Kariņu ģimenes godīgie meli jeb kā Anda Kariņa tiesājas ar Latvijas pensionāriem

Jau pirms kāda laika radās skaidra apjausma, ka pašu spēkiem mēs galā netiksim – būs nepieciešama palīdzība un plašāka publiskā rezonanse. Šobrīd ir pamatotas aizdomas, ka mūsu kasācijas sūdzība var tikt noraidīta un mums tiks liegta lietas izskatīšana Augstākajā tiesā (Senātā), jo Prasītāja ir Anda Kariņa.

Anda Kariņa ir uzsākusi divas (!!!) tiesvedības pret Latvijas pensionāriem. Viena tiesvedība ir par īpašuma iegūšanu (sadalīšanu), bet otra – par vēlmi braukt pa kaimiņu īpašumu un nākotnē izcirst svešā īpašumā esošu mežu, lai tur izveidotu sev ērtu piebraucamo ceļu.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Latvijas Republikas tiesu sistēma spēj saskatīt melus un viltu. Ticēju, ka tiesa, balstoties uz tai iesniegtajiem faktiem, dokumentiem un pierādījumiem, spēj objektīvi izvērtēt situāciju un to atspoguļot savā spriedumā. Tomēr praksē redzam skaudru realitāti – tiesai nav laika iedziļināties. Ar lietas materiāliem tiesneši sāk iepazīties tikai pašā tiesas sēdē. Tiesa pamatojas nevis uz oficiāli iesniegtiem pierādījumiem un faktiem, bet gan uz subjektīviem apgalvojumiem no sērijas "viena tante teica" un lietai pievienotām, savdabīgām ģimenes fotogrāfijām.

Un, ja vēl tiesas zālē sēž Krišjānis Kariņš (kopīpašuma dalīšanas sākumā viņš vēl ieņēma premjerministra amatu) ar savu labi pazīstamo smaidu – tiesas lēmums top skaidrs bez vārdiem. Vai tiešām Latvijā vara un uzvārds joprojām stāv augstāk par likumu? Šis nav stāsts tikai par zemi, šis ir stāsts par sistēmu, kas paveic to, ko Padomju okupācijas gadi nespēja.

 Andas Kariņas dzimtas saknes

 Īsi un bez liekvārdības. Andas Kariņas vecmāte Elizabete ir dzimusi Krievijā, Mogiļevas apgabalā, un viņas vectēvs bija Krievijas armijas virsnieks Bļiņikovs. Pēc padomju virsnieka nāves, 1940. gadu beigās, Bļiņikovu ģimene pārcēlās uz Latviju.

Tomēr tiesas procesā nepārtraukti un uzstājīgi tiek akcentēts, ka Anda Kariņa tiesā cīnās par "savas dzimtas mājām". Par kuras dzimtas mājām viņa cīnās? Par tām, kas ir Krievijā?

Līdz pat 1995. gadam visa kuplā saime – gan Neikenu ģimene, gan Andas (kura tobrīd vēl nebija Kariņa)  mātes ģimene – kopīgi saticīgi, bez savstarpējām problēmām saimniekoja īpašumā, gādājot par lopiem un apkopjot tīrumus.

Bet tiklīdz par “Ennīšu” kopīpašnieci kļuva Anda Kariņa, tā situācija mainījās – tika veikta gan ēkas pārbūve, gan sadalīšana, ne ar vienu nesaskaņojot un nerēķinoties. 2023. gada 1. jūlijā kopsaimniekošana kļuva neiespējama un tika nolemts izbeigt kopīpašumu, godīgi to sadalot uz pusēm.

 Andas Kariņas taisnīguma izpratne

 Nedaudz raksturošu īpašumu, par kuru šobrīd notiek šī cīņa. Tā ir lauku viensēta ar 53,4 hektāriem zemes, kas atrodas Inčukalna pagastā, Siguldas novadā. Viensēta atrodas skaistā, ainaviskā vietā un 500 metru garumā robežojas ar Gauju. Tās teritorijā atrodas senā Gaujas vecupe (ezers), kā arī neliels pirts dīķis. Apkārt viensētai ir gadsimtu gaitā izkopta ainava, kas funkcionāli papildina saimniecību.

2023.gadā SIA "Latio" šī īpašuma tirgus vērtību noteica 718 000 EUR apmērā. Vērtējums ir detalizēti un precīzi izstrādāts uz 111 lapaspusēm.

Šī nav ne pirmā, ne pēdējā reize Latvijas vēsturē, kad tiek dalīts kopīpašums. Tas, ka ģimenes sanaidojas, dalot mantojumu vai īpašumu, nav nekas unikāls.Tomēr mēs nebijām gatavi saskarties ar tik grandiozu nekaunību, sīkmanīgu apmelošanu un negodprātīgu mantrausību.

 Jau no pašiem pirmsākumiem skaidri paudām viedokli: mums ir izšķiroši svarīgi saglabāt dzimtas mājas, kur vairāku gadsimtu garumā ir saimniekojusi viena dzimta. Bijām un joprojām esam gatavi piekāpties gan teritorijas, gan vērtības ziņā, lai tikai panāktu mieru.

