Nāve paradīzē jeb kā anglis (iz)dzīvo bijušajā franču kolonijā

   Nebiju iedomājusies, ka atgriežoties Latvijā tikai pēc dažu mēnešu prombūtnes, tik daudz būs mainījies. Ārēji it kā nekas par izmaiņām neliecina, ja nu vienīgi veikalu plauktos ir parādījušās Ziemassvētkiem piederīgas preces. Pilnīgi un absolūti politiskās peripetijas mani nesaista, tad nu smadzeņu atpūtas nolūkā uzsāku savas TV pults programmu pārslēgšanas rituālu. Parasti sāku no 300 programmas un atpakaļ skaitīšanas secībā lēnām tieku līdz skaitlim 1. Tas gan mēdz notikt reti, jo parasti „pa ceļam” es aizmiegu un televizors man nemanot tiek izslēgts. 

   Tā kādu vakaru uzsākot savu pults maratonu no atzīmes 300 tiku tikai līdz 257, kad manu uzmanību piesaistīja pazīstama aktiera seja. Tas taču Štokingers, tas pats Štokijs, kas pirmajās Komisāra Rekša sērijās bija visas filmas dvēsele. Tikai Štokijs prata desmaizes pasniegt tā, ka tas izvērsās par veselu piedzīvojumu. 

   Ieskatoties tuvāk, sapratu, ka Štokingers tas gluži nav, esmu pārskatījusies. Tomēr aktiera seja šķita pazīstama – Bens Millers, tas pats, kas filmējās arī pazīstamajā komēdiju virknē par super slepeno aģentu 001 – Džoniju Angli. Tā kā ieslēgtā filma jau bija gandrīz pusē, tad sāku meklēt TV programmā atbildi uz savu jautājumu – kas tad tā ir par filmu? Izrādās – Nāve paradīzē (Death in Paradise). Ui, tik ļoti negribēju atkal ieslīgt kāda krimināldramatiska seriāla muklājā. Ir jau līdz brošai (lai kur arī šī broša atrastos) viencēliena detektīvsituācijas, kur jau pašā sākumā ir skaidrs sērijas noslēgums. Bet vai tiešām tāds aktieris kā Bens Millers būtu piekritis filmēties kaut kādā konveijerseriālā, atveidojot kārtējo detektīvu. Interese bija gana liela, lai atvērtu Google meklētāju un pameklētu informāciju par seriālu. Te nu vienai dīvainībai sekoja nākamā. Sākšu ar to, ka šis projekts ir angļu (BBC) un franču (Francijas Televīzijas) kopdarbs!!! Vai tas vispār var būt! Angļi un franči! Kopā! Rezultātam vajadzētu būt diezgan interesantam. Lai vēl vairāk pastiprinātu un akcentētu dīvainības, kas varētu veidoties šo divu tik mentāli atšķirīgu tautu pārstāvju starpā, filmas norises vieta ir viena no Karību jūras salām. Te ikdienas nelīst, nav migla, lietussargs vairs nav obligāts atribūts. Tātad anglis te jūtas kā ieradies kādā nereālā, izdomātā vietā. Un tikai anglis te ierodas ar rudenīgu mēteli, angliski nevērīgi pārmestu pār roku.

   Nedomāju, ka ir būtiski uzskaitīt seriāla plusus un mīnusus. Bet sāku aizdomāties, kā izskatītos anglis, ja tik tiešām paliktu dzīvot saulainajās Karību jūras salās. Lai gan gaisa temperatūra dienā un naktī ir pāri par plus 30, slavenais angļu detektīvs Ričards Pūls (Ben Miller) dienā vienmēr būs savā tvīda uzvalkā ar kaklsaiti, bet naktī – garā svītrainā pidžamā. Un sastrādāties ar detektīvi Kamilu (Sara Martins), kura „pa pusei” ir franču izcelsmes (kaut gan angļaprāt, nav tāda jēdziena pusfrancisks), ir diezgan dīvaini. Ja Kamila balstās uz intuīciju, tad Ričards – uz angļu loģiku. Tikai izcili abu nāciju zinātāji spētu radīt kaut ko tik niansētu un smalku, kur katrā otrā frāzē ir apslēpts kāds zemteksts.

