Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Gunung Leuser - Sumatras Nacionālais parks

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Gunung Leuser - Sumatras Nacionālais parks

Sumatras džungļu pasaule ir unikāla. Diemžēl gadu no gada palielinās tā teritorija, kuru cilvēks, civilizācijas spiests, mēģina apgūt. Galvenokārt stādot eļļas palmas vai kaučukkoku. Un pilnīgi nevietā ir balto ekologu čīkstēšana par dabas resursu saglabāšanu vai palmu eļļas iespējamo kaitīgumu un graujošo ietekmi uz cilvēka veselību. Mums, Eiropā, šķiet, ka mēs jau nu gan prastu pastāvēt uz savu dabas resursu saglabāšanu. Ha! Nav jau tālu jābrien Latvijas mežā. Drīz ar sēņu groziņu staigāsim gar ceļmalām. Un arī šobrīd, lai gan viscēlāko jūtu vadīti, mēģinam popularizēt biodegvielu un ekoloģikos produktus, lielākoties tieši Eiropas Savienība ir lielākais palmu eļļas pircējs. Un te jau darbojas pieprasījuma - piedāvājuma princips. Un mūža meži tiek izcirsti (pēc ES pieprasījuma), savvaļas zvēriem nav kur mitināties un to populācija strauji samazinās vai izzūd pavisam. 

Prieks, ka vismaz Sumatras Gunung Leuser Nacionālā parka teritorija ir gana plaša (nedaudz mazāk kā 8000 km2), lai neviena netraucēti tur varētu eksistēt tā pasaule, ar kuru cilvēks diemžēl nav iemācījies sadzīvot. Te 1971.gadā Henrihs Rijksens izveidoja orangutanu pētniecības centru. Tā galvenais uzdevums bija izpētīt orangutanus, palīdzēt rehabilitēt un atgriezt savvaļā tos, kuri tika konfiscēti malu medniekiem vai arī tie mazuļi, no kuriem atteicās orangutanu mammītes. Tomēr dabas pētnieki parka teritorijā ievēroja ne tikai orangutanus, bet arī Sumatras ziloni, Sumatras degunradzi, dūmakaino vai mākoņleopardu, Sumatras tīģeri un citas gandrīz izzudušas zvēru sugas. 

Mūsdienās apmeklējot Gunung Leuser parku pārņem divējādas izjūtas. No vienas puses es priecājos, ka katru gadu interese par šo vietu un par savvaļas zvēriem arvien pieaug, tomēr bažīgi raugos uz tiem vakarieropiešiem, kuri "noprecot" kādu vietējo daiļavu (jo tikai tā var iegūt atļauju iegādāties zemi Sumatrā), būvē ierastos viesu namus un viesnīcas, izjaucot ierasto ciematu ikdienu. Tam līdzi nāk arī ceļotāju pieprasītie suvenīru veikaliņi un bāri, bez kuriem te iepriekš lieliski iztika.

Vieni no dzirdamākajiem mērkaķu pārstāvjiem ir Thomas leaf mērkaķi, kas mīt tikai Sumatrā. Pārsvarā tie mitinās baros, kurā ir vismaz 20 sugas pārstāvji. Ir tik interesanti vērot šo mērkaķu melanholiski filosofisko sejas izteikksmi, kad tas lēni un nesteidzīgi mizo tikko iegūto banānu, ļaujoties fotografeties uz nebēdu. 

Lielākoties pie džungļu viesnīcas ir dzirdamas tieši šo mērkaņu čalas un savstarpējā sasaukšanās. Un mitinoties tik tuvu neizprotamajai džungļu pasaulei, nākas saklausīt un ieklausīties vērīgāk nezināmajās skaņās. Izrādās, nelielie gekoniņi klusi, bet sadzirdami klakšķina. Un to mitināšanās istabiņās tiek uzskatīta par laimes vēstnesi. Kā nekā tieši viņi ir tie, kas tiek galā ar sīkiem kukaiņiem - skudrām, vabolēm un visādiem kāpuriem, kas mums, ceļotājiem, nu ļoti netīk. 

Thomas leaf mērkaķi no cilvēkiem nebaidās, bet ir piesardzīgi. Tie labprāt gaida kādu našķi, bet ir ļoti uzmanīgi. Ja arī tiem piedāvājam kādu banānu, tas netiek negausīgi notiesāts, bet pacietīgi nolobīts un miza aizmesta projām.

