Kariņu ģimenes godīgie meli jeb kā Anda Kariņa tiesājas ar Latvijas pensionāriem

Jau pirms kāda laika radās skaidra apjausma, ka pašu spēkiem mēs galā netiksim – būs nepieciešama palīdzība un plašāka publiskā rezonanse. Šobrīd ir pamatotas aizdomas, ka mūsu kasācijas sūdzība var tikt noraidīta un mums tiks liegta lietas izskatīšana Augstākajā tiesā (Senātā), jo Prasītāja ir Anda Kariņa.

Anda Kariņa ir uzsākusi divas (!!!) tiesvedības pret Latvijas pensionāriem. Viena tiesvedība ir par īpašuma iegūšanu (sadalīšanu), bet otra – par vēlmi braukt pa kaimiņu īpašumu un nākotnē izcirst svešā īpašumā esošu mežu, lai tur izveidotu sev ērtu piebraucamo ceļu.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Latvijas Republikas tiesu sistēma spēj saskatīt melus un viltu. Ticēju, ka tiesa, balstoties uz tai iesniegtajiem faktiem, dokumentiem un pierādījumiem, spēj objektīvi izvērtēt situāciju un to atspoguļot savā spriedumā. Tomēr praksē redzam skaudru realitāti – tiesai nav laika iedziļināties. Ar lietas materiāliem tiesneši sāk iepazīties tikai pašā tiesas sēdē. Tiesa pamatojas nevis uz oficiāli iesniegtiem pierādījumiem un faktiem, bet gan uz subjektīviem apgalvojumiem no sērijas "viena tante teica" un lietai pievienotām, savdabīgām ģimenes fotogrāfijām.

Un, ja vēl tiesas zālē sēž Krišjānis Kariņš (kopīpašuma dalīšanas sākumā viņš vēl ieņēma premjerministra amatu) ar savu labi pazīstamo smaidu – tiesas lēmums top skaidrs bez vārdiem. Vai tiešām Latvijā vara un uzvārds joprojām stāv augstāk par likumu? Šis nav stāsts tikai par zemi, šis ir stāsts par sistēmu, kas paveic to, ko Padomju okupācijas gadi nespēja.

 Andas Kariņas dzimtas saknes

 Īsi un bez liekvārdības. Andas Kariņas vecmāte Elizabete ir dzimusi Krievijā, Mogiļevas apgabalā, un viņas vectēvs bija Krievijas armijas virsnieks Bļiņikovs. Pēc padomju virsnieka nāves, 1940. gadu beigās, Bļiņikovu ģimene pārcēlās uz Latviju.

Tomēr tiesas procesā nepārtraukti un uzstājīgi tiek akcentēts, ka Anda Kariņa tiesā cīnās par "savas dzimtas mājām". Par kuras dzimtas mājām viņa cīnās? Par tām, kas ir Krievijā?

Līdz pat 1995. gadam visa kuplā saime – gan Neikenu ģimene, gan Andas (kura tobrīd vēl nebija Kariņa)  mātes ģimene – kopīgi saticīgi, bez savstarpējām problēmām saimniekoja īpašumā, gādājot par lopiem un apkopjot tīrumus.

Bet tiklīdz par “Ennīšu” kopīpašnieci kļuva Anda Kariņa, tā situācija mainījās – tika veikta gan ēkas pārbūve, gan sadalīšana, ne ar vienu nesaskaņojot un nerēķinoties. 2023. gada 1. jūlijā kopsaimniekošana kļuva neiespējama un tika nolemts izbeigt kopīpašumu, godīgi to sadalot uz pusēm.

 Andas Kariņas taisnīguma izpratne

 Nedaudz raksturošu īpašumu, par kuru šobrīd notiek šī cīņa. Tā ir lauku viensēta ar 53,4 hektāriem zemes, kas atrodas Inčukalna pagastā, Siguldas novadā. Viensēta atrodas skaistā, ainaviskā vietā un 500 metru garumā robežojas ar Gauju. Tās teritorijā atrodas senā Gaujas vecupe (ezers), kā arī neliels pirts dīķis. Apkārt viensētai ir gadsimtu gaitā izkopta ainava, kas funkcionāli papildina saimniecību.

2023.gadā SIA "Latio" šī īpašuma tirgus vērtību noteica 718 000 EUR apmērā. Vērtējums ir detalizēti un precīzi izstrādāts uz 111 lapaspusēm.

Šī nav ne pirmā, ne pēdējā reize Latvijas vēsturē, kad tiek dalīts kopīpašums. Tas, ka ģimenes sanaidojas, dalot mantojumu vai īpašumu, nav nekas unikāls.Tomēr mēs nebijām gatavi saskarties ar tik grandiozu nekaunību, sīkmanīgu apmelošanu un negodprātīgu mantrausību.

 Jau no pašiem pirmsākumiem skaidri paudām viedokli: mums ir izšķiroši svarīgi saglabāt dzimtas mājas, kur vairāku gadsimtu garumā ir saimniekojusi viena dzimta. Bijām un joprojām esam gatavi piekāpties gan teritorijas, gan vērtības ziņā, lai tikai panāktu mieru.

Tāpēc jau 2023.gadā aicinājām Andu Kariņu uz sarunu klātienē. Anda Kariņa atteicās. Pie kam viņa kategoriski uzstāja, ka sarunās nedrīkst piedalīties neviens cits no ģimenes locekļiem – tikai otra kopīpašniece (Lidija Neikena, 71 gads) un viņas vīrs Arvīds (86 gadi). Pretējā gadījumā nekādu sarunu nebūšot. Arī vēlākās sarunās, mēģinot vienoties, tika uzstādīts ultimāts, ka vienošanās ir iespējama, ja tajās nepiedalīsies neviens cits.

 Kariņiem tika piedāvāti pieci (!) dažādi dalījuma varianti. Pusgada garumā lūdzām mērnieku papildus izstrādāt trīs dažādas īpašuma sadales skices – gan pēc platības (50/50), gan pēc tirgus vērtības, gan mēģinot abus šos principus apvienot. Anda Kariņa noraidīja tos visus (!!!).

