Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Viena no Indonēzijas 17 508 salām - Sumatra

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Viena no Indonēzijas 17 508 salām - Sumatra

Lai gan Indonēzijas vārds daudziem saistās ar neskaitāmām salām, vulkāniem un kanibāliem, lielākā daļa ceļotāju parasti izvēlas pavadīt laisku atpūtu tūrisma industrijas atstrādātajā Bali salā. Un, kad mēģinu aizvilināt uz Sumatru, tad atskan ierasta atbilde: "Es taču jau esmu bijis Indonēzijā un otreiz uz vienu un to pašu valsti vairs nevēlos braukt." Šāda atbilde man liek saspuroties un teikt, ka Sumatra nav gluži tas pats, kas Bali, Komodo salas vai Javas sala. Kas tad īsti tur ir tāds, kas man katru gadu uz šo salu liek atgriezties?

Pirmā ierašanās Sumatrā

Pirmo reizi Sumatrā viesojos 2010.gadā. Un kā izrādījās, mēs bijām pirmā latviešu ceļotāju grupa, kas vēlējās apceļot Ziemeļsumatru. Te gan taisnības labad jāpiebilst, nebijām gan gluži pirmie latvieši, kas klīduši pa Sumatras ārēm, bet gan pirmā ceļotāju grupa, kas izmēģināja jaunu maršrutu. Un tas izrādījās gana veiksmīgs! Jau iznākot no lidostas ēkas, mūs pārsteidza sagaidītāju grupa ar Tūrisma ministru priekšgalā, jo Ziemeļsumatras reģions kopš 2004.gada aktīvi ir iesaistījies dažādos reģionālā tūrisma veicinošos projektos. Un te nu mēs, latvieši esam ieradušies pašā laikā!

Ja viss būtu bijis tik vienkārši. Man piedejoja klāt vairākas vietējos tautas tērpos ģērbtas daiļavas un vienai no meitenēm daudzo bļodiņu vietā bija skaista lādīte, kurai iekšā glīti sakārtotas beteļpamas lapas un kāds balts pulverītis... Nez ko man bija ar to darīt? Manu apjukumu gan mazināja Sumatras gide Vidži, kas lietišķi noteica - vispār jau Tev vajadzētu to pulverīti ielocīt lapiņā un sakošļāt, bet Tu vari to ielikt kabatā. Ministram ar to pietika. Pēc oficiālās sagaidītājdejas tikpat oficiāli bildējāmies gan vietējam laikrakstam, gan  pašu foto kolekcijai.

Augļu un dārzeņu tirgus pārsteidz ar
savām krāsām un košumu. Te ikviens
var atrast ko savai garšas gaumei

Un šobrīd man ir iespēja salīdzināt kā mainījusies Sumatra šo gadu gaitā. Un tā tik tiešām ir mainījusies. Kaut gan patiesāk būtu teikt, ka mēs, ceļotāji, esam tie, kas mainījuši šo pasaulē 6.lielāko salu. Jau kopš Marko Polo kuģi te garāmbraucot piestāja, plašākai pasaulei kļuva zināms par šo salu. Kaut arī lielākā daļa tā laika informācijas bija diezgan pārspīlēta un neadekvāta. Pat mūsdienās var spriest par augsti attīstītiem sabiedrības modeļiem nevis par mežoņiem kanibāliem. Arī salas nosaukums "Sumatra" saistās tikai ar kolonizācijas laikmetu. Senajās kartēs var atrast vienīgi salu, kuru dēvēja par Swarnabhumi (zelta zeme), 13.gs arābu kartēs tā tika dēvēta par Lamri vai Lamuri. Kur radies Sumatras vārds? Kā izrādījās, šajā salā 14.gs daudzo nelielo sultanātu vidū izveidojās varena un salā dominējoša Samudras karaliste. Un, ja kāds tirgotājs vai ceļotājs vēlējās noslēgt kādu darījumu, tad noteikti tas bija jāsaskaņo ar Samudras valnieku vai tā padomdevējiem. Un, protams, baltais cilvēks visu vienkāršo un pārviedo pa savam un laika gaitā Samudra pārtapa ar Sumatru. 

