Janušs Leons Višņevskis "Vientulība tīmeklī"
Savādā pavasara prāta apmulsumā mēģinu izvēlēties kādu grāmatu, kuru siltā novakarē palasīt, laiski ierušinoties krēslā, kas iznests uz balkona starp tikko sastādītām puķēm. Pēc pavasarīgās grāmatu plaukta tīrīšanas, atliku tās grāmatas, kuras gribēju vēl reizi pārlasīt. Tā sacīt jāsaka, atbilstošā dvēseles noskaņojumā. Un šobrīd izvēlējos Januša Leona Višņevska „Vientulība tīmeklī”. Zinu, daudz apspriesta un daudz pelnīti cildināta. Lai gan no trijām latviski izdotajām grāmatām („Vientulības tīmeklī,” „Bikini” un „Mīļākā”) vispārsteidzošākā man šķita „Bikini”, tomēr šopavasar izvēlējos „Vientulība tīmeklī”.
Vientulība, vienatne un virtuālā draudzība tās ir tēmas, kas apstākļu sakritības dēļ man neiziet no prāta. Vienatne ir iespēja pabūt vienai. Apdomāt, meditēt un vienkārši būt. Savukārt vientulība – sajūta, kas pārņem, kad kaut kas vai kāds ir zaudēts, kad ir noslēdzies kāds posms dzīvē. Un, iespējams, nav norādes par to, kurā virzienā doties tālāk.
Tā kā mūsdienās galvenais ir virzība, attīstība, progress, kad apstāties uz brīdi (kaut vai tikai tādēļ, lai atvilktu elpu vai apjautātos kā Taviem mīļajiem klājas) nav laika. Vienkārši bail apstāties. Bet, kas notiek tad, kad esam spiesti piebremzēt. Sajūtam vientulību, jo vienatnē nespējam un vairs neprotam būt. It kā būtu bail ieklausīties sevī. Vai varbūt bail neko sevī nesaklausīt, jo visu ir paņēmis neapturamais dzīves maratons. Bieži gan piemirstot, ka paši esam tie, kas nosaka skrējiena tempu. Varbūt bail apstāties, jo bail ieraudzīt bezsaturīgu tukšumu sevī.
Savukārt, jebkādas attiecības klātienē, tai skaitā, arī draudzība, pieprasa laiku, mūsu dzīves laiku. To ikdienas skrējienā vairs neesam gatavi kādam nesavtīgi dāvināt. Un savas ikdienas specializācijas ierobežoti, vairs nedrīkstam pamanīt līdzcilvēkus. Bet, tā kā cilvēks ir sociāla būtne, tad draudzība plaukst un zeļ virtuāli – sociālajā vidē. Tikai, ko tas nozīmē? Vai tā ir vientulības metastāze? Mūsdienu paradokss – cilvēks var justies vientuļš un pamests, bet vienlaikus ar vairākiem tūkstošiem draugu virtuālajā vidē.
Virtuālā vide uzklausa visu un visus. Tai var izstāstīt visas savas bēdas un priekus. Bet tā nekad neko neaizmirst. Tā neko nepiedod. Tā līdzīgi kā ļaunatminīgs kolēģis – skauģis vienmēr atceras visu, lai visnepiemērotākajā dzīves mirklī izspēlētu savu virtuālā „drauga” kārti.
Kāpēc par savu dzīvi ir vienkāršāk runāt ar pilnīgu svešinieku nekā ar saviem mīļajiem? Svešinieks nav ieinteresēts jūsu dzīves notikumos. Svešinieks nav tieši iesaistīts jūsu stāstījumā. Un jums ir vienalga, ko par jums domā svešinieks, jo viņš tikpat ātri pazudīs no jūsu dzīves, cik ātri tajā uzradās (kaut arī ne vienmēr).
Ko mūsdienās nozīmē Tīmeklis? Kā mainās attieksme pret apkārt notiekošo? Kas mainās pašu dzīvē, kad uzticamies svešiniekam tīmeklī? Un eksakto zinātņu pārstāvis Janušs Leons Višņevskis savā „Vientulība tīmeklī” jutekliski precīzi atspoguļo (tieši atspoguļo, no vārda spogulis) vientulība – svešinieks – uzticēšanās – draudzība – pašanalīze – mīlestība – vientulība virteni. Ne mirkli nepamet sajūta, ka „pa kluso” lasi kādu slepenu saraksti. Saproti, ka darīt tā nav glīti, bet ziņkārība ir pārāk liela, lai apstātos.