 

Pretī saņemot vien kafejnīcā iedoto zīmējumu (attēlā). Domāju, nevienam nav jāpaskaidro, kuru un kādu daļu sev bija ierādījusi pati Anda Kariņa.

 Pozīcija skaidra: būs vai nu tā, kā grib Anda Kariņa, vai arī visu izlems tiesa! Un rezultātā tiesas pieteikumā tiek bezkompromisa formā prasīts – vai nu ļaut viņai īpašumu izpirkt, vai arī virzīt to uz izsoli!

Vai tikai man šķiet baisi un savādi, ka Latvijas pensionāram bija reāla iespēja zaudēt savas dzimtas mājas tikai tāpēc, ka kopīpašniece pieprasa tiesā atpirkt otru daļu no 718 000 EUR vērtā īpašuma? Kā izrādās, izdzīvot Sibīrijā un atgriezties Latvijā vai mantot dzimtas mājas bija vieglāk, nekā tās nosargāt un saimniekot neatkarīgā Latvijā.

Zīmīgi, ka tikai pēc tam, kad tiesas process jau bija uzsākts, Anda Kariņa steigā piedāvāja konceptuāli citu, it kā “godīgu dalījumu”. Taču no mērniecības un elementāras loģikas viedokļa šis piedāvājums ir pilnīgi neloģisks, neatrunāts, juridiski neprecīzs un bez piebraucamajiem ceļiem. Uz to, starp citu, savā oficiālajā atzinumā skaidri norādīja arī Siguldas būvvalde.

 Un tad sekoja Kariņu ģimenes "godīguma" augstākais šedevrs. Anda Kariņa paziņoja, ka ļauj īpašumu sadalīt pretējai pusei un pēc tam izvēlēties, kuru daļu gribēs. Jo redz, viņas godīguma princips esot: viens dala, otrs izvēlas.

Cik morāli pagrimušam ir jābūt cilvēkam, lai šādu "izvēli" piedāvātu 71 gadu vecai pensionārei un 86 gadus vecam sirmgalvim, kuram šobrīd ir nopietni pārvietošanās traucējumi? Mūža nogalē nostādīt viņus izvēles priekšā – atteikties no savām dzimtas mājām un vecumdienās uzsākt jaunas mājas būvniecību?

 82 metri nekaunības jeb vēl viena tiesvedība

 Lai vispār varētu īstenot Andas Kariņas iegribēto dalījuma variantu, Kariņiem ir fiziski jābrauc pa citu īpašumu 82 metrus garā posmā. Apbrīnojami nevainīgs bija Andas Kariņas juridiskā pārstāvja Jura Bušenieka arguments, kas tika lepni pausts tiesas sēdē:

"Bet, braucot šos 82 metrus, mēs taču kaimiņieni nemaz netraucēsim – viņa no savas mājas šo ceļa posmu pat neredz!"

Es varu tikai apbrīnot, kādai bezkaunībai un pārliecībai par savu "neaizskaramību" ir jābūt, lai tiesā izmantotu šādu argumentu. Vai ir kāds zemes īpašnieks Latvijā, kurš labprātīgi ļautu svešiniekiem regulāri braukāt 82 metrus pa savu privāto zemi tikai tāpēc vien, ka kādam citam tā ir "ērtāk"?

Kaimiņiene iebilda. Andas Kariņas reakcija – iesūdzēt tiesā vēl vienu Latvijas pensionāri! Kāpēc gan nē? Ja reiz tiesas durvis veras tik viegli?

Patiesā cīņa jau sen vairs nav par vērtībām, metriem vai loģisku apbūvi. Cīņa ir par to, lai Anda Kariņa savam īpašumu sarakstam vienkārši pievienotu vēl vienu ekskluzīvu zemes gabalu tieši Gaujas krastā un ainaviska ezera malā, jo vienkāršam latvietim uz šādu mantojumu un taisnīgu tiesu mūsu valstī tiesību nav.

Izvērtējot visu līdzšinējo tiesvedības gaitu, šobrīd ir pamatotas aizdomas, ka mums var tikt liegta iespēja lietas tālākai virzībai uz Augstākās tiesas Senātu. Tomēr es vēl joprojām ceru, ka šoreiz nebūs tik vienkārši paslaucīt zem kārtējā tiesu sistēmas tepiķa kā Kariņa lidojumus…

 Ilze Neikena

 

 

 

 

 

 

 

Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai tiešām tā ir? Vai sabiedrība nevar pastāvēt bez visu tās indivīdu piedalīšanās domāšanas procesā? Vai neaizdomājoties varam teikt, ka ikbrīža un ikviena indivīda domāšana pakļaujas vieniem un tiem pašiem likumiem? Man jau gan šķiet, ka mēs prātojam par mums pieejamo informāciju (un nav nozīmes vai mēs to saņemam apziņas, vai zemapziņas līmenī), tātad – domājot mēs manipulējam ar mums pieejamo informāciju.

Gudrākais piekāpjas jeb Trīs bēres, vienas kāzas, tiesa un vīrieši manā dzīvē

Ir pagājuši nedaudz vairāk kā 10 gadi, kopš mana pēdējā ieraksta savā ar entuziasmu veidotajā blogā "Lasi, domā, ceļo". Pavisam nesen pārlasīju pāris tekstus un sapriecājos – vai tiešām tā esmu es, kura tik dažādas izjūtas spēja ietērpt tik precīzos vārdos? Šķiet, šobrīd, savos 50 ar astīti gados, mans vārdu krājums ir kļuvis daudz tiešāks, lakoniskāks un asāks. Ir pazudušas dažas saulainas notis. Varbūt tas ir tikai šobrīd? Un tikai pagaidām. Bet varbūt tas ir tikai tādēļ, ka pavasaris šogad ir padevies tāds dzestrāks? Beidzot esmu sākusi nevis vienkārši runāt, bet aizstāvēt to, kas man ir svarīgs un nozīmīgs. Esmu sākusi uzdrošināties un nebaidīties.

