Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Ērihs Marija Remarks "Lisabonas nakts"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tā...

Ērihs Marija Remarks

Lisabonas nakts

     Pirms katra ceļojuma uz zināmām un ne tik zināmām pasaules zemēm, es „pārskrienu” ar acīm pāri saviem grāmatu plauktiem, lai izvēlētos kādu, kurā paustais vēstījums kaut nedaudz sasauktos vai nu konkrētā brīža noskaņu, vai ar valsti, uz kurieni vedīs mans ceļš. Tā kā devos uz Portugāli, lai vēl uz dažām nedēļām paildzinātu vasarīgo noskaņu, šķita likumsakarīgi, ka pirmais, pie kā apstājos bija E.M.Remarka „Lisabonas nakts.” Atminos, ka vēl skolas laikā tika izlasītas visas latviešu valodā izdotās E.M.Remarka grāmatas. Visvairāk gan atmiņā palikušas „Trīs draugi” un „Triumfa arka”. Tomēr, pošoties uz Portugāli, „Lisabonas nakts” ieskanējās no jauna. Nedaudz savādākos, tuvākos toņos. Ne tādēļ, ka gribēju atgriezties pie tik daudzkārt „apmuļļātās” 2.Pasaules kara tēmas, bet tādēļ, ka tikai E.M.Remarka darbiem piemīt spēja šo „zudušo paaudzi” parādīt ar visām tās cilvēcīgām vājībām – naidu, kaisli, draudzību, nodevību, kam pāri klājas kara bezcerīgums, dzīves „nevajadzīgums”. 

      Plānoju, ka grāmata „pietiks” visam lidojumam uz Lisabonu. Tomēr izrādījās, ka to izlasīju jau pirmajās stundās. Nereti atgriežoties pie kādas sen lasītas grāmatas, pamanu daudz nianšu, kas senāk šķita nenozīmīgas un mazsvarīgas, un kas vēl svarīgāk, pārlasot šādus darbus, saproti, ka arī domas, izjūtas un vērtības laika gaitā ir mainījušās. Šajā gadījumā mans sākotnējais mērķis bija mēģināt ieraudzīt Lisabonu E.M.Remarka acīm, tādu, kādu to redzēja bēgļi, kam Portugāles ostas bija pēdējais glābiņš un pēdējā iespēja izkļūt no kara elles un atgūt savu dzīvi.

     Par ko tad īsti ir „Lisabonas nakts”? Vai par bezcerīgu likteņa nejaušību? Vai par romeo – džuljetisku mīlestību? Vai par ticību nākotnei? Vai par bezjēdzīgi svarīgu politisku lēmumu ietekmi uz cilvēku dzīvēm? Šķiet, ka par visu iepriekš minēto. Bieži vien absolūta izmisuma un bezizejas brīdī ir nepieciešams tieši svešinieks, kuram uzticēties un atklāt to, ko nevienam no saviem tuviniekiem neatklāt. Vienkārši ģimeni un tuvinieku dzīves ir paņēmis karš. Bet tik ļoti ir nepieciešams izdzīvot, un bezcerīgās situācijās var palīdzēt tikai atmiņas. Atmiņas par dzīvi, kad tā bija dzīve, nevis bēgļa eksistence. Arī galvenais varonis, lai arī jau ir pieņēmis lēmumu par savas dzīves noslēgumu, vēlas vēlreiz „izdzīvot” savas dzīves laimīgākos brīžus. Kaut arī sapratne par dzīves „laimīgākiem brīžiem” parādās tad, kad tā ir zudusi uz mūžu. Tad tikai var līdzēt atmiņas. Tikai ir jāatrod kāds, kas ir ar mieru uzklausīt, kas ir ar mieru pievienoties ceļojumam svešā atmiņu pasaulē. Pretī saņemot liktenīgu dāvanu – jaunu identitāti, jaunu iespēju. Vai šī iespēja tiks izmantota lietderīgi?

Fragments no E.M.Remarka grāmatas „Lisabonas nakts”

-          Viņas vairs nav, un pēkšņi liekas, it kā viņas nekad nebūtu bijis, - viņš čukstēja, - Es lūkojos viņā, un nebija nekādas atbildes. Ko esmu izdarījis? Nogalinājis viņu vai padarījis laimīgu? Vai viņa mīlēja mani, vai arī es biju tikai spieķis, uz kura balstīties, kad tas viņai noderēja? Es nerodu atbildes.