Savas pievilcīgās ārienes un jaukā rakstura dēļ malu mednieki ir mēģinājuši tos tvarstīt un pārdod kā mīļus mājdzīvniekus. Bet diemžēl, Tomas leaf mērkaķi ir sabiedriskas būtnes, kas nespēj izdzīvot ārpus ierastās Sumatras džungļu vides un saviem sugas brāļiem. Tāpēc priecāsimies par tiem vidē, kur viņi jūtas vislabāk un neaizmirsīsim, ka esam atnākuši pie viņiem viesos. 

 Apmeklējot Gunung Leuser Nacionālo parku, reti kurš cer sastapties aci pret aci ar Sumatras tīģeri vai leopardu. Galvenokārt meklējam orangutanus. "Orang utan" tulkojumā nozīmē "meža persona" jeb persona, kas dzīvo mežā. Ar vārdu "orang" gan indonēziešu, gan malajiešu valodā apzīmē "personu." Piemēram "orang asli" - vietējā persona, kuru parasti mēs tulkojam kā pirmiedzīvotājs jeb vietējais. 

Un mežā orangutani tik tiešām mīt. Pārsteigums, ka tie vij ligzdas. Ne gluži kā putni, bet tomēr. Katru dienu viena vai divas ligzdas. Vienā tiek pārlaista nakts, bet otra domāta diendusai. Kad jautājām orangutanu novērotājiem, cik ilgs laiks ir nepieciešams šādas ligzdas izveidei, atbilde bija - dažas minūtes. 

Parkā veiksmīgi darbojas 1971.gadā uzsāktā orangutanu rehabilitācijas programma. Tad, kad dabas pētnieki uzskata, ka kāds nebrīvē audzis orangutans ir gatavs atgriezties savvaļā, to atved uz Gunung Leuser parka pievārti. Te pakāpeniski to pieradina meklēt pašam sev iztiku. Tomēr ne vienmēr viss noteik tā kā paredzēts un ir nepieciešama cilvēku palīdzība. Tādēļ ir izveidotas tā dēvētās barošanas platformas, kur divreiz dienā noteiktos laikos nāk parka uzraugi un piedāvā dažādus našķus - augļus un arī pienu. Lai gan piena maisījums nav ierasta orangutanu maltītes sastāvdaļa, tā ļoti ir nepieciešama jaunajām māmiņām, kas vēl baro mazos orangutanus ar savu pienu.

Lai rehabilitācijas process noritētu veiksmīgi un orangutani tik tiešām spētu savvaļā izdzīvot bez cilvēku palīdzības, tad platformas atrašanās vieta tiek mainīta, lai orangutani nepierod, ka vienā un tajā pašā vietā vienmēr būs barība. Tomēr lielākoties platformas tuvumā uzturās vairākas mammītes, kam cilvēku palīdzība ir ļoti svarīga. Savukārt orangutanu mačo jeb kā vietējiem patīk teikt - kazanovas, tikai pa retam parādās platformas tuvumā. 

Orangutani nav bara dzīvnieki, kas kā mērkaķi mitinās baros. Tie daudz labāk jūtas vienatnē apcerot savas dzīves realitāti.

Tomēr, ne jau gluži pie viesnīcas sliekšņa ir iespējams skatīt šos vienpašus vaigā. Ir jādodas džungļos. Ja arī tas izklausās gauži vienkārši, tad jāņem vērā ir gaisa temperatūra (vismaz +30) un lielais gaisa mitrums. Tas būtiski samazina mūsu tempu un dažreiz arī ceļotāju entuziasmu. 

Kad pēc 40 minūšu gara pārgājiena pa Sumatras džungļiem (jeb - saunu), ieraugi orangutanu turpat deguna galā, gandarījums ir vārdos neaprakstāms. Te nav nekādi žogi vai ierobežojumi. ir tikai džungļi un orangutani. Te gan jāsaka, ka mūsu skaļā sajūsma ir tā, kas nereti aizbiedē šos vientulību mīlošos dzīvniekus, bet, ja mēs izturamies klusi, gluži kā rātni viesi, kas ieradušies ar cienastu, tad balvā saņemam emociju buķeti un fantastiskas bildes.

Jāsaka, ka orangutaniem nevajadzētu dot latviskos našķus - cepumus, riekstus vai Laimas konfektes. Parasti vietējie pavadoņi paši ir sarūpējuši visu nepieciešamo cienastam.