Šobrīd manā dzīvē ir posms, kas liek daudz ko pārvērtēt un pārstrukturēt savu vērtību sistēmu. Droši vien precīzāk būtu teikt – prioritāšu, nevis vērtību sistēmu. Bet par visu pēc kārtas.

Trīs bēres

Nekas tā nespēj restartēt mani kā bēres! Piekritīsiet, ka bēres nav tas labākais brīvā laika pavadīšanas veids. Parasti ielūgums uz šādu pasākumu nāk negaidīts. Un savādi – nez kāpēc neatliekamie darbi vairs nav nemaz tik neatliekami. Uz pavisam īsu brīdi mums kļūst aktuāli daži eksistenciālisma jautājumi? Un viens no tiem – vai dzīvei ir jēga? Vai tam, ko tu dari, ir kāda jēga?

Izvadīšanas runas ir fantastisks iedvesmas avots! Iedvesmas avots dzīvei! Goda vārds, es to tā uztveru! Jo tieši tās ļauj palūkoties nevis uz aizgājēju, kuram ir gluži vienalga, ko par viņu saka, bet gan uz savu paša dzīvi. Cik mums katram ir atvēlēts laiks šai saulē, to neviens nezina. Bet aizdomājos, ko par mani teiktu izvadītājs, kuram mani tuvinieki būtu iedevuši īsu skricelējumu par manu dzīves gājumu? Ko viņi izceltu? Tik ļoti no mākoņa maliņas negribētu klausīties remdenu, saldi liekulīgu tekstu. Paldies tiem izvadītājiem, kuri prot piemeklēt īstos vārdus un frāzes.

Tā nu reiz sanāca, ka īsā laika sprīdī es biju spiesta apmeklēt trīs bēres. Vienās bērēs mūžībā pavadīju gana daudz šai saulē pieredzējušu kungu, kuru nekad dzīvē nebiju satikusi, otrā – mākslinieku, kura enerģiskajam un radošajam garam man bija ļauts garām ejot pieskarties un pat telefoniski komunicēt, trešās bēres – mana labākā draudzene Aija, ar kuru kopā izaudzināti bērni, baudītas bezbēdīgas vasaras atpūtas dienas... Sāp... līdz kaulam. Ļoti. Un sāp ne jau par aizgājējiem. Par sevi. Par savu piekāpšanos, par nenovērtēto laiku un savu stulbumu. Un te sāc aizdomāties, no kurienes latviešiem ir šis visu degradējošais teiciens – gudrākais piekāpjas! Kurā brīdī šī piekāpšanās robežojas un kļūst par stulbumu un idiotismu? Kāpēc mēs piekāpjamies dzīves visgrūtākajos un viennozīmīgi – vissvarīgākajos brīžos? Vai tai stulbai dakterei, kura ieteica ibumetīnu neciešamu, ilgstošu galvas sāpju remdināšanai, kāds ir pateicis, ka viņas stulbuma dēļ ir zaudēta kādam māte, kādam meita, māsa un draudzene? Vienā mirklī tuviniekiem pasaule sagrūst kādas piekāpšanās dēļ... jo kā tu iebildīsi visu zinošam profesionālim? Tas nekas, ka zināšanas ir iegūtas pagājušajā gadsimtā. Pat, ja tu iebildīsi, tad pretī saņemsi aizrādījumu, ka tu nemācīsi profesionālim darīt savu darbu, jo tu taču neko nesaproti... Un tu piekāpies! Jo, kā saka sena paruna – gudrākais piekāpjas... Varbūt tā ir tikai mana šī brīža vēlme meklēt vainīgo? Bet vainīga esmu es pati. Jo es klusēju, es necīnījos, es neatbalstīju, es piekāpos, bet man tāpēc ir jājūtas gudrākai?

Tā kā ne visiem ir pieejami dzimtas kapi, kur zemes klēpī guldīt aizgājēju, tad daļa izvēlas kremēt. Manas zarnas sametās mezglā, kad uzzināju, ka šobrīd aizgājēju ātrāk un izdevīgāk kremēt ir, izmantojot leišu sniegtos pakalpojumus. Jo Latvijas krematorijā ir rindas uz “krāsni”, un aizgājējs kaut kur gaida savu nokurināšanas kārtu. Kad sāku jautāt, ko nozīmē jaunā krematorija un kur tā ir, tad izrādījās, ka lietuvieši ir izveidojuši elegantu atvadu zāli, kur gana sirsnīgi un cieņpilni var atvadīties no aizgājēja, bet pēc ceremonijas viņu aizved uz Lietuvu (!!!), lai tur kremētu un pelnus atvestu atpakaļu uz Latviju. Kā? Vai tiešām tā šodien notiek? Vai tiešām šāda izmisuma pilna izvēle ir jāizdara tuviniekiem? Visu cieņu lietuviešiem. Bizness paliek bizness. Sīkmanīgajiem, varas pārņemtajiem Latvijas dvēseļu slaucējiem galvenais ir personīgais labums, tā ir vispārzināma patiesība. Kamēr paši cīnās par vietu pie siles, tikmēr izmanīgi kaimiņi izmanto situāciju. Varbūt Rail Baltica pietura būtu noderīgāka pie jaunās krematorijas, nevis tā saucamajā galvaspilsētā Rīgā?

Bet iedomāsimies, ka tomēr ir paveicies, un jums ir cerība uz kādu “iesildītu” vietu dzimtas kapos. Tad te neaizmirstiet par nodokli! Dzīve ir īsa, nāve ir mūžīga, bet nodokļi — tie vienkārši nekad nebeidzas... pat pēc nāves. Neesmu iedziļinājusies, nezinu sīkumus un pilnīgi noteikti netaisos pētīt likumdošanu, bet pirms kāda laika jautāju – kāpēc mana tēva ģimenes viena no sirsnīgākajām līdzgaitniecēm netika guldīta zemes klēpī savas dzimtas kapos? Atbilde – mums pieprasīja samaksāt iekrājušos “kapu nodokli” 200 EUR, bet mēs to nevarējām atļauties. Es par šo uzzināju post factum, tāpēc vairs neko nevarēju ietekmēt. Bet šobrīd Skaidrītes tante atdusas nevis savos gadsimtiem senajos zvejnieku dzimtas kapos, bet gan ierādītā bez maksas zemes pleķītī. Jo pāri visam ir nodokļi. Un mēs atkal piekāpjamies! Jo gudrākais piekāpjas, pat tad, kad dvēsele kliedz.