   Pat slavenais Padomju publicists Vsevolods Ovčiņņikovs rakstot grāmatu „Ozola saknes” (savulaik izdevniecības Avots izdotajā sērijā „Valstis un tautas”) atzina, ka uzturoties Japānā (publicista iespaidi ir apkopoti viņa darbā „Sakuras zars”) viņam daudz vieglāk bija piekļūt japāņa ikdienai un sadzīvei. Vieglāk bija iegūt kāda japāņa draudzību nekā angļa sapratni. Kaut gan šķiet, ka Anglija taču mums ir tuvāk. Viena no trāpīgākajām publicista atziņām ir sekojoša, ka ārzemēs sastopoties ar kaut ko neparastu, cilvēki reizēm par to spriež aplam aiz instinktīvas tieksmes visu mērīt ar savu olekti. Kādu morāli var smelties no iepriekš teiktā? Visizteiksmīgākā te laikam gan būs pazīstamā četrrinde par zirgu un kamieli. Zirgs domā, ka kamielis ir kroplīgs zirgs, bet kamielis savukārt – ka zirgs ir neattīstīts kamielis. Nu gluži angļa un francūža – zirga un kamieļa tandēms. Vai anglis ir kroplīgs un francūzis – mazattīstīts? Varbūt otrādi? Atbilde ir atkarīga no tā, kurā Lamanša vai Angļu kanāla pusē Jūs atrodaties.

  Neesmu pārlieku liela franču mentalitātes pārzinātāja, tāpēc paļaujos uz citu stāstītiem, redzētiem un noklausītiem viedokļiem. Vīns, saulains laiks, piedzīvojumi, intuīcija, romantika, labs noskaņojums, musketieri, Alens Delons, emocionalitāte un jūtas – tas nedomājot sasaistās ar visu francisko. Vismaz ar stereotipisko Franciju. 

Detektīvdrāmā „Nāve paradīzē” franciskajai atvērtībai tiek pretnostatīta angliskā ieturētība, kas tiek uztverta kā anomālija, kura prasa medicīnisku iejaukšanos. Sākumā pat darba kolēģi apvaicājas par daktera nepieciešamību. Tikai anglis svelmainā dienā var meklē tējnīcu, kur baudīt savu rituālo pēcpusdienas tējas dzeršanu. Paradoksāli, bet vienīgais restorāns, kur var nobaudīt angļa cienīgu  pēcpusdienas tēju ar pienu, ir nelielais franču (!) krodziņš.

   Jā, seriāla ārējā čaula ir par noziegumiem un to atklāšanu. Tomēr tas ir tikai acu apmāns. Līdzīgi kā „Smalkajā stilā” Hiacinte iemieso pseidosmalko angļu kundzīti, aiz kuras ārējā tēla ir paslēpta liela deva angliskās mentalitātes.  Tomēr tā, kā par sevi prot pasmieties anglis, reti kurš māk. Te nebūs aizkarda smiekli, ne nebūs glupi momenti, kur it kā smieklīgās situācijās tiks nostādīti galvenie varoņi. Visvērtīgākais šajā seriālā ir zemteksts. Un katram tiek dota iespēja uztvert un saprast visu pa savam. Seriāla popularitāte britu salās ir tik milzīga, ka to turpinās uzņemt arī nākamajā sezonā.

   Un, ja kādam šķiet, ka angliskā mentalitāte ir pārspīlēta, tad iesaku pamēgināt nopirkt ieejas biļeti Londonas Madam Tisso muzejā pie grupu biļešu kasēm. Tur, manā skatījumā, biļetes tirgo īstenas angļu kundzītes iemiesojums. Viņa nenospiedīs biļešu „print” pogu, pirms neapjautāsies – kā Jums klājas? Vai pirmo reizi Londonā? Kā Jums patīk? Kā Jums patīk laika apstākļi Londonā? Noteikti tiks veltītas pāris frāzes meteoroloģiskajām prognozēm. Un nav nozīmes steidzināt, kurnēt vai kā citādi izvairīties no šīs obligātās sarunas. Bez tās nekas nenotiek. Tā taču ir vecā labā Anglija! Un slavenās Albionas salās dzīvojošo mentalitāte mums, kontinentā mītošiem vēl joprojām paliek mīglā tīta, kas ir tikpat bieza, kā izdaudzinātā Londonas migla. 

