Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Jaroslavs Havlīčeks "Neredzamais"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...

Mūsu neredzamās dzīves

Pirms kāda laika uzsāku savu grāmatu plauktu revīziju. Secināju, ka mūsdienu digitalizācijas laikmetā man būtu nepieciešams izveidot elektronisko katalogu visām savām grāmatām. Jo nereti nepieciešamo grāmatu vairs nevaru atrast vai arī tā ir iestumta tik dziļi pagultē, ka esmu aizmirsusi par tās eksistenci. Bet grāmatas lasīšanai vai pārlasīšanai izvēlos ne tikai pēc to nosaukumiem vai atrašanos grāmatu plauktā. Man ir svarīgi to paturēt rokās. Īpaši, ja izlemju kādu grāmatu pārlasīt. Bieži ir tā, ka sen lasītas grāmatas sižets pilnībā ir pagaisis no manas atmiņas, bet sajūta, paņemot grāmatu rokās, ir palikusi. Nudien neatceros, kādēļ dodoties ceļojumā paņēmu Jaroslava Havlīčeka „Neredzamo.” Lai arī grāmata ir izdota jau 1984.gadā, neatminējos neko no tās satura. Izlasīju un apmulsu. Vispirms jau man bija skaidrs, ka iepriekš to nebiju lasījusi. Tikai nesaprotu, kāpēc tik vērtīgu grāmatu un tās autoru neviens man nebija ieteicis? Mūsdienu psiholoģiskie, romantiskie un pārdabiskie romāni savā kvalitātē nobāl līdzās Jaroslavam Havlīčekam. Katrs romānā atveidotais tēls ir pateicīgs psihoanalītiskajai analīzei. Un pats baisākais ir tas, ka daudz kas sasaucas ar to cilvēka iekšējo pasauli, kuru mēs cenšamies noslēpt un padarīt neredzamu apkārtējiem. Bet vai tiešām tā ir tik neredzama?

Par autoru diemžēl nekādu izsmeļošu informāciju neatradu. Čehu autors, kas dzimis Jilemnicē, netālu no Prāgas 1896.gadā skolotāju ģimenē, kas nebūt neveicināja Jaroslava vēlmi gleznot, bet gan virzīja Tirdzniecības akadēmijas virzienā. Jo sociālais statuss taču nozīmē tik daudz. Nenopietns mākslinieks ar apšaubāmiem un neprognozējamiem ienākumiem pretstatā svarīgam un pārtikušam baņķierim. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ Jaroslavs Havlīčeks tik precīzi prata attainot to iekšējo cilvēka dzīvi, kuru sociālais statuss nepieņemtu. 

Pirmais pasaules karš, divi ievainojumi un ierēdņa darbs bankā. 1943.gads, plaušu karsonis... Tā ir oficiālā un visiem zināmā romānista dzīve. Baņķiera karjeru gribēja viņa vecāki un vai tad pēc tādas dzīves netiecās visi? Naktīs Jaroslavs Havlīčeks neskraidīja pa bāriem, nelustējās ar Prāgas meitenēm, bet gan rakstīja stāstus, noveles un dažus romānus. Kaut ko no visa uzrakstītā publicēja arī viņa dzīves laikā, bet nekādu plašo atzinību viņš negūst. Un būtībā tikai pēc savas nāves čehu literatūrpētnieki atklāj kluso un maz pazīstamo bankas ierēdni. 

„Neredzamā” sižets ir gauži vienkāršs, bet tas tiek izklāstīts tik izsmalcinātā veidā, ka nolikt grāmatu malā ir diezgan grūti, līdz neizlasi to līdz galam. Romāns ir rakstīts pēc tā saucamā „gredzenveida principa.” Tās galvenais varonis Petrs Švaicars atskatās uz savu dzīvi. 

Tas jau skan bezgala patētiski: uzrakstīt savu dzīvesstāstu. Taču es nebūt netaisījos iemūžināt savus dižos darbus. Nav jau arī nekā cildena, kas būtu iemūžināms. Var būt, ka man tikai bija kļuvis nepieciešams kaut ko pierādīt pašam savām šaubu domām. Varbūt sava likteņa līkloču tecējumā kaut ko biju pazaudējis un domāju, ka šādi to atradīšu. Nē jau! Man nenāk ne prātā taisnoties, jo zinu taču, ka neesmu nekur vainīgs, netaisos meklēt dedzinātāju, jo tas man ir labi zināms! Drīzāk var būt runa par tādu kā drosmes pārbaudi. Drosmes? Ha-ha – nu kā tad! Bet par to pagaidām ne vārda, par to vēlāk. 

J.Havlīčeks neparāda cilvēkus labus vai ļaunus. Viņa meistarīgums slēpjas prasmē pateikt, ka ikvienā cilvēkā ir kā labais, tā ļaunais. Un tas, ko jūs visi redzat un dzirdat mani sakām, nenozīmē, ka tā es patiesībā domāju. Brīžiem paliek baisi, ka saproti, iespējams, līdzīgā situācijā arī Tu teiktu vai darītu ko līdzīgu. Bet to jau nedrīkst atklāt sabiedrībai. Tā ir tava otrā dzīve, kas sabiedrībai paliek neredzama. 

Cik lielā mērā un cik ilgi ir iespējams noslēpt šo savu neredzamo dzīvi? Varbūt mūsu neprāts ir tik liels, ka mēs neapzināmies, domājot, ka to jau neviens neredz un neviens nezin. Nu gluži kā grāmatas pirmais neredzamais Kirils Hains. Cik ļoti mūsu rīcību ietekmē kādi neredzami un iedomāti faktori? Kas notiek, ja ļaujamies ietekmēties? Vai neredzamu spēku ietekmē ir iespējams saglabāt veselo saprātu? Un kā sabiedrība uztver cilvēkus, kas tieši, bez slēptiem nodomiem un bez aplinkiem rīkojas? Ne jau galvenais varonis ir divkosīgs un ir tā saucamais „sliktais tēls,” bet gan (mūsdienu) sabiedrība, kura pieprasa dubultmorāli. Tieši tā – pieprasa! Un te nu ir jāizlemj lasītājam pašam, kas nodara lielāku ļaunumu gan sabiedrībai, gan saviem tuviniekiem ar savu izturēšanos, rīcību vai bezdarbību, runām un tenkām – Petrs Švaicars vai fabrikants Hains? 

Cik neredzamas dzīves mēs šodien dzīvojam? Domās, ilūzijās, sapņos un virtuālajā pasaulē. Cik daudz mēs drīkstam atklāt citiem? Un nedomāju, ka tās visas ir tik ļoti neredzamas, kā mums katram šķiet. Ideālajā variantā – mūsu visu dzīvju standarti ir vienādi vai daudzmaz līdzīgi, bet, ja tā tomēr nav? 