Varbūt šo notikumu iespaidā “Zvaigznē” neizskaidrojamu impulsu vadīta nopirku grāmatu “Bēres ar priekšapmaksu” (Aivars Kļavis). Vēl gan nevienu stāstu neesmu izlasījusi, nezinu, cik atbilstoša tā ir manai noskaņai, bet tās nosaukums precīzi raksturo manas izjūtas.

Tiesa un taisnība

Pagājušā gada nogalē esmu sapratusi vēl vienu piekāpšanās šķautni. Uh, cik pamācošu! Šobrīd mana ģimene ir ierauta tiesāšanās procesa virpulī. Tiek dalīts kopīpašums. Neiztirzāšu procesa būtību, bet gan tēzi – gudrākais piekāpjas!

Vai varat iztēloties situāciju, kad jūsu izvēlētais juridiskais pārstāvis (pēc vairāk nekā gada sadarbības) jūs informē, ka, ja atteiksieties pieņemt pretējās puses noteikumus, ja nepiekritīsiet paturēt “mazumiņu” un piekāpties, tad jūs varat visu zaudēt. Ja nepiekritīsiet šiem uzspiestajiem noteikumiem, tad jūsu izvēlētais aizstāvis atteiksies jūs pārstāvēt un aizstāvēt! Un vispār, viņš ir paredzējis svinēt savu 50 gadu jubileju ārpus Latvijas un uz plānoto tiesas sēdi nevarēs ierasties, jo nebūs Latvijā. Tas nekas, ka tiesas sēdes datums bija zināms jau 6 mēnešus iepriekš. Sūd` rallā ar pārstāvi! Ne acu galā nevaru ciest šādas vīriešveidīgas ņuņņas. Bet atkal – piekāpšanās. Gudrākais piekāpjas? Vai tiešām man ir jāpiekāpjas nebeidzamas varas kāres pārņemtajiem un mantrausīgajiem sīkmaņiem? Vai tiešām tādēļ es būšu gudrāka? Tiešām? Kā var Latvijas tieslietu sistēmas pārstāvis pateikt, ka “tiesa un taisnība nav viens un tas pats” cilvēkiem, kuri ir dzīvi atgriezušies no Sibīrijas izsūtījuma, kuru daļa tuvinieki nav varējuši atgriezties Latvijā, jo nepiekāpās, neaizbēga pāri okeānam, bet iebilda, cīnījās un izdzīvoja. Kuri cīnījās, mira, bet nepiekāpās. Vai viņi bija stulbi? Nē, viņi bija drosmīgi, atšķirībā no vīriešveidīgā juridiskā pārstāvja. Un atkal jāapšauba aksioma – gudrākais piekāpjas. Kā gudrība un piekāpšanās ir saistīta ar drosmi un gudrību? Ticu, ka reizēm ir jāpiekāpjas, lai ievilktu elpu un turpinātu darboties, bet nevis padoties! Kurā brīdī piekāpšanās kļūst par padošanos? Atmest visam ar roku? Vai tas nozīmē piekāpties?

Vīrieši manā dzīvē

Cik ļoti man ir paveicies ar vīriešiem manā dzīvē! Un nevajag tagad sacerēties, ka sekos mistisks neesošu piedzīvojumu uzskaitījums. Cik neizsakāmi riebj pat diskusijas par dzimumu līdztiesību un dažādiem “trešās personas” dzimumiem. Priecājos, ka mani bērni ir paguvuši piedzimt valstī, kurā dzimšanas apliecībā ir rakstīts “Tēvs” un “Māte”, nevis vecāku numerācija. Mans tēvs ļāva man uzaugt kā princesei, ar savām kaprīzēm – lai gan dzīvojām gana pieticīgi, man nekad netrūka skaistas un košas bantes manās kastaņbrūnajās bizēs. Viņš vienmēr bija man līdzās, vienmēr mani uzklausīja. Ar neizsakāmu nostaļģiju atminos mūsu virtuves sarunas, jo nokopt virtuves galdu, nomazgāt traukus pēc vakariņām bija mans pienākums, un tētis tajā laikā lasīja grāmatu, sēžot savā virtuves dīvainajā, apaļajā koka krēslā un smēķēja “Prīmu”. Runājām par visu, pat nevaru nosaukt nevienu atsevišķu tēmu. Vienkārši par dzīvi. Un viņam vienmēr bija laiks sarunai. Vienmēr! Nedz “Panorāma”, nedz kāda filma, nekas nebija svarīgāks par konkrēto sarunas mirkli. Nereti mamma nāca mani triekt gulēt, jo ir tik vēls, un rīt taču ir jāiet uz skolu. Saprotu, ka uz tēti meitas neskatās kā uz vīrieti klasiski romantiskā izpratnē, bet tieši tēva-meitas komunikācija man ir ļāvusi kļūt par to, kas esmu šodien. Lieki piebilst, ka padomju laikā nebija nedz izglītojošas grāmatas, nedz psihoterapijas... Viņš vienkārši bija vislabākais tētis savai mazai princesei, neieaudzinot nedz stereotipus, nedz iedzenot mani kompleksos. Vēlmi pucēties un “būt smukai” jeb, kā man teica, “pušķoties” vienmēr un visur, ceru saglabāt arī pensijas vecumā.