Diezgan dīvaina ir mūsdienās pieejamā informācija par Sumatras iedzīvotājiem. Tās ir cilti! Kādu dēvē par kanibālcilti, kādu par matriarhālu, bet tomēr - cilti! Bet tie, kas aizceļo līdz Sumatrai, neredz nedz atpalikušas tautas, nedz brutālu nabadzību. Un latvietis jūtas pievilts! Kā tas var būt - ciltis, bet dzīvo labāk par mani? Cilts - bet ir izglītotāki tās pārstāvji par vidējo latvieti? Un to nu gan ir grūti pieņemt.

Attēlā pa kreisi Minangkabau karaliskās ēkas kopija (oriģināls pāris gadus atpakaļ nodega), kurā šobrīd ir izveidots muzejs. Attēlā pa labi - īstena Minangabau tradicionālā dzīvojamā ēka, kurā vienkopus dzīvoja apmēram astoņas ģimenes

Savos ceļojumos esmu novērojusi, ka latviešu ceļotājs labi jūtas, ja apkārt redz netīrību un atpalicību. Tad viņa dvēsele atplaukst un viņš kabatā meklē kādu Laimas bonbongu, ar kuru priecēt kādu dzīves pabērnu. Bet tiklīdz nonāk vidē, kas ir daudz pieticīgāka, bet tai pat laikā attīstītāka un laimīgāka, tad latvietis meklē kādu attaisnojumu (labākā gadījumā) vai uzņem savu ierasto kritizēšanas meldiņu. Un, mēs kā "dziedātājtauta", to protam izcili!

Bet atgriežos Sumatrā. Vispirms jau jāsaka, ka te dzīvo daudz un dažādas tautas, kuru sabiedrības modeļi pašos pamatos ir ļoti dažādi un atšķirīgi. Piemēram Minankabau tauta. Te pastāv un dominē matriarhāls sabiedrības modelis. Vai tas nozīmē, ka sievietēm ir galvenā teikšana vienmēr un visur? Laikam jau nē. Bet vēsturiski tā nu ir gadījies, ka vīri ir mūždien aizņemti - iekarojot jaunas teritorijas, "bīdod" savu biznesu, plosoties pa sociālajiem tīkliem, nu nav takš laika, ko veltīt ikdienas mājas darbiem.

Lai gan vienkāršās sākumskolas klases nav aprīkotas ar datoriem
un citām civilizācijas piedāvātajām palīgierīcēm, skolēni ir gana
centīgi un patriotiski, jo mums par godu nodziedātā Indonēzijas
himna skanēja patiesi iedvesmojoši 

Un Minangkabau sievas nebūt neskumst. Viņas ļauj izpausties saviem kungiem, pa to laiku prātīgi apdarot mājas darbus un nosakot toni saimniecībā. Visi ir apmierināti un miers mājā! 

Un atkal te nav ne miņas no atpalicības. Gluži otrādi - īpaša uzmanība tiek pievērsta zēnu, jauniešu un vīriešu izglītībai. Jāpiebilst, ka atšķirībā no mazskaitlīgās latviešu cilts, kur obligātā izglītība ir 9 klases, Sumatrā obligāta ir 12 gadu izglītības programmas apgūšana. Tādēļ nav brīnums, ka vadošos amatos gan Sumatras, gan Indonēzijas mērogā, pie teikšanas ir tieši Minangkabau vīrieši. Sievas valda mājās, bet vīri, sīku mājas problēmu netraucēti, valstī kopumā.

Tradicionālais Ziemeļsumatras arhitektūras stils ir diezgan līdzīgs. Tās ir ēkas, kuru māju jumti ir saspicēti, gluži kā buļļa ragi. Arī šeit ir gana daudz versiju, kāpēc tas ir tieši tā?