Fragmenti no seriāla "Nāve paradīzē"

BBC intervija ar aktieri Benu Milleru

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Kāpēc man riebjas

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai ti...

Kāpēc man riebjas

Nu jau kā piecas dienas nesteidzīgi varu baudīt mierpilno adventes laiku. Šis rudens manās atmiņās tiks ierakstīts kā viens no garākajiem, bet pamācoši interesantākajiem rudens darba maratoniem. Nedomāju, ka nepilnos divos mēnešos 21 lidojums uz gana tālajām Āzijas valstīm bija joka lieta. Kādi iespaidi? Kādas emocijas? Jauni atklājumi? Iespaidu tik tiešām daudz (kā vienmēr), bet lielākie atklājumi un tiem sekojošās izmaiņas skāra tieši mani. Manu izpratni par apkārt notiekošo, manu attieksmi pret dažādām ikdienas ķibelēm un cilvēkiem.  

Ceļojums ir laiks, kad ikdienas darbos iegrimušais, praktiskais latvietis „izkāpj” no savām mājas čībām un dodas plašajā pasaulē. Ko viņš tur cer ieraudzīt? Varbūt kā Sprīdītis – laimi atrast? Pārsteidzoši, bet uz Āzijas sakrālajām vietām ceļotāju pūļi dodas garīgumu meklēt. It kā garīgums būtu krāsaina atklātne, kuru var iegādāties kādā ašramā vai templī, ielikt kabatā un atgriezties mājās ar Lielo Garīgumu. Dzīvē un tā saucamajā Garīgumā vīlušies nereti spriedelē un kritizē Austrumu filosofijas, īsti pat neizprotot tās, vai gluži pretēji – uzdodoties par baisajiem „spečukiem”, kas vairāk kā draugiem.lv un facebook.com komentārus nav lasījuši. Bet mūsdienu patērētāju sabiedrībā ir tik svarīgi paust savu viedokli. Un nav svarīgi, vai šis jūsu viedoklis ir loģisks, pārdomāts, pamatots. Bet uzklausīt citu viedokli mūsdienās vairs nav labais tonis.

Vairāk kā jebkad agrāk, šoruden esmu dzirdējusi komentārus gan par sevi, gan par darbu, ko ikdienā daru. Vienīgais, ko varu darīt – mēģināt kaut kādā veidā distancēties no „viedokļiem”. Tam vispiemērotākās ir nakts stundas, kad viss ir pierimis, un laika joslu maiņas dēļ, es neviena netraucēta varu sakārtot gan savas domas, gan savu vidi sev apkārt. Tas nozīmē, ka sakārtoju savas piezīmes, izšķiroju atvestos bukletus un salieku tos pa folderīšiem, sakārtoju fotogrāfijas savā datorā. Un nejauši, absolūti neplānoti no mana pārbāztā un pārblīvētā piezīmju blociņa izkrita neliels Padomju laika avīžu izgriezums. Tas tur laikam atradās tādēļ, ka īsti nezināju kur lai to liek, bet laukā mest žēl. Jo kā izrādās, manu personīgo atklāsmju mapītes man nav. Tātad – pēdējais brīdis to iekārtot.

Diemžēl neesmu piefiksējusi raksta fragmentam nedz gadu, nedz laikraksta numuru, atceros vienīgi, ka tā bija „Padomju Jaunatne”. Tomēr to pārlocīt un atkal „iebāzt” savā piezīmju blociņā vairs negribēju. Te nu būs kādus 20 gadus atpakaļ nodrukāts raksts „Padomju Jaunatnē”:

Kāpēc man riebjas

Jau kādu laiku pār mani nāk apziņa un atklāsme, ka laikam tomēr nekas nemainīsies un viss ir tā, kā patiesībā tam šai pasaulē arī jābūt.