Mans krusttēvs – Laimonis, tēta labākais draugs, ar savu ģimeni bija kā ģimeniskuma etalons. Man ir tik ļoti veicies (savādāk kā veiksmi to nevar nosaukt) ar vīru un viņa ģimeni, kura mani uzņēma kā savējo pirms vairāk nekā 30 gadiem. Vīra tēvs un vīra brālis mani ir atbalstījuši pat viskreizīgākajās idejās. Un pat šajā pavasarī, pēc 30 gadiem, viņus vairs nepārsteidz, ka es pamatīga pavasara lietus laikā gribu nofrēzēt ūdenī grimstošu tīrumu (tieši tagad un tūlīt), lai iesētu pļavas ziedus un cerētu uz košu ziedu paklāju aiz mazā dīķa.

Ir tik ļoti paveicies ar kaimiņiem, kuri vienmēr nāks talkā. Un nebūs nozīmes, vai meža cūkas ir “uzarušas” tīrumu un tas ir kaut kā jānolīdzina, vai es vienkārši esmu pasūtījusi melnzemi, bet smagā kravas mašīna ir “iesēdusies” un bez kaimiņa lielā traktora nav izvelkama uz ceļa. Un vīrišķīgi tiek uztverta arī mana atbilde uz jautājumu – kāpēc tieši pavasara šķīdonī vajadzēja pasūtīt melnzemi, ja to varēja izdarīt sausākā laikā – es varēju sievišķīgi smaidot atbildēt – es tā izdomāju un nedomāju, ka būs ķibeles... Lieki piebilst, ka neviens mani nevainoja vai nebāra nedz par izdangāto ceļu, nedz par muļļāšanos ar smagā auto izvilkšanu no muklāja. Man ir veicies, ka man līdzās ir vīrieši, uz kuriem vienmēr esmu varējusi paļauties arī tajās problēmsituācijās, kuras neviļus esmu radījusi pati.

Arī ikdienas darbā man ir līdzās vīrieši, kuri nāks talkā risināt dažādas ķibeles. Neatteiks padomu, vienmēr būs laiks vienkārši uzklausīt. Ļoti to novērtēju. Es nekad nevarētu strādāt birojā, kuru vadītu vīrietis, kuru es necienu un nerespektēju. Tas vienkārši nav iespējams! Un te atkal man ir veicies.

Vislielākais atbalsts ir vīrs, kurš nereti klusējot uztver un saprot visas manas kaprīzes. Nekautrējas darba kolēģiem dzirdot pajautāt: “Kad būšu veikalā, vai pienu nopirkt?” Es drīkstu būt kaprīza un untumaina, man ir ļauts gribēt krēmšniti, tieši to garšīgāko, kuru var nopirkt tikai Siguldas “Šokolādē”, līdz kurai ir jābrauc 20 km... Un es šāda varu būt, jo man līdzās ir emocionāli stiprs, par sevi pārliecināts vīrietis, ar kuru kopā jau esmu 34 gadus.

Kāzas

Esmu bezgala priecīga par iespēju darboties kopā ar jaunajiem kolēģiem, kuri ir neizsakāms iedvesmas un entuziasma avots. Varu mācīties tik daudz jauna! Šis ir jaunu ideju laikmets. Zaudēs tie, kuri sēdēs uz veciem lauriem un tīksmināsies par savu priekšgājēju sasniegto. Neizsīkstošā vēlme izzināt un izprast to, ko nezinu un nesaprotu, man palīdz atrast līdzīgi domājošus, enerģiskus un pozitīvus cilvēkus, kas dod spēku nepiekāpties un turpināt iesākto. No sirds priecājos par savu vārda māsu Ilzi, kuru mēs birojā mīļi saucam par Mazo Ilzi, kas klusi rosījās starp mūžam mainīgām un nebeidzamām dokumentu mapēm, dažreiz arī mēģinot pierunāt printeri drukāt ko krāsainu un košu. Šajā pavasarī mūs pārsteidza ar saulainu un krāšņu notikumu – kāzām. Apkārtējie no sirds priecājāmies par šo. Bet, vai šeit ir vietā mans cīņas spars un vēlme nepiekāpties? Domāju, ka nē.  Jo man šķiet, ka divu mīlošu cilvēku attiecībās nevar būt runa par sacensību gudrāks – dumjāks. Jo mīlestība nav sacensība, bet gan sadarbība, kur ieguvēji var būt vai nu abi, vai neviens. Citu variantu nav. Zinu, ka jaunajam pārim izdosies!

Noslēgums

Ir tik viegli cīnīties par taisnību “tur ārā”, no liela attāluma. Ir viegli cīnīties par mieru visā pasaulē, bet kā ir ar mieru sava paša sētā? Ir tik viegli atbalstīt kādu pa gabalu, bet kā ir ar tuvāko apkārtni un tuvākajiem? Draugiem, radiem, kolēģiem... Cik daudz mēs paši ikdienā piekāpjamies mīļā miera labad, jo tik tiešām, vieglāk ir piekāpties nekaunībai, stulbumam, slinkumam, nevis pieņemt izaicinājumu, kas nereti beidzas ar to, ka tevi saplosa sīkās driskās. Šķiet, šis varētu būt iemesls, kāpēc mums tik daudz garā sīkmanīgu nekauņu sēž atbildīgos amatos, jo mums taču ir teiciens – gudrākais piekāpjas! Tikai kurā brīdī šis piekāpīgais gudrākais pats kļūst par muļķi?

Ilze

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Laiks nav nauda, laiks ir mana dzīve

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai t...

Laiks nav nauda, laiks ir mana dzīve

 

Šoreiz esmu atgriezusies no Amerikas mežonīgajiem rietumiem, kas nav mežonīgi vēsturiski – kovbojiskajā izpratnē, bet gan mežonīgās civilizācijas izpratnē. Izskatās, ka sociālajā antropoloģijā drīz būs jāievieš tieši šāds apzīmējums, lai norādītu konkrētu laika posmu mūsdienu Amerikas dzīvē. Neviens nebrīnās par terminu „akmens laikmets” vai „dzelzs laikmets, ” un drīz arī apradīs ar „mežonīgās civilizācijas” jēdzienu.