Bet kalendārā ir atrodami vēl citi jocīgi, vienkāršajiem ļaudīm domāti teicieni. Piemēram: „Rīts gudrāks nekā vakars.” Nu, līdz tam jau nav vairs tālu – līdz rītam, līdz drūmam ziemas rītam, kas mani gaida. Iztēlojos, kā mūsu mājas nožēlojamās figūras pamodīsies jaunam rītam, kā es pats pamodīšos jaunam, bezcerīgam rītam, iztēlojos, ka man sāksies vēl viena nejēdzīga un nevajadzīga diena, kas nebūs gudrāka par šo vakaru! Redzu pats sevi kā samiegojušos rēgu, kas berzē cigāru dūmos apkvēpušās acis, pats no galvas līdz kājām ietīts šajā kodīgajā, zilajā sedzenē, smirdīgajā, netīrajā sedzenē! Ak, kāds tukšums! Kāds izmisums!

Jaroslava Havlīčeka darbus parasti ierindo sociāli psiholoģisko autoru ailē, bet man ļoti gāja pie sirds krievu literatūrzinātnieku apzīmējums - магический реалист (maģiskais reālists). Kaut kas netverams, līdz galam neizprotams un patiesi maģisks ir šajā vienkāršajā Petra Švaicara liktenī. 

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Šrilankas impresijas

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Šrilankas impresijas

       Ikvienu ceļojumu parasti mēs izceļojam vismaz trīs reizes. Pirmais ceļojums sākas tad, kad esam izvēlējušies jaunu ceļa mērķi. Tad sākam vizualizēt savus sapņus un ieceres. Tam seko pats ceļojums, kad sliktākajā gadījumā brauciena laikā mēģinām saskatīt to, ko bijām jau iztēlojušies pirms tam. Un noslēdzošais, trešais ceļojums sākas tad, kad izšķirojam fotogrāfijas un tās tematiski sakārtojam. Un ideālajā variantā, tās apkopojam ne tikai modernajā digitālajā formā, bet arī foto albūma veidā. 

        Tā kā Šrilankā esmu pabijusi vairākkārt, tad šīs valsts idealizēšanas posms jau ir aiz muguras. Tomēr mans personīgais albūms vēl joprojām nav izveidots. Tad nu steidzu šo kļūmi labot un atskatīties uz Ceilonu pēc 2014.gada brauciena. Lai gan bildes ir „svaigi uzņemtas,” dažviet komentāri un paskaidrojumi ir "aizlienēti" no grāmatas „Šrilanka – noslēpumainā ūdensroze Indijas okeānā.” 

Sigīrija

       Sigīrija burtiskā tulkojumā no singāļu valodas nozīmē Lauvas klints, kas jau no liela attāluma pamanāma ikvienam šī reģiona apmeklētājam. Tie tomēr ir 377 metri virs jūras līmeņa, kas vienlaikus ir arī 183 metrus augstāk par apkārtējo ainavu. Varam tikai iztēloties, kāds 19.gs skats pavērās 78.pulka britu armijas majoram Džonatanam Forbem (Jonathan Forbes) atceļā no Polonaruvas – džungļu biezoknis, daudz nezināmu un bīstamu zvēru, kurus ieraugot vien, iztēlē jau tika atbrīvota vieta kamīnistabā jauniegūtajai trofejai, un neliels uzkalniņš, kas bija ne tikai tāds paugurs vien. Papētot to tuvāk, atklājās neskaitāmu drupu, ēkas pamatu kontūras. Arī UNESCO novērtēja šīs vietas kultūrvēsturisko nozīmīgumu, iekļaujot 1982.gadā to Pasaules mantojuma sarakstā. 

       Jau laicīgi mēģinot izzināt senā cietokšņa vēsturi, jāsaskaras ar daudz un dažādām versijām par tā celtniecību un izmantošanu. Dīvaini, pat vēsturnieki nav vienprātīgi savos secinājumos par šo vietu – vai tas ir sens budistu klosteris, vai tā ir karaļa Kassapijas izpriecu vieta, kur ārpus galma viņš neviena netraucēts varēja baudīt tā laika visskaistāko sieviešu sabiedrību, vai tā bija ļaunā un nodevīgā karaļa piespiedu emigrācijas vieta? Varbūt tomēr taisnība ir visiem?

       Saskaņā ar rakstītiem avotiem un 12.gs budistu atstātajām piezīmēm, Sigīrija ir vieta, kuru Kašapa izvēlējās par sava galma atrašanās vietu. Un 18 gadu laikā, kurus viņš valdīja, tā arī nenokāpa no gleznainās Sigīrijas klints. Galma arhitekti izveidoja pasakainas terases, ūdens dārzus, spoguļsienu, freskas, kurās bija attēlotas ap 500 neaprakstāma skaistuma sievietes. 

       Turpinot gājienu uz virsotni, jāšķērso vairākas terases. Kāpņu abās pusēs var redzēt vairāku ēku pamatus. Tiek uzskatīts, ka te ir atradusies senā Sigīrijas pilsētiņa, kurā mitinājās tie, kuru galvenais uzdevums bija apsargāt un kalpot Kašapam. Kad ceļš vēl ir tikai pusē, kāpšana jāturpina pa mūsdienīgi izveidotām spirālveida kāpnēm. Un kāpiens tik tiešām ir to vērts, jo tieši te skatam paveras slavenās Sigīrijas klints freskas. Daudz strīdu un diskusijas ir notikušas fresku izpētes darba procesā.

       Vai tās ir Kašapa galma daiļavas, vai kāda dievība, kuras nozīmīgumu gribēja akcentēt, to attēlojot neskaitāmos sienu gleznojumos? Jāsaka, ka diskusijām tik tiešām ir savs pamats, jo ar jaunākām arheoloģijas izpētes metodēm tiek apšaubīts šo fresku vecums. Iespējams, šie debesu skaistuļu attēli ir gleznoti tikai 7.gs. Turpinot analīzi, vispirms būtu jātiek skaidrībā par to, kāpēc tika veidotas šīs freskas tik nepieejamā vietā, nelielā alā. Vai skaistules bija vien dekoratīvs elements pils interjerā, vai tomēr tās tika gleznotas ar kādu sakrālu mērķi. Pēdējam par labu sliecas virkne mūsdienu Sigīrijas pētnieki, kas vairākās skaistulēs saskata līdzības ar mahajanas budistu dievieti Taru.       Kad jau ir sasniegta klints virsotne, kāpjot pa klintī iecirstām un izveidotām metāla kāpnēm, skatam paveras neliels plato 1.6 ha platībā. Te nu jāņem talkā iztēli, lai varētu sazīmēt krāšņo ēku kompleksu, par kuru šodien vien liecina tikai drupas. 

