Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Šrilankas impresijas

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Šrilankas impresijas

       Ikvienu ceļojumu parasti mēs izceļojam vismaz trīs reizes. Pirmais ceļojums sākas tad, kad esam izvēlējušies jaunu ceļa mērķi. Tad sākam vizualizēt savus sapņus un ieceres. Tam seko pats ceļojums, kad sliktākajā gadījumā brauciena laikā mēģinām saskatīt to, ko bijām jau iztēlojušies pirms tam. Un noslēdzošais, trešais ceļojums sākas tad, kad izšķirojam fotogrāfijas un tās tematiski sakārtojam. Un ideālajā variantā, tās apkopojam ne tikai modernajā digitālajā formā, bet arī foto albūma veidā. 

        Tā kā Šrilankā esmu pabijusi vairākkārt, tad šīs valsts idealizēšanas posms jau ir aiz muguras. Tomēr mans personīgais albūms vēl joprojām nav izveidots. Tad nu steidzu šo kļūmi labot un atskatīties uz Ceilonu pēc 2014.gada brauciena. Lai gan bildes ir „svaigi uzņemtas,” dažviet komentāri un paskaidrojumi ir "aizlienēti" no grāmatas „Šrilanka – noslēpumainā ūdensroze Indijas okeānā.” 

Sigīrija

       Sigīrija burtiskā tulkojumā no singāļu valodas nozīmē Lauvas klints, kas jau no liela attāluma pamanāma ikvienam šī reģiona apmeklētājam. Tie tomēr ir 377 metri virs jūras līmeņa, kas vienlaikus ir arī 183 metrus augstāk par apkārtējo ainavu. Varam tikai iztēloties, kāds 19.gs skats pavērās 78.pulka britu armijas majoram Džonatanam Forbem (Jonathan Forbes) atceļā no Polonaruvas – džungļu biezoknis, daudz nezināmu un bīstamu zvēru, kurus ieraugot vien, iztēlē jau tika atbrīvota vieta kamīnistabā jauniegūtajai trofejai, un neliels uzkalniņš, kas bija ne tikai tāds paugurs vien. Papētot to tuvāk, atklājās neskaitāmu drupu, ēkas pamatu kontūras. Arī UNESCO novērtēja šīs vietas kultūrvēsturisko nozīmīgumu, iekļaujot 1982.gadā to Pasaules mantojuma sarakstā. 

       Jau laicīgi mēģinot izzināt senā cietokšņa vēsturi, jāsaskaras ar daudz un dažādām versijām par tā celtniecību un izmantošanu. Dīvaini, pat vēsturnieki nav vienprātīgi savos secinājumos par šo vietu – vai tas ir sens budistu klosteris, vai tā ir karaļa Kassapijas izpriecu vieta, kur ārpus galma viņš neviena netraucēts varēja baudīt tā laika visskaistāko sieviešu sabiedrību, vai tā bija ļaunā un nodevīgā karaļa piespiedu emigrācijas vieta? Varbūt tomēr taisnība ir visiem?

       Saskaņā ar rakstītiem avotiem un 12.gs budistu atstātajām piezīmēm, Sigīrija ir vieta, kuru Kašapa izvēlējās par sava galma atrašanās vietu. Un 18 gadu laikā, kurus viņš valdīja, tā arī nenokāpa no gleznainās Sigīrijas klints. Galma arhitekti izveidoja pasakainas terases, ūdens dārzus, spoguļsienu, freskas, kurās bija attēlotas ap 500 neaprakstāma skaistuma sievietes. 

       Turpinot gājienu uz virsotni, jāšķērso vairākas terases. Kāpņu abās pusēs var redzēt vairāku ēku pamatus. Tiek uzskatīts, ka te ir atradusies senā Sigīrijas pilsētiņa, kurā mitinājās tie, kuru galvenais uzdevums bija apsargāt un kalpot Kašapam. Kad ceļš vēl ir tikai pusē, kāpšana jāturpina pa mūsdienīgi izveidotām spirālveida kāpnēm. Un kāpiens tik tiešām ir to vērts, jo tieši te skatam paveras slavenās Sigīrijas klints freskas. Daudz strīdu un diskusijas ir notikušas fresku izpētes darba procesā.