Tāpēc jau 2023.gadā aicinājām Andu Kariņu uz sarunu klātienē. Anda Kariņa atteicās. Pie kam viņa kategoriski uzstāja, ka sarunās nedrīkst piedalīties neviens cits no ģimenes locekļiem – tikai otra kopīpašniece (Lidija Neikena, 71 gads) un viņas vīrs Arvīds (86 gadi). Pretējā gadījumā nekādu sarunu nebūšot. Arī vēlākās sarunās, mēģinot vienoties, tika uzstādīts ultimāts, ka vienošanās ir iespējama, ja tajās nepiedalīsies neviens cits.

 Kariņiem tika piedāvāti pieci (!) dažādi dalījuma varianti. Pusgada garumā lūdzām mērnieku papildus izstrādāt trīs dažādas īpašuma sadales skices – gan pēc platības (50/50), gan pēc tirgus vērtības, gan mēģinot abus šos principus apvienot. Anda Kariņa noraidīja tos visus (!!!).

 

Pretī saņemot vien kafejnīcā iedoto zīmējumu (attēlā). Domāju, nevienam nav jāpaskaidro, kuru un kādu daļu sev bija ierādījusi pati Anda Kariņa.

 Pozīcija skaidra: būs vai nu tā, kā grib Anda Kariņa, vai arī visu izlems tiesa! Un rezultātā tiesas pieteikumā tiek bezkompromisa formā prasīts – vai nu ļaut viņai īpašumu izpirkt, vai arī virzīt to uz izsoli!

Vai tikai man šķiet baisi un savādi, ka Latvijas pensionāram bija reāla iespēja zaudēt savas dzimtas mājas tikai tāpēc, ka kopīpašniece pieprasa tiesā atpirkt otru daļu no 718 000 EUR vērtā īpašuma? Kā izrādās, izdzīvot Sibīrijā un atgriezties Latvijā vai mantot dzimtas mājas bija vieglāk, nekā tās nosargāt un saimniekot neatkarīgā Latvijā.

Zīmīgi, ka tikai pēc tam, kad tiesas process jau bija uzsākts, Anda Kariņa steigā piedāvāja konceptuāli citu, it kā “godīgu dalījumu”. Taču no mērniecības un elementāras loģikas viedokļa šis piedāvājums ir pilnīgi neloģisks, neatrunāts, juridiski neprecīzs un bez piebraucamajiem ceļiem. Uz to, starp citu, savā oficiālajā atzinumā skaidri norādīja arī Siguldas būvvalde.

 Un tad sekoja Kariņu ģimenes "godīguma" augstākais šedevrs. Anda Kariņa paziņoja, ka ļauj īpašumu sadalīt pretējai pusei un pēc tam izvēlēties, kuru daļu gribēs. Jo redz, viņas godīguma princips esot: viens dala, otrs izvēlas.

Cik morāli pagrimušam ir jābūt cilvēkam, lai šādu "izvēli" piedāvātu 71 gadu vecai pensionārei un 86 gadus vecam sirmgalvim, kuram šobrīd ir nopietni pārvietošanās traucējumi? Mūža nogalē nostādīt viņus izvēles priekšā – atteikties no savām dzimtas mājām un vecumdienās uzsākt jaunas mājas būvniecību?

 82 metri nekaunības jeb vēl viena tiesvedība

 Lai vispār varētu īstenot Andas Kariņas iegribēto dalījuma variantu, Kariņiem ir fiziski jābrauc pa citu īpašumu 82 metrus garā posmā. Apbrīnojami nevainīgs bija Andas Kariņas juridiskā pārstāvja Jura Bušenieka arguments, kas tika lepni pausts tiesas sēdē:

"Bet, braucot šos 82 metrus, mēs taču kaimiņieni nemaz netraucēsim – viņa no savas mājas šo ceļa posmu pat neredz!"

Es varu tikai apbrīnot, kādai bezkaunībai un pārliecībai par savu "neaizskaramību" ir jābūt, lai tiesā izmantotu šādu argumentu. Vai ir kāds zemes īpašnieks Latvijā, kurš labprātīgi ļautu svešiniekiem regulāri braukāt 82 metrus pa savu privāto zemi tikai tāpēc vien, ka kādam citam tā ir "ērtāk"?

Kaimiņiene iebilda. Andas Kariņas reakcija – iesūdzēt tiesā vēl vienu Latvijas pensionāri! Kāpēc gan nē? Ja reiz tiesas durvis veras tik viegli?

Patiesā cīņa jau sen vairs nav par vērtībām, metriem vai loģisku apbūvi. Cīņa ir par to, lai Anda Kariņa savam īpašumu sarakstam vienkārši pievienotu vēl vienu ekskluzīvu zemes gabalu tieši Gaujas krastā un ainaviska ezera malā, jo vienkāršam latvietim uz šādu mantojumu un taisnīgu tiesu mūsu valstī tiesību nav.

Izvērtējot visu līdzšinējo tiesvedības gaitu, šobrīd ir pamatotas aizdomas, ka mums var tikt liegta iespēja lietas tālākai virzībai uz Augstākās tiesas Senātu. Tomēr es vēl joprojām ceru, ka šoreiz nebūs tik vienkārši paslaucīt zem kārtējā tiesu sistēmas tepiķa kā Kariņa lidojumus…

 Ilze Neikena