam tējas baudītājam sākumā šādas tējas garša šķita neierasta, šobrīd šo zemi nespēju iedomāties bez saldās melnbaltās tējas.

Dārdžilingas Happy Valley tējas plantācijas

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Tādžmahala – astotais pasaules brīnums

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

Tādžmahala – astotais pasaules brīnums      

       

            Šodien gandrīz katra sevi cienoša valsts ir atradusi kādu savu „septīto pasaules brīnumu”, ar ko pievilināt interesentus. Tomēr, tad, kad ir jālūdz nosaukt „klasiskie” pasaules brīnumi, tad tālāk par Ēģiptes piramīdām netiekam.

            Pats vārds „pasaules brīnums” ir kas tāds, kas mūsdienu pārgudrajam prātam nešķiet nekas sevišķs. Nu, mūsu senči uzbūvēja augstu torni, ierīkoja dārzus un kas par to, teiktu daudzi mūsdienu ceļotāji – gudrinieki. Tādēļ pirms ķeršos pie nupat apmeklētā Tādžmahala izjūtu apraksta, nedaudz pakavēšos pie vēsturiskajiem septiņiem pasaules brīnumiem.

            Vispirms jau pats skaitlis septiņi, šķiet nav izvēlēts nejauši. Ne velti ir vairākas grāmatas, kas aplūko astotos pasaules brīnumus, bet skaitlis septiņi paliek nemainīgs, pat, ja mainīsies pašu brīnumu saraksts. Septiņi tiek uztverts kā maģisks skaitlis, kas ir pieminēts daudzās reliģijās, tai skaitā pirms kristīgās ticības. Babilonieši šo skaitli saistīja ar septiņām planētām. Ne velti viņu celtajiem tempļiem vienmēr bija septiņi līmeņi. Bībelē skaitlis septiņi esot pieminēts apmēram 500 reižu. Katram no mums kaut reizi dzīvē ir nācies uzklausīt gan ar kristīgo, gan ar pagānisko tradīciju saistītus stāstus par pasaules radīšanu. Tā izrādās arī ir notikusi septiņās dienās. Un tieši septītajā Dievs atpūtās. Dienu skaits nedēļā, varavīksnes krāsas, tikumi un nāves grēki (kristietībā), debesis islāmā, pat cilvēka dzīves posmi (Šekspīra lugā „Kā jums tīk”) ir septiņi. Tā varētu turpināt bezgalīgi. Pat, ja mēs uz šo ciparu raugāmies no mūsdienu zinātnes un loģikas viedokļa, tad izrādās, ka septiņi ir optimālais lietu vai parādību skaits, ko cilvēks var vienkārši atcerēties.

Hērodots

            Pirmais septiņus pasaules brīnumus nosauca Hērodots 5.gs p.K. Arī vēlākos gadsimtos dažādi domātāji, filosofi minēja tos pašus, jau Hērodota nosauktos brīnumus – bizantiešu matemātiķis Filons (225.g.p.K.) un grieķis no Sīdonas Antipatrs (130.g.p.K.) ir tikai slavenākie no mums zināmajiem. Tā kā par senajiem un pirmajiem septiņiem pasaules brīnumiem nevar nosaukt nedz Tādžmahalu, nedz arī Lielo Ķīnas mūri. Tie vienkārši vēl nebija uzbūvēti 5.gs p.K. Tātad vēsturiskie septiņi pasaules brīnumi ir – Gīzas piramīdas Ēģiptē, Babilonas gaisa dārzi, Artemīdas templis Efesā, Zeva statuja Olimpijā, Halikarnāsas mauzolejs, Rodas koloss un Faras bāka Aleksandrijā. Visas iepriekš minētās celtnes ir sava laika unikālas inženiertehniskas būves, kas pārsteidza ar savu vērienīgumu. Diemžēl jau viduslaikos lielākā daļa no šiem brīnumiem bija nopostīti. Kā viduslaikos, tā arī mūsdienās tikai piramīdas Gīzā ir saglabājušās un skatāmas ikvienam interesentam. Un apraksti par vēsturiskajiem brīnumiem laika gaitā tik tiešām ir kļuvuši tik „brīnumaini”, ka šodienas pētniekiem ir grūti novilkt robežu starp vēsturiskajiem faktiem un vēsturisko tekstu pārrakstītāju fantāziju.

            Lai kā arī būtu, tomēr man šķiet pieņemamāk, ka šo septiņnieku liekam mierā un pievēršamies tā saucamajiem astotajiem pasaules brīnumiem. Un šajā sarakstā viena no pirmajām būvēm atrodas Indijā, Agras pilsētā būvētā Tādžmahala, kas gadsimtu gaitā ir kļuvusi par Indijas simbolu. Viss aizsākās ar nejaušu tikšanos tirgū, acu skatienu...

