Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Laiks nav nauda, laiks ir mana dzīve

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai t...

Laiks nav nauda, laiks ir mana dzīve

 

Šoreiz esmu atgriezusies no Amerikas mežonīgajiem rietumiem, kas nav mežonīgi vēsturiski – kovbojiskajā izpratnē, bet gan mežonīgās civilizācijas izpratnē. Izskatās, ka sociālajā antropoloģijā drīz būs jāievieš tieši šāds apzīmējums, lai norādītu konkrētu laika posmu mūsdienu Amerikas dzīvē. Neviens nebrīnās par terminu „akmens laikmets” vai „dzelzs laikmets, ” un drīz arī apradīs ar „mežonīgās civilizācijas” jēdzienu.

Tas, kas tiešām pozitīvi pārsteidz šajā pasaules nostūrī t.i. ASV rietumos – ir plašums un vēriens, ar kādu Māte Daba ir veidojusi šīs zemes reljefu. Brīžiem pat prātam netverami skati ir rokas stiepiena attālumā. Tūkstoš metrus dziļie kanjoni, tūkstošmetrīgās kalnu virsotnes, plašie tuksneši, kas nebūt nav tik tuksnesīgi. Bet šoreiz nedaudz par tiem, kas mūsdienās apdzīvo šo unikālo vietu un laika izjūtu.

Vispirms jau sākšu ar indiāņiem. Lai gan ASV rietumos dzīvo vairākas indiāņu tautas, mēs vairāk saskārāmies ar navaho tautu, kuri kopskaitā ir nedaudz vairāk kā 300 000. Bet diemžēl šobrīd liela daļa to tik vien zina, kā izmantot amerikāņu šī brīža vainas apziņu. Tas nozīmē, ka amerikāņi dod naudu, lai aizmālētu savu (tieši tā – savu amerikāņu) sirdsapziņu. Šobrīd indiāņiem ir gan sava valdība ar prezidentu Džo Širliju priekšgalā, gan pieejama izglītība (savā dzimtajā valodā), pat augstākā. Kur lielākai daļai amerikāņu jauniešiem ir jāmaksā, bet indiānis, ja vien var pierādīt, ka viņš tik tiešām ir indiānis, gandrīz vienmēr var saņemt stipendiju. Diemžēl reālā situācija – lielākā daļa knapi pabeidz pamatskolu un runa tikai savā dzimtajā valodā. Ja mums šobrīd teiks, kāds teiks, ka nevar atrast labi apmaksātu darbu Latvijā, jo neprot latviešu valodu, tad mūs tas nemaz neizbrīnīs, drīzāk raisīs sašutumu, kā cilvēks, kas dzimis un visu mūžu pavadījis

Latvijā, neprot šo valodu. Bet indiānim nav nepieciešama angļu valoda. Viņam maksā noteiktu izdzīvošanas minimumu, pārējo viņš saņem no tūristiem un viss. Nedaudz skumji. Zinu, ka daudzi teiks – pret viņiem savulaik izturējās tik nežēlīgi un ļauni. Bet parādiet man kaut vienu mazu tautu, kura gadsimtiem nav tikusi apspiesta, laupīta un lielvaru plēsta? Tādas nav! Un katra paša ziņā ir nodot tālākajām paaudzēm savu vēsturisko sāpi un raudzīties nākotnē vai nogrimt sāpīga aizvainojuma muklājā. Un indiāņi grimst – alkoholā un bezdarbībā. Diemžēl nenofotografēju nevienu indiāni, jo mana roka necēlās, lai dokumentētu ko tādu. Protams, ka es negaidīju, ka pāri prērijai jās Gojko Mitičs, aizstāvot ikvienu indiāņu pabērnu, bet ieraudzīt kaut ko vairāk kā indiāņu tradicionālo, bet civilizācijas notrulināto sapņu ķērāju, nevarēju. Atsevišķās vietās varēja gan iegādāties indiāņu podniecības izstrādājumus, kas gatavoti Ķīnā, bet neredzēju nevienu indiāni tradicionālajā navaho apģērbā, vien nošļukušās džinsu bikšelēs. Gribējās vien iesaukties (es to pieminēju mūsu gidam) – lepojieties ar to, ka esat indiāņi, atjaunojiet kopā sanākšanas tradīcijas, nevis gļēvi slēpjaties kanjonos, truli nodzerot savu sāpi.