Tas, kas tiešām pozitīvi pārsteidz šajā pasaules nostūrī t.i. ASV rietumos – ir plašums un vēriens, ar kādu Māte Daba ir veidojusi šīs zemes reljefu. Brīžiem pat prātam netverami skati ir rokas stiepiena attālumā. Tūkstoš metrus dziļie kanjoni, tūkstošmetrīgās kalnu virsotnes, plašie tuksneši, kas nebūt nav tik tuksnesīgi. Bet šoreiz nedaudz par tiem, kas mūsdienās apdzīvo šo unikālo vietu un laika izjūtu.

Vispirms jau sākšu ar indiāņiem. Lai gan ASV rietumos dzīvo vairākas indiāņu tautas, mēs vairāk saskārāmies ar navaho tautu, kuri kopskaitā ir nedaudz vairāk kā 300 000. Bet diemžēl šobrīd liela daļa to tik vien zina, kā izmantot amerikāņu šī brīža vainas apziņu. Tas nozīmē, ka amerikāņi dod naudu, lai aizmālētu savu (tieši tā – savu amerikāņu) sirdsapziņu. Šobrīd indiāņiem ir gan sava valdība ar prezidentu Džo Širliju priekšgalā, gan pieejama izglītība (savā dzimtajā valodā), pat augstākā. Kur lielākai daļai amerikāņu jauniešiem ir jāmaksā, bet indiānis, ja vien var pierādīt, ka viņš tik tiešām ir indiānis, gandrīz vienmēr var saņemt stipendiju. Diemžēl reālā situācija – lielākā daļa knapi pabeidz pamatskolu un runa tikai savā dzimtajā valodā. Ja mums šobrīd teiks, kāds teiks, ka nevar atrast labi apmaksātu darbu Latvijā, jo neprot latviešu valodu, tad mūs tas nemaz neizbrīnīs, drīzāk raisīs sašutumu, kā cilvēks, kas dzimis un visu mūžu pavadījis

Latvijā, neprot šo valodu. Bet indiānim nav nepieciešama angļu valoda. Viņam maksā noteiktu izdzīvošanas minimumu, pārējo viņš saņem no tūristiem un viss. Nedaudz skumji. Zinu, ka daudzi teiks – pret viņiem savulaik izturējās tik nežēlīgi un ļauni. Bet parādiet man kaut vienu mazu tautu, kura gadsimtiem nav tikusi apspiesta, laupīta un lielvaru plēsta? Tādas nav! Un katra paša ziņā ir nodot tālākajām paaudzēm savu vēsturisko sāpi un raudzīties nākotnē vai nogrimt sāpīga aizvainojuma muklājā. Un indiāņi grimst – alkoholā un bezdarbībā. Diemžēl nenofotografēju nevienu indiāni, jo mana roka necēlās, lai dokumentētu ko tādu. Protams, ka es negaidīju, ka pāri prērijai jās Gojko Mitičs, aizstāvot ikvienu indiāņu pabērnu, bet ieraudzīt kaut ko vairāk kā indiāņu tradicionālo, bet civilizācijas notrulināto sapņu ķērāju, nevarēju. Atsevišķās vietās varēja gan iegādāties indiāņu podniecības izstrādājumus, kas gatavoti Ķīnā, bet neredzēju nevienu indiāni tradicionālajā navaho apģērbā, vien nošļukušās džinsu bikšelēs. Gribējās vien iesaukties (es to pieminēju mūsu gidam) – lepojieties ar to, ka esat indiāņi, atjaunojiet kopā sanākšanas tradīcijas, nevis gļēvi slēpjaties kanjonos, truli nodzerot savu sāpi.

Pārsteidzoši, cik pārcilvēcīga uzņēmība bija nepieciešama tiem baltajiem, kas 1800-ajos gados ieradās mežonīgajos rietumos. Es šeit noteikti nerunāju par tā dēvētajiem misionāriem un Kristus vārdā – laupītājiem. Bet, par tiem dumpiniekiem, kas uzdrošinājās nostāties pret Veco pasauli. Diemžēl Amerikai šo cilvēku vārdi un atstātais kultūrmantojums nešķiet svarīgs. Bet te būtu, ko rādīt un varētu, pat ar amerikānisku vērienu, pelnīt naudu. Viņus izbrīna gan franču, gan latviešu ceļotāju milzīgā interese par vēsturisko 66 ceļu. Vai tiešām ceļš var būt simbols? Tas taču ir tikai vecs ceļš. Izmantojot 66 ceļu nebūt netiek tik ātri uz priekšu, labāks, taisnāks un ātrāks ir turpat blakus esošais 40 autobānis. Bet tieši ap 66 ceļu ir sajūtama amerikāniskā (labā nozīmē) atmosfēra. Daudzi ciematiņi un pilsētas izmira un kļuva par tā dēvētajā spoku pilsētām, tomēr arī šeit ir izņēmumi. Arī te var atrast atsevišķas pilsētas, kuras pateicoties uzņēmīgiem un garā stipriem cilvēkiem, turpina pastāvēt. Piemēram – Seligmana, kur tikai pateicoties pilsētas bārddzinim Eindželam un viņa pacietīgajai austriešu izcelsmes sieviņai Vilmai, pilsēta vēl joprojām eksistē. Un paši amerikāņi nevar saprast, kāpēc tik daudz ārzemnieku piestāj te nodzīt bārdu, ja to var izdarīt daudz ātrāk mājās ar daudz mūsdienīgākām ierīcēm nekā ar 40 gadus veco bārdas nazi. Tātad arī viens IR karotājs. Un tādas unikālas vietas Amerikā ir! Tikai nepaskriet tām garām!

Las Vegasas Venērai jaunas silikona krūtis!