Mihintāle

Pilsēta, kur ikviens tās apskates objekts ir saistīts ar budisma pirmssākumiem šajā salā. Gan vieta, kur pirmo reizi karalis satiek jauno mūku, gan par satikšanai par godu uzbūvētā stupa, templis, ala, kurā, atsakoties no karaļa dāsnā ielūguma uzturēties un dzīvot viņa pilī Anuradhapurā, mitinājās askētiskais Mahindu. Tāpēc paralēli pirmās Anuradhapuras Tuparamas stupas būvniecībai, arī šeit sāka būvēt budismam raksturīgās svētnīcas.

Mihintāles viens no senajiem nosaukumiem ir Misaka Pabata (Missaka Pabata), tomēr laika gaitā nosaukums tika mainīts ne vienu reizi vien – Cetijagiri (Cetiyagiri), kas tulkojumā nozīmē stupu kalns. Mūsdienu vārds Mihintāle ir atvasināts no pirmā budisma sludinātāja Mahindu vārda.

Līdz templim ir jāuzsāk ceļš augšup kāpjot pa 1840 pakāpienu kāpnēm.

Ambastalas stupa (Ambasthala)

Šo stupu mēdz dēvēt arī par mango koku stūpu. Un ne jau tādēļ, ka tā atrodas starp neskaitāmiem mango kokiem, bet tādēļ, ka Mahindu, pirms atklāja jaunās filosofiskās mācības nianses, pārbaudīja karaļa spriestspēju. Savulaik šī stupa atradās zem īpaši tai izveidota jumta, par ko šobrīd liecina tiki divas pīlāru rindas ap šo stūpu. 

Ziloņi Šrilankā

27 km nedaudz uz ziemeļiem no Kandi pilsētas atrodas 1975.gadā izveidotais ziloņu rehabilitācijas cents, kurā nogādā tos zilonīšus, kuri ir tikuši pamesti vai cietuši no cilvēku nežēlīgās rīcības. 

To skaits nemitīgi mainās, šobrīd tur atrodas apmēram 84 ziloņi, kuri tiek īpaši apmācīti, lai vēlāk varētu līdzdarboties kopā ar cilvēku kādos meža darbos, kur modernā tehnika nespēj piekļūt, vai kādos tempļa organizētos reliģiskajos rituālos, kā arī ārvalstu zooloģiskie dārzi te varētu izraudzīties kādu iemītnieku. Pinavalā mitinās arī tie ziloņi, kuri savvaļā vairs nespēj patstāvīgi eksistēt.

Labākais ziloņu audzētavas apmeklēšanas laiks ir no rīta, kad tie tiek izvesti  ik rīta upes peldē, kuras laikā nesteidzīgi ir iespējams vērot ziloņu draiskās ūdens nerātnībās.

Laika gaitā ziloņu skaits ir sarucis, tiek minēts, ka 1900.gadā Šrilankā ir dzīvojuši 12 000 ziloņu, tad 2007.gadā – 3000 ziloņu. 

Mūsdienās ir atrasts atjautīgs un praktisks paņēmiens, kā izmantot ziloņu mēslus, papīra ražošanai. Tūristi ir iecienījuši gan jaukus foto rāmjus, gan albūmus, gan piezīmju blociņus, kas ražoti tieši šādā veidā.

Dambula

Šrilankas apceļotājam pabraukt garām Dambulas (Dambulla) pilsētai ir gandrīz neiespējami. Tas ir ne tikai tāpēc, ka šī vieta ir pieminēta jebkurā tūrisma ceļvedī, bet arī tādēļ, ka šī pilsēta atrodas uz viena no galvenajiem maģistrālajiem ceļiem, kas savieno Kolombo ar salas ziemeļaustrumu krastu.

Jau iebraucot pilsētā, nevar nepamanīt spožo 30 metrus augsto sēdošā Budas skulptūru, kas ir veidota pie Zelta tempļa muzeja, no kura var uzsākt savu kāpienu uz vēsturiski nozīmīgo alu templi. Vietējiem iedzīvotājiem ir divējāda attieksme pret šo garīgā skolotāja atveidojumu. No vienas puses tas piesaista tūristus, no otras – ieskatoties viņa sejas pantos, neredz to mieru un apskaidrību, kādas ir citām Budas skulptūrām. Vietējie to skaidro ar to, ka mākslinieki veidojot šo tēlu strādāja algotu darbu. Tātad tas nebija sirds aicinājums, bet gan materiālā ieinteresētība. Rezultātā Buda „sanāca” tāds vēsi – neieinteresētais tips.

Savādāka noskaņa pārņem ieejot senajā 1.gs p. K. veidotajā alu templī. Kā nostāsti vēsta, tajā laikā valdošais karalis Valagambahu (Valagamba; valdīšanas laiks 89.-76.g.p.K.) bēgot no izlaupītās un iekarotās galvaspilsētas Anuradhapuras, patvērumu atrada pie mūkiem, kuri meditēja Dambulas klinšu alās. Ar laiku, naidnieki tika patriekti no galvaspilsētas un Valagambahu atguva troni. Kā pateicību par patvēruma sniegšanu, karalis pavēlēja apgleznot 5 alas, kurās mūki meditēja. Arī nākamie monarhi, neskatoties uz galvaspilsētu maiņu, turpina šo klosterkompleksu atbalstīt. 12.gs valdošais karalis Nišankamalla klosterim esot uzdāvinājis tik daudz zelta, kā rezultātā klinti sāka dēvēt Ranagiri vārdā – Zelta klints. Arī turpmākie valdnieki jau no jaunās galvaspilsētas Kandi palīdzēja uzturēt un atjaunot senos zīmējumus un skulptūras. Pēdējās izmaiņas un atjaunošanas darbi notikuši karaļa Radžasinhas II valdīšanas laikā ( 1747.-1782.g.). Nav zināms, ka pēc šī perioda būtu veikti jebkādi atjaunošanas vai restaurācijas darbi. Lai arī ikviens šīs zemes apceļotājs apzinās šī alu kompleksa nozīmīgumu, 1991.gadā Dambulas klosteri UNESCO iekļauj savos sarakstos.