-          Jums tādas vajag?

-          Nē, - viņš pēkšņi klusu sacīja. – Piedodiet. Varbūt arī ne.

-          Tādas atbildes arī nav. Nekad nebūs nevienas citas kā tā, kuru jūs pats sev dosiet.

-          Es jums visu izstāstīju, jo tas man jāzina, - viņš klusu teica. – Kas tā bijusi? Vai tikai tukša, bezjēdzīga dzīve, pievilta vīra un slepkavas dzīve...

-          To es nezinu, - sacīju. – Bet, ja vēlaties, - arī mīloša cilvēka dzīve un, ja tas jums svarīgi, savā ziņā svētā dzīve. Taču ko nozīmē vārdi? Šī dzīve ir bijusi. Vai ar to nepietiek?

-          Tā ir bijusi. Un tagad vairs nav?

-          Tā ir, kamēr dzīvojat jūs.

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Malborkas pils

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

MALBORKAS PILS

Malborkas pils ārpusē

Kad n-tās reizes ir izskriets cauri Polijas plašumiem, ar domu - ātrāk izbraukt tai cauri un nokļūt kādā no Vakareiropas romantiskajām pilsētām, tad pienāk brīdis, kad jautā sev - vai un uz kurieni vajag tā skriet? Varbūt pietiek tikai nokļūt līdz Polijai, lai atrastu visu gadu gaidīto atvaļinājuma mierīgo romantiku, ko izbaudīt kopā ar saviem vismīļākajiem cilvēkiem. Mūsu izvēle bija par labu Ziemeļpolijas pilsētām, pilsētiņām un piejūras ciemiem. Lai arī tas neskan eksotiski varenos virsrakstos, tomēr spēj sniegt daudz jaunu emociju.

Šobrīd jau pāršķirstot izveidoto foto albūmu, mēģinu sakārtot savus iespaidus. Kā izrādās, visvairāk bilžu (un laikam arī emocijas) man sniedza varenā Malborkas pils. Vēl tikai plānojot braucienu pa Ziemeļpolijas pilsētām, lasīju par vareno Malborkas cietokšņpili un templiešiem. Jāatzīst, ka templiešu tēma, bruņinieki, Svētie grāli un zudušās bagātības man jau ir "līdz brošai". Cik var atgremot un pārgremot šo visnotaļ nopietno vēsturisko tēmu, to pataisot par Holivudas tenku tipa grāvēju, kur galvenais ir nozaudēta karte ar padzisušu krustu, kas atzīmē milzīgu bagātību atrašanās vietu. Tomēr šķita muļķīgi būt Malborkas tuvumā un neapmeklēt šo pili. Savādi, bet Malborka nelika vilties ne mirkli.

Lai arī rinda pie biļešu kasēm bija samērā gara, viduslaiku noskaņu jau varēja manīt vēl pirms ieiešanas pilī. Tās ārpusē biļešu kontrolei palīdzāja līdzdarboties tempļiešu bruņinieki savos oficiālos formas tērpos. Kā izrādās šis Vācu ordenis dibināts Trešā krusta kara laikā Palestīnā. Līdz tam šis ordenis bija daļa no Hospitāliešu ordeņa, kad Akonas (Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189.g. - 1191.g.)

Templiešu bruņinieki sagaida ikvienu pils apmeklētāju

Lībekas un Brēmenes tirgotāji un mūki izveidoja, iespējams, pirmo kara hospitāli ievainoto krustnešu ārstēšanai. Vēlāk jau 12.gs neatkarīgu Vācu jeb Teitoņu ordeni Palestīnā izveidoja virsmestrs Hermanis no Zalcas (Hermann von Salca), par savu simbolu izvēloties melnu krustu uz balta fona.

1997.gadā Malborkas pili iekļāva UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā, jo tā ir lielākā ķieģelu gotikas aizsardzības būve pasaulē. Visa kompleksa kopējā platība - 210 000  m², kuru pirmajā mirklī ir grūti uztvert kā vienu veselumu.  Cietoksnis uzskatāmi raksturo Vācu ordeņa krustnešu arhitektūru.