Dokan ciematā ir atlikušas tikai dažas mājas, kuras būvētas
ievērojot tradicionālo stilu. Paviesojāmies vienā no
šādāmmājām. Mūs sagaidīja mājas vecākie iemītnieki

Praktiski - loģiskā pieeja pauž viedokli, ka šādas konstrukcijas ir zemestrīču izturīgas, kā arī biežo lietavu laikā, no māju jumtiem "pareizā leņķī" notek lietus ūdens. Otra versija ir par buļļu ragiem kā varenības un spēka simbolu. Tad, kad mainījās valdnieki, tad pavalstnieki jaunajam karalim par godu dāvināja bulli ar visvarenākajiem ragiem. Jo lielāki ragi, jo varenāks valdnieks. Minangkabau gadījumā ir vēl kāda leģenda par to, kā divi brāļi savulaik nevarēja sadalīt teritoriju. Brāļu padomdevēji neļāva radiniekiem savstarpēji "izvicināt zobenus," bet nolēma, ka viņu vietā jācīnās ir buļļiem. Viens brālis dūšigi audzēja, baroja, dresēja varen-niknu bulli. Otrs - nepievērsa nekādu lielo uzmanību gaidāmajai cīņai. Kad noteiktā cīņu diena pienāca, tad varenajam bullim kā pretinieks tika izvēlēts neliels bullēns (ar uzspicētiem radziņiem). Lielais varenais cīņai sagatavotais bullis, ieraugot sīci, pat neuzskatīja par vajadzīgu tam pievērsties, bet mazais bullēns, saskatījis tik varenu vērsi, iedomājās, ka tā varētu būt viņa mamma, un droši devās meklēt kādu piena lāsi ierastajā vietā. Meklēdams pienu, tas naski cilāja savu galvu un asie ragi pamatīgi sadurstīja varenā buļļa vēderu, kā rezultātā cīņa bez cīņas tika uzvarēta, jo kaujai sagatavotais bullis no savainojumiem mira. Iespējams, tādēļ Minangkabau tauta vēl joprojām būvē ēkas buļļu ragu formā, jo uzvar ne jau stiprākais, bet gan gudrākais.

Šādās nelielās akmens skulptūrās batakuprāt iemiesojas viņu
senču gari, kas allaž ir gatavi aizsargāt savu klanu jeb margu.
Bataki labprāt un diezgan bieži lūdz tiem kādu padomu,
kas netiek liegts

Bet mums, baltajiem cilvēkiem, nez kāpēc ienāk prātā mācīt dzīvot citus. Tobas ezera bataki ātri tika galā ar šādiem gudriniekiem. Tie vienkārši tos apēda! Pēdējais (fiksētais!) kanibālisma gadījums reģistrēts 1834.gadā, kad divi amerikāņu baptisti te ieradās ar kārtējo "pareizās dzīves" mācību. Taisnības labad jāsaka, ka kanibālisms, kaut arī tas vairāk nozīmē - rituālo kanibālismu, ar likumu tika aizliegts 1890.gadā. Bet kā kanibālu ciltis kļuva par kristiešiem? Te paldies ir jāsaka kādam vācu dakterim - misionāram. 19.gs līdz ar kolonizatoru naudas un varas kāri līdzi tika atnestas arī neskaitāmas un bataku ciltīm nezināmas kaites. Ar šīm slimībām diemžēl vietējie šamaņi jeb datu neprata cīnīties. Talkā nāca Dr.Ludvigs fon Novensens. Savu viedokli neuzspiežot, viņš iemantoja vietējo šamaņu uzticību. Iemācījās Tobas bataku valodu un pēc kāda laika, pārtulkoja arī bībeli bataku valodā. Un tādējādi bataki lielākoties mūsdienās ir kristieši, kas pats par sevi jau ir unikāls fakts Indonēzijas mērogā, kas ir viena no lielākajām musulmaņu valstīm pasaulē.

Prieks, ka neraugoties uz rasinošajām debesīm, latviešu ceļotāji labprāt devās
rīsu stādīšanas talkā. Te gan bija nepieciešama neliela apmācība. Kā
izrādījās, rīsu stādiņi nav jāizpiķē pa vienam, bet gan pa trim kopā

Šai reizei par Sumatru viss. Tomēr vēl neatvados no Sumatras. Ir vēl jāuzkāpj kūpoša vulkāna virsotnē un jāizbrien kāda džungļu taka, bet tas nākamreiz.