Sākot kompleksa apskati, ir vērts pievērst uzmanību apdomīgi izveidotajai notekūdeņu sistēmai, kas tikai pirmajā acu uzmetienā ir tikai tāda neliela rieviņa izkalta klintī virs ieejas alās. Tomēr šī nelielā nianse pasargā kompleksu no spēcīgajām lietusgāzēm un to radītajiem postījumiem.

Anuradhapura

Senajā valsts galvaspilsētā šodien lielākoties skatāmas drupas. Tikai neliela, bet nozīmīgākā tās daļa ir atjaunota, ieskaitot Ruvanavelisaja (Ruwanwelisaya, Mahathupa) stūpu.

Uzskata, ka šo stūpu būvēja karalis Duthagamani (Duthagamunu), kurš pēc ilgas cīņas spēja patriekt kārtējo tamilu valdnieku Elanu no Anuradhapuras. Diemžēl viņa dzīves laikā stupa netika pabeigta. Tautā stupa tiek dēvēta dažādi – Baltā, Varenā stupa, kaut gan tā ir tikai 55 metrus augsta, kas ir tikai trešā augstākā Anuradhapurā.

Pati stūpa ir būvēta uz neliela paaugstinājuma ar nelielu nožogojumu ap to. Nožogojumā ir atveidotas 400 ziloņu skulptūras, kuru nozīme tiek skaidrota divējādi. Saskaņā ar senajiem kosmogoniskajiem principiem, zilonis kā galvenais zemes balsts, otra versija – ziloņi ir palīdzējuši celtniekiem būvniecības procesā, tādēļ viņu tēli ir iemūžināti šādos reljefos.

1893.gadā tika uzsākti atjaunošanas darbi, kuru sākotnējā motivācija nebija atjaunot vēsturiski precīzi seno stūpas formu. Tādējādi mūsdienās var redzēt restauratoru uzlaboto variantu.

Džetavanarama (Jetavanarama)

2009.gada 4.jūnijā Anuradhapurā notika atjaunotās Džetavanarama stūpas svinīga atklāšana. Restaurācijas darbi tika uzsākti 1981.gadā un ilga 28 gadus. Stūpa savulaik atradās Džetavanaramas klostera viducī, par kuru tik šodien liecina plašie dārzi un ēku drupas. Starp citu, stūpa ir būvēta Nandanas dārzu vietā, kur, saskaņā ar leģendu, Indijas valdnieka Ašoka dēls Mahinda septiņu dienu garumā sīkāk iepazīstināja ar budisma pamatprincipiem Anuradhapuras karali Mahasenu, kurš kā pateicību par jauno ideju izskaidrojumu, pavēlēja uzbūvēt pasaulē vislielāko stūpu. Rezultātā jau 3.gs p. K. tika uzbūvēta stūpa, kuras diametrs ir 112 m, pamatnes laukums aizņem 5,6 ha, 90 miljoni ķieģelu izmantoti tās būvniecībā, tās sākotnējais augstums esot bijis 160 m, kas ļāva tai sacensties pat ar slavenajām Ēģiptes piramīdām. Ir atrastas 13.gs rakstītās hronikas, kuras stāsta, ka šajā stūpā esot iemūrēta Budas tērpa josta. 

Uzsākot atjaunošanas darbus, izrādījās, ka tās pamatne sava svara dēļ ir iegrimusi vairāk kā 75 metrus, tadējādi samazinot tās kopējo augstumu, tomēr neskatoties uz to, tā ir pasaulē lielākā no ķieģeļiem veidotā stūpa un, protams, iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Polonaruva

Diemžēl Polonaruvas kā valsts galvaspilsētas liktenis nebija tik labvēlīgs kā savulaik Anuradhapurai. Lai arī nākamā Radžaratas valdnieka Nišankamallas (Nissankamalla, 1187.g. – 1196.g.) laikā nostiprinājās gan Šrilankai raksturīgā kastu sistēma, gan laulību noslēgšanas kārtība, jau drīz pēc viņa nāves ar jaunu spēku uzvirmoja nesaskaņas gan radinieku, gan kaimiņu starpā.

Mainoties valdniekiem, valsts galvaspilsētas statuss tika Kurunegalai. Un Polonaruvas liktenis bija atstāts vareno džungļu ziņā. Tikai 1982.gadā UNESCO iekļauj seno galvaspilsētu savos sarakstos.

Kandi

Kalniešu galvaspilsēta atrodas salas viducī 465 metrus virs jūras līmeņa. Kandi jeb Kanderata singāļu valodā nozīmē kalni, bet vietējie iedzīvotāji pilsētu dēvē Maha Nuvara (Maha Nuwara) jeb Varenā (lielā) pilsēta. Tās vidū esošo ezeru iekauj kalnu nogāzes, tempļi, lielie universālveikali, kā arī suvenīru veikaliņi.

Vēsturnieki pieņem, ka pilsētu dibināja karaļa Vikramabahu III (Vikramabahu) valdīšanas laikā no 1357.gada līdz 1374.gadam. Senais pilsētas centrs esot atradies nedaudz uz ziemeļiem no mūsdienu pilsētas un ticis dēvēts par Senkadagalapura (Senkadagalapura), kaut arī pastāv viedoklis, ka senpilsētu dēvēja par Katubulu Nuvaru (Katubulu Nuwara). Arī vārdam Sekandagala ir vairāki iespējamie skaidrojumi. Tajā vietā, kur izveidota jaunā pilsēta, ir bijis neliels templis, kur mūki dzīvojuši klintīs izveidotajās alās. Vienā no tām esot mitinājies mūks vārdā Sekanda. Citi pētnieki sliecas domāt, ka pilsēta nosaukta karaļa Vikramabahu III sievas Sekandagala vārdā.

Budas zoba templis (Sri Dalada Maligawa)

Gadsimtu gaitā šī relikvija bija ieguvusi arī politiski simbolisku nozīmi, jo tika uzskatīts, ka tam, kuram pieder relikvija, ir tiesības pārvaldīt visu valsti. Tādējādi īpaši tai tika būvēti izsmalcināti tempļi, kas vienmēr atradās valdošā monarha rezidences tuvumā. Tas ir bijis par iemeslu vairākiem uzbrukumiem arī pēdējo konfliktu laikā, kad sprādzienu rezultātā tika bojātas gan pils, gan arī tempļa kompleksa ēkas, kas vienmēr pilnībā tikušas atjaunotas.

Lai uzsāktu kompleksa apskati, ir jāiziet divkārša drošības kontrole, un pie īpaši izveidotas kases, ārvalstu interesentiem ir jānopērk ieejas biļetes. Vietējie iedzīvotāji templi var apmeklēt bez maksas.