Malborkas pilsēta vēsturiski ir pazīstama ar seno vācu nosaukumu Marienburga. Bet tās vēsture ir cieši saistīta ar Malborkas pils – Vācu ordeņa rezidences vietu. No 1309. gada Vācu ordeņa mītnes vieta tika pārcelta no Venēcijas uz Marienburgu, un pati pils bija Prūsijas valsts politiskais centrs, kā arī lielmestru dzīvesvieta.

Priekšpils iekšpagalma instalācijas

Malborkas cietokšņpili būvēja vairāk kā divus gadsimtus. Būvdarbi tika uzsākti 1275.gadā. Saskaņā ar arhitektu ieceri, pili, kuru vienlaikus plānoja kā pamatīgi nocietinātu aizsardzības kompleksu, bija jābūvē kā divu salīdzinoši autonomu cietokšņu vienību, kas sastāvētu no galvenās pils un priekšpils. Un abas tās savienotu paceļamais tilts.

Paceļamais tilts, kas savieno abas pils daļas

Šobrīd starp abām šīm kompleksa daļām ir izveidota jauka un salīdzinoši klusa pastaigu taka gan ar mūsdienu mākslas instalācijām, gan vēsturiskiem priekšmetiem, kapu plāksnēm un lielgabalu lodēm.

Lielgabala lodes, kas dažādos laikmetos mēģināja izlauzties cauri pils biezajiem mūriem

Pils gaiteņi, telpas, pagrabi ir kā milzīgs labirints, no kura tikai zinātājs spētu atrast īsto izeju. Mūsdienu ceļotājam dzīvi atvieglo visur redzamās norādes, kas novirza pareizajā virzienā. Ir telpas, kurās iekārtotas muzejiskas ekspozīciojas, kas stāsta par Malborkas pils un pilsētas vēsturi, ir telpas, kas pēc Otrā Pasaules kara ir restaurētas un atstātas tukšas. Tomēr daudzie gaiteņu labirinti ar pašu soļu atbalsīm spēj pamatīgi samulsināt.

Malborkas pils neskaitāmie gaiteņu labirinti

Lai arī milzīgā pils kompleksa, tā gaiteņu, dārzu, muzeju ekspozīciju pētīšanai atvēlēju vairākas stundas laika, tomēr šķiet, ka palika kaut kas līdz galam neizzināts, nesaprasts. Tas nozīmē tikai to, ka atkal dzirdot Malborkas vārdu, noteikti ieklausīšos tā skanējumā.

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Austrumindijas atskaņas – Sikimas karaliste jeb kāpnes uz debesīm

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

Austrumindijas atskaņas – Sikimas karaliste jeb kāpnes uz debesīm

         Pellinga ir pilsēta, no kuras visērtāk un labāk var iepazīt Sikimas neskartās dabas nostūrīšus. Noslēpumainā Sikimas karaliste pastāvēja līdz pat nesenajam 1975.gadam, kad tā tika iekļauta Indijas sastāvā. Tomēr arī šodien, atrodoties lielvalsts sastāvā, tā ir spējusi saglabāt lielu autonomiju un, šķērsojot šīs pavalsts robežu, ir jāiegūst īpaša atļauja un jāatrāda robežsargiem pase, lai vēlāk tur tiktu iespiests neliels trijstūra formas zīmogs. 

Sikimas karalistes karogs

            Sikima atrodas Himalaju nogāzēs starp Butānu, Nepālu un Tibetu, kur grūti pieejamās ielejās rimti un nesteidzīgi rit ierastā ikdienas dzīve. Vissenākie zināmie pirmiedzīvotāji, kuri te mitinās arī mūsdienās, ir lepčas, kas 8.gs ieradās Sikimā no Tibetas. Neesošo lielceļu zemē pat pārvietoties ar auto ir iespējams lēni un nesteidzīgi.