       Vai tās ir Kašapa galma daiļavas, vai kāda dievība, kuras nozīmīgumu gribēja akcentēt, to attēlojot neskaitāmos sienu gleznojumos? Jāsaka, ka diskusijām tik tiešām ir savs pamats, jo ar jaunākām arheoloģijas izpētes metodēm tiek apšaubīts šo fresku vecums. Iespējams, šie debesu skaistuļu attēli ir gleznoti tikai 7.gs. Turpinot analīzi, vispirms būtu jātiek skaidrībā par to, kāpēc tika veidotas šīs freskas tik nepieejamā vietā, nelielā alā. Vai skaistules bija vien dekoratīvs elements pils interjerā, vai tomēr tās tika gleznotas ar kādu sakrālu mērķi. Pēdējam par labu sliecas virkne mūsdienu Sigīrijas pētnieki, kas vairākās skaistulēs saskata līdzības ar mahajanas budistu dievieti Taru.       Kad jau ir sasniegta klints virsotne, kāpjot pa klintī iecirstām un izveidotām metāla kāpnēm, skatam paveras neliels plato 1.6 ha platībā. Te nu jāņem talkā iztēli, lai varētu sazīmēt krāšņo ēku kompleksu, par kuru šodien vien liecina tikai drupas. 

Mihintāle

Pilsēta, kur ikviens tās apskates objekts ir saistīts ar budisma pirmssākumiem šajā salā. Gan vieta, kur pirmo reizi karalis satiek jauno mūku, gan par satikšanai par godu uzbūvētā stupa, templis, ala, kurā, atsakoties no karaļa dāsnā ielūguma uzturēties un dzīvot viņa pilī Anuradhapurā, mitinājās askētiskais Mahindu. Tāpēc paralēli pirmās Anuradhapuras Tuparamas stupas būvniecībai, arī šeit sāka būvēt budismam raksturīgās svētnīcas.

Mihintāles viens no senajiem nosaukumiem ir Misaka Pabata (Missaka Pabata), tomēr laika gaitā nosaukums tika mainīts ne vienu reizi vien – Cetijagiri (Cetiyagiri), kas tulkojumā nozīmē stupu kalns. Mūsdienu vārds Mihintāle ir atvasināts no pirmā budisma sludinātāja Mahindu vārda.

Līdz templim ir jāuzsāk ceļš augšup kāpjot pa 1840 pakāpienu kāpnēm.

Ambastalas stupa (Ambasthala)

Šo stupu mēdz dēvēt arī par mango koku stūpu. Un ne jau tādēļ, ka tā atrodas starp neskaitāmiem mango kokiem, bet tādēļ, ka Mahindu, pirms atklāja jaunās filosofiskās mācības nianses, pārbaudīja karaļa spriestspēju. Savulaik šī stupa atradās zem īpaši tai izveidota jumta, par ko šobrīd liecina tiki divas pīlāru rindas ap šo stūpu. 

Ziloņi Šrilankā

27 km nedaudz uz ziemeļiem no Kandi pilsētas atrodas 1975.gadā izveidotais ziloņu rehabilitācijas cents, kurā nogādā tos zilonīšus, kuri ir tikuši pamesti vai cietuši no cilvēku nežēlīgās rīcības. 

To skaits nemitīgi mainās, šobrīd tur atrodas apmēram 84 ziloņi, kuri tiek īpaši apmācīti, lai vēlāk varētu līdzdarboties kopā ar cilvēku kādos meža darbos, kur modernā tehnika nespēj piekļūt, vai kādos tempļa organizētos reliģiskajos rituālos, kā arī ārvalstu zooloģiskie dārzi te varētu izraudzīties kādu iemītnieku. Pinavalā mitinās arī tie ziloņi, kuri savvaļā vairs nespēj patstāvīgi eksistēt.

Labākais ziloņu audzētavas apmeklēšanas laiks ir no rīta, kad tie tiek izvesti  ik rīta upes peldē, kuras laikā nesteidzīgi ir iespējams vērot ziloņu draiskās ūdens nerātnībās.

Laika gaitā ziloņu skaits ir sarucis, tiek minēts, ka 1900.gadā Šrilankā ir dzīvojuši 12 000 ziloņu, tad 2007.gadā – 3000 ziloņu. 

Mūsdienās ir atrasts atjautīgs un praktisks paņēmiens, kā izmantot ziloņu mēslus, papīra ražošanai. Tūristi ir iecienījuši gan jaukus foto rāmjus, gan albūmus, gan piezīmju blociņus, kas ražoti tieši šādā veidā.

Dambula

Šrilankas apceļotājam pabraukt garām Dambulas (Dambulla) pilsētai ir gandrīz neiespējami. Tas ir ne tikai tāpēc, ka šī vieta ir pieminēta jebkurā tūrisma ceļvedī, bet arī tādēļ, ka šī pilsēta atrodas uz viena no galvenajiem maģistrālajiem ceļiem, kas savieno Kolombo ar salas ziemeļaustrumu krastu.