Pirms uzsākt kompleksa iekštelpu apskati, ir vērts pievērst uzmanību oktagonālajai celtnei (Pattirippuwa), kuru uzbūvēja pēdējais singāļu karalis Šri Vikrama Radžasinhe (Sri Wikrama Rajasinghe) 19.gs sākumā. Terasi, kas ir pavērsta pret ārējo laukumu karalis izmantoja, lai teiktu savas uzrunas tautai. Arī mūsdienās vēlētie prezidenti līdzīgos nolūkos. Pašā ēkā tiek uzglabāti vissenākie budisma manuskripti, daži no tiem ir senie teksti, kas pierakstīti uz palmu lapām. Izejot cauri galvenajai ieejai, nonākam nelielā bundzinieku iekšpagalmā (Hevisi Mandapa), kura vidū atrodas divstāvu celtne, kuras otrajā stāvā, stingrā uzraudzībā tiek glabāta svētā relikvija. Trīs reizes dienā ( 6.30;10.30;19.30) te atskan bungu rīboņa, kas vēstī par relikvijas svētkambara durtiņu pavēršanu uz īsu mirkli.

Divstāvu ēka ar apzeltīto jumtu ir būvēta no 1707.gada līdz 1739.gada, jumta apzeltījums ir jau neatkarīgās Šrilankas valsts prezidenta dāvana templim. Lai kaut uz mirkli skatītu nelielo svētnīcas telpu, kurā glabājas relikvija, ir jāuzkāpj otrajā stāvā, kur lielākoties jau būs izveidojusies rinda, kura lēni virzīsies gar svētnīcas ziedojumu altāri, aiz kura tad arī atrodas rūpīgi glabātais Budas zobs. Tikai īpašiem šīs valsts viesiem, izcilām personībā, citu valstu karaļiem vai prezidentiem ir iespēja skatīt pašu Budas zobu, kas tiek uzglabāts 6 šķirstiņos, kas ievietoti viens otrā. Katrs šķirstiņš ir aizslēgts un to atslēgas glabājas pie trim dažādiem augsta ranga mūkiem. 

Tie skeptiķi, kuriem ir bijusi izdevība skatīt Budas zobu, pauž viedokli, ka tas drīzāk ir ziloņa zobs, ne cilvēka. Tas, savukārt, budisma piekritēju vidū tikai apstiprina faktu, ka tas tik tiešām ir diženā skolotāja zobs, jo viņa mātei sapnī esot parādījies baltais zilonis.

Lai arī šī relikvija te glabājas jau no 1592.gada, katru gadu esala mēnesī (jūlijs-augusts) tā desmit dienas pirms pilnmēness, katru vakaru īpašā procesijā, neizņemot no šķirstiņiem, izrāda Kandi iedzīvotājiem un svētceļniekiem.

Tiek uzskatīts, ka šādu svētku un procesiju pirmssākumi ir attiecināmi jau uz 2.gs, kad viens no Šrilankas karaļiem atriebjoties par 12 000 singāļu sagūstīšanu, pats saņem gūstā 24 000 tamilus. Par godu šim notikumam rīkotie svētki vairāk esot atgādinājuši militāru parādi.

Arī katru gadu jūlijā vai augustā gan vietējie, gan citi interesenti rūpīgi gatavojas šim notikumam. Labākās vietas jau tiek aizņemtas no rīta, ārzemju tūristiem par maksu tiek piedāvātas vietas speciāli šim notikumam izveidotajās tribīnēs. Kad pie debesīm parādās mēness (ap 21.00), atskan lielgabala šāviens un no klostera iznāk pirmie parādes dalībnieki – karogu nesēji, dejotāji, bundzinieki, kuriem seko procesijas galvenā daļa – krāšņi izrotāti trīs ziloņi. Pirmajam zilonim uz muguras ir senais palmu lapu vīstoklis, uz kura ir uzrakstīti visi varenās Šrilankas karalistes sasniegumi, tam seko zilonis, kura mugurā sēž galvenais (savulaik – karaliskais) ziloņu pārzinis, kuram seko zīda un samtā tērptais, ar zeltītiem rotājumiem pārklātais zilonis, kura krāšņā nasta ir svētais Budas zobs, kas šādā procesijā trīs stundu garumā tiek izrādīta visiem interesentiem. Jāpiebilst, ka relikvija no šķirstiņiem ārā netiek ņemta.

Svētais Budas zobs

   Pēc Budas nāves 483.g.P.K. (vai 543.g.p.K.) viņa ķermeni kremē no sandalkoka veidotā ugunskurā. Starp kremētiem pelniem tika atrastas vairākas relikvijas, tai skaitā kreisais acu zobs, kuru nogādā karalim, kurš relikvijai izveido īpašu svētnīcu.

   Laika gaitā nostiprinās viedoklis, ka tam, kura īpašumā ir Budas zobs, ir tiesības pārvaldīt attiecīgo zemi. Tā aizsākas neskaitāmie nemieri un kari, ko radīja vēlme iegūt īpašumā šo relikviju.

   800.gadus pēc skolotāja nāves vienā no Indijas karalistēm valda Kalingu dinastijas valdnieks Guhasiva (Guhaseeva, Guhasiva), kurš ar sevišķi rūpību attiecas pret visiem budisma sakrālajiem rituāliem. Rezultātā izplatās baumas, ka karalis ir kļuvis par ateistu, nepielūdz nevienu dievu, bet gan tikai svēto zobu. Kaimiņu karalistēs valdošie monarhi izmantoja situāciju un sūtīja savas armijas pret Guhasivu.

   Viens no armijas vadoņiem Danta (Danta, Danhta), iepazīstot tuvāk budismu, izprot Guhasivu un pāriet viņa dienestā, vēlāk apprecot karaļa meitu Hemamali  (Hemamale).

    Kad karalis Guhasivu saprot, ka nespēs nosargāt relikviju, viņš savu meitu un znotu sūta pie sava drauga, Šrilankas karaļa Mahasenas (Mahasena). Diemžēl, kad galvas rotā paslēptā relikvija nonāca Šrilankā, Mahasena jau bija miris. Tomēr arī viņa dēls Kirti Šri Meghavana( Kirti Sri Meghavanna) izturējās pret to ar vislielāko cieņu, izbūvējot īpašu svētnīcu.

    Ir saglabājušies detalizēti pieraksti, kurus veicis kāds ķīniešu mūks – ceļotājs Fa-sijens (Fa – Hsien), kurš tajā laikā bija apmeties Anuradhapuras Abhajagiri klosterī, sīki piefiksējot visus sakrālos rituālus.