            Apkārtējo ieleju nepieejamība, varenās Himalaju virsotnes, nostāsti par redzētajiem sniega cilvēkiem, tas viss it kā apstiprina leģendu par kādu budistu mūku Rinpoči, kas te bija ieradies, lai paslēptu svētās relikvijas. Kad tas tika paveikts, mūks lūdzis palīdzību kalniem, lai tie paslēptu ielejas no ziņkārīgajiem acu skatiem. Iespējams, tādēļ arī mūsdienās ne visas ielejas ir apzinātas un kartēs iezīmētas, un daža laba ieleja ir pieejama pēc vairāku dienu pārgājiena (protams, bez auto). Ne velti Sikimu dēvē arī par apslēpto ieleju vai apslēpto dārgumu zemi. Atrast šos dārgumus ir lemts tikai izredzētajiem. Arī Nikolajs Rērihs te uzturējās vairākus gadus un vēlāk šo zemi nodēvēja par vietu, kur meklēt „kāpnes uz debesīm”.

No ikvienas ēkas Pellingas pilsētā var redzēt Himalaju sniegotās virsotnes

            Pellinga (viena no Sikimas nelielajām pilsētām) atrodas 2086 metrus virs jūras līmeņa. Tas nozīmē, ka gaisa temperatūra atbilst Latvijas pirmsapkures sezonas temperatūrai. Naktī te varētu būt ap nulli. Lieki piebilst, ka smalkajai angļu stila viesnīcai apkure pat nebija ieplānota. Un novembra gaiss bija ļoti spirgts arī viesnīcas istabiņās. Tad nu pirms katras pārģērbšanās vai mazgāšanās nācās psiholoģiski „nobriest”. Pirmajā vakarā pirms došanās pie miera atcerējos filmu “Bāskervilu suns”, kur Dr.Vatsons (V.Solomina izpildījumā) Baskervila pilī, sava skaistajā naktstērpā ar cigāru zobos, mīņājoties uz paklāja mēģināja sadūšoties un iekāpt aukstajā gultā. Manas sajūtas bija līdzīgas, ja nu vienīgi naktstērps nebija tik elegants un izpalika arī cigārs. Kādu laiku es mīņājos pa paklājiņu līdz atskanēja glābējklauvējiens pie durvīm. Tur - indietis ar…… termoforu (siltu). Tā nu varēju laisties snaudā siltajās turku aviokompānijas dāvātās zeķītēs, veikalā Maxima pirktajā sarkani rūtotajā pidžamā, ar indiešu termoforu padusē.

            Tālāk neko neatceros, pamodos gluži mundra, līdz sekoja atklāsme, ka tagad ir jāsaņemas, lai atkrampētos no termofora un sāktu jaunu dienu.

Tašidingas klostera mūki

            Es ar lielu entuziasmu devos brokastīs, kur mani laipni sagaidīja trīs vietējās izcelsmes nepālieši. Pēc tam, kad man laipni tika ierādīta vieta pie galda, kur pa logu skatam paveras karaliska ainava – visus sargājošie Himalaji, man tika pienesta saldi melnbalta tēja, maizītes un omlete. Piebildīšu, ka milzīgajā brokastu telpā biju viena. Lēnām sāku malkot tēju, līdz sajutu, ka visi trīs nepālieši uzmanīja katru manu kustību. Viens pienesa salvetīti, ar ko nosusināt tējā apmērcētās lūpas, otrs tūlīt mundri papildināja tējas tasīti, trešais bija gatavs steigties uz virtuvi, lai izpildītu katru, pat viskaprīzāko manu vēlmi. Šādā neierastā atmosfērā lēnām mēģināju sagremot omleti, kas bija padevusies visnotaļ garda, bet triju acu pāru uzraudzīta garšoja neierasti. Šo mulsumu papildināja mana gida ierašanās, nevis, lai pievienotos brokastīm, bet, lai pasniegtu dienas laikrakstu angļu valodā. Un ar vārdiem: “Madam, take your time” (Madām, nesteidzieties, izbaudiet rītu), klusi nozuda. Sajutos tā it kā būtu ieradusies nepareizajā dress code. Situācijai vairāk būtu piemērota kāda balta krinolīna kleita ar korseti, baltie mežģīņu cimdiņi, neliela cepurīte. Neskatoties uz situāciju, kaut kā omleti „piebeidzu”. Un diena varēja sākties.