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Krimles ūdenskritums

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Krimles ūdenskritums

Šis ūdenskritums pamatoti tiek uzskatīts kā viens no augstākajiem un varenākajiem Eiropā. Tā sākotne ir neliela Krimles upīte, kas savā ceļā soli pa solim, metru aiz metra uzsūc sevī vareno Alpu spēku, lai no 1463 metru augstuma izveidotu varenas ūdens kaskādes.

Jau 1796.gadā tas tika nodēvēts par Zalcburgas federālās zemes lielāko un varenāko ūdenskritumu. Bet pastaigu taku gar tā kaskādēm uzsāka veidot tikai 1876.gadā, lai jau 1879.gadā (pēc takas pabeigšanas) pirmie interesenti, aktīvās atpūtas cienītāji varētu izbaudīt Krimles krāšņumu visā pilnībā.

Kā stāsta, Krimles ūdeņi ir dziednieciski. Tā apgalvo turpat netālu Zell am See dzīvojošs dakteris Paul Oberlechner. Viņaprāt, jūs varat izvēlēties kā cīnīties ar ikdiena stresu un nogurumu. Varat doties uz kādu pludmales kūrortu, zvilnēt un svīst karstajā saulē, lasot kādu pārjūtīgu dāmu romānu vai uzticēt savus ikdienas kreņķus Krimles ūdeņiem. Tie sevī apkopo gan neizsīkstošo spēku un varenumu, gan prot parādīt, ka viss šai dzīvē ir pārejošs un vienlaikus mūžīgs.

Lūk, ko savulaik rakstīja Salzburger Landeschronik

   "… because the spa surpasses all the medication under the sun for nervous debility, caused by city life, sedentary habits, headache, stress, grief, strong coffee, excessive medication or bloodletting, poor diet, insomnia, abstinence of meat dishes, strict diet, pubescent or excessive lust, self abuse and menstruation, where reading novels and sensibility arise.

 Those who love simplicity will find the health spa a worthwhile experiment – and anyone not familiar with it should visit at the first opportunity. Here you can experience weak and strong forces, the gentle and the powerful, yes, and I would even say, the mild and the radical, which not only serve to alleviate the previously mentioned nervous symptoms, but also act as a source of healing in the case where such debilities are, in part or full, the result of some mechanical cause".

Krimles ūdenskritums 2014.gada maijā

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Foto objektīvā "iekāpusī" Īrija

  Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

 Foto objektīvā „iekāpusī” Īrija

Mohēras klintis

Vakar pabeidzu šķirot fotogrāfijas par Sumatru, atlasot man nepieciešamās bildes atsevišķā mapītē, un nejauši „uzdūros” uz kādu nepareizi saglabātu folderīti. Tas, kā izrādījās, ir attiecināms uz Īriju, kuru apceļoju sen un neatminamos laikos. Bet aizvērt bildes nebūt negribēju. Kā vienmēr, aplūkojot fotogrāfijas par vietām, kurās ir būts salīdzinoši sen, uzjundī daudz patīkamu atmiņu. Savādā kārtā neesmu iemūžinājusi gandrīz neko no obligātā. Dīvainā kārtā ir fotografētas daudz piekrastes klintis, ielas, kuru nozīmi šobrīd pat iedomāties nespēju. Acīmredzot tajā brīdī tas šķita svarīgi. Tad nu te, bez īpaša vienota teksta, bez atsevišķi izdalītajām sadaļām esmu mēģinājusi atsaukt atmiņā dažas nianses par Īriju.

Dublinia

Protams, ka sākšu ar Dublinu. Pirmais, ko atceros ir daudzie krogi, plašas ielas un tiltiņi pār Lifi upi. Tomēr es neprotu tikai bezmērķīgi baudīt pilsētu, man noteikti ir jāmēģina saprast, kāpēc noteiktā vide it tieši tāda un ne savādāka. Un te nevaru nepieminēt man tik tuvos vikingus. Lai gan pirmoreiz Dublinu pieminējis Ptolemajs mūsu ēras 140. gadā, nodēvējot to par Eblanu. Bet, manuprāt, patiesie Dublinas dibinātāji bija no Dānijas ieceļojušie vikingi.10.gs Dublinas teritorijā eksistēja divas apmetnes, vikingu - An Dubh Linn (melnais dīķis), no kā radies pilsētas nosaukums angliski, un ķeltu - Áth Cliath (niedru brasls), no kā savukārt cēlies pilsētas īru nosaukums. Vikingu sirojumi britu salu piekrastes pilsētās aizsākās jau 8.gs., tātad krietni agrāk par Dublinas oficiālo dibināšanas gadu.

