Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Sniegāju tīģeris - Tenzings Norgajs

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Sniegāju tīģeris - Tenzings Norgajs

      Parasti protu rast skaidrojumu, kāpēc esmu izvēlējusies kā savu brīvā laika kavēkli vienu vai otru grāmatu, tomēr nekas sakarīgs un loģisks saistībā ar alpīnista Tenzinga un Džeimsa Remzija Ulmaņa grāmatu „Sniegāju tīģeris” (Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga, 1959.g.) prātā nenāk. Ja nu vienīgi nepārvarama vēlme kārtīgi izslēpoties, ko šoziem ir liedzis sniega trūkums Latvijā. Tad nu atliek vien kavēties atmiņās, šķirojot pagājušā gada fotogrāfijas, kurās redzamas sniegotas kalnu virsotnes. Varbūt uzrunāja „sniegotais” grāmatas nosaukums. 

       Tā nu ķēros pie atkārtotas „Sniegāju tīģera” lasīšanas. Es noteikti piederu pie tiem lēnajiem domātājiem, kas daudz ko pārlasa divreiz. Tieši otrās reizes parasti ir tās, kas atklāj visvairāk. Jā, pirmreizīguma iespaids ir zudis, bet zemteksti un nianses tiek uztvertas saasinātāk. Un 2013.gadā es taču biju tik tuvu tam pašam, tam visaugstākajam, visvarenākajam – Everestam. Lai gan Everesta bāzes nometne bija slēgta un nepieejama lavīnu un nogruvumu dēļ, tomēr to redzēt savām acīm un vēl tik tuvu, tas vien jau ir to vērts. 

        Grāmata „Sniegāju tīģeris” šķiet, ir patiess dzīves stāsts par vienu no slavenākajām šerpām – Tenzingu Norgaju. Cilvēku, kas 1953.gada 29.maijā sasniedzot Everesta virsotni kopā ar jaunzēlandieti Edmundu Hilariju, pēc tam bija spiests stāties pretī vislielākajam savas dzīves pārbaudījumam – politikai. Tenzinga versiju pierakstīja amerikānis vārdā Dž.R.Ulmanis. Visas nozīmīgās personas, kas piedalījās Everesta iekarošanas pasākumā, jau bija publicējušas savus atmiņu apkopojumus. Pat viens franču žurnālists, kurš ar kopā Tenzingu bija pavadījis tikai 30 minūtes, veikli izdeva slavenā šerpas biogrāfiju, kas bija pilna ar kļūdām, politiskajiem uzskatiem, par kuriem slavenajam alpīnistam pat nojautas nebija. Vēlāk šo kļūdu pārpilno grāmatu pārtulkoja vairākās valodās. Un tā tiek citēta vēl joprojām. 

Tenzings Norgajs pēc Everesta sasniegšanas 1953.g

       „Pulkvedis Hants (angļu ekspedīcijas vadītājs) grāmatā par šo ekspedīciju gandrīz pilnīgi noklusē dažādos sarežģījumus; varbūt viņš rīkojies pareizi, jo viņš sastādīja tikai oficiālu ziņojumu, rakstīja kā anglis angļiem un, bez šaubām, dažādām grūtībām nav nekādas nozīmes, ja ņem vērā mūsu dižo veikumu. ”

      Mūsdienās ir jāizlaužas cauri pamatīgajai informācijas gūzmai, lai mēģinātu atšķetināt politiķu un žurnālistu tenku tīklu. Te gan jāmin, ka man pašai esot Tibetas augstkalnu līdzenumā, gan Dardžilingā, gan Nepālā nākas uzklausīt visdīvainākās versijas gan par pasaules augstāko virsotni, gan par tiem, kas to ir mēģinājuši iekarot. Atliek vien piekrist paša Tenzinga atziņai, kuru viņš guva 1948.gadā kāda itāļu profesora Džuzepes Tuči ekspedīcijas laikā, ka bieži vien šeit (kalnos un klosteros) nonākušie ceļotāji „par šo zemi zināja daudz vairāk nekā ļaudis, kas to apdzīvoja”. Lai izbeigtu daudzās spekulācijas ar, ap un par Everesta jeb Džomolungmas virsotnes iekarošanu, pašam Tenzingam vajadzētu uzrakstīt gan par sevi un savu dzīvi, gan arī par viņa slavenāko ekspedīciju. Iesākot savu stāstu Tenzings dod tādu kā solījumu. 

Fotopauze Tong La pārejā 5150 m v.j.l ceļā no Tibetas
augstkalnu plato uz Nepālu 2013.gadā

        „Mums katram ir savi trūkumi. Neviens nav dievs, bet tikai cilvēks, un dažreiz ekspedīcijās gadās sarežģījumi. Nav noliedzams – 1953.gadā pēdējā angļu ekspedīcijā radās zināmas nesaskaņas. Bet vēlāk tās stipri pārspīlēja, jo ekspedīcija kļuva ļoti populāra. Cilvēki, kam nebija daļas gar tām, sagrozīja faktus, kalpodami vienīgi paši savām interesēm. Šajā grāmatā neko nepārspīlēšu un nesagrozīšu, bet vaļsirdīgi, bez aizvainojuma un sašutuma stāstīšu tikai to, kas īstenībā notika. Sīkām jūtām nav vietas – Everests ir tik liels, tā virsotnes sasniegšana tāds izcils notikums.”

       Bija tikai viena problēma – Tenzings tikai mūža beigās iemācījās atpazīt visus burtus. Vairākus gadus pēc atgriešanās no ekspedīcijas viņš atzinās, ka: 

       „ļoti gribētu iemācīties lasīt un rakstīt, bet dzīve ir tik īsa un darāmā tik daudz. Tagad pazīstu visus burtus, iespiestus un rakstītus, tomēr man joprojām grūti salikt no tiem vārdus. Protams, izņēmums ir mans paša vārds. Tik bieži esmu devis autogrāfu, ka tagad droši vien varētu parakstīties miegā ar kreiso roku.”

Lūgsnu karodziņi Tibetas augstkalnu plato

       Tātad vispirms bija jāatrod Tenzinga domu pierakstītājs, kas arī nemaz nebija tik viegli. Indieši mēģināja pārliecināt, ka tas izdosies tikai un vienīgi indietim, angļi uzstāja, lai ekspedīcijas atstāsts būtu interesants daudzām pasaules tautām, tas būtu jāpieraksta „angliskā” manierē. Te es varu vien apbrīnot Tenzinga nostāju, kas ir ne vienu reizi vien izpaudusies politiski kutelīgajās situācijās. Viņš izvēlējās jau iepriekš minēto amerikāni Dž.R.Ulmani. Un darbs varēja sākties.

        Parastu uzsākot kāda cilvēka biogrāfiju sāk ar dzimšanas datiem un tautību. Ja ar tautību – šerpa, Himalaju augstkalnu iedzīvotājiem bija skaidrs, tad rietumnieki bieži diezgan kļūdaini skaidroja vārda „šerpa” nozīmi. Tenzinga skaidrojums ir šāds:

         „Ar vārdu „šerpa” ir savādi. To dzird vienīgi sakarā ar kalniem un ekspedīcijām, un daudzi domā, ka tas nozīmē „nesējs” vai „gids”. Taču šāds uzskats pilnīgi aplams. Šrepas ir tauta, cilts. Tie apdzīvo Austumhimalaju augstās kalnienes, un kompetenti ļaudis teic, ka mūsējo esot ap simts tūkstošu.. 

Mūsu pavadoņi 2013.gada braucienā pār pasaulē augstāko
braucamo pāreju - Khardung La (5602 m v.j.l.)

            „Šerpa” nozīmē „cilvēks no austrumiem”. Šodien par mūsu pagātni zināms tikai tas, ka esam rada mongoļiem un mūsu senči ļoti sen izceļojuši no Tibetas. Mēs arī tagad līdzināmies tibetiešiem vairāk nekā jebkurai citai tautai. Mums ar tibetiešiem ir līdzīga valoda (mūsējai gan nav rakstības); līdzīgi arī apģērbs, ēdiens un daudzas parašas, it īpaši šerpām, ko maz ietekmējusi ārpasaule.”