            Lielākā daļa Sikimas iedzīvotāju savulaik ir ieceļojuši no mūsdienu Nepālas un Tibetas teritorijas. Tiek uzskatīts, ka nosaukumu ir devuši vietējie limbu tautības iedzīvotāji. „Su” limbu valodā nozīmē jauns, ”khyim” – pils vai nams. Jauna pils, kuras būvniecība aizsāk varenās karalistes – Sikimas, izveidošanos. Tibetieši šo vietu dēvē par Dendžongu (Denjong), kas burtiski tulkojot nozīmē – rīsu ieleja. Un jāsaka, ka rīsu terases te ir skatāmas gandrīz katrā kalnu nogāzē. Lepčas (lepcha), kas ir senākie Sikimas iedzīvotāji, savu pirmdzimteni dēvē Nye-mea-el vārdā, kas nozīmē – paradīze. Lai vēl vairāk sajauktu galvu, varu tikai piebilst, ka Hindu reliģiskajos rakstos šī vieta tiek saukta par Indrakil, kas ir kā veltījums Indras dievībai. Bet pietiek par vēsturiskajiem nosaukumiem. Gribēju pārliecināties vai tūrisma ceļveži nemelo, pieminot daudzas svētvietas, tempļus, meditāciju vietas, kas atrodas tik tālu no ierasto Indijas pilsētu burzmas.

Khecheopairi ezers

            Sāku ar vairākiem ūdenskritumiem, kas bija fantastiska iespēja izlocīt kājas pēc salīdzinoši ilgas braukšanas pa neceļiem. Rimbi ūdenskritums, Khancendzung ūdenskritums, Phamrong ūdenskritums. Sajūtas vislabākās - kalni, aizas, no kalniem plūstošas upes, kas veido ūdenskritumus vienu pēc otra. Tālāk jau sekoja Khecheopairi ezera apmeklējums. Te nu gan mana straujā sajūsma par pēkšņi pazuda. Sajūta bija tāda, ka ir iestājies miers. Nevis tā, ka vairs neviens nekaro, bet pilnīgs, absolūts iekšējs miers. Izrādījās, šī ir svētvieta gan budistiem, gan hinduistiem. Tiek uzskatīts, ka vai nu Buda, vai dieviete Tara, vai varenais Šiva ir atstājusi šeit savu pēdu nospiedumus, no kuras vēlāk ir sācis plūst avotiņš, izveidojot ezeru pēdas formā. Šis 3.79 ha nelielais ezers ir veidojies 3500 gadus atpakaļ un tā izliegtā forma tik tiešām atgādina lielu pēdas nospiedumu. Savāda vieta. Te nemanīt tūristu barus. Esmu tikai es un vel daži vietējie. Kā noskaidroju, pie šīs svētvietas nāk cilvēks, kam tik tiešām sirds ir pilna līdz malām. Par niekiem neviens ne nelūdz. Ilgs mūžs, labklājība, veselība – tās ir lietas par kuram meditē netālu esošajā lūgsnu zālē. Starp citu, ezerā neiekrītot neviena vēja norauta lapa, un, ja ari kāda iekrīt, tad uzreiz kāds no svētajiem putniem to aiznes prom.

Ceļš uz Tashiding klosteri

            Nākamā vieta mani pārsteidza vēl vairāk. Tas bija Tashiding klosteris, kura vēsture ir aizsākusies salīdzinoši nesen, tikai 1716.gadā. Stāsta, ka kāds guru esot izšāvis bultu un meditējis vietā, kur tā piezemējusies. Pats klosteris atrodas kalnā, kuram ir sirds forma. Gadskārtējo Bumchu svētku laikā te tiek atvērts īpašs aizzīmogots trauks, pēc kura tiek pareģota Sikimas nākotne turpmākajam gadam. Šo trauku kāds budistu svētais esot piepildījis ar ūdeni 17.gs. Reizi gadā, atverot trauku, pēc ūdens līmeņa tajā varot noteikt, kāds būs gads. Ja ūdens ir līdz malām, tad gads būs veiksmīgs, ja ne – tad jāaizlūdz un jāgaida nākamais gads. Pēc šādas pareģošanas trauka ūdeni sajauc ar blakus plūstošo upju ūdeni un dāvā ikvienam, kurš grib iegūt svēto ūdeni.

            Pēc šīm svētvietām sekoja vēl Pemajangce klosteris, bet man nez kāpēc sirds teica – pietiek! Mākoņos ietinās ari mani varenie un klusējošie pavadoņi – Himalaji, kas it kā uzmanīdami manas izjūtas, raudzīja, lai nekas netiktu pārlieku sasteigts.