Nonākot Las Vegasas vai Holivudas gaisotnē, atkal jāaizdomājas. Un šoreiz par ākstiem pasaules kultūrā un mūsdienu ikdienā. Nez kāpēc es atminos Fransuā Rablē „Gargantiju un Pantagrielu,” jo nopietni apkārt esošo uztver nevar un pat nedrīkst. Diemžēl spriežot pēc masu mediju sniegtās informācijas, daudzi jaunieši, kas dzimuši un auguši rableziāniski amerikāniskā vidē, neprot atšķirt realitāti no fantāzijas. Bet redzot to, kas notiek Las Vegasā vai Holivudā, diez vai var ko jauniešiem pārmest. Esot Las Vegasā, biju apņēmības pilna „notriekt” spēļu automātos kādus 10 vai 20 dolārus. Bet tomēr to neizdarīju. Nevis tādēļ, ka mana morālā stāja vai skopums to neļāva, bet skatoties uz to primātisko kloķa raustīšanu (ar baisi nospeķotām rokām, kas tikko no turzas pagrābušas sauju frī kartupeļus) un milzu burgeri rokās, man sametās nelabi. Zinu, ka daudzi iebildīs, ka pastāv smalki kazino, eleganti spēļu automāti, bet mana azartiskā vēlēšanās jau bija zudusi. Ar šausmām domāju, kā cilvēkiem tiek skalotas smadzenes, lai tās pieņemtu, ka laiks, ko pavadām pie spēļu automāta vai kazino kāršu galda, ir unikāla pieredze un vērtība, un smalka atpūta. Un atkal aizdomājos par laiku. Manas dzīves laiku. Vai tas tiešām slēpjas spēļu automātā?

Arī elegances un smalkuma izpratne mums, vakareiropiešiem, ir ļoti atšķirīga. Burkā kundzes sindroms Amerikā ir manāms ik sekundi. Tikai Amerikā ir iespējams ieturēt smalkas vakariņas no unikāliem porcelāna traukiem un dzert šampanieti no Bohēmijas kristāla glāzēm, skatīties uz četrsimtgadīgiem gobelēniem pie sienas un papīra salvetēm un plastmasas kečupa pudeli uz galda! Varu pat iztēlotie Mārtiņa Rītiņa sejas izteiksmi, kad amerikānis ar entuziasmā piepūstiem vaigiem izspiež kečupu no plastmasas pudeles, lai „”pastiprinātu” tikko gatavotās maltītes garšu. Skumji arī paliek, kad vēloties rīta agrumā izbaudīt San Francisko gaisotni, tu redzi, ka visi sapucējušies darba kostīmiņos steidz uz darbu ar vienreizējām kafijas glāzēm rokās. Saprotu, ka jāsteidzas uz darbu naudu pelnīt. Un te gribētos oponēt vispārpieņemtajai aksiomai – laiks ir nauda. Laiks NAV nauda. Laiks ir tieši tev atvēlētais dzīves sprīdis šajā pasaulē. Cik nožēlojami dzīvot pasaulē, kur nav iespējams kopā ar saviem mīļajiem izdzert rīta kafijas/tējas tasi. Tas nekas, ka tavas kafijas krūzes osiņa nokrita, kas mazie bērni mēģināja paši mazgāt traukus, lai iepriecinātu mammīti. Bet tā ir tava krūze, īpaši tev gatavota kafija un tavs laiks. Galvenais neizniekot laiku, kas mums dots.

 

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Jānis Klīdzējs "Cilvēka bērns"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...

Jānis Klīdzējs "Cilvēka bērns"

 

Jau atkal ceļā es... Šoreiz uz Amerikas tā dēvētajiem mežonīgajiem rietumiem. Un neizpaliek arī ierastā grāmatu plaukta apgaita, kurā smelties ieskaņu braucienam. Šoreiz apstājos pie Jāņa Klīdzēja, jo nez kāpēc atmiņā ir palikuši vietvārdi – Napas ieleja, Kalifornijas vīns un „Cilvēka bērns”...

Par Amerikas mežonīgumu citreiz, bet Jāņa Klīdzēja grāmatu „Cilvēka bērns” izlasīju jau neilgajā lidojumā no Rīgas uz Stambulu. Pāršķīru grāmatas pēdējo lapas pusi, aizvēru to ciet un aizdomājos. Vienkārši, patiesi un no sirds. Mēs lasām dažādas ļoti gudras grāmatas, filozofējam par dzīves jēgu un kāds pat vēl pamanās to meklēt. Analizējam Kjerkagoru, Sartru vai Kamī. Spriedelējam par lietām, par kurām mums nav pat ne mazākās nojausmas, sagramstam visvisādas pasaules gudrības, bet te, alkoholiķis – muzikants Izidors Akmins vienā elpas vilcienā pasaka visu. Un to spēj saprast pat septiņus gadus vecs bērns!

Protams, ka te lieki meklēt zinātniskas eksistenciālisma frāzes, kurās ietērpt determinismu. Vai cilvēks vispār var tam pretoties? Un kā to spēj izdarīt septiņus gadus vecs bērns? Cik bieži mēs, pieaugušie, aizsākam kādu domu un neizdomājam to līdz galam. Varbūt tieši izdomājot to, varam ietekmēt šķietami neietekmējamo, nu vismaz paredzēt savas rīcības sekas. Pieļauju, ka Jāņa Klīdzēja grāmata „Cilvēka bērns” daudziem šķiet par vienkāršu, jo kāds gan nieks ir saprast mazu bērnu – iedevi sauju bonbongu, košu cepurīti un viss. Jo kāda gan nozīme ir kā jūtas mazs bērns. Tikai šis bērns arī reiz izaugs liels. Un vai viņa dvēsele jutīsies saraustīta lupatu lēveros vai kā „aizsieta varavīksnes galā?”

Boņs nav nekāds traģiskais varonis vai mūžīgais cietējs, bet cīnītājs. Šobrīd jau gan modē ir kladzināt par savu grūto bērnību un dažādās bērnības traumām, tādējādi meklējot attaisnojumu savai rīcībai. Ne velti mums ir sakāmvārds – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Un, ja neizdodas vienreiz, tad nevis mest plinti krūmos, bet mest izaicinājumu vezumam. Bet kāpēc cīnīties, ja vieglāk ir ciest un ļaut sevi žēlot, sūri apraudot savu likteni, pie kura Tu pats noteikti neesi pie vainas. Eksistenciālisma filosofi meklē atbildi uz jautājumu, kā cilvēks kaut ko var izlemt pasaulē, kuru ar prātu nevar izprast. Boņs to zina.