            1612.gadā Indijā valdīja viens no mogulu imperatoriem Džahangīrs, un kroņprincis Khurams varēja baudīt bezrūpīgās kroņprinča dienas. Viena no daudzajām leģendām, kas stāsta par pārlaicīgas mīlestības uzplaukšanu divu jauniešu sirdīs, kad iegriežoties vietējā tirgū, Khurams pamana vienkāršu, nabadzīgu, bet pasakaini skaistu meiteni ar pašdarinātajām koka krellēm rokās. Un lēmums tika pieņemts – viņa papildinās prinča jau tā kuplo harēmu. Tomēr savstarpējās jūtas esot bijušas tik spēcīgas, ka pārējās skaistules Khurams vairs neievēroja. Citi avoti gan vēsta, ka pasakainā skaistule ir valdnieka Džahangīra pirmā vezīra meita. Bet nedomāju, ka tas ir tik būtiski, kāzas tika svinētas 1612.gadā, kad jaunajai princesei Mumtāzai Mahalai tolaik ir bijuši 19 gadi, kas pēc tā laika Indijas standartiem jau ir pieklājīgs vecmeitas vecums. Lai nu kā, bet tālāk sekoja tam laikam neiedomājamais – jaunā sieviņa bija līdzās savam princim, vēlāk arī valdniekam Šāham Džahanam ikvienā dzīves mirklī. 17.gs ne tikai Indijā, bet arī Eiropā sievietes vieta bija gana stingri ierādītā. Īpaši austrumos, kur labākajā gadījumā tās galvenā dzīves vieta bija harēms. Bet Mumtāza Mahala vienmēr atradās līdzās savam valdniekam un dzīvesbiedram gan valstiski svarīgās pieņemšanās, vezīru sanāksmēs un pat tālākos ceļojumos.

            Franču ārsts, filosofs un ceļotājs Fransuā Bernjē, kurš Indijā dzīvoja apmēram 12 gadus, šo valdnieku pāri ir aprakstījis savās piezīmēs, minot, ka Šāhs Džahans apkārtējās galma skaistules pat nav ievērojis.

            Septiņpadsmit gadus ilgajā laulībā pasaulē nāca 13 bērni, bet diemžēl 14. dzemdības sākās Burhanpurā, kur atgriežoties mājās no uzvaras pār kaimiņteritoriju Dekānu, nelielajā pagaidu nometnē piedzima  14. bēbis. Bet daudzos pārgājienos un dzemdībās novājinātā Mumtāza Mahala pēc virknes sarežģījumiem mirst (36 gadu vecumā). Šāhs Džahans Mumtāzai Mahalai apsola, ka uzbūvēs viņai tādu pieminekli, kuru apbrīnos vēl gadu simtiem, bet Mumtāza Mahalai vienīgi lūdz savu vīru izturēties pret bērniem, nevis kā valdniekam, bet kā mīlošam tēvam. Ko, protams, Šāhs Džahans apsola. Likteņa ironija, bet tieši viens no viņa dēliem, nogalinot savus brāļus, iesloga arī savu tēvu Agras cietoksnī.

            Saskaņā ar Šāha Džahana ieceri, pasakainā mauzoleja celtniecībai bija jāsākas pēc iespējas ātrāk. Un jau 1631. gadā (citviet min 1632.gadu) tika pieaicināti pasaules labākie arhitekti gan no Indijas, gan Persijas un Osmaņu impērijas pilsētām. Par Tādžmahalas galveno arhitektu uzskata persiešu izcelsmes indieti Ustadu Ahmadu Lahaurī. Dažviet piemin arī kādu venēciešu un franču arhitektu, bet diemžēl nav saglabājušās nekādas vēsturiskas liecības par Eiropas arhitektu klātbūtni Agrā. 22 gadu laikā tapa unikāls mauzolejs – piemineklis mīlestībai, kurā harmoniski apvienojas persiešu, indiešu un islāma arhitektūras stili. Marmors, dārgakmeņi, pusdārgakmeņi, 500 kg zelta un pārcilvēcīgs 20 000 amatnieku darbs. Ieskatoties mauzoleja inkrustācijās, var apbrīnot 17.gs amatnieku meistarību. Un perfekti izvēlēta gleznaina vietu Jamūnas upes krastā, kas lieliski ir pārskatāma arī no Agras galma un cietokšņa – Sarkanā forta, kur mūža pēdējos gadus pavadīja ieslodzījumā Šāhs Džahans. 17 ha liela teritorija tika labiekārtota tā, lai no apkārtējās pasaules ikdienas kņadas to pasargātu augstie kompleksa mūri, kas tika būvēti jau noslēguma posmā. Un pats mauzolejs būvēts uz paaugstinājuma, kas rada ilūziju, ka gabaliņš no paradīzes ir iespējams arī šeit, zemes virsū.