       Ar dzimšanas datiem autoram bija vēl grūtāk (patiesi laimīgs var būt cilvēks, neskaitot savus gadus), jo :

       „Ilgi nodzīvoju neziņā par savu vecumu; vienīgi zināju, ka esmu dzimis joa jeb zaķa gadā. Tagad man pazīstams ne vien tibetiešu, bet arī rietumu kalendārs, un nesen aprēķināju, ka minētais gads varētu būt 1914. Protams, ja atskaita vai pieskaita 12, iznāk tiklab 1902., kā arī 1926.gads. Taču es ceru, ka neesmu tik vecs, kā pirmajā gadījumā, un šķiet, ka neesmu tika jauns, kā otrajā. Viss liecina par to, ka es uzkāpu Everestā trīsdesmit deviņu gadu vecumā.

Diemžēl tuvāk Džomolungmai 2013.gadā mēs netikām.

      Tuvāk noteikt manu dzimšanas laiku bija vieglāk. Pēc toreizējiem meteoroloģiskajiem apstākļiem un sējumu stāvokļa jāsecina, ka esmu nācis pasaulē maija pēdējās dienās. Tā man šķiet laba zīme, jo maija beigas ieņem izcilu vietu manā dzīvē.”

        Grāmatas valoda, veids, kādā Dž.R.Ulmanis ir izvēlējies parādīt slavenāko šerpu, ir viegls, labi uztverams. Te nav vienīgi uzskaitīti notikumi, pārgājieni, virsotņu augstumi, bet autors ir mēģinājis atklāt Tenzinga raksturu, neliekuļojot vai neizdabājot nevienam, pat Tenzingam. Jautāts par savu bērnību un izglītību. Tenzings neslēpj, ka nav izglītots un skolā nav gājis. Ja neskaita to nelielo savu dzīves posmu, kuru ir pavadījis kādā klosterī. Jo vecāki, saskaņā ar kāda mūka – astrologa prognozēm, darīja visu, lai Tenzings kļūtu par lamu vienā no Tibetas augstkalnu klosteriem. Diemžēl vai par laimi, tas nenotika. Četrdesmit gadu vecumā viņš kavējās savās bērnības atmiņās:

Lai gan šķiet, ka pastaiga pa tādu līdzenumu ir tīrais nieks,
tomēr vairāk kā 4000 metru augstumā mums tas bija varens
pārgājiens

       „Kad paaugos, vecāki nolēma, ka arī man jākļūst par lamu. Mani aizsūtīja klosterī, nogrieza matus, un es uzvilku novica tērpu. Bet tur paliku tikai īsu laiku, jo viens no lamām (un viņi nemaz tik svēti nav) saskaitās un iesita man pa kailo galvu ar dēļa gabalu. Es atbēgu mājās un teicu, ka klosterī vairs neiešu. ”

         Lai gan vairākkārt savā grāmatā viņš atzīmē, ka ir reliģiozs cilvēks, tomēr ne reizi vien viņš vēršas pret „pareizajām,” „īstajām” reliģijām. Un atkal neko labāku, kā viņa paša vārdus es nevaru piemeklēt:

„...esmu pazinis pārāk daudzus cilvēkus, kuri pieder pie citām konfesijām, lai ticētu, ka viņi visi maldās un vienīgi budistiem taisnība. Neesmu izglītots cilvēks – ne lama, ne zinātnieks un nevaru runāt par teoloģijas jautājumiem. Bet es domāju, ka zemes virsū pietiek vietas daudzām konfesijām – līdzīgi daudzām rasēm un nācijām. Ar dievu ir tāpat kā ar lielu kalnu. Svarīgi ir, lai mēs nāktu pie viņa mīlestībā, nevis bailēs. 

Gandrīz katrā kalnu pārejā ir vieta lūgšanu karodziņiem

       Īsta reliģija ir viens. Bet ārējas formas un izpausmes, diemžēl var būt kas cits; un budismā (man šķiet, arī visās citās konfesijās) ir daudz kā tāda, kam maz sakara ar dieva pielūgsmi. Daži mūsu lamas ir patiešām svēti vīri; daži ir izglītoti cilvēki, kas zina daudz noslēpumu. Taču ir arī tādi, kam diez vai varētu uzticēt jaku ganāmpulku, kur nu vēl cilvēku dvēseles; nav šaubu, ka šie lamas kļuvuši mūki tikai tādēļ, lai dzīvotu vieglas dienas.”

        Un šeit diemžēl es varu parakstīties zem katra Tenzinga vārda. Apmeklējot izdaudzinātās svētvietas, slavenus budistu klosterus un hinduistu tempļus, ieejot tajos es vispirms atvainojos Dievam (dieviem) par to, ko cilvēki ir izdarījuši ar šīm svētvietām. Cilvēks daudzviet tiek vērtēts pēc ziedojuma lieluma, sīknaudu atmetot kā kaut ko nesvarīgu. Un ne velti tiek minēts, ka vissvarīgākā un nozīmīgākā lūgsna „Om mani padme hum” tiek saklausīta un parodēta kā „money-penny-hum”. Man var iebilst un teikt, ka cilvēks, kas tikai īslaicīgi un periodiski ir apmeklējis klosteri, nespēj izprast pamatu pamatos budisma vai hinduisma mācību, tad kā pretargumentu varu minēt gan pašu Tibetas augstkalnu iedzīvotāju, gan Tenzinga attieksmi:

Khanchendžunga - pasaules trešā augstākā virsotne

       „Vēl nesen, pēc Everesta iekarošanas, mani lūdza dāvināt naudu kādam klosterim Dardžilingas tuvumā, bet es padomājos un nolēmu atteikties. Atzinu par labāku ziedot naudu nevis mūkiem, kuri to izlietotu vieni paši, bet citam mērķim – lai uzceltu mītni nabadzīgiem ļaudīm, kas apmeklē šo pilsētu.

     Taču atkārtoju vēlreiz: esmu reliģiozs cilvēks. ” 

     Un šķiet, ka Tenzings vislabāk jutās prom no ārpasaules uzspiestajām normām. Tomēr pilnībā izvairīties no ārpasaules notikumiem nevar neviens. Trešdaļu (varbūt pat vairāk) savas dzīves Tenzings bija nodzīvojis Dardžilingā, kas angļiem bija tāds kā vasarnīcu kūrorts, kur patverties no Kalkutas (Kolkātas) svelmainās vasaras un baudīt nedaudz vēsāku laiku. Un viens no veidiem kā piepelnīties bija atbraukušajiem ceļotājiem parādīt Dardžilingas apkārtnes skaistākās vietas.

Saullēkta gaidītāji Tīģera pakalnā pie Dardžilingas

       „Kā jau paradis pirms kara, es brīvajā laikā rādīju apmeklētājiem ievērojamākās vietas Dardžilingas apkārtnē. Atceros, kādu rītu uzvedu septiņas amerikāņu lēdijas Tīģera pakalnā paskatīties uz Everestu saules lēktā. Turpat bija arī citi gidi un tūristi, un gidi – kauns sacīt, ka viņi tā bieži darīja – norādīja apmeklētājiem uz citu kalnu, bet teica, ka tas esot Everests. Jāpiezīmē, ka no Tīģera pakalna Everests nemaz neizskatās tik augsts. Tas atrodas ļoti tālu aiz Lhotses un Makalu, un šie divi kalni izskatās lielāki par šo. Tāpēc tūristi notur Makalu par Everestu, un daudzi gidi tikai noteic: „Jā, jā, tas ir Everests,” – jo viņiem vienalga, vai tas ir Everests vai kāds cits kalns, un viņi ir tik slinki, ka negrib paskaidrot. Bet man nepatika šāda mānīšanās. Pateici šīm septiņām lēdijām, kurš ir Everests un kādēļ tas izskatās vismazākais.”