Pirms kādiem gadiem, kad mācījos vidusskolā, nesapratu to, kā lietas šai pasaulē ir iekārtotas, un biju pārliecināta, turklāt visi līdzcilvēki man tā arī iegalvoja, ka tas tik mans jaunības maksimālisms. Viss šajā pasaulē esot sakārtots un lietas esot savās vietās.

Taču gāja gadi, pasaules dienas gāja uz priekšu, arī mana dzīve virzījās uz priekšu. Pabeidzu vidusskolu, iestājos augstskolā. Studēju filosofos. Cilvēki rādīja neizpratnē saviebtas sejas, kam gan man tas esot vajadzīgs, kas gan es būšot ar tādu izglītību, neko praktisku nevarēšot izdarīt.

Sabijos – ja nu izrādās, ka tiešām esmu kļūdījusies savā izvēlē! Nospriedu, ka viņiem var būt taisnība, un iestājos otrā augstskolā, lai studētu jurisprudenci.

Lekcijās sēdēju no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Nu cilvēki teica, ka esmu traka un iedzīšu tā sevi kapā. Iekšēji jutu diskomfortu no fakta, ka sāku ieslīgt akadēmiskajā vidē. Aklu sabiedrības, jautrības un spraiguma. Sāku strādāt firmā, lai izkustētos no monotonās klausīšanās. Nu es biju norakstīta, daži mani apbrīnoja, citi nopēla manu rīcību, un citi vienkārši pārstāja ar mani kontaktēties, jo viņus baidīja mana hiperaktivitāte. Sapratu, ka pa prātam jau neizdarīšu nekad, un vienkārši noslēdzos sevī. Nerunāju par to, ko daru, lai neradītu par sevi šausmīgi aizņemtās un svarīgās iespaidu, ja nu sanācis tā, ka kāds mans draugs tajā pašā laikā nospriedis baudīt dzīvi un nedarīt neko.

Filosofijas studijas pacēla mani spārnos. Katras lekcijas laikā guvu atklāsmi kādam jautājumam, kas manu prātu bija nomocījis jau ilgu laiku. Jutos apgarota un piepildīta. Šķita, ka pasaule iegūst sakārtotības auru manās acīs un domās kārtojās daudz sistemātiskāk un skaidrāk. Daudzās grāmatas, kuras, aizrautīgo lektoru pamudināta, steidzu izlasīt, krietni paplašināja manu redzesloku, un valodas piesātinātība bija jūtama ik izteiktajā teikumā. Jutu ieplūstam sevī piepildījumu, milzīgu zinātkāri un gribasspēku izzināt pasauli.

Nenoliedzami, kļūt par juristi bija mans sapnis jau kopš bērnības un jau sen biju izsapņojusi, kā lietišķā kostīmiņā smalkā birojā bārstīšu gudras valodas pērles un jutīšos par sevi pārliecināta. Taču šo pārliecību es neiegūšu ar sevis strostēšanu, bet gan ar pakāpenisku sevis izzināšanu un izprašanu.

Dzīvi biju pakārtojusi un biju samierinājusies ar nenovēršamo, kad burtiski pārsteidzos, izdzirdot izbrīnīto jautājumu, kāpēc gan es sagribēju gan iet uz filmas pirmizrādi. Cilvēki nesaprata, kāpēc gan būtu jāmaksā trīs reizes augstāka ieejas maksa par biļetēm, lai tikai redzētu filmu pirmā. Bet man tas bija svarīgi, pat nezinu, kāpēc! Gribēju sēdēt kinoteātrī un izjust to pirmreizības noslēpumaino auru. Alku izgaršot katru skaņu, frāzi, bildi. Biju laimīga.