Par šo laika posmu vislabāk var uzzināt Dublinia viduslaiku ekspozīcijā. Muzejs Dublinia atrodas Sinodes administratīvajā ēkā, kur līdz 1983.gadam darbojās Īrijas baznīcas pārvaldes iestādes. Te gan jāsaka, ka muzeja ēka, izliektais tiltiņš uz Kristus katedrāli ir būvēts 19.gs 70.gados. Paradoksāli, bet līdz 1993.gadam, kad tika dibināts Dublinia muzejs, Sinožu zālē darbojās naktsklubs. Un īru krogi tik miermīlīgi līdzās pastāv reliģiski sakrālajam, nereti papildinot viens otru.

Ha`penny tilts

Ha` penny bridge jeb puspenija gājēju tiltiņu ir iecienījuši gan ceļotāji, gan arī vietējie dodoties vai atgriežoties no Temple Bar krodziņiem. Šo tiltiņu ir veidojis Džons Vindzors no Anglijas. Sākotnēji tiltu sauca par Velingtona tiltu, tagad to oficiāli dēvē par Lifi tiltu. Bet tautā tomēr ir saglabājusies jau 1816.gadā iegūtā iesauka – puspenija tiltiņš, jo tieši tik liela bija nodeva, kas bija jāmaksā tilta šķērsošanas gadījumā. Maksa tika iekasēta līdz pat 1919.gadam. Kā stāsta, šis ir viens no visvairāk fotografētiem Dublinas tiltiem.

Savāds liktenis piemeklējis Dublinas Muitas māju. Arī šo ēku projetēja angļu arhitekts Džeimss Gendons. Taču deviņus gadus pēc ēkas pabeigšanas, muitas reorganizācijas rezultātā, tās biroji tika pārcelti uz Londonu. Ēka uz daudziem gadu desmitiem tika pamesta novārtā. Ēkas pastāvēšanā punktu pielika 1921.gada ugunsgrēks, kurš nerimās piecas dienas. Ēkas pārbūve un restaurācija (ar pārtraukumiem) ilga no 1926.gada līdz pat 1991.gadam. Pēc renovācijas te „ievācās” valdības iestādes. 

Blarnija pils

Diemžēl nekas prātīgāks nav „iekāpis” Dublinas kadros. Un atliek vien doties tālāk savā atmiņu ceļojumā uz vienu no populārākajām Īrijas pilīm – Blarnijas pili. Popularitātes galvenais iemesls ir izdaudzinātais Blarni akmens, kuru noskūpstot cilvēks iegūst izcilas daiļrunības spējas (Ak, tad tas ir īstenais iemesls, kāpēc bieži nevaru vien beigt pļāpāt ar druškām). Bet tikt pie šī akmens nemaz nav tik viegli. Tas nav novietots uz kāda paaugstinājuma pils zālē. Tas ir iemūrēts (!) sienā zem cietokšņa augstā torņa (127 pakāpienu augstumā) mūra izvirzījuma. Lai pie tā bučošanas tiktu, ir atmuguriski jāatgāžas pāri vairāku desmitu metrus augstajai mūra malai. Te gan drošība tiek ievērota saskaņā ar visaugstākajiem standartiem. Kāds īpaši apmācīts (nez kas gan viņiem tiek mācīts) vīrs ikvienu daiļrunas alkstošo apķer apvidu un cieši jo cieši tur. Lielākoties šo spēju alkst iegūt tieši sievietes. Mūsdienās gan nekas daudz pāri nav palicis no Dermota Makārtija 1446.gadā celtās pils. Tikai 15.gs paskata tornis. 