Un savā piezīmju – atklāsmju blociņā esmu ierakstījusi – katra vieta spēj mums sniegt tikai to un tādā daudzumā, ko mēs paši esam spējīgi pieņemt.

Sangachoeling klosterkalnā saullēktā vien mana bērnus un
dzird mūkus, skandējot rīta mantras

            Nākamajā dienā mans gala mērķis bija Gantokas pilsēta, kas ir viena no Sikimas senajām galvaspilsētām. Tomēr pirms došanās prom no Himalaju ieskautajām ielejām, rītu sāku ar fantastisku pastaigu Sangachoeling klosterkalnā, kur man tika dāvāta kārtējā mistiski maģiskā sajūtu buķete. Nezinu, kā precīzāk aprakstīt tā brīža izjūtas. Jums būtu jāiedomājas saullēkts, kur pakāpeniski pie zilas debess juma parādās sniegotas kalnu virsotnes, kuru augstumā tā vien šķiet, ka paši atrodaties. Un tepat līdzās skan klusas, bet labi sadzirdamas, mūku skandētās rīta mantras. Vel tagad atceroties – tirpiņas sajūtu.

            Dodoties jau tālāk uz Gantoku, kas arī atrodas gana augstu kalnos (1750 m. v.j.l.), varēja skatīt gadu simtiem rūpīgi apkoptās rīsu terases, kuras nomainīja kardamona audzes, kam atkal sekoja rīsu terases. Šādā augstumā rīsu ražu var novākt tikai reizi gadā, un novembris, decembra sākums ir brīdis, kad rīsu lauki jau ir devuši savas gada laikā izaudzētās veltes cilvēkiem.

Rumtek klosteris Gantokā

            Tuvojoties Gantokai, apmeklēju vēl vienu klosteri - Rumtek klosteri. Ieejot tā teritorijā sajūta bija tāda, it kā kaut kas šeit nav īsti kārtībā. Es negribu noliegt šīs vietas vēsturiskumu, bet iekšējā balss teica – nav labi. Toties leģendas gan ir varenas. Stāsta, ka pirmais Karmapa (tibetiešu budisma klostera galva) Rumtekā vairākus gadus esot meditējis līdz kādu dienu pie viņa ir nolaidušās 10 000 fejas, kas mūkam ir dāvājušas pa matu šķipsnai. No šīm matu cirtām vēlāk esot noausta melna cepure. Tādēļ mūkus, kas ir piederīgi šim klosterim, dēvē par melno cepuru sektu. Šī svētlieta vēl joprojām atrodas šajā klosterī un to drīkst valkāt tikai un vienīgi klostera Karmapa. Jautāsiet, kāpēc lai šādā vietā kaut kas nebūtu kārtībā? Izrādās, ka 1986.gadā viens no Karmapām traģiskā negadījumā gāja bojā, un budisti nespēja vienoties par to, kurš tad īsti būs nākamais līderis. Taisnība tika meklēta diskusijās, kas izraisīja nopietnu militāru konfliktu, kurā cieta gan mūki, gan klosterim pilnīgi nepiederošas personas. Vieni uzskatīja, ka nākamajam Karmapam jānāk no Tibetas, otri – no Butānas. Tāpēc, ieejot klosterī, arī šodien ikvienam ārzemniekam (ari man tai skaitā) tiek noņemta pase, kuru atpakaļ var saņemt pametot klosteri.

            Atliek vien piezīmēt, ka visiem līdzekļiem pierādot savu taisnību, būtu labi, ja mēs paši rīkotos taisnīgi un nepazaudētu pašu taisnības ideju, kuras dēļ viss aizsākās.

 

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Austrumindijas atskaņas –Dārdžilinga

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

Austrumindijas atskaņas –Dārdžilinga

 

Khančendžungas virsotnes

         Pavisam nesen atgriezos no Indijas Ziemeļiem jeb precīzāk Kašmiras un Ladakhas štatiem. Iespaidu tik tiešām daudz – gan budistu klosteri, gan dabas skati, gan senā Zīda ceļa atzari. Lielākā daļa ceļojuma noritēja gana augstu virs jūras līmeņa. Ne velti Khardung La pāreja tiek dēvēta par pasaulē augstāko braucamo kalnu pāreju. Domāju ir jāpaiet laikam, lai es varētu skaidri noformulēt savus pretrunīgos šī brīža iespaidus. Kārtojot savas piezīmes pa folderīšiem, sāku pārlasīt savu iepriekšējo ekspedīcijas braucienu uz Austrumindiju un Bangladešu, kuru sīki un smalki bija izplānojis „Impro”. 