Man ikdienā krīt uz nerviem, ja cilvēki savas neizglītotības un muļķības dēļ atļaujas kritizēt to, ko daru es. Man krīt uz nerviem visi tie brīvdomātāji, kas lielām, neizpratnē izbolītām acīm man jautā, kā gan es visu spēju savienot – divas augstskolas un vēl darbs. Man riebjas, ja man uz ielas lūdz cigaretes un pēc manas atbildes, ka es nepīpēju, burkšķ man virsū visādas blēņas par skopumu un augstprātību. Man riebjas, ka sabiedriskā transporta pieturās apkārtējie atļaujas pīpējot nostāties tā, lai tieši man virsū nāktu viņu izpūstie cigarešu dūmi. Man riebjas, ja sabiedriskajā transportā cilvēki grūstās, bakstās, lamājas un stumjas cits citam virsū. Man riebjas, ka ikdienā mani sit ārā no sliedēm visi traucēkļi. Es vēlos vien individuāli izprast šo pasaules kārtību un atrast savu vietu tajā.

Vai tiešām tas ir par daudz prasīts?

Mērija Kleina

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Ērihs Marija Remarks "Lisabonas nakts"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tā...

Ērihs Marija Remarks

Lisabonas nakts

     Pirms katra ceļojuma uz zināmām un ne tik zināmām pasaules zemēm, es „pārskrienu” ar acīm pāri saviem grāmatu plauktiem, lai izvēlētos kādu, kurā paustais vēstījums kaut nedaudz sasauktos vai nu konkrētā brīža noskaņu, vai ar valsti, uz kurieni vedīs mans ceļš. Tā kā devos uz Portugāli, lai vēl uz dažām nedēļām paildzinātu vasarīgo noskaņu, šķita likumsakarīgi, ka pirmais, pie kā apstājos bija E.M.Remarka „Lisabonas nakts.” Atminos, ka vēl skolas laikā tika izlasītas visas latviešu valodā izdotās E.M.Remarka grāmatas. Visvairāk gan atmiņā palikušas „Trīs draugi” un „Triumfa arka”. Tomēr, pošoties uz Portugāli, „Lisabonas nakts” ieskanējās no jauna. Nedaudz savādākos, tuvākos toņos. Ne tādēļ, ka gribēju atgriezties pie tik daudzkārt „apmuļļātās” 2.Pasaules kara tēmas, bet tādēļ, ka tikai E.M.Remarka darbiem piemīt spēja šo „zudušo paaudzi” parādīt ar visām tās cilvēcīgām vājībām – naidu, kaisli, draudzību, nodevību, kam pāri klājas kara bezcerīgums, dzīves „nevajadzīgums”. 

      Plānoju, ka grāmata „pietiks” visam lidojumam uz Lisabonu. Tomēr izrādījās, ka to izlasīju jau pirmajās stundās. Nereti atgriežoties pie kādas sen lasītas grāmatas, pamanu daudz nianšu, kas senāk šķita nenozīmīgas un mazsvarīgas, un kas vēl svarīgāk, pārlasot šādus darbus, saproti, ka arī domas, izjūtas un vērtības laika gaitā ir mainījušās. Šajā gadījumā mans sākotnējais mērķis bija mēģināt ieraudzīt Lisabonu E.M.Remarka acīm, tādu, kādu to redzēja bēgļi, kam Portugāles ostas bija pēdējais glābiņš un pēdējā iespēja izkļūt no kara elles un atgūt savu dzīvi.