Kad pirmais pārsteigums ir rimis, mēs kļūstam arvien pārdrošāki. Šķiet, ka varam pat pakasīt aiz auss pinkaini-pūkainajam dzīvniekam. Tomēr vietējie pavadoņi uzreiz mūs apsauc. Mēs esam tikai viesi skarbajā džungļu pasaulē, kur vien retais no mums varētu izdzīvot. 

Diemžēl ne visi ceļotāji uztver nopietni manu vai parka uzraugu brīdinājumu un aizliegumu par uzturēšanos parka teritorijā bez saskaņošanas ar parka vadību. Tā vien šķiet, ka nekas jau traks ar mani nenotiks, ja pastaigāšu turpat netālu no viesnīcas. Diemžēl šādas pastaigas var beigties visai nelāgi. Tāpēc vakaros labāk klīst pa ierasto suvenīru gatvi un pakomunicēt ar vietējiem.

Pēc vairāku stundu pastaigas pa džungļiem, mēs kāri raugāmies turpat esošās krāčainās Bohorokas upes virzienā. Peldēties te gan būtu neprāts, bet izbraukt ar improvizētu plostu gan. Viņi to skaļi dēvē par raftingu. Patiesībā tās ir vairākas kopā sasaitētas riepu kameras. Un šāda raftinga priekšgalā un aizmugurē parasti sēž "stūrmaņi," kamēr mēs -  nogurušie dabas pētnieki varam izbaudīt veldzējošo Bohorokas upi.

Šādi vairāku kilometru garumā plostojot, nonākam līdz mūsu viesnīcai, kur upe ir izveidojusi nelielu līcīti. Te nu gan ir īstā vieta peldei. parasti gan peldkostīms netiek meklēts un upē metamies tādi kādi esam - noguruši un iesvīduši, bet laimīgi un gandarīti.

 Gatavojoties pagājušā gada Impro ceļotāju klubiņam par Sumatru, you tube atradu nelielu video, kur redzams, kā orangutans neļauj šķērsot Bohorokas upi ceļotājiem, kas dodas uz orangutanu barošanas platformu. Savulaik šī laiva bija vienīgais veids kā nokļūt līdz platformai.  Šobrīd ir izbūvēti vairāki trošu tiltiņi, bet pašu upi šķērsojam palielā gumijas laivā. Bet video redzamā koka laiviņa vēl arvien atrodas turpat upes krastā.

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Viena no Indonēzijas 17 508 salām - Sumatra

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Viena no Indonēzijas 17 508 salām - Sumatra

Lai gan Indonēzijas vārds daudziem saistās ar neskaitāmām salām, vulkāniem un kanibāliem, lielākā daļa ceļotāju parasti izvēlas pavadīt laisku atpūtu tūrisma industrijas atstrādātajā Bali salā. Un, kad mēģinu aizvilināt uz Sumatru, tad atskan ierasta atbilde: "Es taču jau esmu bijis Indonēzijā un otreiz uz vienu un to pašu valsti vairs nevēlos braukt." Šāda atbilde man liek saspuroties un teikt, ka Sumatra nav gluži tas pats, kas Bali, Komodo salas vai Javas sala. Kas tad īsti tur ir tāds, kas man katru gadu uz šo salu liek atgriezties?

Pirmā ierašanās Sumatrā

Pirmo reizi Sumatrā viesojos 2010.gadā. Un kā izrādījās, mēs bijām pirmā latviešu ceļotāju grupa, kas vēlējās apceļot Ziemeļsumatru. Te gan taisnības labad jāpiebilst, nebijām gan gluži pirmie latvieši, kas klīduši pa Sumatras ārēm, bet gan pirmā ceļotāju grupa, kas izmēģināja jaunu maršrutu. Un tas izrādījās gana veiksmīgs! Jau iznākot no lidostas ēkas, mūs pārsteidza sagaidītāju grupa ar Tūrisma ministru priekšgalā, jo Ziemeļsumatras reģions kopš 2004.gada aktīvi ir iesaistījies dažādos reģionālā tūrisma veicinošos projektos. Un te nu mēs, latvieši esam ieradušies pašā laikā!

Ja viss būtu bijis tik vienkārši. Man piedejoja klāt vairākas vietējos tautas tērpos ģērbtas daiļavas un vienai no meitenēm daudzo bļodiņu vietā bija skaista lādīte, kurai iekšā glīti sakārtotas beteļpamas lapas un kāds balts pulverītis... Nez ko man bija ar to darīt? Manu apjukumu gan mazināja Sumatras gide Vidži, kas lietišķi noteica - vispār jau Tev vajadzētu to pulverīti ielocīt lapiņā un sakošļāt, bet Tu vari to ielikt kabatā. Ministram ar to pietika. Pēc oficiālās sagaidītājdejas tikpat oficiāli bildējāmies gan vietējam laikrakstam, gan  pašu foto kolekcijai.