Pārsteidzoši, cik pārcilvēcīga uzņēmība bija nepieciešama tiem baltajiem, kas 1800-ajos gados ieradās mežonīgajos rietumos. Es šeit noteikti nerunāju par tā dēvētajiem misionāriem un Kristus vārdā – laupītājiem. Bet, par tiem dumpiniekiem, kas uzdrošinājās nostāties pret Veco pasauli. Diemžēl Amerikai šo cilvēku vārdi un atstātais kultūrmantojums nešķiet svarīgs. Bet te būtu, ko rādīt un varētu, pat ar amerikānisku vērienu, pelnīt naudu. Viņus izbrīna gan franču, gan latviešu ceļotāju milzīgā interese par vēsturisko 66 ceļu. Vai tiešām ceļš var būt simbols? Tas taču ir tikai vecs ceļš. Izmantojot 66 ceļu nebūt netiek tik ātri uz priekšu, labāks, taisnāks un ātrāks ir turpat blakus esošais 40 autobānis. Bet tieši ap 66 ceļu ir sajūtama amerikāniskā (labā nozīmē) atmosfēra. Daudzi ciematiņi un pilsētas izmira un kļuva par tā dēvētajā spoku pilsētām, tomēr arī šeit ir izņēmumi. Arī te var atrast atsevišķas pilsētas, kuras pateicoties uzņēmīgiem un garā stipriem cilvēkiem, turpina pastāvēt. Piemēram – Seligmana, kur tikai pateicoties pilsētas bārddzinim Eindželam un viņa pacietīgajai austriešu izcelsmes sieviņai Vilmai, pilsēta vēl joprojām eksistē. Un paši amerikāņi nevar saprast, kāpēc tik daudz ārzemnieku piestāj te nodzīt bārdu, ja to var izdarīt daudz ātrāk mājās ar daudz mūsdienīgākām ierīcēm nekā ar 40 gadus veco bārdas nazi. Tātad arī viens IR karotājs. Un tādas unikālas vietas Amerikā ir! Tikai nepaskriet tām garām!

Las Vegasas Venērai jaunas silikona krūtis!

Nonākot Las Vegasas vai Holivudas gaisotnē, atkal jāaizdomājas. Un šoreiz par ākstiem pasaules kultūrā un mūsdienu ikdienā. Nez kāpēc es atminos Fransuā Rablē „Gargantiju un Pantagrielu,” jo nopietni apkārt esošo uztver nevar un pat nedrīkst. Diemžēl spriežot pēc masu mediju sniegtās informācijas, daudzi jaunieši, kas dzimuši un auguši rableziāniski amerikāniskā vidē, neprot atšķirt realitāti no fantāzijas. Bet redzot to, kas notiek Las Vegasā vai Holivudā, diez vai var ko jauniešiem pārmest. Esot Las Vegasā, biju apņēmības pilna „notriekt” spēļu automātos kādus 10 vai 20 dolārus. Bet tomēr to neizdarīju. Nevis tādēļ, ka mana morālā stāja vai skopums to neļāva, bet skatoties uz to primātisko kloķa raustīšanu (ar baisi nospeķotām rokām, kas tikko no turzas pagrābušas sauju frī kartupeļus) un milzu burgeri rokās, man sametās nelabi. Zinu, ka daudzi iebildīs, ka pastāv smalki kazino, eleganti spēļu automāti, bet mana azartiskā vēlēšanās jau bija zudusi. Ar šausmām domāju, kā cilvēkiem tiek skalotas smadzenes, lai tās pieņemtu, ka laiks, ko pavadām pie spēļu automāta vai kazino kāršu galda, ir unikāla pieredze un vērtība, un smalka atpūta. Un atkal aizdomājos par laiku. Manas dzīves laiku. Vai tas tiešām slēpjas spēļu automātā?

Arī elegances un smalkuma izpratne mums, vakareiropiešiem, ir ļoti atšķirīga. Burkā kundzes sindroms Amerikā ir manāms ik sekundi. Tikai Amerikā ir iespējams ieturēt smalkas vakariņas no unikāliem porcelāna traukiem un dzert šampanieti no Bohēmijas kristāla glāzēm, skatīties uz četrsimtgadīgiem gobelēniem pie sienas un papīra salvetēm un plastmasas kečupa pudeli uz galda! Varu pat iztēlotie Mārtiņa Rītiņa sejas izteiksmi, kad amerikānis ar entuziasmā piepūstiem vaigiem izspiež kečupu no plastmasas pudeles, lai „”pastiprinātu” tikko gatavotās maltītes garšu. Skumji arī paliek, kad vēloties rīta agrumā izbaudīt San Francisko gaisotni, tu redzi, ka visi sapucējušies darba kostīmiņos steidz uz darbu ar vienreizējām kafijas glāzēm rokās. Saprotu, ka jāsteidzas uz darbu naudu pelnīt. Un te gribētos oponēt vispārpieņemtajai aksiomai – laiks ir nauda. Laiks NAV nauda. Laiks ir tieši tev atvēlētais dzīves sprīdis šajā pasaulē. Cik nožēlojami dzīvot pasaulē, kur nav iespējams kopā ar saviem mīļajiem izdzert rīta kafijas/tējas tasi. Tas nekas, ka tavas kafijas krūzes osiņa nokrita, kas mazie bērni mēģināja paši mazgāt traukus, lai iepriecinātu mammīti. Bet tā ir tava krūze, īpaši tev gatavota kafija un tavs laiks. Galvenais neizniekot laiku, kas mums dots.