Saullēkts Tīģera pakalnā

    Godīgums un vaļsirdība, ko autori bija piesolījuši grāmatas sākumā, ir jūtams katrā lappusē un notikuma aprakstā. Arī mani iespaidi vērojot saullēktu Dardžilingas Tīģera kalnā ir pārsteidzoši līdzīgi iepriekš aprakstītajiem. Saprotu, ka šādu pasākumu klusi meditējot tik slavenā pilsētā nenoorganizēt. Tomēr mani pārsteidza vietējo tūristu un gidu praktiskā pieeja. Skatu laukuma viducī uzbūvētajā ēkā, kuras viena puse ir iestiklota un viducī salikti krēsli, ērti bija iekārtojušies saullēkta skatītāji. Sajūta tāda, ka bariņš interesentu ir ieradušies paskatīties jaunāko “Krēslas” vai “Džeimsa Bonda” sēriju. Trūkst tikai popkorns un Pepsi glāzes. Un tā vien šķiet, ka gan gidiem, gan tūristiem bija gluži vienalga, kurā pusē ir Everests vai Khangchendžunga. Tomēr ēkas ārpusē drūzmējas īstenie saulītes gaidītāji. Un man par milzīgu pārsteigumu gaisma parādījās nevis austrumu pusē, bet gan pretējā pusē! Izrādījās, ka pirmās horizontu izgaismo Himalaju tūkstošmetrīgās virsotnes. Nu, protams, tās saulīti no saviem augstumiem ierauga pirms mums. Un šajā maģiskajā brīdī iestājās klusums (varbūt es vienkārši vairs nesaklausīju klaigas, kas piedāvā karstu tēju vai kafiju) un miers. Nākamā pie horizonta parādījās pati saulīte, šoreiz pareizajā debess pusē. Un piederu pie tiem, kas uzskata, ka saullēktam un saulrietam piemīt kas maģisks. Tāds, kas ir jāizjūt, bet ne jāsaprot. 

Dardžilingas terases

        Atgriežos pie Dardžilingas un Tenzinga dzīves stāsta. Kā jau minēju, no politikas un politiķu lēmumu sekām nenoslēpties pat Himalaju piekalnē. Īpaši problemātisks bija laiks pēc 2.Pasaules kara.

        „Pirmie pēckara gadi Dardžilingā bija grūti. Lielas ekspedīcijas nerīkoja, un vispār tās notika gaužām reti. Sakarā ar gaidāmo Indijas neatkarības pasludināšanu valdīja liela neskaidrība un juceklis. Amerikāņu militārpersonas un ierēdņi jau bija atstājuši Indiju, un tūristi vairs neieradās; drīz arī daudzi angļi devās prom. Vairākas tējas plantācijas nestrādāja. Bezdarbs un nabadzība vērtās plašumā.” 

       „...kādu laiku pēc kara gan likās, ka ejam tikai lejup vien. Mana sieva bija mūsu galvenā apgādniece; man pašam tikai retums izdevās dabūt kādu gadījuma darbu, un tas bija verdzisks un derdzīgs. Ziemeļos aiz ielejām pacēlās Khangchendžunga – augsta, balta, skaista, un es piepeši sāku ienīst to, jo man šķita, ka tā izsmej mani. Kas gan bija noticis ar mani vai ar visu pasauli, ka nevarēju vairs doties mīļotajos kalnos un dzīvot tādu dzīvi, kādai esmu radīts?”

Khanchendžungas pieci dārgumi (virsotnes) saullēktā

     Ja pirmo reizi lasot šo grāmatu nepievērsu nekādu uzmanību kalnu virsotnēm, to augstumam, tad jau šobrīd protu atpazīt un kavēties atmiņās (un pat atšķirt tās savās fotogrāfijās) pie dažām no tām. Viena no vismistiskākajām virsotnēm ir minētā Khangchendžunga. Man pašai kauns, ka pirmo reizi lasot šo grāmatu, to pat nebiju piefiksējusi, tomēr šodien, kad vairākkārt esmu to skatījusi tuvplānā, pēkšņi pamanu nianses, kas iepriekš bija palikušas nepamanītas. Nu gluži kā vienam no grāmatas autoriem:

         „Ar Khangchendžungu ir savādi. Šī pasaules trešā augstākā virsotne slejas turpat pie pašas Dardžilingas, kur esmu aizvadījis pusi sava mūža, arvien skatīdams šo kalnu. Taču nekad neesmu tajā bijis..... Neviens manas paaudzes šerpa nav kāpis Khanchendžungā. ”

        „...galvenais iemesls ir gaužām nepastāvīgais laiks ap Khangchendžungu, jo no visiem lielajiem kalniem tā ir vistuvāk līdzenumiem un Indijas okeānam. ”

         Tieši Khanchendžungas piecas sniegotās virsotnes ir tās, kas ar savu klātesamību liek manīt, ka esam kalnos, esam tik tuvu pasaules augstākajām virsotnēm. Un mani nemaz nepārsteidz, ka pēc vairākiem gadu desmitiem Tenzings atklāj Khangchendžungas nozīmi un leģendas, kas vietējo apritē jau bija zudušas. Varu tikai apbrīnot, ka Tenzings godīgi atzinās, ka par šīm leģendām viņam pastāstīja itāļu (!) profesors nevis kāds no šerpām. 

       „Visam, ko redzējām, bija sava nozīme, sava vēsture. Kad mēs, kalnos kāpjot, gājām garām Khangchendžungai, pat par šo kalnu, kas man bija tik labi pazīstams, uzzināju daudz jauna, piemēram, par tā nosaukumu. Izrādījās, ka tas ir salikts no četriem tibetiešu vārdiem: khang (sniegs), cheng (liels), dzod (manta, dārgums) un nga (pieci). Tas nozīmē „lielais sniegs ar pieciem dārgumiem” (domātas šī kalna piecas atsevišķas smailes). Arī šiem dārgumiem, kā teiksma vēstī, esot īpaši nosaukumi, proti: tsa (sāls), ser dhang ji (zelts un tirkīzs), dhamchoi dhang nor (svētie raksti un bagātības), mtson (ieroči) un lo-thong dhang men (labība un dziednieciskas zāles). Kopā tā laika atceros, ka mūsu kalni nav tikai sniegota un ledaina matērija vien, ka tie ir vēstures un nostāstu apdvesti.”

Lai arī sniegotās kalnu virsotnes šķiet ar roku aizsniedzamas,
tomēr tas ir vizuāls apmāns

      Tomēr grāmata „Sniegāju tīģeris” nav par Khangchendžungu, bet gan par Tenzingu Norgaju, viņa dzīvi un Everesta jeb Džomolungmas iekarošanu. Te gan noderētu neliela atkāpe. Vairākas reizes jau minēju divus vienas un tās pašas virsotnes nosaukumus – Everests un Džomolungma, bet mazāk zināms ir trešais – Sagarmātha. Džordžs Everests, kurš vadīja Lielo Indijas pārmērīšanu 19.gs vidū, pastāvēja uz to, ka Himalaju virsotnes jānodēvē saskaņā ar to vietējiem nosaukumiem, un vairumā gadījumu šāda prakse arī tika ievērota. Tomēr ar pašu augstāko virsotni bija problemātiski – pirmkārt, Nepāla nelaida britu pētniekus savas valsts teritorijā, jo baidījās, ka tas varētu būt tikai iegansts, lai Britu impērija mēģinātu anektēt valsti. Slēgta bija arī Tibetas teritorija. Līdz ar to neviens nespēja veikt pietiekamu izpēti, kurš no virsotnes nosaukumiem bija populārākais starp vietējiem iedzīvotājiem. Rietumu pētniekiem bija zināmi vairāki virsotnes lokālie nosaukumi, tostarp arī Džomolungma (kā vēlāk Everestu nolēma oficiāli nosaukt neatkarīgās Indijas valdība), bet nebija pamata izvēlēties vienu no tiem kā „patiesāku” par pārējiem. Tad arī ieteica nosaukt virsotni Everesta vārdā. Džordžs Everests tam pretojās, sakot, ka vārdu „Everests” Hindu valodā nevar ne uzrakstīt, ne izrunāt, tomēr 1865. gadā, gadu pirms Dž. Everesta nāves, pasaules augstākā virsotne ieguva viņa vārdu. Starp citu, pats ģeodēzists nemaz nav bijis Everesta pakājē. 

       Lai kā arī mēs dēvētu 8848 metrus augsto virsotni, tā tika sasniegta 1953.gada 29.maijā. lai pieteiktu šādas ekspedīcijas Himalajos, bija (ir) jāsaņem īpašas atļaujas vai no Ķīnas (Tibetas), vai Nepālas. Tā vieglāk šķiet, ir uzkāpt no Nepālas puses, tad Nepāla sastādīja tādu kā kāpšanas „grafiku.” 