     Par ko tad īsti ir „Lisabonas nakts”? Vai par bezcerīgu likteņa nejaušību? Vai par romeo – džuljetisku mīlestību? Vai par ticību nākotnei? Vai par bezjēdzīgi svarīgu politisku lēmumu ietekmi uz cilvēku dzīvēm? Šķiet, ka par visu iepriekš minēto. Bieži vien absolūta izmisuma un bezizejas brīdī ir nepieciešams tieši svešinieks, kuram uzticēties un atklāt to, ko nevienam no saviem tuviniekiem neatklāt. Vienkārši ģimeni un tuvinieku dzīves ir paņēmis karš. Bet tik ļoti ir nepieciešams izdzīvot, un bezcerīgās situācijās var palīdzēt tikai atmiņas. Atmiņas par dzīvi, kad tā bija dzīve, nevis bēgļa eksistence. Arī galvenais varonis, lai arī jau ir pieņēmis lēmumu par savas dzīves noslēgumu, vēlas vēlreiz „izdzīvot” savas dzīves laimīgākos brīžus. Kaut arī sapratne par dzīves „laimīgākiem brīžiem” parādās tad, kad tā ir zudusi uz mūžu. Tad tikai var līdzēt atmiņas. Tikai ir jāatrod kāds, kas ir ar mieru uzklausīt, kas ir ar mieru pievienoties ceļojumam svešā atmiņu pasaulē. Pretī saņemot liktenīgu dāvanu – jaunu identitāti, jaunu iespēju. Vai šī iespēja tiks izmantota lietderīgi?

Fragments no E.M.Remarka grāmatas „Lisabonas nakts”

-          Viņas vairs nav, un pēkšņi liekas, it kā viņas nekad nebūtu bijis, - viņš čukstēja, - Es lūkojos viņā, un nebija nekādas atbildes. Ko esmu izdarījis? Nogalinājis viņu vai padarījis laimīgu? Vai viņa mīlēja mani, vai arī es biju tikai spieķis, uz kura balstīties, kad tas viņai noderēja? Es nerodu atbildes.

-          Jums tādas vajag?

-          Nē, - viņš pēkšņi klusu sacīja. – Piedodiet. Varbūt arī ne.

-          Tādas atbildes arī nav. Nekad nebūs nevienas citas kā tā, kuru jūs pats sev dosiet.

-          Es jums visu izstāstīju, jo tas man jāzina, - viņš klusu teica. – Kas tā bijusi? Vai tikai tukša, bezjēdzīga dzīve, pievilta vīra un slepkavas dzīve...

-          To es nezinu, - sacīju. – Bet, ja vēlaties, - arī mīloša cilvēka dzīve un, ja tas jums svarīgi, savā ziņā svētā dzīve. Taču ko nozīmē vārdi? Šī dzīve ir bijusi. Vai ar to nepietiek?

-          Tā ir bijusi. Un tagad vairs nav?

-          Tā ir, kamēr dzīvojat jūs.

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Malborkas pils

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pas...

MALBORKAS PILS

Malborkas pils ārpusē

Kad n-tās reizes ir izskriets cauri Polijas plašumiem, ar domu - ātrāk izbraukt tai cauri un nokļūt kādā no Vakareiropas romantiskajām pilsētām, tad pienāk brīdis, kad jautā sev - vai un uz kurieni vajag tā skriet? Varbūt pietiek tikai nokļūt līdz Polijai, lai atrastu visu gadu gaidīto atvaļinājuma mierīgo romantiku, ko izbaudīt kopā ar saviem vismīļākajiem cilvēkiem. Mūsu izvēle bija par labu Ziemeļpolijas pilsētām, pilsētiņām un piejūras ciemiem. Lai arī tas neskan eksotiski varenos virsrakstos, tomēr spēj sniegt daudz jaunu emociju.

Šobrīd jau pāršķirstot izveidoto foto albūmu, mēģinu sakārtot savus iespaidus. Kā izrādās, visvairāk bilžu (un laikam arī emocijas) man sniedza varenā Malborkas pils. Vēl tikai plānojot braucienu pa Ziemeļpolijas pilsētām, lasīju par vareno Malborkas cietokšņpili un templiešiem. Jāatzīst, ka templiešu tēma, bruņinieki, Svētie grāli un zudušās bagātības man jau ir "līdz brošai". Cik var atgremot un pārgremot šo visnotaļ nopietno vēsturisko tēmu, to pataisot par Holivudas tenku tipa grāvēju, kur galvenais ir nozaudēta karte ar padzisušu krustu, kas atzīmē milzīgu bagātību atrašanās vietu. Tomēr šķita muļķīgi būt Malborkas tuvumā un neapmeklēt šo pili. Savādi, bet Malborka nelika vilties ne mirkli.