 

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Jānis Klīdzējs "Cilvēka bērns"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...

Jānis Klīdzējs "Cilvēka bērns"

 

Jau atkal ceļā es... Šoreiz uz Amerikas tā dēvētajiem mežonīgajiem rietumiem. Un neizpaliek arī ierastā grāmatu plaukta apgaita, kurā smelties ieskaņu braucienam. Šoreiz apstājos pie Jāņa Klīdzēja, jo nez kāpēc atmiņā ir palikuši vietvārdi – Napas ieleja, Kalifornijas vīns un „Cilvēka bērns”...

Par Amerikas mežonīgumu citreiz, bet Jāņa Klīdzēja grāmatu „Cilvēka bērns” izlasīju jau neilgajā lidojumā no Rīgas uz Stambulu. Pāršķīru grāmatas pēdējo lapas pusi, aizvēru to ciet un aizdomājos. Vienkārši, patiesi un no sirds. Mēs lasām dažādas ļoti gudras grāmatas, filozofējam par dzīves jēgu un kāds pat vēl pamanās to meklēt. Analizējam Kjerkagoru, Sartru vai Kamī. Spriedelējam par lietām, par kurām mums nav pat ne mazākās nojausmas, sagramstam visvisādas pasaules gudrības, bet te, alkoholiķis – muzikants Izidors Akmins vienā elpas vilcienā pasaka visu. Un to spēj saprast pat septiņus gadus vecs bērns!

Protams, ka te lieki meklēt zinātniskas eksistenciālisma frāzes, kurās ietērpt determinismu. Vai cilvēks vispār var tam pretoties? Un kā to spēj izdarīt septiņus gadus vecs bērns? Cik bieži mēs, pieaugušie, aizsākam kādu domu un neizdomājam to līdz galam. Varbūt tieši izdomājot to, varam ietekmēt šķietami neietekmējamo, nu vismaz paredzēt savas rīcības sekas. Pieļauju, ka Jāņa Klīdzēja grāmata „Cilvēka bērns” daudziem šķiet par vienkāršu, jo kāds gan nieks ir saprast mazu bērnu – iedevi sauju bonbongu, košu cepurīti un viss. Jo kāda gan nozīme ir kā jūtas mazs bērns. Tikai šis bērns arī reiz izaugs liels. Un vai viņa dvēsele jutīsies saraustīta lupatu lēveros vai kā „aizsieta varavīksnes galā?”

Boņs nav nekāds traģiskais varonis vai mūžīgais cietējs, bet cīnītājs. Šobrīd jau gan modē ir kladzināt par savu grūto bērnību un dažādās bērnības traumām, tādējādi meklējot attaisnojumu savai rīcībai. Ne velti mums ir sakāmvārds – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Un, ja neizdodas vienreiz, tad nevis mest plinti krūmos, bet mest izaicinājumu vezumam. Bet kāpēc cīnīties, ja vieglāk ir ciest un ļaut sevi žēlot, sūri apraudot savu likteni, pie kura Tu pats noteikti neesi pie vainas. Eksistenciālisma filosofi meklē atbildi uz jautājumu, kā cilvēks kaut ko var izlemt pasaulē, kuru ar prātu nevar izprast. Boņs to zina.

Bieži vien Jānim Klīdzējam pārmet pārāk romantizēto Latgales lauku dzīvi. Jo pēc kritiķu domām, pietrūkst bēres (grāmatā ir minētas tikai kāzas vien), iztrūkst smagie dzīves apstākļi laukos, Boņa ģimenē viss esot tik pareizi, nav pat neviena alkoholiķa... Tikai paši kritizētāji piemirst, ka autors pasauli redz Boņa acīm t.i. caur septiņgadīga bērna dvēseles prizmu. Viss ir saulaini jauki, gluži kā Kalifornijas Napas ielejā, kur autors pavadīja mūža nogali un kur šobrīd atrodos es. Bet vai grāmata tādēļ automātiski ir ierindojama bērnu grāmatu plauktā? Tie, kas atbild apstiprinoši, var pat nemēģināt ieskaidrot man, ka izprot Sartra atziņu, ka cilvēks ir notiesāts brīvībai un tādēļ ir atbildīgs par savu rīcību.