Augļu un dārzeņu tirgus pārsteidz ar
savām krāsām un košumu. Te ikviens
var atrast ko savai garšas gaumei

Un šobrīd man ir iespēja salīdzināt kā mainījusies Sumatra šo gadu gaitā. Un tā tik tiešām ir mainījusies. Kaut gan patiesāk būtu teikt, ka mēs, ceļotāji, esam tie, kas mainījuši šo pasaulē 6.lielāko salu. Jau kopš Marko Polo kuģi te garāmbraucot piestāja, plašākai pasaulei kļuva zināms par šo salu. Kaut arī lielākā daļa tā laika informācijas bija diezgan pārspīlēta un neadekvāta. Pat mūsdienās var spriest par augsti attīstītiem sabiedrības modeļiem nevis par mežoņiem kanibāliem. Arī salas nosaukums "Sumatra" saistās tikai ar kolonizācijas laikmetu. Senajās kartēs var atrast vienīgi salu, kuru dēvēja par Swarnabhumi (zelta zeme), 13.gs arābu kartēs tā tika dēvēta par Lamri vai Lamuri. Kur radies Sumatras vārds? Kā izrādījās, šajā salā 14.gs daudzo nelielo sultanātu vidū izveidojās varena un salā dominējoša Samudras karaliste. Un, ja kāds tirgotājs vai ceļotājs vēlējās noslēgt kādu darījumu, tad noteikti tas bija jāsaskaņo ar Samudras valnieku vai tā padomdevējiem. Un, protams, baltais cilvēks visu vienkāršo un pārviedo pa savam un laika gaitā Samudra pārtapa ar Sumatru. 

Diezgan dīvaina ir mūsdienās pieejamā informācija par Sumatras iedzīvotājiem. Tās ir cilti! Kādu dēvē par kanibālcilti, kādu par matriarhālu, bet tomēr - cilti! Bet tie, kas aizceļo līdz Sumatrai, neredz nedz atpalikušas tautas, nedz brutālu nabadzību. Un latvietis jūtas pievilts! Kā tas var būt - ciltis, bet dzīvo labāk par mani? Cilts - bet ir izglītotāki tās pārstāvji par vidējo latvieti? Un to nu gan ir grūti pieņemt.

Attēlā pa kreisi Minangkabau karaliskās ēkas kopija (oriģināls pāris gadus atpakaļ nodega), kurā šobrīd ir izveidots muzejs. Attēlā pa labi - īstena Minangabau tradicionālā dzīvojamā ēka, kurā vienkopus dzīvoja apmēram astoņas ģimenes

Savos ceļojumos esmu novērojusi, ka latviešu ceļotājs labi jūtas, ja apkārt redz netīrību un atpalicību. Tad viņa dvēsele atplaukst un viņš kabatā meklē kādu Laimas bonbongu, ar kuru priecēt kādu dzīves pabērnu. Bet tiklīdz nonāk vidē, kas ir daudz pieticīgāka, bet tai pat laikā attīstītāka un laimīgāka, tad latvietis meklē kādu attaisnojumu (labākā gadījumā) vai uzņem savu ierasto kritizēšanas meldiņu. Un, mēs kā "dziedātājtauta", to protam izcili!

Bet atgriežos Sumatrā. Vispirms jau jāsaka, ka te dzīvo daudz un dažādas tautas, kuru sabiedrības modeļi pašos pamatos ir ļoti dažādi un atšķirīgi. Piemēram Minankabau tauta. Te pastāv un dominē matriarhāls sabiedrības modelis. Vai tas nozīmē, ka sievietēm ir galvenā teikšana vienmēr un visur? Laikam jau nē. Bet vēsturiski tā nu ir gadījies, ka vīri ir mūždien aizņemti - iekarojot jaunas teritorijas, "bīdod" savu biznesu, plosoties pa sociālajiem tīkliem, nu nav takš laika, ko veltīt ikdienas mājas darbiem.