Grāmata nav par tīņiem, kas spēj izpausties tikai anonīmajā tīmeklī vienkārša paplašināta teikuma formā, kur sajūtas ir „jāierāmē” 140 zīmēs, jo salikts teikums ir par sarežģītu ne virtuālajai dzīvei. „Vientulība tīmeklī” atklāj divu sākotnēji atšķirīgu cilvēku atklāsmes. Vispirms jau pašiem par sevi, tad par savām kopējām sajūtām, kur apkārtējā (par reālo uzskatītā) pasaule ir pakārtota virtuālajai. Mīlestība tīmeklī, kuru ar mikrobiologa precizitāti parāda J.L.Višņevskis. Un kurš uzdrošināsies apgalvot, ka viena ir īsta, otra ne? Romānā tās abas ir savijušās tik cieši, ka nespēj vairs eksistēt tikai savas laiktelpas ietvaros. Un vai maz mēs paši protam, spējam un gribam dzīvot tikai taustāmajā ikdienā? Tīmeklī ir daudz vienkāršāk paslēpties no ikdienas problēmām, vieglāk atrast Svešinieku, vieglāk uzticēties. Bet vai tādēļ mēs kļūstam mazāk vientuļi?
Fragmenti no Januša Leona Višņevska grāmatas „Vientulība tīmeklī”
Paklau, draugs, es negribēju tevi traucēt. Patiešām negribēju. Man arī nepatīk, ja kāds lien klāt, kad es raudu. Es nu iešu. Raudāt vajag, kad neviens netraucē. Tikai tad no tā var gūt prieku.
Dzīve lielākoties ir skumja. Un uzreiz pēc tās jāmirst.
Tači ICQ (I seek you) programma ir ne tikai apmainīšanās ar īsiem ziņojumiem. Tas ir kas vairāk. Piemēram, čats. Angļu vārds, ko pieņēmuši pat franči, kuriem „kompjūters” nebūt nav „kompjūters”, bet to sauc citā vārdā. Tomēr čatu viņi ir pieņēmuši, tādēļ, ka čatu nemaz citādi nevar nosaukt. Tas nozīmē „saruna”, „tērzēšana”, un internetā tā ir īsta saruna. Bez robežām. ICQ gadījumā tas nozīmē, ka datora ekrāns ir sadalīts divās daļās. Sarunu biedri saņem pusi ekrāna un raksta savu tekstu. Katrs redz otra rakstīšanas procesu. Viņa nervozitāti, kļūdas, vilcināšanos. Iespējams, tas nav tas pats, kas balss drebēšana, tomēr emocionālais iespaids nav noliedzams. Turklāt neko nevar noslēpt. Vulgārais noliegums „es to neesmu teicis” te neder. Tādēļ, ka viss tiek reģistrēts. Var atgriezties ekrāna sākumā un visu parādīt vēlreiz. (...) Tādēļ daudziem čats ir neatgriezeniska saruna. Autorizēta pēc definīcijas. Jebkuru izteicienu, jebkurus melus, jebkuru solījumu var atkal parādīt ekrānā. Turklāt, lai uzsāktu čatu, var atrasties jebkur. Tam pietiek ar datoru, internetu un programmu, kas nodrošina čata iespēju.
Es joprojām vēl esmu mazliet iemīlējusies, vēl pilna bezjēdzīgas mīlestības atliekām, un man tagad ir tik skumji, ka gribētos kādam to pastāstīt. Kādam pilnīgi svešam cilvēkam, kas nevar mani aizvainot. Beidzot būs kaut jelkāda jēga no šī interneta. Esmu trāpījusi uz tevi. Vai drīkstu visu pastāstīt tev?
Eldžots nekad nemeklēja erogēnās zonas manā ķermenī. Viņš uzskatīja, ka sieviete kā veselums ir erogēnā zona, bet šajā veselumā viserogēnākās ir smadzenes.
Viņam vienmēr bija patikusi Natālija Koula. Patika gan viņas vārds, gan tas, ka viņa savās dziesmās izdzied neparastus stāstus. Klausoties tu pārdzīvo līdz ar viņu, bet pārdzīvojumi ir pats svarīgākais. Tikai pārdzīvojumu dēļ vērts dzīvot. Un arī tādēļ, lai par tiem varētu kādam pastāstīt.