Bieži vien Jānim Klīdzējam pārmet pārāk romantizēto Latgales lauku dzīvi. Jo pēc kritiķu domām, pietrūkst bēres (grāmatā ir minētas tikai kāzas vien), iztrūkst smagie dzīves apstākļi laukos, Boņa ģimenē viss esot tik pareizi, nav pat neviena alkoholiķa... Tikai paši kritizētāji piemirst, ka autors pasauli redz Boņa acīm t.i. caur septiņgadīga bērna dvēseles prizmu. Viss ir saulaini jauki, gluži kā Kalifornijas Napas ielejā, kur autors pavadīja mūža nogali un kur šobrīd atrodos es. Bet vai grāmata tādēļ automātiski ir ierindojama bērnu grāmatu plauktā? Tie, kas atbild apstiprinoši, var pat nemēģināt ieskaidrot man, ka izprot Sartra atziņu, ka cilvēks ir notiesāts brīvībai un tādēļ ir atbildīgs par savu rīcību.

Cilvēka bērns ir cilvēka sākotnējais uzstādījums. Tas nozīmē, ka viņš ir tikai ceļā uz savu nākotni. Vispirms ir dzīves subjektīvā iecere (pat, ja tā tiek izteikta caur bērna domām). Nekas pirms šīs ieceres nevar pastāvēt. Tieši tādēļ mums, pieaugušajiem, jāiemācās izdomāt domu līdz galam. Jo pateicoties šai domai, mēs paši veidosim savu eksistenci, izvairoties no determinisma, nolemtības. Svarīgi ir tas, kas notiek šobrīd, pirms nākotnes. Un, ja pati esamība (domas izdomāšana līdz galam) pastāv pirms būtības (domas materializēšanos), tad mēs esam atbildīgi par savu esamību. Un izdomājot domu līdz galam, Boņuks izvēlas būt cilvēka bērns. Bet vai to var teikt katrs, kas izlasījis šo darbu?

Filma „Cilvēka bērns” ir salīdzinoši vienkāršots grāmatas pārstāsts, tāpēc vispirms gan iesaku izlasīt oriģināldarbu un tad skatīt filmu, kas parādījās uz ekrāniem 1991.gadā. Te gan vietā būtu uzslavēt filmas latgaliešu valodu. Šī iemesla dēļ vien ir vērts noskatīties filmu. Nedomāju, ka 1991.gadā Latvija bija gatava J.Streiča filmas valodai. Varbūt pamēģināt vēlreiz to noskatīties?

Fragmenti no Jāņa Klīdzēja grāmatas "Cilvēka bērns"

Tu, puis, man sāc patikt arvien vairāk... Redzu, ka tev nav tā sausā dvēsele, tev ir tā dvēsele, kuras iesākums aizsiets pie varavīksnes, bet, uz kuru pusi skries tās dzīves gājiens, to tikai tas, kas debesīs, zina. Tu vēl maz ko zini, Boņ, no visa tā, kā iet cilvēka dzīvošanā, bet skatos, ka tu jau esi sācis zināt un sajust savu daļu no tā, kā ir, kad tava dvēsele sāk smilkstēt, sūrkstēt, degt, mērcēties, sālīties un atkal degt un smilkstēt no jauna...

Zinu, kas iznāk no tādas dvēseles smilkstēšanas. Tu sāc celt dūres pret cilvēkiem, pret skaisto zemi un debesīm, pat pret pašu Dievu. Bet, jo vairāk tu sacel pret visiem savas dūres, jo vairāk tu redzi, ka visu to esi sācis mīlēt vēl trakāk nekā agrāk. Tad tava dvēsele sāk smilkstēt no tādas negantas mīlestības. Tam nekad nav nekāda gala, ne tev pašam kāda miera. Tad tev pamazām sāk izkalst tavas asinis. Tev kalst ārā tavas asinis un pat reizēm naktīs sāp, it kā ar kausētām oglēm pielietas...

Redzi, Boņ, ja tu būtu, tā pasacīt, govs bērns, tev dzīvē būtu vieglāk – tu gremotu zāli, dotu pienu – un tas viss. Ja tu būtu zirga bērns, arī tad tev būtu vieglāk. Kad tu izaugtu liels, rautu savu saimnieku pa kāzām un nemaz nedomātu, vai tie, kas sēž tavā lineikā, smejas vai raud. Ja tu būtu cūkas bērns, tev pat nevajadzētu paskatīties uz augšu, vai tur vispār spīd saule vai mirdz zvaigznes naktī, vai arī lietus ir pakāris varavīksni pār mežiem un ezeriem. Tu tikai raktu savu saknīti no zemes, un, kad vēders būtu pilns, tu to pakasītu ar kāju un apgultos, kur vairāk dubļu un slapjuma... Tā tas būtu.

Tu redzi, kā ir, ja kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas pašam ar savu sirdi. Citu reizi tā sāk zviegt kā zirgs, un ko vari tu? Nekā! Tu nevari vis viņu piebāzt ar auzām vai zāli un pateikt: esi tagad paēdusi un klusē... nekā. Tu nekad nevari zināt, kas tā ir paēdusi un vai tā visā mūžā kādreiz vispār būs paēdusi. Tad tava sirds sāk prātot – vai tevī būs kaut kas tāds, ar ko tu varētu pabarot citas sirdis? Un atkal tu meklē un tausties, un tikai dzirdi, kā tavas asinis kalst... Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu – vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats te nevari ne zināt, ne saprast... Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām ceļa malā un redzi, ka atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos... To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi – cilvēka bērns...

Boņs klausās un klausās. Kaut ko no Izidora runas viņš saprot, kaut ko arī nesaprot, bet viņam liekas, ka vēl neviens nav tā bēris saujām no savas dvēseles Boņa dvēselē kā šis lielais muzikants Izidors Akmins.

Jāņa Streiča filma "Cilvēka bērns;" 1991.gads