Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...
Takaši Macuoka "Samurajs"
Atkal ceļā es... (prātā skan nesen dzirdēta melodija). Šoreiz uz Japānu. Protams, arī grāmata domu lidojumam līdz. Šoreiz 2005.gadā izdotā grāmata "Samurajs." Paņēmu to rokās ar zināmu skepsi, jo neesmu pārlieku liela Japāņu literatūras un filosofijas (ja vien var uzskatīt, ka japāņiem vispār tāda ir) cienītāja. Iespējams, pie vainas ir pabaisi un acīmredzot diezgan tieši tulkojumi, kuros pazūd jekuram literārajam tekstam piemītošais apakšteksts. Bez tā ikviena grāmata ir vienīgi skaistu vārdu savirknējums bez jēgas un nozīmes. Tomēr "Samurajs" patīkami pārsteidza, jo tekstam ir piemērots rietumnieku domāšanas formāts. Varbūt tas ir tādēļ, ka līdz latviešu lasītājiem tas nonācis pastarpināti, kā tulkojums no angļu valodas?
Tā kā mans lidojums uz Tokiju izvērtās piedzīvojumiem bagāts un ļooooti ilgs, tad gluži nemanot jau turpceļā biju gandrīz "piebeigusi" 470 lpp biezo grāmatu.
Ja man vienā vārdā būtu jāraksturo šī grāmata un par ko tā ir, tad es atbildētu - par satikšanos. Ne tikai par cilvētu satikšanos, bet par divu atšķirīgu pasauļu tikšanos. Kā un vai vispār tās var tikties? Mums, rietumniekiem, šķiet, ka mūsu vērtību sistēma, pasaules uzskats, reliģija ir tā pareizākā un patiesākā. Un ikviens, kas neseko mūsu ierastajai kārtībai, ir jāpārveido. Un paradoksāli, ka nereti pats "pārveidotājs" mainās un sevī "uzsūc" līdz šim noraidīto. Grāmata nav tikai par samurajiem, bet gan par Japānu 19.gs beigās, kad tā bija spiesta atvērt savas ostas svešzemnieku kuģiem un piekāpties to prasībām. Līdz ar to Japānā ieradās virkne misionāri, kas plānoja iegūt drosmīgo samuraju labvēlību, lai tos (tradicionāli reitumnieciski) izmantotu savā labā.
Takaši Macuoka pretnostata divu pasauļu skaistuma etalonus. Emīliju - sievieti, kas Amerikā tiek uzskatīta par skaistuma iemiesojumu, kas ir spiesta bēgt no pārlieku lielās vīriešu uzmācības un Japānas geišu vārdā - Heiko, kas savukārt ir neskaitāmu japāņu vīriešu neiegūstams sapnis. Un cik savādi, ka amerikāņu skaistule japāņiem šķiet ārkārtīgi neglīta un neveikla. Un caur šo šķietamo Emīlijas neveiklību atklājas Japānas Edo perioda krāsu pustoņi. Līdz galam netiek pateikts nekas. Tas ir gluži kā dzenbudismā, kur pašam ir jāspēj izlobīt jēgu. Pašam ir jasaprot, kas ir kas. Neviens Tavā vietā no nedarīs.
Ne dievi, ne budas, ne senči, ne gari, ne eņģeļi,
ne dēmoni nedzīvos tavu dzīvi un nemirs tavā nāvē. Ne iepriekšējas zināšanas,
ne ielūkošanās citu cilvēku prātos nenorādīs tev ceļu, kas būs īsteni tavs.
Tas arī ir viss, ko esmu iemācījies.
Pārējais tev jāatklāj tev pašam.
(Fragments no grāmatas)
Tomēr kādu ceļu izvēlēties Japānas samurajiem - uzticību vecajām tradīcijām vai tomēr dod zaļo gaismu visam jaunajam un vienlaikus neatteikties no sentēvu vērtībām. Šķiet, ka arī mūsdienu japāņu jaunatne "skrien pakaļ" visam jaunajam gan tehnikā, gan lupatu (apģērba) ziņā, bet tiklīdz uzzied sakura, tad tā atgriežas pie tradicionālā kimono.
Skaidrs ir viens, ka nedz 19.gs, nedz mūsdienās, lai arī vislabāko nodomu vadīti, neviena sabiedrība, ne arī atsevišķs tās indivīds nevar pastāvēt izolēti no apkārtējās pasaules vai vides. Ir vienkārši jāpaļaujas, ka gadsimtiem uzkrātās vērtības ir tik pamatīgi iesakņojušās, ka tās nespēs iznīdēt nejauši iesējušās nezāles. Un mūsu pašu Raiņa - pastāvēs, kas pārvērtīsies, var attiecināt arī uz Japānas Edo perioda norietu.
Rezumējot - grāmata, kur tiekas austrumi un rietumi, mirklis un mūžība, skaistais un neglītais, drosme un gļēvums, uzticība un nodevība. Vienīgi mīlestībai nav no pretnostatīt. Tā vai nu ir, vai nav. Tai nav svarīgi nedz reliģiskie uzskati, nedz politiskā piederība.