Lai arī rinda pie biļešu kasēm bija samērā gara, viduslaiku noskaņu jau varēja manīt vēl pirms ieiešanas pilī. Tās ārpusē biļešu kontrolei palīdzāja līdzdarboties tempļiešu bruņinieki savos oficiālos formas tērpos. Kā izrādās šis Vācu ordenis dibināts Trešā krusta kara laikā Palestīnā. Līdz tam šis ordenis bija daļa no Hospitāliešu ordeņa, kad Akonas (Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189.g. - 1191.g.)

Templiešu bruņinieki sagaida ikvienu pils apmeklētāju

Lībekas un Brēmenes tirgotāji un mūki izveidoja, iespējams, pirmo kara hospitāli ievainoto krustnešu ārstēšanai. Vēlāk jau 12.gs neatkarīgu Vācu jeb Teitoņu ordeni Palestīnā izveidoja virsmestrs Hermanis no Zalcas (Hermann von Salca), par savu simbolu izvēloties melnu krustu uz balta fona.

1997.gadā Malborkas pili iekļāva UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā, jo tā ir lielākā ķieģelu gotikas aizsardzības būve pasaulē. Visa kompleksa kopējā platība - 210 000  m², kuru pirmajā mirklī ir grūti uztvert kā vienu veselumu.  Cietoksnis uzskatāmi raksturo Vācu ordeņa krustnešu arhitektūru.

Malborkas pilsēta vēsturiski ir pazīstama ar seno vācu nosaukumu Marienburga. Bet tās vēsture ir cieši saistīta ar Malborkas pils – Vācu ordeņa rezidences vietu. No 1309. gada Vācu ordeņa mītnes vieta tika pārcelta no Venēcijas uz Marienburgu, un pati pils bija Prūsijas valsts politiskais centrs, kā arī lielmestru dzīvesvieta.

Priekšpils iekšpagalma instalācijas

Malborkas cietokšņpili būvēja vairāk kā divus gadsimtus. Būvdarbi tika uzsākti 1275.gadā. Saskaņā ar arhitektu ieceri, pili, kuru vienlaikus plānoja kā pamatīgi nocietinātu aizsardzības kompleksu, bija jābūvē kā divu salīdzinoši autonomu cietokšņu vienību, kas sastāvētu no galvenās pils un priekšpils. Un abas tās savienotu paceļamais tilts.

Paceļamais tilts, kas savieno abas pils daļas

Šobrīd starp abām šīm kompleksa daļām ir izveidota jauka un salīdzinoši klusa pastaigu taka gan ar mūsdienu mākslas instalācijām, gan vēsturiskiem priekšmetiem, kapu plāksnēm un lielgabalu lodēm.

Lielgabala lodes, kas dažādos laikmetos mēģināja izlauzties cauri pils biezajiem mūriem

Pils gaiteņi, telpas, pagrabi ir kā milzīgs labirints, no kura tikai zinātājs spētu atrast īsto izeju. Mūsdienu ceļotājam dzīvi atvieglo visur redzamās norādes, kas novirza pareizajā virzienā. Ir telpas, kurās iekārtotas muzejiskas ekspozīciojas, kas stāsta par Malborkas pils un pilsētas vēsturi, ir telpas, kas pēc Otrā Pasaules kara ir restaurētas un atstātas tukšas. Tomēr daudzie gaiteņu labirinti ar pašu soļu atbalsīm spēj pamatīgi samulsināt.

Malborkas pils neskaitāmie gaiteņu labirinti

Lai arī milzīgā pils kompleksa, tā gaiteņu, dārzu, muzeju ekspozīciju pētīšanai atvēlēju vairākas stundas laika, tomēr šķiet, ka palika kaut kas līdz galam neizzināts, nesaprasts. Tas nozīmē tikai to, ka atkal dzirdot Malborkas vārdu, noteikti ieklausīšos tā skanējumā.