       „Šveicieši bija jau izmēģinājuši savu laimi. Tagad, 1953.gadā, nāca kārta angļiem. Ja tiem neveiktos, Nepālas valdība bija apsolījusi nākamgad dot atļauju frančiem. Šveicieši varētu mēģināt no jauna pēc trim gadiem – ja šajā laikā neviens vēl nebūtu ticis virsotnē.”

            Un ar angļu ekspedīciju negāja nemaz tik viegli. Pasaules presē un atmiņu apcerējumos ir izlaistas vai noklusētas dažādas nesaskaņas, ķīviņi, kuru rezultātā daudzi pieredzējuši šerpas atteicās angļus pavadīt. Un ar angļiem nebūt nav tik vienkārši pat līdzenumā, kur nu vēl augstkalnu apstākļos.

        „Tomēr jāatzīst, ka angļi pa lielākai daļai ir atturīgāki un ārišķīgāki nekā vairums citu nāciju pārstāvju, ko esmu iepazinis; man šķiet, šīs īpašības sevišķi izpaužas angļu attieksmē pret tautām, kas nav no viņu rases. Varbūt tas tāpēc, ka viņi tik ilgi valdījuši Austrumos, varbūt tas jau ir viņu dabā.”

       Dzeramnaudas netika dotas vai tika dotas nepietiekami dāsni. Parasti pēc ekspedīcijām šerpām tika atdots ekipējums, apģērbs. Angļi to liedza. Kalni nepiedod vīzdegunību un pārākuma demonstrēšanu. Tie ātri noliek visu un visus pie vietas. Varbūt ne velti tieši jaunzēlandietis un šerpa sasniedza virsotni, ne angļis? Kaut gan arī pēc virsotnes sasniegšanas sākās nekorekta sacensība, kur lomas režisēja starptautiskā politika. 

Himalaju astoņtūkstošmetrīgās virsotnes

     „Bet vēlāk sākās – politika un atkal politika, strīdi un naidošanās, un es to visu dabūju izjust uz savas ādas, tiklīdz nokāpu no Everesta. Biju nodzīvojis trīsdesmit astoņus gadus, un neviens neinteresējās par manu nacionālo piederību. Indietis, nepālietis vai pat tibetietis – tas nebija svarīgi. Es biju šerpa, vienkāršs kalnietis, cilvēks, kas piedzimis lielajos Himalajos. Bet nu mani sāka grūstīt un raustīt. Nebiju vairs cilvēks, bet līdzīgs diedziņā pakārtai lellei. Man vajagot būt tam, kas sasniedzis galotni pirmais: es bijis vai nu par jardu vai pēdu, vai collu priekšā Hilarijam. Daži gribēja, lai es būtu indietis, citi – nepālietis. Patiesībai nebija nozīmes. Tikai politika piešķīra nozīmi. Un man kļuva kauns.”

     Bet, ja atmet politiku. 1953.gada 29.maijs. Divi vīri pasaules augstākajā virsotnē. 15 minūtes skatīja mūsu planētu no tās visaugstākā punkta. Tādēļ varu tikai minēt, kas mudināja daudz ko pārveidot jaunzēlandieša stātā par Everesta iekarošanu. Zinu, ka bieži atstāstot kādu notikumu vai atgadījumu daudz ko mēdzam piepušķot, akcentējot savu nozīmi sekmīga rezultāta gadījumā. 

     „Man atkal vaļsirdīgi jāteic, ka neuzskatu par pilnīgi precīzu Hilarija stāstījumu, kas lasāms grāmatā „Everesta iekarošana”. Pirmkārt, tur rakstīts, ka klints sienas augstums bijis ap četrdesmit pēdu; manuprāt, tas mazliet pārsniedza piecpadsmit pēdas. Bez tam paliek iespaids, ka īstenībā tikai Hilarijs viens pats kāpis šajā klintī: mani viņš esot tīri vai vilkšus uzvilcis augšā, kur es esot saļimis, nokausēts „līdzīgi milzīgai zivij, kas pēc niknas pretošanās izzvejota no jūras”. Kopš tā laika esmu vairākkārt dzirdējis par šo „zivi”. Jāatzīstas, man nepatīk šāds salīdzinājums. Neviens mani nav uzvilcis augšā vai „izzvejojis”. Līdzīgi Hilarijam, es kāpu pats, viņš gan mani nodrošināja ar virvi, taču pirmāk es to pašu biju darījis arī viņa labā. Runājot par visu to, gribētu uzsvērt vienu. Hilarijs ir mans draugs. Taču pēc mana uzskata, Hilarijs savā stāstījumā par mūsu beidzamo kāpienu nav gluži taisnīgs pret mani.”

     Nezinu, kas mudināja komandas biedrus stāstīt šos dažādos stāstus. Ja nu vienīgi šerpa nekad netika uztverts kā komandas biedrs. Lai nu paliek patiesība. Šo divu alpīnistu paveikto nevar nepārvērtēt. Tas patiešām ir milzīgs sasniegums visai cilvēcei. 

     „Šauri aizspriedumi un nacionālisms atnesuši lielu ļaunumu, tas nodarīts arī Everestam, un vismaz daļēji vainīga mana tauta. Pasaule ir tik maza un Everests tik liels, ka cilvēkiem atliek vienīgi saprasties un būt iecietīgiem – tāda ir pati svarīgāka mācība, ko esmu guvis savos ceļojumos un alpīnista gaitās. Lai kādas būtu nesaskaņas starp Austrumiem un Rietumiem, tās nav itin nekas pret to kopību, kas vieno cilvēkus visā pasaulē.”

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. K.Dž.Sansoms "Valdnieks"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...

K.Dž.Sansoms

Valdnieks

   ‘’Valdnieku”izvēlējos savā iecienītājā Rīgas Centrālās bibliotēkas Pārdaugavas filiālē. Tā kā šobrīd gatavoju materiālus vienam no ceļotāju klubiņiem, kas notiek katru sestdienu Rīgas Latviešu biedrības namā, un šoreiz man trijās stundās ir jāmēģina atklāt, ko man izsaka vārds „Lielbritānija”. Tad noskaņai gribēju izvēlēties kaut ko, kas saistās ar šo fascinējošo zemi, tās vēsturi. Pat pārlieku nerakājoties pa daudzajiem grāmatu plauktiem, pamanīju biezo K.Dž.Sansoma „Valdnieku” ar visvairāk apspriestā angļu monarha Henrija VIII portretu uz vāka.

   Lai iet „Valdnieks!” Un nepilnas 600 lpp izlasīju divās dienās. Rezultāts bija gaidītais – Anglijas noskaņa sajūtama ne tikai manās domās, bet arī darbos. Stāstījums ceļotāju klubiņam sāk sakārtoties un vizualizēties. Vispirms jau jāsaka, ka grāmata nav par Henriju VIII vai sešām viņa sievām, bet gan par vienu vienīgu notikumu viņa valdīšanas laikā – karalisko Maršu no Londonas uz nepaklausīgo un dumpiniecisko Jorku 1541.gadā. Nezinu, ko par šo grāmatu teiktu tāds lasītājs, kas par Anglijas vēsturi ir informēts tikai no medijos izskanējušās informācijas, bet tā kā es „profesionāli” (īsti gan nezinu, ko tas varētu nozīmēt) interesējos par visām vēsturiskajām norisēm, kas ir saistītas ar Britu salām, tad ar patiesu interesi vilku paralēles ar citiem 16.gs notikumiem un nozīmīgākajām vēsturiskajām personībām. 

   Grāmatas galvenā veiksme ir teicami attēlota 16.gs Anglijas gaisotne. Ikdienas dzīve,kurā akcents netiek likts uz galmu, ballēm vai salkanu sonetu lasīšanu. Sabiedrības vidusslānis – romāna galvenais varonis. Ko nozīmē „izsisties” dzīvē, nokļūt tuvāk galmam, savām acīm redzēt monarhu un tomēr vēlēties palikt turpat, ierastajā vidusslānī, to prasmīgi apraksta K.Dž.Sansoms. Jo neba manu uzmanību piesaistītu viens notikums, kas tiek aprakstīts 600 lappušu garumā. 