Ja gadījumā tā runas māksla neparādās uzreiz, tad to var veicināt citādi – īriskos veidos, t.i., ar Jameson viskija palīdzību. Runas dāvanas noteikti parādīsies un neviens vai nekas nebūs jābučo. Nelielās viskija ražotnes ir izkaisītas pa visu Īrijas teritoriju, bet tā slavenākā (un jāatzīst, arī tūristiskākā) ir Dublinas Old Jameson Distillery. Te tiek piedāvāta arī neliela ekskursija vecajā ražotnes ēkā., kur no 1780.gada līdz 1971.gadam tika brūvēts slavenais īru viskijs. Tiek smalki un visos sīkumos stāstīts par viskiju atšķirībām, reģioniem un garšu. Teikšu uzreiz – ar 40 minūtēm ir „par īsu,” turpinājums seko kādā pabā ar tikpat slavenu Guinness.

Īrija pārsteidzošā kārtā piedāvā fantastiskus maršrutus pārgājienu mīļotājiem. Neskartas dabas takas, salīdzinoši maz tūristu, kur pat braucot gar okeāna krastu, pārņem sajūta, ka esi pasaules malā. Un tik tiešām – Īrija taču zināmā mērā ir pasaules mala. Tās krastus apskalo Atlantijas okeāns – bezgala plaša ūdens robeža, aiz kuras atrodas Jaunā pasaule. Tieši Jaunās pasaules iespējas izmantoja tik ļoti daudzi īri, kas nu jau n-tā paaudzē dzīvo Amerikā. 

Kerijas loks

Esot Īrijā, noteikti ieteiktu veltīt vismaz vienu dienu dabas takām un pastaigām. Viena no tādām vietām ir labi atstrādātais Kerijas loks. Kalnainas piekrastes, nelieli zvejnieku ciemi, Atlantijas pludmales. Bet tiklīdz „noej” no tradicionālām takām, tā nonāc savdabīgā nelielu kalnu un mulkāju valstībā. Starp auto ceļiem atrodas vairākas pārejas, kuras lielākoties izmanto vietējie iedzīvotāji, uzmanot vai pārdzenot savus aitu ganāmpulkus, kas vasaras mēnešos te diezgan brīvi klīst apkārt.

Mohēras klintis ir vēl viens unikāls Īrijas nostūris. Patiesībā, tas ir Atlantijas okeāna krasts, kur 8 km garumā stiepjas klintis, kuru augstums vietām ir vairāk kā 200 metri. Skats patiešām ir elpu aizraujošs, ne velti šīs klintis ir visvairāk apmeklētākais dabas objekts Īrijā. Pastaigu takas te tika ierīkotas jau Viktorijas laikā. 

Mohēras klintis

Te pulcējas arī pasaules drosmīgākie sērfotāji, kas gaida Eilīnu - lielāko Īrijā sastopamo vilni, kas var sasniegt 15 metru augstumu. Protams, ka sērfošana šādos apstākļos ir ļoti bīstama. Pirms dažiem gadiem sociālā portāla Facebook administrācija ir vērsusies pie Mohēras klinšu apmeklētāju centra vadības, ar lūgumu dzēst portālā ievietotās fotogrāfijas, kurās redzami pārgalvji, kas karājas pār 700 pēdu augstajām klintīm, kā arī puiši, kuri ar kalnu velosipēdiem brauc pa šauro klinšu dzegu. Dzega ir tikai nepilnu metru plata un šī velosipēdistu akcija tika plaši nosodīta un vērtēta kā “pārdroša” un “idiotiska”. Lai arī būtu ar visiem pārgalvjiem. Skats ir to vērts, lai izstaigātu taku visā tās garumā. 

Tāda nu izskatās mana „nepareizajā” mapītē saglabātā Īrija. Eh, vajadzētu nodrošināties ar vikingisku drosmi un, pie sevis dungojot kādu smeldzīgu īru rokbalādi, vēlreiz doties sajust Atlantijas vēju savās domās! 