Fragmenti no Takaši Macuokas grāmatas "Samurajs":
... bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka uzticības laikmets
tuvojas norietam. „Uzticamība” – nākotnē šis jēdziens nozīmēs uzticību mērķim,
principam, idejai nevis vienam cilvēkam un viņa dzimtai. (...) lūk vēl viens
svešinieku samaitājošās ietekmes pierādījums!
Japānā ikviena novada ļaudis pieslējās tādai reliģijai, kādu
piekopa šī novada dižkungs. Ja dižkungs bija kādas budisma sektas loceklis, tad
arī viņa padotie piederēja pie šīs sektas. Ja viņš bija sintoists, tad visi viņa
ļaudis bija sintoisti. Jebkuram pavalstniekam turklāt bija brīva vaļa papildus
piekopt jebkuru reliģiju, kas viņam patīk. Ticība augstākiem spēkiem bija
saistībā ar citu pasauli, kas sjogunam un viņa dižkungiem nerūpēja, viņiem
rūpēja vienīgi vara šaipasaulē. Kristietība, šī svešo mācība, jau pēc būtības
bija atšķirīga. Nodevība bija tās pamatu pamats.
Ja cilvēks nezina, kas ir bailes, viņš ir nevis drosminieks,
bet muļķis. Drosmīgs ir tas, kurš baidās, taču spēj savas bailes pārvarēt.
Dažkārt, lai slēptu bailes, samuraji mēdz visādi dižoties, sevišķi agrā
jaunībā. Krietnai sievietei pienākas to saprast un piedot. Krietna sieviete
vienmēr dara tā, lai samuraja spēks un drosme vairotos. Un nekad viņa nedara
tā, lai samuraja spēks un drosme ietu mazumā.
Gudrie teic, ka prieks un skumjas esot viens. Vai tāpēc,
atraduši vienu, mēs neizbēgami atrodam arī otru? Sudzume no Kumo (1861.gads)
„Banzai! Banzai! Banzai!”
„Ko viņi tur kliedz?”
„”Tūkstošiem gadu! Tūkstošiem gadu!” Šī sauciena
īstā nozīme ir grūti paskaidrojama. Var teikt, ka tas pauž vislielāko apņēmību,
visdziļāko atdevīgumu. To izkliegdams, samurajs apliecina, ka gatavs mainīt
mūžību pret vienu mirkli.”
No kaujas, kuras iznākumu izšķir šaušana, nav
nekāda prieka. Pat, ja esam uzvarējuši.
...(slepenpolicijai)
interese par geišām bija saistīta nevis ar izpriecām, bet informācijas vākšanu.
Geišas zināja daudz tāda, ko citi nezināja.
Dažs, kurš sevi iedomājās par lielmeistaru šajās
lietās, uzskata, ka galvenais ir uzvedība. Protams, tas ir senās Kioto skolas
viedoklis. Aklu veču uzskats! Uzvedību var iemācīt vai ar bardzību iedzīt, bet
skaistums – vai nu tas ir, vai tā nav. Nevar piespiest sievieti kļūt skaistai.
Bargie, drūmi klusējošie samuraji piekopa
dzenbudismu – reliģiju bez sprediķiem. Šķita, ka tai nav pat savas doktrīnas,
vismaz ne tādas, ko Emīlija spētu aptvert. Vai tā vispār bija reliģija? Reiz
viņa bija Gendži lūgusi to izskaidrot, bet Gendži tikai pasmējās.
- Tur nav necik daudz, ko skaidrot. Es pats ar to
tikai rotaļājos. Esmu par slinku, lai īsti nodarbotos.
- Kas tad jādara?
Gendži apsēdās akrobāta pozā, ko viņš sauca par
„lotosu,” vienas un otras kāju pēdas uzlicis uz pretējās kājas augšstilba, un
aizvēra acis.
- Un tas viss? Man šķiet, ka jūs neko nedarāt.
-Es atbrīvojos. Tieku vaļā.
- No kā?
-Vispirms no muskuļu saspringuma. Tad no domām.
Pēc tam no visa pārējā.
- Ar kādu mērķi?
-Jūs esat caur un cauri rietumniece, Emīlij,
vienmēr domājat par mērķi! Ceļš uz mērķi – tas IR mērķis. Tu sēdi ...
atbrīvojies.
- Nesaprotu...
Vārdi var ievainot. Klusums var dziedēt. Sapratne
par to, kad jāklusē un kad jārunā, ir viedo vīru gudrība.
Zināšana var kavēt. Nezināšana var atbrīvot.
Sapratne par to, kad vajag un kad nevajag zināt, ir pareģu gudrība.
Ass zobens, ko nekavē ne runas, ne klusēšana, ne
zināšana, ne nezināšana, cērt gludi un tīri. Tā ir karavīru gudrība.
Sudzume no Kumo (1434.g)