Cilvēka bērns ir cilvēka sākotnējais uzstādījums. Tas nozīmē, ka viņš ir tikai ceļā uz savu nākotni. Vispirms ir dzīves subjektīvā iecere (pat, ja tā tiek izteikta caur bērna domām). Nekas pirms šīs ieceres nevar pastāvēt. Tieši tādēļ mums, pieaugušajiem, jāiemācās izdomāt domu līdz galam. Jo pateicoties šai domai, mēs paši veidosim savu eksistenci, izvairoties no determinisma, nolemtības. Svarīgi ir tas, kas notiek šobrīd, pirms nākotnes. Un, ja pati esamība (domas izdomāšana līdz galam) pastāv pirms būtības (domas materializēšanos), tad mēs esam atbildīgi par savu esamību. Un izdomājot domu līdz galam, Boņuks izvēlas būt cilvēka bērns. Bet vai to var teikt katrs, kas izlasījis šo darbu?

Filma „Cilvēka bērns” ir salīdzinoši vienkāršots grāmatas pārstāsts, tāpēc vispirms gan iesaku izlasīt oriģināldarbu un tad skatīt filmu, kas parādījās uz ekrāniem 1991.gadā. Te gan vietā būtu uzslavēt filmas latgaliešu valodu. Šī iemesla dēļ vien ir vērts noskatīties filmu. Nedomāju, ka 1991.gadā Latvija bija gatava J.Streiča filmas valodai. Varbūt pamēģināt vēlreiz to noskatīties?

Fragmenti no Jāņa Klīdzēja grāmatas "Cilvēka bērns"

Tu, puis, man sāc patikt arvien vairāk... Redzu, ka tev nav tā sausā dvēsele, tev ir tā dvēsele, kuras iesākums aizsiets pie varavīksnes, bet, uz kuru pusi skries tās dzīves gājiens, to tikai tas, kas debesīs, zina. Tu vēl maz ko zini, Boņ, no visa tā, kā iet cilvēka dzīvošanā, bet skatos, ka tu jau esi sācis zināt un sajust savu daļu no tā, kā ir, kad tava dvēsele sāk smilkstēt, sūrkstēt, degt, mērcēties, sālīties un atkal degt un smilkstēt no jauna...

Zinu, kas iznāk no tādas dvēseles smilkstēšanas. Tu sāc celt dūres pret cilvēkiem, pret skaisto zemi un debesīm, pat pret pašu Dievu. Bet, jo vairāk tu sacel pret visiem savas dūres, jo vairāk tu redzi, ka visu to esi sācis mīlēt vēl trakāk nekā agrāk. Tad tava dvēsele sāk smilkstēt no tādas negantas mīlestības. Tam nekad nav nekāda gala, ne tev pašam kāda miera. Tad tev pamazām sāk izkalst tavas asinis. Tev kalst ārā tavas asinis un pat reizēm naktīs sāp, it kā ar kausētām oglēm pielietas...

Redzi, Boņ, ja tu būtu, tā pasacīt, govs bērns, tev dzīvē būtu vieglāk – tu gremotu zāli, dotu pienu – un tas viss. Ja tu būtu zirga bērns, arī tad tev būtu vieglāk. Kad tu izaugtu liels, rautu savu saimnieku pa kāzām un nemaz nedomātu, vai tie, kas sēž tavā lineikā, smejas vai raud. Ja tu būtu cūkas bērns, tev pat nevajadzētu paskatīties uz augšu, vai tur vispār spīd saule vai mirdz zvaigznes naktī, vai arī lietus ir pakāris varavīksni pār mežiem un ezeriem. Tu tikai raktu savu saknīti no zemes, un, kad vēders būtu pilns, tu to pakasītu ar kāju un apgultos, kur vairāk dubļu un slapjuma... Tā tas būtu.

Tu redzi, kā ir, ja kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas pašam ar savu sirdi. Citu reizi tā sāk zviegt kā zirgs, un ko vari tu? Nekā! Tu nevari vis viņu piebāzt ar auzām vai zāli un pateikt: esi tagad paēdusi un klusē... nekā. Tu nekad nevari zināt, kas tā ir paēdusi un vai tā visā mūžā kādreiz vispār būs paēdusi. Tad tava sirds sāk prātot – vai tevī būs kaut kas tāds, ar ko tu varētu pabarot citas sirdis? Un atkal tu meklē un tausties, un tikai dzirdi, kā tavas asinis kalst... Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu – vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats te nevari ne zināt, ne saprast... Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām ceļa malā un redzi, ka atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos... To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi – cilvēka bērns...

Boņs klausās un klausās. Kaut ko no Izidora runas viņš saprot, kaut ko arī nesaprot, bet viņam liekas, ka vēl neviens nav tā bēris saujām no savas dvēseles Boņa dvēselē kā šis lielais muzikants Izidors Akmins.

Jāņa Streiča filma "Cilvēka bērns;" 1991.gads