Lai gan vienkāršās sākumskolas klases nav aprīkotas ar datoriem
un citām civilizācijas piedāvātajām palīgierīcēm, skolēni ir gana
centīgi un patriotiski, jo mums par godu nodziedātā Indonēzijas
himna skanēja patiesi iedvesmojoši 

Un Minangkabau sievas nebūt neskumst. Viņas ļauj izpausties saviem kungiem, pa to laiku prātīgi apdarot mājas darbus un nosakot toni saimniecībā. Visi ir apmierināti un miers mājā! 

Un atkal te nav ne miņas no atpalicības. Gluži otrādi - īpaša uzmanība tiek pievērsta zēnu, jauniešu un vīriešu izglītībai. Jāpiebilst, ka atšķirībā no mazskaitlīgās latviešu cilts, kur obligātā izglītība ir 9 klases, Sumatrā obligāta ir 12 gadu izglītības programmas apgūšana. Tādēļ nav brīnums, ka vadošos amatos gan Sumatras, gan Indonēzijas mērogā, pie teikšanas ir tieši Minangkabau vīrieši. Sievas valda mājās, bet vīri, sīku mājas problēmu netraucēti, valstī kopumā.

Tradicionālais Ziemeļsumatras arhitektūras stils ir diezgan līdzīgs. Tās ir ēkas, kuru māju jumti ir saspicēti, gluži kā buļļa ragi. Arī šeit ir gana daudz versiju, kāpēc tas ir tieši tā?

Dokan ciematā ir atlikušas tikai dažas mājas, kuras būvētas
ievērojot tradicionālo stilu. Paviesojāmies vienā no
šādāmmājām. Mūs sagaidīja mājas vecākie iemītnieki

Praktiski - loģiskā pieeja pauž viedokli, ka šādas konstrukcijas ir zemestrīču izturīgas, kā arī biežo lietavu laikā, no māju jumtiem "pareizā leņķī" notek lietus ūdens. Otra versija ir par buļļu ragiem kā varenības un spēka simbolu. Tad, kad mainījās valdnieki, tad pavalstnieki jaunajam karalim par godu dāvināja bulli ar visvarenākajiem ragiem. Jo lielāki ragi, jo varenāks valdnieks. Minangkabau gadījumā ir vēl kāda leģenda par to, kā divi brāļi savulaik nevarēja sadalīt teritoriju. Brāļu padomdevēji neļāva radiniekiem savstarpēji "izvicināt zobenus," bet nolēma, ka viņu vietā jācīnās ir buļļiem. Viens brālis dūšigi audzēja, baroja, dresēja varen-niknu bulli. Otrs - nepievērsa nekādu lielo uzmanību gaidāmajai cīņai. Kad noteiktā cīņu diena pienāca, tad varenajam bullim kā pretinieks tika izvēlēts neliels bullēns (ar uzspicētiem radziņiem). Lielais varenais cīņai sagatavotais bullis, ieraugot sīci, pat neuzskatīja par vajadzīgu tam pievērsties, bet mazais bullēns, saskatījis tik varenu vērsi, iedomājās, ka tā varētu būt viņa mamma, un droši devās meklēt kādu piena lāsi ierastajā vietā. Meklēdams pienu, tas naski cilāja savu galvu un asie ragi pamatīgi sadurstīja varenā buļļa vēderu, kā rezultātā cīņa bez cīņas tika uzvarēta, jo kaujai sagatavotais bullis no savainojumiem mira. Iespējams, tādēļ Minangkabau tauta vēl joprojām būvē ēkas buļļu ragu formā, jo uzvar ne jau stiprākais, bet gan gudrākais.

Šādās nelielās akmens skulptūrās batakuprāt iemiesojas viņu
senču gari, kas allaž ir gatavi aizsargāt savu klanu jeb margu.
Bataki labprāt un diezgan bieži lūdz tiem kādu padomu,
kas netiek liegts

Bet mums, baltajiem cilvēkiem, nez kāpēc ienāk prātā mācīt dzīvot citus. Tobas ezera bataki ātri tika galā ar šādiem gudriniekiem. Tie vienkārši tos apēda! Pēdējais (fiksētais!) kanibālisma gadījums reģistrēts 1834.gadā, kad divi amerikāņu baptisti te ieradās ar kārtējo "pareizās dzīves" mācību. Taisnības labad jāsaka, ka kanibālisms, kaut arī tas vairāk nozīmē - rituālo kanibālismu, ar likumu tika aizliegts 1890.gadā. Bet kā kanibālu ciltis kļuva par kristiešiem? Te paldies ir jāsaka kādam vācu dakterim - misionāram. 19.gs līdz ar kolonizatoru naudas un varas kāri līdzi tika atnestas arī neskaitāmas un bataku ciltīm nezināmas kaites. Ar šīm slimībām diemžēl vietējie šamaņi jeb datu neprata cīnīties. Talkā nāca Dr.Ludvigs fon Novensens. Savu viedokli neuzspiežot, viņš iemantoja vietējo šamaņu uzticību. Iemācījās Tobas bataku valodu un pēc kāda laika, pārtulkoja arī bībeli bataku valodā. Un tādējādi bataki lielākoties mūsdienās ir kristieši, kas pats par sevi jau ir unikāls fakts Indonēzijas mērogā, kas ir viena no lielākajām musulmaņu valstīm pasaulē.