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa. Jaroslavs Havlīčeks "Neredzamais"

Lasi, domā un ceļo: Ilze lasa: Skaļi izteikts vārds vai doma „nes sevī” teicēja enerģiju, bet uzrakstīta teksta lasītājam pašam ir iespēja piedalīties informācijas tālāk...

Mūsu neredzamās dzīves

Pirms kāda laika uzsāku savu grāmatu plauktu revīziju. Secināju, ka mūsdienu digitalizācijas laikmetā man būtu nepieciešams izveidot elektronisko katalogu visām savām grāmatām. Jo nereti nepieciešamo grāmatu vairs nevaru atrast vai arī tā ir iestumta tik dziļi pagultē, ka esmu aizmirsusi par tās eksistenci. Bet grāmatas lasīšanai vai pārlasīšanai izvēlos ne tikai pēc to nosaukumiem vai atrašanos grāmatu plauktā. Man ir svarīgi to paturēt rokās. Īpaši, ja izlemju kādu grāmatu pārlasīt. Bieži ir tā, ka sen lasītas grāmatas sižets pilnībā ir pagaisis no manas atmiņas, bet sajūta, paņemot grāmatu rokās, ir palikusi. Nudien neatceros, kādēļ dodoties ceļojumā paņēmu Jaroslava Havlīčeka „Neredzamo.” Lai arī grāmata ir izdota jau 1984.gadā, neatminējos neko no tās satura. Izlasīju un apmulsu. Vispirms jau man bija skaidrs, ka iepriekš to nebiju lasījusi. Tikai nesaprotu, kāpēc tik vērtīgu grāmatu un tās autoru neviens man nebija ieteicis? Mūsdienu psiholoģiskie, romantiskie un pārdabiskie romāni savā kvalitātē nobāl līdzās Jaroslavam Havlīčekam. Katrs romānā atveidotais tēls ir pateicīgs psihoanalītiskajai analīzei. Un pats baisākais ir tas, ka daudz kas sasaucas ar to cilvēka iekšējo pasauli, kuru mēs cenšamies noslēpt un padarīt neredzamu apkārtējiem. Bet vai tiešām tā ir tik neredzama?

Par autoru diemžēl nekādu izsmeļošu informāciju neatradu. Čehu autors, kas dzimis Jilemnicē, netālu no Prāgas 1896.gadā skolotāju ģimenē, kas nebūt neveicināja Jaroslava vēlmi gleznot, bet gan virzīja Tirdzniecības akadēmijas virzienā. Jo sociālais statuss taču nozīmē tik daudz. Nenopietns mākslinieks ar apšaubāmiem un neprognozējamiem ienākumiem pretstatā svarīgam un pārtikušam baņķierim. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ Jaroslavs Havlīčeks tik precīzi prata attainot to iekšējo cilvēka dzīvi, kuru sociālais statuss nepieņemtu. 

Pirmais pasaules karš, divi ievainojumi un ierēdņa darbs bankā. 1943.gads, plaušu karsonis... Tā ir oficiālā un visiem zināmā romānista dzīve. Baņķiera karjeru gribēja viņa vecāki un vai tad pēc tādas dzīves netiecās visi? Naktīs Jaroslavs Havlīčeks neskraidīja pa bāriem, nelustējās ar Prāgas meitenēm, bet gan rakstīja stāstus, noveles un dažus romānus. Kaut ko no visa uzrakstītā publicēja arī viņa dzīves laikā, bet nekādu plašo atzinību viņš negūst. Un būtībā tikai pēc savas nāves čehu literatūrpētnieki atklāj kluso un maz pazīstamo bankas ierēdni. 

„Neredzamā” sižets ir gauži vienkāršs, bet tas tiek izklāstīts tik izsmalcinātā veidā, ka nolikt grāmatu malā ir diezgan grūti, līdz neizlasi to līdz galam. Romāns ir rakstīts pēc tā saucamā „gredzenveida principa.” Tās galvenais varonis Petrs Švaicars atskatās uz savu dzīvi. 