   Vara, un ko cilvēks ir gatavs darīt, lai tiktu pie varas un vēlāk arī noturētos pie tās. Intrigas un nodevības iet rokrokā ar glaimiem, uzslavām. Un uzskatu noturība nebūt nebija modē un biežu viedokļu maiņu varēja uzskatīt kā tālredzīgu politiku. Bet grāmatas galvenā varoņa advokāta Metjū Šārdleika uzskati neiederas 16.gs kopainā. Lai gan viņš tiek tēlots kā mietpilsonis, kam galvenais ir tēva parādu nomaksa un savas sirdsapziņas pieklusināšana, tomēr viņa vērtību sistēmai, pasaules redzējumam piemīt vairāk bruņinieciskuma nekā pašiem bruņiniekiem un pat karalim. 

   Anglijas pilsēta Jorka arī var tikt uzskatīta par vienu no šī vēsturiskā romāna varoņiem. Pilsēta, kur arī mūsdienās ir „sajūtami” viduslaiki un grāmatā aprakstītās vietas, ēkas un ielas arī šodien ir skatāmas. Varbūt arī tādēļ bija tik viegli iztēlē uzburt tos notikumus, par kuriem stāsta autors. Jorka ir viena no interesantākajām un mistiskākajām Anglijas pilsētām. Romiešu laiki, anglosakši, vikingi un kristieši, tas viss ir gluži vai „sataustāms” Jorkā. 

K.Dž.Sansoms

   Un trešais galvenais varonis ir laika apstākļi. Tikai tas, kas ir kaut nedaudz saskāries ar visur un vienmēr klātesošo lietu un mitrumu, uztvers arī grāmatā minēto notikumu atkarību no laika apstākļiem. Kaut kas tāds var izdoties tikai īstenam anglim, cilvēkam, kas šajā zemē ir dzimis un audzis. Kā izrādījās, nebiju kļūdījusies K.Dž.Sansoms ir angļu vēsturnieks un jurists. Un angļu jurisprudences savādības ir plaši zināmas. Izlauzties cauri daudzajiem tiesvedības precedentiem vien prasa gan izturību, gan lielu devu angļu humora. Prātā nāk pirms vairākiem gadiem minēts atgadījums Oksfordas universitātes juridiskajā fakultātē kāda eksāmena laikā, kad viens no studentiem pirms eksāmena jautājuma atbildēšanas pieprasīja pinti alu, jo saskaņā ar kādu viduslaiku likumu (kas vēl joprojām ir spēkā), katram studentam pārbaudījuma laikā pienākas pinte alus. Šādam skaidrojumam pasniedzējs piekrita un aizgāja pēc pieprasītā alus. Kad kauss tika noliks apmierinātā studenta priekšā, pasniedzējs „uzlika” naudas sodu par to, ka students nav ieradies kārtot eksāmenu, tērpies bruņutērpā, jo arī šāds likums ir ticis pieņemts viduslaikos un ir spēkā vēl joprojām. Galanti un smalki, vai ne?

   Bet atgriežoties pie grāmatas, veiksmīga un aizraujoša grāmata tiem, kam ir apnikušas sopļainās mīlas drāmas vai vienkārši detektīvi, kur jau ievadā ir skaidrs, kurš būs vainīgais. Grāmata, kam patīk vēsturisku notikumu interpretācija no ikdienas viedokļa.

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Nameja gredzens. Aleksandrs Grīns

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas ...

Nameja gredzens

Aleksandrs Grīns

         Laikā, kad visi uzsākot Jauno gadu, raksta visvisādu apņemšanos sarakstus, tikko izdotu izlasāmo grāmatu listi, es nez kāpēc ar acīm „pārskrienu” savam grāmatu plauktam. Lai gan vēl divas nedēļas varēšu norēķināties ar latiem ikvienā grāmatu veikalā, tomēr negribu tos iztērēt veiksmju formulu grāmatu iegādei. Apskatot populārāko, pirktāko grāmatu topus, saprotu, ka laikam neesmu nekāda grāmatu pazinēja, ja jau mani nebūt neiedvesmo neviena no tām. Tad nu atliek atgriezties pie manas (kā man šķiet) visnotaļ lielās personīgās bibliotēkas, kurā var atrast ikvienam manam noskaņojumam atbilstošo grāmatu.

            Kad kārtējā tumšā vakarā mēģināju uzminēt atbilstošāko grāmatu 3.janvāra vakaram, tad nez kāpēc apstājos pie Aleksandra Grīna darbiem. Ne tādēļ, ka esmu liela viņa darbu cienītāja, ne tādēļ, ka vēlējos atkāpties senatnē. Vienkārši iztēlē uzplaiksnīja viena lata monēta, uz kuras bija attēlots Nameja gredzens. Tāds, kādu to iztēlojās mākslinieces Ilze Lībiete un Baiba Šime.

            Tad nu izlemts! Aleksandrs Grīns „Nameja gredzens”. Šovakar pārcelšos uz 17.gs. Lai gan 17.gadsimtam un zemgaļu ķēniņam Namejam nav nekā kopīga, mēģināju „izslēgt” vēsturisko neatbilstību un sekot līdz galveno varoņu cīņas gaitā, cenšoties nesaputroties gadu skaitļos un vēsturiski eksistējušo personu vārdos. Nedaudz traucēja galveno tēlu „bāšana” vēsturiskajos notikumos, bet grāmatā neatkarīgais un vienlaikus nolemtības gars bija jūtams ikkatrā lappusē.

            Zemgaļu ķēniņa Nameja vārds ir gana slavens un ne tikai Aleksandrs (īstajā vārdā Jēkabs) Grīns to izmantoja kā iedvesmas avotu. Vēl pirms Aleksandra Grīna 1931.gadā izdotā darba, 1924.gadā tiek publicēta Edvarda Virzas poēma „Karalis Nameitis” . Starp citu Latvijas radio 1 Radio teātris ir izveidojis iestudējumu šai poēmai. Un visbeidzot – trešais mēģinājums glorificēt zemgaļu cīņu dalībniekus ir Laimoņa Pura tetraloģija „Degošais pilskalns(1962.gads), „Krusts virs pilskalna” (1979.gads), „Tālajos pilskalnos” (1981.gads) un „Sūrābele pilskalnā” (1986.gads). Diemžēl pēdējais mēģinājums ne tuvu nevar līdzināties Edvarda Virzas poēmai. Tad nu atliek vien nodalīt vēsturisko no iedomātā, kas izrādās nemaz nav tik viegli. Var jau meklēt atsauces senajās vācu hronikās, un tās tiešām ir. Vispazīstamākā un vienlaikus arī vispieejamākā ir Atskaņu hronika, kur Nameitis ir minēts kā Tērvetes zemgaļu vecākais, vēlāk visas Zemgales ķēniņš. Vēsturnieku un valodnieku vidū nav vienprātības par to, kā pareizi būtu jāatveido šī zemgaļu vadoņa vārdu latviešu valodā. Populārākie varianti ir Nameisis vai Namejs, bet tikpat labi tas varētu būt Nameiķis, Nameiks vai Nameitis. Precīzas informācijas trūkums par Nameja dzīvi ir iemesls plašajam leģendu kāstam, kur lielākā daļa ir talantīgu autoru fantāzijas rezultāts. Viens vēsturiski pierādāmiem momentiem ir 1272.gada 6.jūnijs, kad Namejs Zemgales vārdā noslēdza mieru ar Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapu. Līguma noteikumos bija minēts, ka zemgaļiem vācu kungiem trīs reizes gadā bija jāmaksā nodevas.

Zemgaļu ķēniņš Nameisis
L.Liberta glezna (1936.g)

            Savukārt pēdējais gada skaitlis, kas tiek saistīts ar Nameja vārdu, ir 1281.gads, kad zemgaļi, redzot turpmāko cīņu bezcerību, pameta savu zemi, lai dotos uz Lietuvu, iespējams, arī uz Prūsiju, kur cīnījās pret Vācu ordeni.

           Tomēr ne jau tikai varonīgās cīņas, kas pieminētas gan dzejoļos, gan romānos ir tās, kas noteica manu grāmatas izvēli, bet gan pats Nameja gredzens. Kas tad tur ir tāds īpašs? Izrādās, ka mums pazīstamais Nameja gredzens nemaz nav tāds kā senajiem zemgaļu ķēniņiem. Gredzenu ar trīsdaļīgu pinumu Nameja vārdā nosauca pēc tam, kad arheoloģisko izrakumu laikā 1930-tajos gados Daugmales pilskalnā atrada šādu gredzenu. Unikālo atradumu datēja ar 12.gs, iespējams, 13.gs sākumu. Tas nozīmē, ka vēsturiskais ķēniņš Namejs vēl nebija dzimis. Vēsturnieki apgalvo, ka Daugmales uzplaukuma laiks ir bijis ap 10. – 12.gs. Tātad atkal – ne Nameja laiks. Arī etniskais sastāvs Daugmalē ir bijis gana raibs – zemgaļi, līvi, latgaļi un varjagi. Izrādās, esot atrastas arī interesantas rūnu zīmes un rūnu teksti, kas esot darināti tepat Daugmalē ap 11.gs. Papētot tuvāk arī skandināvu senās rotas, atklājās, ka arī vikingi jau 9.gs ir rotājušies ar ko līdzīgu mūsu iztēlotajam Nameja gredzenam.