Kandi deju priekšnesums

Saskaņā ar leģendu, kādam karalim katru nakti sapņos rādījies viens un tas pats murgainais sapnis – saniknots leopards gatavojas uzbrukt karalim. Sapnis atkārtojies vēl un vēl, neviens nav spējis nomierināt bezmiega nogurdināto karali. Tika pieaicināti gan dziednieki, gan mūki, bet tikai no Indijas atnākušie šamaņi, izpildot kādu noslēpumainu deju, bungu rīboņas pavadījumā, spējuši patriekt leopardu no karaļa sapņiem.

 Mūsdienu Kandi tradicionālās dejas nianses nostiprinās 16.gs – 19.gs, īpašu nozīmi piešķirot tērpiem. Obligāta tērpa sastāvdaļa ir galvas rota, jo smagāka un krāšņāka tā ir, jo meistarīgāks dejotājs. 

   

Ceilonas tēja

Pasaulē Šrilankas vārds saistās ar tēju un garšvielām. Arī mēs veikalos nereti varam iegādāties Ceilonas tēju, kas vākta šīs salas pakalnos. Ceilonā tēju sāka audzēt tikai no 1870. gada, kad kafijas plantācijas piemeklēja neraža. Tējas krūmu audzēšana, lapu ievākšana un to pārstrāde visās austrumu zemēs ir diezgan līdzīga.

Svarīga ir tējas plantācijas atrašanās vieta - jo augstāk virs jūras līmeņa tējas krūms aug, jo augstāka tās kvalitāte. Lai arī Ķīna un Indija ir pasaulē lielākās tējas audzēšanas valstis, Šrilanka mēģina neatpalikt. Ražas novākšana sākas, kad tējas augs ir apmēram četrus gadus vecs. Tējas novākšana var notikt jebkurā gadalaikā, taču tējas lapas ir visaugstvērtīgākās pirms saulīte ir nožāvējusi rīta rasu no tās lapām, kuras pēc rūpīgi uzraudzītā žāvēšanas procesa tiks piedāvātas kā visaugstākās kvalitātes tēja.

Tējas krūma lapu novākšanā var minēt vairākus paņēmienus: visaugstvērtīgāko lapu novākšana – tikko atraisījušos pumpuru novākšana, kas pēc pārstrādes procesa tiks novērtēta kā vislabākās kvalitātes tēja, tradicionālā novākšana – vienā pumpurā vēl esošā lapa tiek noplūkta kopā ar vēl divām jau izplaukušām lapām, kā arī mehanizētā novākšana, kur jau ar īpaši izveidotu zāģi, nolīdzina tējas krūmu galotnes, kurus pēc žāvēšanas procesa samals smalkos miltos un izmantos vai nu pildīšanai tējas maisiņos, vai to pašu tējas krūmu mēslošanai.

Pēc novākšanas tējas lapiņas tiek rūpīgi apstrādātas. Melnās tējas apstrādes procesa pamatā ir četras stadijas: vītināšana, sarullēšana, fermentācija un žāvēšana. Tieši fermentācijas procesā tējas lapiņu sula tiek pakļauta skābekļa iedarbībai, kas aizsāk bioķīmiskos procesus, kā rezultātā lapu krāsa no koši zaļas kļūst par brūnu.

Zaļās tējas pārstrādē fermentācijas stadija izpaliek. Pēc lapu vītināšanas tās tiek tvaicētas, tādējādi saglabājot savu zaļo krāsu.

Nuvara Elijas apkaime piedāvā tik daudz tējas rūpnīcu apmeklējumu, ka izvēlēties ir tik tiešām grūti. Un izcelt kādu vienu arī ir neiespējami, jo visas tās piedāvā vienu programmu – tējas plantācija, rūpnīca, vienas tējas tases nobaudīšana un neiztrūkstošais veikals.

Horton plain

Tā kā parka teritorijā velti meklēt kafejnīcas, ātro uzkožu kioskus, pirms pastaigas uzsākšanas būtu vēlams padomāt par kādu ūdens pudeli, ko paņemt līdz. Parka teritorijā ir aizliegts ienest jebkādus plastikā, folijā vai citā iepakojumā, kas dabā nesadalās iesaiņotu pārtiku. Izņēmums ir plastmasas pudeles, kurām iepriekš esat noplēsuši etiķetes. Tad, kad esam nodrošinājušies arī ar saules aizsargkremiem, cepurēm, tad rīta agrumā varam doties pastaigā, kuras ilgums varētu būt 3 – 5 stundas.

32 km attālumā no Nuvara Elijas atrodas augstkalnu plato, kura lielākā daļa teritorijas atrodas no 2100 – 2300 m v.j.l. Vietējie bieži šo vietu dēvē par Mahaveli plato, jo šajās kalnu nogāzēs atrodas Šrilankas triju lielāko upju iztekas – Mahaveli, Kelani, Velava. 

Arī Kirigalpottas virsotne (2389 mv.j.l.) un Thotapolakanda (2357 m v.j.l.), kas attiecīgi ir salas otrā un trešā augstākā virsotne, atrodas 1988.gadā izveidotajā parka teritorijā.

Parks ir nosaukts Ceilonas gubernatora Roberta Vilmota-Hortona vārdā (Robert Wilmot-Horton), kurš bieži šeit uzturējās laika posmā no 1831.g. – 1837.g. tajā laikā mūsdienu parka teritorijā atradās vairākas sudraba ieguves vietas, kuru vajadzībām tika izcirsti plato augošie lielie koki. R.Hortons pirmais pievērsa uzmanību unikālajai vietai, kuru būtu jāpasargā no tālākās iznīcības. Jau 1873.gadā oficiāli tika aizliegts izcist kokus un veikt jebkādu saimniecisku darbību, nesaņemot īpašu atļauju. Un 1969.gadā šī teritorija tika pasludināta par aizsargājamo dabas zonu, bet 1988.gadā tās statusu paaugstina, piešķirot tai nacionālā parka nosaukumu.

Parka teritorijā aug 57 dažādas sugas augu, no kuriem 29 ir endēmiskie augi. Ja rūpīgi vērosiet, iespējams, pamanīsiet kādu no 24 zvēru sugu pārstāvjiem – leopardu, alni, briedi, meža cūku, vāveres u.c. Arī putnu mīļiem šī ir īstā vieta, kur rīta agrumā vērot kādu no 87putnu sugām (14 no tām ir sastopamas tikai šeit).