            Kopš 17.gs tiek pētīts un analizēts mauzoleja arhitektūras stils, meklējot kādu simbolisku nozīmi ikvienā tā ornamentā vai kontūrā. Pusdārgakmeņu inkrustācijas ir „uzdevušas toni” mūsdienu tūristu suvenīriem, kur ikvienam kārojas iegādāties kādu marmora lādīti, vāzi vai pat paša Tādžmahala miniatūru kopiju. Tikai atšķirībā no īsteni patiesā marmora, ceļotājiem piedāvā sapresētus marmora putekļus, kas sabirzt pie niecīgākā pieskāriena.

            Mans mērķis nav uzskaitīt ikvienu dekoru vai dārgakmeņus, kas īpaši saullēktā atdzīvina seno mīlas stāstu. Pirmais jautājums, uz kuru mēģināju rast atbildi, pirmo reizi sperot kāju Tādžmahala kompleksā bija – kas tad te ir tāds īpašs? Vai tiešām tikai šī unikālā vērtīgā (es domāju – dārgakmeņu un zelta ziņā) celtne gadsimtiem piesaista interesentus? Un visbeidzot, kāpēc tā tiek uzskatīta par brīnumu, un nav svarīgi, kuru kārtas numuru tai piešķiram.

            Kas tad ir Tādžmahalas brīnums? Vārds „brīnums” jau pats par sevi nozīmē kaut ko ārpus realitātes esošu. Tādu, kas pastāv ārpus normām un likumiem un ir gana iracionāls. Tomēr mauzoleja ēka ir gluži reāla, skatām un pat taustāma. Pieminot Tādžmahalu, mēs parasti to dēvējam par skaistāko pieminekli mīlestībai. Tomēr nav daudz valdnieku, kas līdz 17.gs būtu dalījies savā valdīšanā ar vienu no savām daudzajām sievām. Pieminēt un runāt par mīlestību, kur pat mūsdienās tiek slēgtas tā saucamās „sarunātās” laulības, kad vecāki vienojas par precībām pat saviem bērniem nezinot, ir diezgan neierasti. Lai cik tas arī liktos neiedomājami, arī mūsdienās daudzi jaunie pāri viens otru pirmo reizi ierauga tikai kāzu ceremonijas laikā. Bet te, Agrā ir skatāms piemineklis jūtām, laimei un vienlaikus nelaimei, jo nekas uz šīs zemes nav mūžīgs. Pat viskvēlākās jūtas, kas dzīvo tikai tik, cik ilgi pukst mūsu sirds. Mīlestība nav vienīgi attieksme pret kādu cilvēku. Tas ir kas vairāk. Tā ir attieksme pret pasauli kopumā. Droši vien, te nevajadzētu jaukt ar pseidomīlestību, kura ir redzama ik uz soļa. Šķiet, ka mēs tā īsti vairs negribam (nevis nemākam) tās nodalīt. Tā taču ir vienkāršāk – vienā mirklī kādam tuvam cilvēkam pateikt, ka mīlam, bet nākamajā sekundē atzīties, ka mīlam hamburgerus, mīlam saldējumu vai mīlam savu suni. Tikai bērnībā ir iederīga apziņa – mani mīl tāpēc, ka es esmu. Vai uz dziļākām jūtām mazspējīga cilvēka atziņa – es mīlu tevi, jo tu man esi vajadzīgs. Tomēr Šāhs Džahans jau 17.gs prata noformulēt frommisko 20.gs domu – mani mīl tāpēc, ka es mīlu. Un līdz tam pastāvējušās normas un regulas (tas taču nav piedienīgi vai - tā taču nedara) nespēja mainīt ne tikai iekšējo, bet arī vizuāli redzamo savstarpējo attiecību harmoniju. Un tieši tas arī ir brīnums, kuram valdnieks ir uzcēlis pieminekli, kuru jau vairākus gadsimtus brauc apbrīnot interesenti. Šāha Džahana un Mumtāzas Mahalas mīlestība ir pārlaicīga, pat mūsdienu sabiedrībai brīnumaina. Jo mēs tik ļoti baidāmies no tā, ka mūs nemīl, bet lielākoties paši baidāmies mīlēt.