Kādam tad būtu jābūt šim gredzenam? Tradicionāli tiek minēts trīsdaļīgais vijums, kur katrs no tiem simbolizē vienu no trim Latvijas novadiem – Vidzemi, Latgali un Kurzemi, vijumā ietverot vienotības simbolu.

            Būtiski atšķirīgāku gredzenu „veido” Aleksandrs Grīns

„... Tad bija vecs sudraba kalums – pineklī savijušos zalkšu pāris, ap kuru galvām bija apvīts no zelta darināts rudzu vārpu vaiņags. Vaiņaga vidū jautri plēta spārnus dzeltens vanags (...) Bogislavs pagrieza gredzenoto pirkstu pret uguns atspīdumu. Zalkšu acis, darinātas no maziem rubīniem, nikni iegailējās, vārpu vaiņags likās pilns medainas rudzu ziedu smaržas, bet zeltotais vanags vingri plēta spārnus un tiecās aizlidot debesu izplatījumā.”

            Nedomāju, ka šī fragmenta lasītājs te var sazīmēt tradicionālo, par senlatviešu rotu dēvēto, gredzenu. Atliek vien griezties pēc palīdzības pie senvēstures pētniekiem un arheologiem. Jo arheoloģiskais materiāls sniedzas daudz senākā pagātnē nekā mums pieejamais literārais mantojums. Kā izrādās jau Bronzas laikmetā (2.g.t.pr.Kr) spirālveida gredzeni plaši sastopami Eiropas teritorijā, arī mūsdienu Baltijas valstu teritorijā. Savdabīgi, ka Igaunijas teritorijā šādi atradumi ir niecīgāki. Viens otrs gredzens pārsteidz ar savu filigrāno smalkumu. Tie varēja būt pat astoņu vijumu spirālgredzeni. Daudz šādi atradumi esot fiksēti latgaļu teritorijā un lielākajā daļā ap Daugavas krastiem esošajos pilskalnos. 

            Lai nu paliek šīs fantāzijas, lai izpaliek arī vēsturiskā precizitāte, nenoliedzams fakts ir Nameja gredzena simboliskā nozīme. Tikai tā valkātājs drīkstēja sevi dēvēt par Zemgales ķēniņu. Vēlākos gadsimtos šis gredzens bija kā nacionālās piederības zīme. Nav nekas neparasts, ka starp Pasaules kariem, Pirmās Neatkarīgās Latvijas laikā tika meklēti latvietības simboli, atšķirīgi no krieviem vai vāciešiem. Pēc Otrā Pasaules kara, kad bēgļu gaitās bija spiesti doties daudzi tautieši, un ar šādu gredzenu pirkstā viņš varēja būt atpazīts. Tieši Nameja gredzens norādīja uz tā valkātāja saikni ne tikai ar Zemgali, bet ar Latviju kopumā. Gredzena vai kādas rotas valkāšana senatnē pati par sevi bija gana simboliska. Gredzena valkātājs apkārtējiem šādā veidā paziņo kādu informāciju par sevi. Arī mūsdienās ar gredzena palīdzību mēs apkārtējiem demonstrējam savu ģimenes stāvokli. Šāda veida tradīcija pastāvēja jau Senajā Romā, kur gredzens simbolizēja ciešas laulības saites un vienotību.

            Meklējot informāciju par dažādajiem Nameja gredzenu atveidojumiem, manu uzmanību piesaistīja žurnāla „Veselība” 2002.gada maija numurs. Kur man nezināma Latvijas Valsts celtniecības zinātniskās pētniecības institūta Urboekoloģijas sektora vadītāja Ludmila Kartunova Nameja gredzenā saskatījusi vienkāršu un ģeniālu ierīci, kas uzlabo veselību. Tātad šis gredzens sevī slēpj vēl kādu nezināmu informāciju. 

            Nevaru apgalvot, ka esmu seno rotaslietu pārzinātāja, bet kā stāsta, lielākā daļa seno latviešu gredzeni nav bijuši noslēgti - tie ir bijuši ar sākumu un galu. Sākumā varētu likties, ka tas ir praktisku apsvērumu dēļ, lai tos varētu ērtāk pielāgot pirkstam, vieglāk uzvilkt un noņemt. Tomēr gredzenos izmantotais materiāls nebūt tik viegli „nepadodas stiepšanai”.

            Pirmais, kas šajā gredzenu formā saskatīja zināmu nozīmi, bija akustikas profesors Kārlis Tomariņš. Man nav ne jausmas, kādi fizikas likumi darbojas nenoslēgtā sudraba vai vara gredzenā, bet tieši šāda nenoslēgta forma darbojas kā rezonators, ja tas atrodas noteiktā elektromagnētiskajā laukā. Un Nameja gredzens atrodas trīs šādos laukos:

• elektromagnētiskajā laukā, ko rada kosmiskie avoti;

• biomagnētiskajā laukā, ko rada cilvēks, kurš nēsā šo gredzenu;

• Zemes elektromagnētiskajā laukā.

            „Šie trīs lauki rada vienu mainīgu elektromagnētisko lauku. Pateicoties elektromagnētiskajam laukam, starp gredzenu un tā nēsātāju rodas savstarpēja enerģijas un vielu apmaiņa - savstarpēji iedarbojas divas elektromagnētiskās sistēmas uzlabojas organisma asinsrite un vielmaiņa. Tāda veida Nameja gredzens ģenerē papildu enerģiju, kuras trūkst apkārtējā vidē” (žurnāls „Veselība” 2002.g.maijs).

Tātad Nameja gredzens labvēlīgi ietekmē tā valkātāju.

            Iepriekš minētā teorija pamato arī atšķirīgos gredzena vijumus dažādos Latvijas novados. Jo smagāka ir konkrētās ģeoloģiskās vides ietekme uz organismu, jo sarežģītāka ir gredzena forma. „Latvijā vislabvēlīgākajos reģionos - Kurzemē un Zemgalē - gredzenam ir viens vijums, mazāk labvēlīgajā Vidzemē - trīs vijumi, savukārt Latgalē un citās veselībai sarežģītās vietās - tas ir ar daudziem vijumiem” (žurnāls Veselība 2002.g.maijs).

Norvēģijas vikingu gredzens (9.gs)

            Bet saskaņā ar veiktajiem pētījumiem, mūsdienu Nameja gredzens neko neārstē. Pat pēc pasūtījuma gatavotais gredzens parasti ir noslēgts, pabeigts. Mūsdienu Nameja gredzens ir nenoliedzama latviešu kultūrvēsturiskā mantojuma daļa, latvietības un brīvības simbols.

Latvijas radio 1 Radioteātra uzvedums "Karalis Nameitis"

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Bangladeša

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pa...

Bangladeša

Sundarban mangrovju labirints

Tumšie bezsniega ziemas vakari ir kā radīti, lai pāršķirstītu aizgājušā gada piezīmes. Tikai to (gan tumšo vakaru, gan ceļojuma piezīmju) ir tik daudz, ka grūti ir izvēlēties, kuru sākt šķetināt. Laiski pārlūkojot savus e-pastus, izlasīju Latvijas Radio 1 atgādinājumu par iepriekš ieplānoto sarunu par Bangladešu. Un pirms šīs sarunas nedaudz pakavējos atmiņās par laiku, ko pavadīju šajā valstī. Daži fragmenti jau iepriekš bija publicēti Impro ceļojumi sociālajos tīklos.