Tas jau skan bezgala patētiski: uzrakstīt savu dzīvesstāstu. Taču es nebūt netaisījos iemūžināt savus dižos darbus. Nav jau arī nekā cildena, kas būtu iemūžināms. Var būt, ka man tikai bija kļuvis nepieciešams kaut ko pierādīt pašam savām šaubu domām. Varbūt sava likteņa līkloču tecējumā kaut ko biju pazaudējis un domāju, ka šādi to atradīšu. Nē jau! Man nenāk ne prātā taisnoties, jo zinu taču, ka neesmu nekur vainīgs, netaisos meklēt dedzinātāju, jo tas man ir labi zināms! Drīzāk var būt runa par tādu kā drosmes pārbaudi. Drosmes? Ha-ha – nu kā tad! Bet par to pagaidām ne vārda, par to vēlāk. 

J.Havlīčeks neparāda cilvēkus labus vai ļaunus. Viņa meistarīgums slēpjas prasmē pateikt, ka ikvienā cilvēkā ir kā labais, tā ļaunais. Un tas, ko jūs visi redzat un dzirdat mani sakām, nenozīmē, ka tā es patiesībā domāju. Brīžiem paliek baisi, ka saproti, iespējams, līdzīgā situācijā arī Tu teiktu vai darītu ko līdzīgu. Bet to jau nedrīkst atklāt sabiedrībai. Tā ir tava otrā dzīve, kas sabiedrībai paliek neredzama. 

Cik lielā mērā un cik ilgi ir iespējams noslēpt šo savu neredzamo dzīvi? Varbūt mūsu neprāts ir tik liels, ka mēs neapzināmies, domājot, ka to jau neviens neredz un neviens nezin. Nu gluži kā grāmatas pirmais neredzamais Kirils Hains. Cik ļoti mūsu rīcību ietekmē kādi neredzami un iedomāti faktori? Kas notiek, ja ļaujamies ietekmēties? Vai neredzamu spēku ietekmē ir iespējams saglabāt veselo saprātu? Un kā sabiedrība uztver cilvēkus, kas tieši, bez slēptiem nodomiem un bez aplinkiem rīkojas? Ne jau galvenais varonis ir divkosīgs un ir tā saucamais „sliktais tēls,” bet gan (mūsdienu) sabiedrība, kura pieprasa dubultmorāli. Tieši tā – pieprasa! Un te nu ir jāizlemj lasītājam pašam, kas nodara lielāku ļaunumu gan sabiedrībai, gan saviem tuviniekiem ar savu izturēšanos, rīcību vai bezdarbību, runām un tenkām – Petrs Švaicars vai fabrikants Hains? 

Cik neredzamas dzīves mēs šodien dzīvojam? Domās, ilūzijās, sapņos un virtuālajā pasaulē. Cik daudz mēs drīkstam atklāt citiem? Un nedomāju, ka tās visas ir tik ļoti neredzamas, kā mums katram šķiet. Ideālajā variantā – mūsu visu dzīvju standarti ir vienādi vai daudzmaz līdzīgi, bet, ja tā tomēr nav? 

Bet kalendārā ir atrodami vēl citi jocīgi, vienkāršajiem ļaudīm domāti teicieni. Piemēram: „Rīts gudrāks nekā vakars.” Nu, līdz tam jau nav vairs tālu – līdz rītam, līdz drūmam ziemas rītam, kas mani gaida. Iztēlojos, kā mūsu mājas nožēlojamās figūras pamodīsies jaunam rītam, kā es pats pamodīšos jaunam, bezcerīgam rītam, iztēlojos, ka man sāksies vēl viena nejēdzīga un nevajadzīga diena, kas nebūs gudrāka par šo vakaru! Redzu pats sevi kā samiegojušos rēgu, kas berzē cigāru dūmos apkvēpušās acis, pats no galvas līdz kājām ietīts šajā kodīgajā, zilajā sedzenē, smirdīgajā, netīrajā sedzenē! Ak, kāds tukšums! Kāds izmisums!

Jaroslava Havlīčeka darbus parasti ierindo sociāli psiholoģisko autoru ailē, bet man ļoti gāja pie sirds krievu literatūrzinātnieku apzīmējums - магический реалист (maģiskais reālists). Kaut kas netverams, līdz galam neizprotams un patiesi maģisks ir šajā vienkāršajā Petra Švaicara liktenī.