            Tātad – pagājušā gada nogalē devos mūsdienās tik iecienītās Indijas virzienā, savu uzmanību veltot mazāk zināmajai austrumu daļai – Rietumbengālei, Sikimai un Orisai. Manam fotoobjektīvam garām nepaslīdēja arī Himalaju sniegotās kalnu virsotnes, tai skaitā Indijas augstākā virsotne Khančendžunga (8598 m v.j.l.), kas slēpj „piecus sniega” dārgumus, kurus skatīt nez kādēļ nevienai sievietei nav lemts. Savāds nostūris. Te pat magones mēdz būt zilas, pandas – sarkanas, vai neizklausās dīvaini? Un Dārdžilingas rīta miglā tītie tējas lauki...

            Protams, neaizmirsu austrumnieciski kosmopolītisko Kalkātu (savulaik dēvēta par Kalkutu), kur savu iedvesmu smēlās gleznotājs, dramaturgs, horeogrāfs un dzejnieks Rabindranats Tagore.

            Orisas izdaudzinātās pludmales, tempļu pilsēta Purī, Sundarbani un pasaulē lielākais mangrovju mežs, kur nesteidzīgi siro 245 Bengālijas tīģeri. Daļa dabas parka 105 000 kvadrātkilometrus lielā teritorija pieder Bangladešai, uz kurieni tālāk veda mans ceļš.

Himalaju sarkanā panda

            Kā teicis R.Tagore romānā „Mājās un pasaulē”: „Dievi mūsu dzīves ieglezno neskaidri. Viņu nolūks ir ļaut mums pašiem kaut ko mainīt, izdzēst un ieskicēt no jauna.” Manas Austrumindijas un Bangladešas skices jau savulaik tika publicētas „Impro ceļojumi” mājas lapā (gan draugiem.lv, gan facebook.com). Bet pēc pēdējā ceļojuma pa citiem Indijas štatiem, vēlos vēlreiz atgriezties un nedaudz salīdzināt divu tik atšķirīgu braucienu izjūtas.

          Nokļūšana Austrumindijas pilsētā Dārdžilingā izrādījās nebūt nebija tā vienkāršākā. Mani vienmēr ir fascinējusi Indijas lidostu un dzelzceļa staciju kārtība, kur galvenais nav saprast, bet gan paļauties uz apkārt esošo padomiem (kas bieži ir pretrunā viens otram) un savu intuīciju. 

            Sāksim jau ar to, ka indietis pat lidmašīnā kāpj pa savai modei - ar lielu troksni, ieņemot viņaprāt vislabāko vietu, kas gandrīz nekad nav viņa īstā vieta. Rosība lidojuma laikā nerimst ne uz mirki, kas vienmērīgi turpinās lidostas teritorijā un arī ārpus tās. Lidostā velti ir meklēt un sekot kādām norādēm, labāk uzreiz jautāt kādam uzticīga paskata darbiniekam. Parādot nākamā lidojuma biļeti, apsargs man laipni paskaidroja, ka man jādodas laukā no lidostas ēkas, jāiet līdz kolonnai Nr.9 un tur būšot puisis, pie kura man ir jāpiesakās. Labi, ka kolonnas bija sanumurētas, nebija jāskaita. Puisis bija, izdrukāja man autobusa biļeti uz trešo terminālu, kaut gan skaidri un gaiši manā biļetē ir minēts termināls Nr.1D. Pēc kādām 45 minūtēm ap mani jau bija pulcējies paprāvs pulciņš ar cilvēkiem, kas arī gribēja nokļūt uz 1D termināli. Un pārsteidzoši, tik tiešām nokļuvu īstajā vietā un laikā

            Toties ierodoties Bagdogrā, kur mani vajadzēja sagaidīt vietējam gidam, secināju, ka mani neviens negaida. Izrādījās, ka paredzētajam gidam sieviņa ir pēkšņi piedzemdējusi meitiņu (lai ari dažreiz es mēdzu izteikties skarbāk, es nudien pie šī pēkšņuma neesmu pie vainas). Gaidīju nākamo gidu, kurš tomēr man pievienosies tikai pēc dažām dienām. Tad pēkšņi saņēmu zvanu no Deli centrālā biroja, ka firmas pārstāvji nespēj mani atrast mazajā Bagdogras lidostā. Tad nu metu kaunu pie malas un skaidri un gaiši teicu - esmu vienīgā blondīne šajā ēkā. Un pēc neilga brīža mēs tik tiešām laimīgi satikāmies.