Pastaigu taka ir veidota pa apli. Pirmā 4 km garā takas daļa ir salīdzinoši vienkārša, tā aizved gan pie Mazās Pasaules malas, gan pie Lielās Pasaules malas (kura gan drošības apsvērumu dēļ šobrīd nav pieejama). Savu dramatisko nosaukumu abas vietas ir ieguvušas augstās klints malas dēļ, kas, strauji beidzoties, rada tālāk esoša bezdibeņa sajūtu. Pie Mazās Pasaules malas pavērsies visu pārredzošs skats no 270 metru, bet no Lielās – 870 metru liela augstuma. Tomēr jābrīdina, ka skatu ir iespējams baudīt tikai ļoti agrās rīta stundās, jo pēc plkst. 10.00 ieleja nonāk mākoņu valstībā. Tie, kas jūtas saguruši, pa šo pašu taku var doties atpakaļ, bet ņiprākie turpināt savu pastaigu un jau pēc 2 km, nokāpjot pa stāvām kāpnēm, skata  20 metrus augsto Beikera ūdenskritumu.

Jalas parks

Jalas nacionālais parks ir visbiežāk apmeklētais dabas parks Šrilankā. Teritoriāli tas ir otrais lielākais valstī. Tā kopējā teritorija ir 979 km2. Līdzās ierastajam Jalas parka nosaukumam, to mēdz dēvēt arī senās karalistes vārdā – Ruhunas Nacionālais parks.

Jau 1560.gadā spāņu kartogrāfs K. Sančezs (Sanchez) jaunizveidotajā kartē šo vietu atzīmē kā pēdējos 300 gadus cilvēku pamestu teritoriju, par iemeslu minot neveselīgo piekrastes klimatu. Nākamais jau detalizētāks apraksts par šo vietu ir saistīts ar angļu tieslietu ministru Aleksandru Džonstonu (Johnston), kurš 1806.gadā apceļoja salas austrumu piekrastes teritorijas.

1900.gadā teritorija ap Jalas pilsētiņu 389 km2 lielumā tika pasludināta par īpašu piekrastes mežu zonu. Lai gan doma par savvaļas dzīvnieku aizsardzību 20.gs sākumā angļiem nebija padomā. Medību rīkošana un vērtīgo savvaļas dzīvnieku trofeju iegūšana bija galvenais motīvs teritorijas nodalīšanai.

Henrijs Engelbrehts (Engelbrecht)

Traģikas pārpilns ir šī holandieša stāsts, kurš tika iecelts par pirmo parka uzraugu. Henrijs Engelbrehts piedalījās Otrajā Būru karā (1899.g. – 1902.g.), kas norisinājās Dienvidāfrikā. Uzvaru gūst angļu, un Engelbrehts kopā ar vēl 5000 kareivju nonāk uzvarētāju gūstā. Tā kā viņš atsakās zvērēt uzticību Anglijas karalim Edvardam VII, viņš tiek nosūtīts uz Ceilonu, uz Hambantotas pilsētu. Lai arī salu viņš nedrīkst atstāt, tās iekšienē viņš drīkst pārvietoties bez ierobežojumiem. Ceilonas gubernators Henrijs Artūrs Bleiks (Blake) sava salas apceļojuma laikā iepazīstas ar izsūtīto un jau pavisam drīz – 1908.gadā viņu ieceļ par jaunizveidotā parka uzraugu. Sev piešķirto uzticību viņš pilnībā attaisno un pienākumus pilda izcili. Tomēr viņa veiksmīgo parka uzrauga karjeru aizēno pret viņu vērsts apmelojums, ka Pirmā Pasaules kara laikā Engelbrehts esot piegādājis pārtiku vācu karakuģim Emden. Lai arī nepatiesi apsūdzēts, Engelbrehts tiek ieslodzīts cietumā. Pēc savas atbrīvošanas, viņš atriežas Hambantotā, bet parkā stādāt viņam ir liegts. Henrijs Engelbrehts mirst 1922.gadā. Tikai 1931.gadā vācu kuģa Emden otrais kapteinis ieradās Kolombo un apliecināja, ka nav saņemts neviens pārtikas sūtījums no notiesātā parka uzrauga.

1938.gada 1.martā aizsargājamā medību teritorija tiek pasludināta par Nacionālo parku. Ruhunas (Jalas rietumu) nacionālais parks ir sadalīts 5 zonās, un tikai 1 zona ir atvērta visiem interesentiem, kur 14 000 ha lielā teritorijā profesionālu pavadoņu uzraudzībā var mēģināt saskatīt savvaļā klīstošos zvērus. Interesentus visvairāk piesaista 35 leopardi, kas šobrīd te mitinās, kas vienlaikus ir lielākais leopardu skaits uz vienu kvadrātkilometru pasaulē. Ziloņi, vērši, krokodili, pāvi, mangusti, rukši, brieži, čūskas un citi savvaļas iemītnieki mūsu skatam te parādās, te pazūd. Nekādas pastaigu takas nav izveidotas, vienīgā iespēja – noīrēt parka safari džipu un, braucot pa tā teritoriju, mēģināt ieraudzīt kādu zvēriņu, kuri labprātāk dodas pastaigā agrās rīta stundās, tādēļ miegamicēm nav lielu cerību ieraudzīt ko vairāk par pāviem un nelielajos ezeriņos meditējošiem krokodiliem.

2004.gada decembrī 6.1m augstais cunami vilnis pilnībā izmainīja piekrastes ainavu un 250 parka apmeklētāji un darbinieki šajā dabas katastrofā gāja bojā. Savādāk bija ar zvēriem, kuri jau krietnu laiku iepriekš bija pametuši bīstamo parka teritorijas daļu.

Tomēr jau iepriekš jābrīdina, ka nevajadzētu gaidīt, ka mazi bembiji, ķerdami krāsainus tauriņus vai krokodils Gena diskutējot ar mazo putniņu Tari, vai leopards uzsmaidīs savu žilbinošo smaidu (kuru noteikti ieguvis tīrot zobus ar kādu īpašu zobu pastu) pacietīgi gaidīs, kamēr atradīsiet savu fotoaparātu, noslēptu kaut kur starp dzeramā ūdens pudelēm un pret iedeguma krēmu. Savvaļā mītošiem zvēriem nav ne mazākās intereses par džipos sēdošiem radījumiem. Viņi dzīvo saskaņā ar dabas likumiem, nevis es taču samaksāju par biļeti, tāpēc man jāredz nosacījumiem. Jums var veikties, un varat pamanīt retos zvērus, bet varat arī mainīt savam džipam cauro riepu, kamēr visi dzīvnieki turas pa gabalu no jums.

Kad Šrilankas visi must see ir apskatīti, tad var ļauties atpūtai kādā no piekrastes kūrortiem. Pludmale, ajurvēdas masāža, saule, Indijas okeāna viļņi un varbūt pat iespēja tajos saskatīt kādu delfīnu vai vali, kas labprāt te uzturas mūsu ziemas periodā.