Divu nedēļu laikā, kad pabiju šajā tik maz popularizētajā zemē, apskatīju daudz un dažādas vietas, redzēju neskaitāmas vēsturiskas celtnes un svinīgus pasākumus un manā piezīmju blociņā vairs „neierāmējas” neskaitāmie gada skaitļi, valdnieku vārdi un tituli. Un pāršķirstot to, secinu, ka nozīmīgākais, ko ir vērts pieminēt, ir komunikācija ar vietējiem iedzīvotājiem, kad paviesojos vairākās ģimenēs. Vienā man mācīja aušanas tehniku, otrā ierados uz pusdienu gatavošanas laiku, tad nu arī man ļāva apmaisīt pupiņu-kartupeļu sautējumu. Sākumā es tā kā nedaudz kautrējos pārkāpt rietumu cilvēkam nozīmīgo privātuma robežu, bet vietējie paši mani aicināja un bija ļoti priecīgi, ka viņu ikdiena ir kādam interesanta. Kad iebildu gidam, ka man nav nedz dāvanas, nedz kārtīga cienasta (vien Laimas šokolādes), viņš tik noteica - tu taču pati viņiem esi kā dāvana. Ja es piestāju ceļmalas šķūnītī iedzert savu ikdienas pēcpusdienas tēju, tad viss apkārtējais ciemats bija klāt. Mūsu sarunas vienmēr sākās ar jautājumu - no kurienes es esmu? Vislielākais pārsteigums viņiem bija par mūsu ziemu. Kad aicināju viņus uz Latviju, viņi tik noskurinājās un noteica, ka nespētu izdzīvot tādā salā. Gatavojoties braucienam, biju salasījusies visvisādas gudrības, piemēram, ja ap Jums sāk pulcēties pārāk daudz vietējie, mūkat prom. Bet īstenībā, savstarpējā komunikācija un milzīgā interese, kas sākumā mani ļoti mulsināja, izrādījās ir palikusi daudz spilgtākā atmiņā nekā daudzie pieminekļi, mošejas vai kādas citas vēsturiskas vietas.

Ikviena apstāšanās ap mani pulcināja daudz interesentu

Bangladešas iepazīšanu sāku ar Lavačaras dabas parku, kas atrodas vairāku stundu braucienā no valsts galvaspilsētas Dhakas. Rīta agrumā apmeklētāju pūļus nemanīt (kaut gan nespēju iedomāties, ka te varētu būt tūristu pūļi). Klusums un miers. Vien 6 Hoolock giboni, kas koku galotnēs kāri tvēra pirmos saules starus. Diemžēl attālums starp mums ir pārāk liels, lai varētu tos pienācīgi aplūkot. Vēlāk tik uzzināju, ka šie giboni ir ļoti reti. Kopumā Bangladešas teritorijā to skaits nepārsniedz 200, bet šajā parkā vien to ir 60. Te civilizācijas klātbūtni nesajust. Vienīgi klusums, gibonu radītie trokšņi un tālumā klusi atskanēja bērnu klaigas. Izrādījās, ka parka teritorijā atrodas trīs nelieli ciematiņi, kuru iemītniekus mēs, baltie cilvēki, skaļi dēvējam par cilšu pārstāvjiem. Iepriekš pētot informāciju par šīm ciltīm, biju iztēlojusies lielu nabadzību, netīrību, nosmullējušos bērneļus, kas nepazīst burtus. Liels bija mans pārsteigums, kad viens pēc otra parādījās bērni, tērpti skolas formās, kas ar grāmatām rokās devās uz turpat ciematā esošo skolu. Todien apkārtnes skolās notika kaut kas līdzīgs matemātikas centralizētajam pārbaudījumam. Atkal nesapasēja lasītais ar redzēto. Katrs sveicināja, apjautājās - kā man klājas? Angļu valodā! Mans gids gan stāsta, ka analfabētisms ir problēma valstī, bet viņi šo situāciju mēģina labot pēc iespējas ātrāk. Tīrība, akurātība bija manāma ik uz soļa. Jā, savādāk bija tērpti šie cilvēki, sievietes rotas valkāja ar noteiktu nozīmi.

Lavačaras parka ciema sieviete

Ja sieviete ir precējusies, tad viņa ir tiesīga valkāt rokassprādzes un krelles. Paliekot atraitnēs, rokassprādzes nēsāt nedrīkst. Bet toties krelles - jo vairāk, jo labāk. Pat tā, ka kaklu vairs neredz. Šobrīd gan šādi sievietes sapucējās īpašos brīžos vai kādu svētku gadījumā. Protams, šajās ciematu ēkās nav burbuļvannas, nav trauku mazgājamās mašīnas, arī veša tiek mazgāta netālu plūstošajās upītēs. Bet satelīts un televizors ir pavisam noteikti.

Fantastiski atjautīgi izskatījās bērnu pēcpusdienas izklaide pārplūdušajās pļavās, kurās mitinās tik daudz un dažādu putnu sugas, kuras atšķirt vien spētu diplomēts ornitologs. Turpat esošajā seklajā ūdenī, pēc mācībām bērni mēdz ķert mazās zivteles, kuras veikli izrok (!) no dubļiem. Izvērtās savāda sacensība - mēs izsolījām atlīdzību pirmajam, kas noķers un parādīs man zivi. Bērnu un mana sajūsma bija neviltota.

Kad sēžot automašīnā sāku garlaikoties, laiski vērojot gar logu lauku ainavas, auto apstājās kādā rīsu apstrādes vietā. Teiksiet, kas tad var būt interesants, tik daudz reižu skatīts. Bet mans pārsteigums bija liels, kad manīju, ka rīsa graudiņš pirms tiek atsijāts, divas reizes tiek tvaicēts, vēlāk žāvējot tos konusveidīgās kaudzēs. Un šīs kaudzes bija skatāmas vairāku kilometru garumā. Izrādās Bangladešā ir īpaša rīsu banka, kur tiek uzglabātas apmēram 3000 dažādas rīsu šķirnes. Šī organizācija mēģina iedrošināt vietējos izmantot jaunas šķirnes, jeb precīzāk būtu jāsaka, sen aizmirstas šķirnes. Tieši šobrīd tīrās, ģenētiski nemodificēto rīsu šķirņu sēklas ir gana pieprasītas. Diemžēl mūsdienās ir vēl par agru, lai secinātu, kādu iespaidu ģenētiski modificēta pārtika atstāj uz cilvēka veselību un apkārtējo vidi. Tādēļ šobrīd pastiprināta uzmanība tiek pievērsa tām rīsu šķirnēm, kas savulaik tika audzētas (un, iespējams, kādā valsts attālākā nostūrī vel joprojām tiek audzētas).

Rīsu banka

 Rīsu ainavu nomainīja ķieģeļu cepļi. Tā kā decembris nav lietus sezona, tad ķieģeļu ražošana notiek pilnā sparā. Māls, ūdens, saule, ceplis un ķieģelis gatavs. Vasaras sezona, kad līs, tad ķieģeļus arī tirgos. Ķieģeļiem sekoja milzīgas rūpnīcas, kas bija saistītas ar Bangladešas dabas gāzes ieguvi, tam sekoja tekstilrūpnīcas. Tātad skatam pavērās ierastā ārpus lielo pilsētu vai dabas parku Bangladeša.

Ja izlaistu visas tās daudzās vēsturiskās un noteikti svarīgās apskates vietas, kuras apmeklēju, tad vēlreiz atgriezties (vismaz atmiņās) noteikti gribētu Sundarban Nacionālajā parkā, kas šķiet ir nomaļākais un, iespējams, klusākais mūsu planētas nostūris. Tā kā ceļoju viena, tad ierasto ceļotāju liellaivu man vienai nerezervēja, bet piedāvāja nelielu padsmit vietīgu laivu, kas mani nogādātu visur, kur vien mana sirds kārotu. Es, protams, piekritu. Un, lai ātrāk jau nokļūtu savā galamērķī, noteiktajā dienā uz ostu devāmies vēl pirms saullēkta. Piebraucot piestātnē, neviena nebija. Klusums, vien rosīgi zvejnieki kārtoja savus tīklus, lai dotos rīta zvejā. Kamēr gaidījām norezervēto kuģīti, gids Zia mani izklaidēja ar vietējās nozīmes šausmu stāstiem par pirātu tēmu. Viņi tur esot, bet parasti ceļotājus neaiztiekot. Viņi vairāk praktizē to, kas Latvijā ir pazīstams ar vārdu - rekets. Viņu upuri esot vietējie zvejnieki, kas cītīgi maksā nodevas. Tad no ierastās Bangladešas rīta miglas iznira neliela laivele, kas piepeldot tuvāk nemaz tik neliela neizskatījās. Uz kuģīša darbojās sešu dīvaina paskata vīru apkalpe. Bet, lai radītu manī drošības sajūtu, vietējie mani iedrošināja, ka pa ceļam paņems vēl divus vīrus ar bisēm. Bet tas tikai manai drošībai. Mums ir tāds teiciens - dūša papēžos. Atzīšos - mana dūša bija nedaudz virs potītēm. Tumsa, bārdaini vīri, ieroči, pirāti, džungļi. Zia manīja manu mulsumu, jo kādu brīdi nebiju teikusi ne vārda ( un tas mēdz būt ļoti reti), paskaidroja, ka manam uztraukumam nav pamata. Viņš esot noinstruējis apkalpi, ka ar mani runāt nedrīkst, vienīgi, ja es pati ko jautāju. Un man apkārt jāiet ar lielu līkumu (laikam, lai mani nesabiedētu vēl vairāk). Tā visi draudzīgi devāmies ceļā.