Saullēkta gaidās

            Nākamo dienu Dārdžilingā sāku ar saullēkta gaidām Tīģera kalnā. Saprotu, ka šādu pasākumu klusi meditējot tik slavenā pilsētā nenoorganizēt. Tomēr mani pārsteidza vietējo tūristu praktiskā pieeja. Skatu laukuma viducī uzbūvētajā ēkā, kuras viena puse ir iestiklota un viducī salikti krēsli, ērti bija iekārtojušies saullēkta skatītāji. Sajūta tāda, ka bariņš interesentu ir ieradušies paskatīties jaunāko “Krēslas” vai “Džeimsa Bonda” sēriju. Trūkst tikai popkorns un Pepsi glāzes. Tomēr ēkas ārpusē drūzmējas īstenie saulītes gaidītāji. Un man par milzīgu pārsteigumu gaisma parādījās nevis austrumu pusē, bet gan pretējā pusē! Izrādījās, ka pirmās horizontu izgaismo Himalaju tūkstošmetrīgās virsotnes. Nu, protams, tās saulīti no saviem augstumiem ierauga pirms maniem 164 cm. Un šajā maģiskajā brīdī iestājās klusums (varbūt es vienkārši vairs nesaklausīju klaigas, kas piedāvā karstu tēju vai kafiju) un miers. Nākamā pie horizonta parādījās pati saulīte, šoreiz pareizajā debess pusē. Un diena varēja sākties.

Pirmās tiek izgaismotas Himalaju
virsotnes,kas atrodas rietumos

            Uzmanību pievērsu vairākiem tūrisma ceļvežos pieminētajiem apskates objektiem. Himalaju alpīnisma institūts sniedza plašu informāciju par Everesta un citu slavenāko virsotņu iekarošanu. Pats institūts atrodas zooloģiska dārza teritorijā, kur skatāmi daudzi augstkalnu faunas pārstāvji. Tai skaitā ari sarkanā panda. Par interesantu piedzīvojumu izvērtās brauciens ar tā saucamo rotaļu vilcienu, kas nav domāts rotaļām un spēlēm. Pati dzelzceļa līnija ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet lokomotīves, kas divus vagoniņus stumj kalnā pa šaurajām sliedēm, kuras vietām šķērso ielu braucamo daļu, rada mērenu haosu satiksmes plūsmā. Vecākā lokomotīve, kura vēl joprojām darbojas, ir ražota 1892.gadā.

Saullēkts Dārdžilingas Tīģera kalnā

            Un, protams, Dardžilingas apskate nebūtu pilnīga bez kādas tējas plantācijas apmeklējuma. Un es izvēlējos Happy Valley (Laimigās ielejas) tējas plantāciju, kuras viens no galvenajiem klientiem ir slavenā Harrods veikalu ķēde. Diemžēl novembrī tējas lapiņas vairs nevāc un galvenokārt nodarbojas ar pašu tējas krūmu apkopšanu, mēslošanu, lai jau ar martu atsāktu tējas lapu plūkšanu. Diemžēl visa šeit saražotā tēja ir paredzēta eksportam, tāpēc vietējos veikalos var nopirkt tikai kaimiņu plantācijās audzēto tēju. Ikdienā indieši dzer melno blendēto, jeb miksēto tēju, kad tiek sajaukta dažādos augstumos un dažādās vietās augušās tējas lapiņas, pagatavota tēja un noteikti pievienots piens ar cukuru (kondensētais piens). Man kā īstenam tējas baudītājam sākumā šādas tējas garša šķita neierasta, šobrīd šo zemi nespēju iedomāties bez saldās melnbaltās tējas.

Dārdžilingas Happy Valley tējas plantācijas