Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tā...
Ērihs Marija Remarks
Lisabonas nakts
Pirms katra ceļojuma uz zināmām un ne tik zināmām pasaules zemēm, es „pārskrienu” ar acīm pāri saviem grāmatu plauktiem, lai izvēlētos kādu, kurā paustais vēstījums kaut nedaudz sasauktos vai nu konkrētā brīža noskaņu, vai ar valsti, uz kurieni vedīs mans ceļš. Tā kā devos uz Portugāli, lai vēl uz dažām nedēļām paildzinātu vasarīgo noskaņu, šķita likumsakarīgi, ka pirmais, pie kā apstājos bija E.M.Remarka „Lisabonas nakts.” Atminos, ka vēl skolas laikā tika izlasītas visas latviešu valodā izdotās E.M.Remarka grāmatas. Visvairāk gan atmiņā palikušas „Trīs draugi” un „Triumfa arka”. Tomēr, pošoties uz Portugāli, „Lisabonas nakts” ieskanējās no jauna. Nedaudz savādākos, tuvākos toņos. Ne tādēļ, ka gribēju atgriezties pie tik daudzkārt „apmuļļātās” 2.Pasaules kara tēmas, bet tādēļ, ka tikai E.M.Remarka darbiem piemīt spēja šo „zudušo paaudzi” parādīt ar visām tās cilvēcīgām vājībām – naidu, kaisli, draudzību, nodevību, kam pāri klājas kara bezcerīgums, dzīves „nevajadzīgums”.
Plānoju, ka grāmata „pietiks” visam lidojumam uz Lisabonu. Tomēr izrādījās, ka to izlasīju jau pirmajās stundās. Nereti atgriežoties pie kādas sen lasītas grāmatas, pamanu daudz nianšu, kas senāk šķita nenozīmīgas un mazsvarīgas, un kas vēl svarīgāk, pārlasot šādus darbus, saproti, ka arī domas, izjūtas un vērtības laika gaitā ir mainījušās. Šajā gadījumā mans sākotnējais mērķis bija mēģināt ieraudzīt Lisabonu E.M.Remarka acīm, tādu, kādu to redzēja bēgļi, kam Portugāles ostas bija pēdējais glābiņš un pēdējā iespēja izkļūt no kara elles un atgūt savu dzīvi.
Par ko tad īsti ir „Lisabonas nakts”? Vai par bezcerīgu likteņa nejaušību? Vai par romeo – džuljetisku mīlestību? Vai par ticību nākotnei? Vai par bezjēdzīgi svarīgu politisku lēmumu ietekmi uz cilvēku dzīvēm? Šķiet, ka par visu iepriekš minēto. Bieži vien absolūta izmisuma un bezizejas brīdī ir nepieciešams tieši svešinieks, kuram uzticēties un atklāt to, ko nevienam no saviem tuviniekiem neatklāt. Vienkārši ģimeni un tuvinieku dzīves ir paņēmis karš. Bet tik ļoti ir nepieciešams izdzīvot, un bezcerīgās situācijās var palīdzēt tikai atmiņas. Atmiņas par dzīvi, kad tā bija dzīve, nevis bēgļa eksistence. Arī galvenais varonis, lai arī jau ir pieņēmis lēmumu par savas dzīves noslēgumu, vēlas vēlreiz „izdzīvot” savas dzīves laimīgākos brīžus. Kaut arī sapratne par dzīves „laimīgākiem brīžiem” parādās tad, kad tā ir zudusi uz mūžu. Tad tikai var līdzēt atmiņas. Tikai ir jāatrod kāds, kas ir ar mieru uzklausīt, kas ir ar mieru pievienoties ceļojumam svešā atmiņu pasaulē. Pretī saņemot liktenīgu dāvanu – jaunu identitāti, jaunu iespēju. Vai šī iespēja tiks izmantota lietderīgi?
Fragments no E.M.Remarka grāmatas „Lisabonas nakts”
- Viņas vairs nav, un pēkšņi liekas, it kā viņas nekad nebūtu bijis, - viņš čukstēja, - Es lūkojos viņā, un nebija nekādas atbildes. Ko esmu izdarījis? Nogalinājis viņu vai padarījis laimīgu? Vai viņa mīlēja mani, vai arī es biju tikai spieķis, uz kura balstīties, kad tas viņai noderēja? Es nerodu atbildes.
- Jums tādas vajag?
- Nē, - viņš pēkšņi klusu sacīja. – Piedodiet. Varbūt arī ne.
- Tādas atbildes arī nav. Nekad nebūs nevienas citas kā tā, kuru jūs pats sev dosiet.
- Es jums visu izstāstīju, jo tas man jāzina, - viņš klusu teica. – Kas tā bijusi? Vai tikai tukša, bezjēdzīga dzīve, pievilta vīra un slepkavas dzīve...
- To es nezinu, - sacīju. – Bet, ja vēlaties, - arī mīloša cilvēka dzīve un, ja tas jums svarīgi, savā ziņā svētā dzīve. Taču ko nozīmē vārdi? Šī dzīve ir bijusi. Vai ar to nepietiek?
- Tā ir bijusi. Un tagad vairs nav?
- Tā ir, kamēr dzīvojat jūs.