Prieks, ka neraugoties uz rasinošajām debesīm, latviešu ceļotāji labprāt devās
rīsu stādīšanas talkā. Te gan bija nepieciešama neliela apmācība. Kā
izrādījās, rīsu stādiņi nav jāizpiķē pa vienam, bet gan pa trim kopā

Šai reizei par Sumatru viss. Tomēr vēl neatvados no Sumatras. Ir vēl jāuzkāpj kūpoša vulkāna virsotnē un jāizbrien kāda džungļu taka, bet tas nākamreiz.

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Krimles ūdenskritums

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Krimles ūdenskritums

Šis ūdenskritums pamatoti tiek uzskatīts kā viens no augstākajiem un varenākajiem Eiropā. Tā sākotne ir neliela Krimles upīte, kas savā ceļā soli pa solim, metru aiz metra uzsūc sevī vareno Alpu spēku, lai no 1463 metru augstuma izveidotu varenas ūdens kaskādes.

Jau 1796.gadā tas tika nodēvēts par Zalcburgas federālās zemes lielāko un varenāko ūdenskritumu. Bet pastaigu taku gar tā kaskādēm uzsāka veidot tikai 1876.gadā, lai jau 1879.gadā (pēc takas pabeigšanas) pirmie interesenti, aktīvās atpūtas cienītāji varētu izbaudīt Krimles krāšņumu visā pilnībā.

Kā stāsta, Krimles ūdeņi ir dziednieciski. Tā apgalvo turpat netālu Zell am See dzīvojošs dakteris Paul Oberlechner. Viņaprāt, jūs varat izvēlēties kā cīnīties ar ikdiena stresu un nogurumu. Varat doties uz kādu pludmales kūrortu, zvilnēt un svīst karstajā saulē, lasot kādu pārjūtīgu dāmu romānu vai uzticēt savus ikdienas kreņķus Krimles ūdeņiem. Tie sevī apkopo gan neizsīkstošo spēku un varenumu, gan prot parādīt, ka viss šai dzīvē ir pārejošs un vienlaikus mūžīgs.

Lūk, ko savulaik rakstīja Salzburger Landeschronik

   "… because the spa surpasses all the medication under the sun for nervous debility, caused by city life, sedentary habits, headache, stress, grief, strong coffee, excessive medication or bloodletting, poor diet, insomnia, abstinence of meat dishes, strict diet, pubescent or excessive lust, self abuse and menstruation, where reading novels and sensibility arise.

 Those who love simplicity will find the health spa a worthwhile experiment – and anyone not familiar with it should visit at the first opportunity. Here you can experience weak and strong forces, the gentle and the powerful, yes, and I would even say, the mild and the radical, which not only serve to alleviate the previously mentioned nervous symptoms, but also act as a source of healing in the case where such debilities are, in part or full, the result of some mechanical cause".

Krimles ūdenskritums 2014.gada maijā

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Foto objektīvā "iekāpusī" Īrija

  Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

 Foto objektīvā „iekāpusī” Īrija

Mohēras klintis

Vakar pabeidzu šķirot fotogrāfijas par Sumatru, atlasot man nepieciešamās bildes atsevišķā mapītē, un nejauši „uzdūros” uz kādu nepareizi saglabātu folderīti. Tas, kā izrādījās, ir attiecināms uz Īriju, kuru apceļoju sen un neatminamos laikos. Bet aizvērt bildes nebūt negribēju. Kā vienmēr, aplūkojot fotogrāfijas par vietām, kurās ir būts salīdzinoši sen, uzjundī daudz patīkamu atmiņu. Savādā kārtā neesmu iemūžinājusi gandrīz neko no obligātā. Dīvainā kārtā ir fotografētas daudz piekrastes klintis, ielas, kuru nozīmi šobrīd pat iedomāties nespēju. Acīmredzot tajā brīdī tas šķita svarīgi. Tad nu te, bez īpaša vienota teksta, bez atsevišķi izdalītajām sadaļām esmu mēģinājusi atsaukt atmiņā dažas nianses par Īriju.