Galvenais - apbruņoties ar vēlmi atpūsties un Šrilanka sagaidīs ikvienu ar savu ierasto sveicienu - ayubowan, kas tulkojumā nozīmē ilgu Jums mūžu!

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Kas var būt labāks par pusmūža krīzi jeb, ja Tev nav lemts lidot, tad rāpo ar lepni paceltu galvu

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai t...

Kas var būt labāks par pusmūža krīzi jeb, ja Tev nav lemts
lidot, tad rāpo ar lepni paceltu galvu

Parasti, dodoties tālākā ceļojumā, līdzi ņemu ko lasāmu. Ir grāmatas, ko izlasu jau lidmašīnā, ir tādas, kas palīdz aizmigt, ir tādas, kuras grūti nolikt malā un negulēta nakts garantēta. Es nemēdzu ieskriet grāmatnīcā, lai paņemtu kādu grāmatu no top 10 saraksta, bet gan pārskatu savu grāmatu plauktu. Un izvēle parasti ir nejauša. Šoreiz izvēlējos Ilzes Indrānes, Jaroslava Havlīčeka un Emīla Zolā darbus. Bet lidmašīnā prasījās kaut ko vieglāku. Un te nu man acīs „iekrita” bērnu dāvinātā Helēnas Ekslijas mini grāmatiņa „Pusmūža krīze.”Tas laikam, kā reiz par mani.

Izlasīju to vien dažās stundās un secināju, ka nav nekā labāka par pusmūža krīzi. Nobela prēmiju piešķirtu tam cilvēkam, kurš izdomāju tādu „atmasku” (atrunu), kas der visās situācijās un vienmēr. Cik viegli savas ego izpausmes norakstīt uz pusmūža krīzes straujām garastāvokļa izmaiņām un hormonālā līdzsvara zudumu, emocionalitāti un niknuma uzplūdiem. Pat ātruma pārsniegšanas gadījumā policistam noder kāda ierasta pusmūža krīzes pārņemtas blondīnes frāze. Piemēram, es otro reizi mūžā apdzenu kādu mašīnu vai – policista kungs, nesodiet mani par ātruma pārkāpšanu, vīrs man vairāk mašīnu nedos. Un pats dīvainākais, ka viņi tam notic! Vai izliekas, ka notic. Un vai nav vienalga, ja rezultāts sasniegts.

Vai tiešām eksistē tāda krīze? Zinu, ka runā par ekonomisko vai politisko krīzi, bet ko nozīmē – pusmūža krīze? Vai tā varētu būt apziņa, ka pats esi visu salaidis dēlī un ir jau par vēlu to visu labot? Varbūt tā ietver sevī citu besīšanu un nebeidzamo gaušanos par dzīvi, kuras autors jau pats vien esi. Ja Tev pārmet sevis žēlošanu, nekā nedarīšanu, citu kritizēšanu un slaistīšanos, tad nav ko liegties – pusmūža krīze! Gribi kādu kūkas gabaliņu, skaidri zinot, ka tas nenāks par labu figūrai – atkal noraksti uz pārlieku lielo emocionalitāti, ko var mazināt tikai kāds šokolādes našķis.

Katra vai katras ziņā ir izvelēties tēlot kaprīzo un niķīgo, kurai nekad nav ko mugurā vilkt vai gluži otrādi – ar šarmu, ko iegūst sieviete tikai pēc 40, neskatoties uz tās dzīves rūgti – saldo pieredzi, izbaudīt savas dzīves darba augļus. Un ar nožēlu var skatīties uz tām, kas, cenšoties aizbēgt no pusmūža (krīzes), izskatās daudz senākas par saviem gadiem, neprazdamas pieņemt to kā vienreizīgu likteņa dāvanu. Tad izbaudīsim to!

Helena Ekslija grāmatiņā ir apkopojusi supervērtas atziņas, kuras minējušas pasaulē pazīstamas personas:

Teikšu jums, kā ir. Man ir četrdesmit seši gadi, un tā tas bijis jau vismaz pāris gadu (Ērika Jonga);

Turēt vēderu ievilktu var tikai dažus gadus (Bērts Reinoldss);

Vispirms tu aizmirsti vārdus, tad tu aizmirsti sejas, pēc tam tu aizmirsti aiztaisīt ravējslēdzeju, un tad tu aizmirsti rāvējslēdzēju attaisīt (Leo Rozenbergs);

Pusmūžs ir tad, kad labākais vingrojums ir piesardzība (I.Pīters Lorenss);

Tuvošanās piecdesmit gadu slieksnim jau ir pietiekams fizisks vingrinājums (Nezināms autors);

Stiepšanās pēc TV pults ir spriedzes pilna nodarbe. Izvairieties no tās (Stuant & Linda Macfarlane);

Ir jāsaglabā fiziskā forma. Mana vecmāmiņa sešdesmit gadu vecumā sāka iet sešas jūdzes dienā. Tagad viņai ir deviņdesmit septiņi, un neviens nezina, kur, ellē, viņa ir (Elena Degenerisa);

Kādēļ jāvingro? Ja tu esi vesels, tev tas nav vajadzīgs. Ja esi slims, tu to nemaz nedrīksti darīt (Henrijs Fords);

Kad man uznāk vēlme pavingrot, es atgulstos, līdz šī sajūta pāriet (Roberts M. Hatčins).

Jaunatnes kritizēšana ir vecāku ļaužu higiēnas neatņemama sastāvdaļa, tā veicina asinsriti (Logans Pīrsels Smits);

Pusmūžs ir tad, kad ātrumu iesaka samazināt nevis ceļu policists, bet ārsts (Sidnijs Brodijs).

Jaunība ir beigusies, kad tu ar prieku gaidi garlaicīgu vakaru mājās (Pema Brauna);

Sievietes vecums neko nenozīmē. Labākās melodijas spēlē ar visvecākajām vijolēm (Sigmunds Z. Engels);

Jaunība skatās uz priekšu, vecums skatās atpakaļ, pusmūžs izskatās noguris (Debija Hansena);

Divdesmit gados ir vienalga, ko par mums domā pasaule; trīsdesmit gados mēs sākam raizēties par to, ko tā par mums domā; četrdesmit gados mēs saprotam, ka tā par mums nedomā nemaz (L.C.);

Tu saproti, ka kļūsti veca – ieraugot visskaistāko kleitu, tu apskati birku un nolem, ka labāk salabosi notekcaurules (Pema Brauna);

Novecošana, šķiet, vienīgais veids kā nodzīvot ilgu mūžu (Daniels Fransuā Obērs).