Nelielās zvejnieku laivas Sundarban parka teritorijā

 Lai sasniegtu Sundarban tālāko, bet interesantāko nostūri, bija jākuģo astoņas stundas. Kā izrādās, uz mūsu planētas ir 50 mangrovju veidi, un Sundarban džungļos ir skatāmas vismaz 20. Pirmā dienā man pagāja klusi vērojot šo dabas daudzveidību. Nekādus dzīvniekus, krokodilus un slaveno Bengālijas tīģeri (pat tā dubļos atstātās pēdas) nemanīju. Vienīgi putniņus - lielus un mazus, raibus un baltus. Apkalpe ātri apguva manus ieradumus - tēja ar citronu un vieta kuģa priekšgalā. Kad vakariņu laikā pārrunājām šīsdienas iespaidus, izteicos, ka vieni vienīgi krūmi un nekādas dzīvas radības. Tas tika uztverts nopietni, jo kapteinis atraisīja airu laivu un nelielā bariņā, pilnīgā tumsā, ar nelielu kabatas bateriju devāmies mangrovju virzienā. Pie sevis nodomāju, ka laikam biju izrunājusies par daudz. Jo sajūtas atkal bija diezgan dīvainas. Tomēr uztraukumam nebija pamata. No laivas ārā nekāpām, bet uzspīdinot ar lukturi, lieliski varēja sazīmēt mērkaķus un briežus. Vislielāko pārsteigumu man sagādāja lecošās zivteles. Angliski tās dēvē par gold-spot mullet. Nudien fantastisks skats, kad tās parādās virs ūdens, veidojot kaut ko līdzīgu naksnīgajām strūklakām. Beidzot tik tiešām sajutu, ka atrados Sundarban džungļos.

Tagad gan mani nevar pamanīt

Otrajā dienā bijām plānojuši sīkāk izpētīt mangrovju takas, kur varētu sastapt naktī redzētos dzīvniekus. Mūsu nodomus iztraucēja pamatīga migla. Nevis tā gleznainā un mākslinieciskā rīta migla, ko parasti mākslinieki iemūžina savās bildēs, bet tā, kad neredz neko izstieptas rokas attālumā. Redzot manu skābo sejas izteiksmi, apkalpe nodomāja, ka riskēs un ar airu laivu mēģinās sasniegt krastu. Nezinu kā, bet krastā biju. Pirmais, līdz potītēm iestigu dubļos. It kā jau nekas sevišķs, bet sperot katru soli, mani pārgājienu apavi palika mālainajos dubļos. Zia saprata, tālu ar mani netiks. Kaut kā aizstreipuļojām līdz nelielam celmam, kur mani apsēdināja, un sāka kraut man apkārt tikko nogrieztu koku zarus. Izrādās - kamuflāža. Lai mani zvēri nepamanītu un es netraucēti varētu sēdēt. Man atnesa vietējā reindžera armijas apavus. Es gan gribēju iebilst, ka šādi apavi parasti sver trešdaļu no manis, bet manā vietā jau tika izlemts. Tā nu es sēdēju imitētos krūmos un izlikos neredzama, kamēr divi vīri ar ieročiem - mani miesassargi ar pielādētām bisēm ieņēma pozīcijas netālu augošajos kokos. Un parādījās pirmie dzīvnieki. Jūs teiksiet, daži brieži, mežacūkas, mērkaķi. Nieks vien ir. Bet atceraties, tas nav zoodārzs, kur aplokā ir sadzīti dzīvnieki, kurus var fotografēt jebkurā rakursā. Tādēļ šobrīd, pārskatot savas fotogrāfijas, ar lepnumu varu teikt, ka ļoooooti tuvu man pienāca briedis, pat nenojaušot par manu klātbūtni. Es no visas sirds izbaudīju savu maskēšanos vairāk kā stundu. Tad man tika pienesti 42,5 izmēra zābaki. Derēja kā uzliets (tikai padusēs nedaudz spieda). Nemaz nebija tik traki. Tā vairākas stundas pētījām zvēru atstātās pēdas un mēģinājām saskatīt arī kādu tīģera pēdas nospiedumu. Ik palaikam manīju nelielu kvadrāta formā izraktu bedrīti. Tā esot vieta, kur ir bijis tīģera pēdu nospiedums un interesenti izrokot un vēlāk mālainā augsne sacietē, tad to varot rādīt kā varenu trofeju.

Rīta saulē

Kad biju apradusi ar apkalpi un apsargiem, jau laiks bija atgriezties civilizācijā. Biju pabijusi dažādās vietās, ko mēdz dēvēt par džungļiem, nacionāliem parkiem, lietusmežiem, bet kaut ko tik noslēpumainu, mistisku, neskartu un varenu vēl nebiju skatījusi. Un tikai ierobežotam skaitam cilvēku un tikai ar iepriekšēju pieteikšanos, un noteiktu atļauju nokārtošanu, profesionālu reindžeru pavadībā ir atļauts baudīt šo dabas dārgumu - Sundarban mangrovju mežus.

Lai gan Bangladeša nav tikai dabas parki, nav tikai rīsu lauki vai tējas plantācijas. Tā ir valsts, kuras bagātīgais kultūrvēsturiskais mantojums ir gadsimtiem pārbagāts. Zeme, kur ir dalīta un pārdalīta kolonizatoru un kaimiņvalstu interesēs. Tā ir tauta, kura atteicās runāt svešā valodā un kurai nācās cīnīties par savas valodas atzīšanu. Reti tiek pieminēts fakts, ka Starptautiskā Dzimtās valodas diena 21.februārī ir saistīta ar Bangladešas studentu demonstrāciju, kad 1952.gadā mēģināja pasludināt urdu valodu (Bangladeša pēc britu Indijas pārdalīšanas 1947.gadā līdz 1971.gadam atradās Pakistānas sastāvā). 

To visu pārdomājot, nez kāpēc domās sāku dungot Bangladešā dzirdētā un daudz skandinātā barda Lalonšas skaudrās melodijas. Īpatnis, kurš tika „izstumts” no dzimtās hindu vides, jo viņš esot pieņēmis palīdzību no zemākas kastas pārstāvja, tāpēc ģimene vairs viņu nepieņēma. Un viņš izlēma, ka nav vērts skumt par niekiem, atteicās no visiem hindu dieviem, atteicās pievienoties islamam, kristietība pat prātā nebija, un devās plašajā pasaulē. Laiku sev kavēdams, klusi dungojot dziesmas par dzīvi, par to, kāda ir cilvēka loma šajā pasaulē. Un, kad es lūdzu iztulkot dažas frāzes no visbiežāk dzirdētajām dziesmām, Zia teica apmēram tā - ja Tu pazīsti sevi, Tu pazīsti Dievu. Atrodi sevi, pirms meklē kaut ko citu.

Ja vēsturiski nozīmīga Bangladeša kļuva pateicoties atsevišķiem tās izciliem valdniekiem, tad mūsdienās tās galvenā bagātība ir cilvēks - atvērts, atklāts, patiess un laimīgs. Ne velti tiek atzīmēts, ka Bangladešas iedzīvotāji ir 11.laimīgākā nācija pasaulē.

Latvijas radio 1  - 17.decembra raidījums Zināmais nezināmajā