Dublinia

Protams, ka sākšu ar Dublinu. Pirmais, ko atceros ir daudzie krogi, plašas ielas un tiltiņi pār Lifi upi. Tomēr es neprotu tikai bezmērķīgi baudīt pilsētu, man noteikti ir jāmēģina saprast, kāpēc noteiktā vide it tieši tāda un ne savādāka. Un te nevaru nepieminēt man tik tuvos vikingus. Lai gan pirmoreiz Dublinu pieminējis Ptolemajs mūsu ēras 140. gadā, nodēvējot to par Eblanu. Bet, manuprāt, patiesie Dublinas dibinātāji bija no Dānijas ieceļojušie vikingi.10.gs Dublinas teritorijā eksistēja divas apmetnes, vikingu - An Dubh Linn (melnais dīķis), no kā radies pilsētas nosaukums angliski, un ķeltu - Áth Cliath (niedru brasls), no kā savukārt cēlies pilsētas īru nosaukums. Vikingu sirojumi britu salu piekrastes pilsētās aizsākās jau 8.gs., tātad krietni agrāk par Dublinas oficiālo dibināšanas gadu.

Par šo laika posmu vislabāk var uzzināt Dublinia viduslaiku ekspozīcijā. Muzejs Dublinia atrodas Sinodes administratīvajā ēkā, kur līdz 1983.gadam darbojās Īrijas baznīcas pārvaldes iestādes. Te gan jāsaka, ka muzeja ēka, izliektais tiltiņš uz Kristus katedrāli ir būvēts 19.gs 70.gados. Paradoksāli, bet līdz 1993.gadam, kad tika dibināts Dublinia muzejs, Sinožu zālē darbojās naktsklubs. Un īru krogi tik miermīlīgi līdzās pastāv reliģiski sakrālajam, nereti papildinot viens otru.

Ha`penny tilts

Ha` penny bridge jeb puspenija gājēju tiltiņu ir iecienījuši gan ceļotāji, gan arī vietējie dodoties vai atgriežoties no Temple Bar krodziņiem. Šo tiltiņu ir veidojis Džons Vindzors no Anglijas. Sākotnēji tiltu sauca par Velingtona tiltu, tagad to oficiāli dēvē par Lifi tiltu. Bet tautā tomēr ir saglabājusies jau 1816.gadā iegūtā iesauka – puspenija tiltiņš, jo tieši tik liela bija nodeva, kas bija jāmaksā tilta šķērsošanas gadījumā. Maksa tika iekasēta līdz pat 1919.gadam. Kā stāsta, šis ir viens no visvairāk fotografētiem Dublinas tiltiem.

Savāds liktenis piemeklējis Dublinas Muitas māju. Arī šo ēku projetēja angļu arhitekts Džeimss Gendons. Taču deviņus gadus pēc ēkas pabeigšanas, muitas reorganizācijas rezultātā, tās biroji tika pārcelti uz Londonu. Ēka uz daudziem gadu desmitiem tika pamesta novārtā. Ēkas pastāvēšanā punktu pielika 1921.gada ugunsgrēks, kurš nerimās piecas dienas. Ēkas pārbūve un restaurācija (ar pārtraukumiem) ilga no 1926.gada līdz pat 1991.gadam. Pēc renovācijas te „ievācās” valdības iestādes. 

Blarnija pils

Diemžēl nekas prātīgāks nav „iekāpis” Dublinas kadros. Un atliek vien doties tālāk savā atmiņu ceļojumā uz vienu no populārākajām Īrijas pilīm – Blarnijas pili. Popularitātes galvenais iemesls ir izdaudzinātais Blarni akmens, kuru noskūpstot cilvēks iegūst izcilas daiļrunības spējas (Ak, tad tas ir īstenais iemesls, kāpēc bieži nevaru vien beigt pļāpāt ar druškām). Bet tikt pie šī akmens nemaz nav tik viegli. Tas nav novietots uz kāda paaugstinājuma pils zālē. Tas ir iemūrēts (!) sienā zem cietokšņa augstā torņa (127 pakāpienu augstumā) mūra izvirzījuma. Lai pie tā bučošanas tiktu, ir atmuguriski jāatgāžas pāri vairāku desmitu metrus augstajai mūra malai. Te gan drošība tiek ievērota saskaņā ar visaugstākajiem standartiem. Kāds īpaši apmācīts (nez kas gan viņiem tiek mācīts) vīrs ikvienu daiļrunas alkstošo apķer apvidu un cieši jo cieši tur. Lielākoties šo spēju alkst iegūt tieši sievietes. Mūsdienās gan nekas daudz pāri nav palicis no Dermota Makārtija 1446.gadā celtās pils. Tikai 15.gs paskata tornis. 

Ja gadījumā tā runas māksla neparādās uzreiz, tad to var veicināt citādi – īriskos veidos, t.i., ar Jameson viskija palīdzību. Runas dāvanas noteikti parādīsies un neviens vai nekas nebūs jābučo. Nelielās viskija ražotnes ir izkaisītas pa visu Īrijas teritoriju, bet tā slavenākā (un jāatzīst, arī tūristiskākā) ir Dublinas Old Jameson Distillery. Te tiek piedāvāta arī neliela ekskursija vecajā ražotnes ēkā., kur no 1780.gada līdz 1971.gadam tika brūvēts slavenais īru viskijs. Tiek smalki un visos sīkumos stāstīts par viskiju atšķirībām, reģioniem un garšu. Teikšu uzreiz – ar 40 minūtēm ir „par īsu,” turpinājums seko kādā pabā ar tikpat slavenu Guinness.

Īrija pārsteidzošā kārtā piedāvā fantastiskus maršrutus pārgājienu mīļotājiem. Neskartas dabas takas, salīdzinoši maz tūristu, kur pat braucot gar okeāna krastu, pārņem sajūta, ka esi pasaules malā. Un tik tiešām – Īrija taču zināmā mērā ir pasaules mala. Tās krastus apskalo Atlantijas okeāns – bezgala plaša ūdens robeža, aiz kuras atrodas Jaunā pasaule. Tieši Jaunās pasaules iespējas izmantoja tik ļoti daudzi īri, kas nu jau n-tā paaudzē dzīvo Amerikā. 

Kerijas loks

Esot Īrijā, noteikti ieteiktu veltīt vismaz vienu dienu dabas takām un pastaigām. Viena no tādām vietām ir labi atstrādātais Kerijas loks. Kalnainas piekrastes, nelieli zvejnieku ciemi, Atlantijas pludmales. Bet tiklīdz „noej” no tradicionālām takām, tā nonāc savdabīgā nelielu kalnu un mulkāju valstībā. Starp auto ceļiem atrodas vairākas pārejas, kuras lielākoties izmanto vietējie iedzīvotāji, uzmanot vai pārdzenot savus aitu ganāmpulkus, kas vasaras mēnešos te diezgan brīvi klīst apkārt.

Mohēras klintis ir vēl viens unikāls Īrijas nostūris. Patiesībā, tas ir Atlantijas okeāna krasts, kur 8 km garumā stiepjas klintis, kuru augstums vietām ir vairāk kā 200 metri. Skats patiešām ir elpu aizraujošs, ne velti šīs klintis ir visvairāk apmeklētākais dabas objekts Īrijā. Pastaigu takas te tika ierīkotas jau Viktorijas laikā. 

Mohēras klintis

Te pulcējas arī pasaules drosmīgākie sērfotāji, kas gaida Eilīnu - lielāko Īrijā sastopamo vilni, kas var sasniegt 15 metru augstumu. Protams, ka sērfošana šādos apstākļos ir ļoti bīstama. Pirms dažiem gadiem sociālā portāla Facebook administrācija ir vērsusies pie Mohēras klinšu apmeklētāju centra vadības, ar lūgumu dzēst portālā ievietotās fotogrāfijas, kurās redzami pārgalvji, kas karājas pār 700 pēdu augstajām klintīm, kā arī puiši, kuri ar kalnu velosipēdiem brauc pa šauro klinšu dzegu. Dzega ir tikai nepilnu metru plata un šī velosipēdistu akcija tika plaši nosodīta un vērtēta kā “pārdroša” un “idiotiska”. Lai arī būtu ar visiem pārgalvjiem. Skats ir to vērts, lai izstaigātu taku visā tās garumā. 

Tāda nu izskatās mana „nepareizajā” mapītē saglabātā Īrija. Eh, vajadzētu nodrošināties ar vikingisku drosmi un, pie sevis dungojot kādu smeldzīgu īru rokbalādi, vēlreiz doties sajust Atlantijas vēju savās domās!