Jau iebraucot pilsētā, nevar nepamanīt spožo 30 metrus augsto sēdošā Budas skulptūru, kas ir veidota pie Zelta tempļa muzeja, no kura var uzsākt savu kāpienu uz vēsturiski nozīmīgo alu templi. Vietējiem iedzīvotājiem ir divējāda attieksme pret šo garīgā skolotāja atveidojumu. No vienas puses tas piesaista tūristus, no otras – ieskatoties viņa sejas pantos, neredz to mieru un apskaidrību, kādas ir citām Budas skulptūrām. Vietējie to skaidro ar to, ka mākslinieki veidojot šo tēlu strādāja algotu darbu. Tātad tas nebija sirds aicinājums, bet gan materiālā ieinteresētība. Rezultātā Buda „sanāca” tāds vēsi – neieinteresētais tips.

Savādāka noskaņa pārņem ieejot senajā 1.gs p. K. veidotajā alu templī. Kā nostāsti vēsta, tajā laikā valdošais karalis Valagambahu (Valagamba; valdīšanas laiks 89.-76.g.p.K.) bēgot no izlaupītās un iekarotās galvaspilsētas Anuradhapuras, patvērumu atrada pie mūkiem, kuri meditēja Dambulas klinšu alās. Ar laiku, naidnieki tika patriekti no galvaspilsētas un Valagambahu atguva troni. Kā pateicību par patvēruma sniegšanu, karalis pavēlēja apgleznot 5 alas, kurās mūki meditēja. Arī nākamie monarhi, neskatoties uz galvaspilsētu maiņu, turpina šo klosterkompleksu atbalstīt. 12.gs valdošais karalis Nišankamalla klosterim esot uzdāvinājis tik daudz zelta, kā rezultātā klinti sāka dēvēt Ranagiri vārdā – Zelta klints. Arī turpmākie valdnieki jau no jaunās galvaspilsētas Kandi palīdzēja uzturēt un atjaunot senos zīmējumus un skulptūras. Pēdējās izmaiņas un atjaunošanas darbi notikuši karaļa Radžasinhas II valdīšanas laikā ( 1747.-1782.g.). Nav zināms, ka pēc šī perioda būtu veikti jebkādi atjaunošanas vai restaurācijas darbi. Lai arī ikviens šīs zemes apceļotājs apzinās šī alu kompleksa nozīmīgumu, 1991.gadā Dambulas klosteri UNESCO iekļauj savos sarakstos.

Sākot kompleksa apskati, ir vērts pievērst uzmanību apdomīgi izveidotajai notekūdeņu sistēmai, kas tikai pirmajā acu uzmetienā ir tikai tāda neliela rieviņa izkalta klintī virs ieejas alās. Tomēr šī nelielā nianse pasargā kompleksu no spēcīgajām lietusgāzēm un to radītajiem postījumiem.

Anuradhapura

Senajā valsts galvaspilsētā šodien lielākoties skatāmas drupas. Tikai neliela, bet nozīmīgākā tās daļa ir atjaunota, ieskaitot Ruvanavelisaja (Ruwanwelisaya, Mahathupa) stūpu.

Uzskata, ka šo stūpu būvēja karalis Duthagamani (Duthagamunu), kurš pēc ilgas cīņas spēja patriekt kārtējo tamilu valdnieku Elanu no Anuradhapuras. Diemžēl viņa dzīves laikā stupa netika pabeigta. Tautā stupa tiek dēvēta dažādi – Baltā, Varenā stupa, kaut gan tā ir tikai 55 metrus augsta, kas ir tikai trešā augstākā Anuradhapurā.

Pati stūpa ir būvēta uz neliela paaugstinājuma ar nelielu nožogojumu ap to. Nožogojumā ir atveidotas 400 ziloņu skulptūras, kuru nozīme tiek skaidrota divējādi. Saskaņā ar senajiem kosmogoniskajiem principiem, zilonis kā galvenais zemes balsts, otra versija – ziloņi ir palīdzējuši celtniekiem būvniecības procesā, tādēļ viņu tēli ir iemūžināti šādos reljefos.

1893.gadā tika uzsākti atjaunošanas darbi, kuru sākotnējā motivācija nebija atjaunot vēsturiski precīzi seno stūpas formu. Tādējādi mūsdienās var redzēt restauratoru uzlaboto variantu.

Džetavanarama (Jetavanarama)

2009.gada 4.jūnijā Anuradhapurā notika atjaunotās Džetavanarama stūpas svinīga atklāšana. Restaurācijas darbi tika uzsākti 1981.gadā un ilga 28 gadus. Stūpa savulaik atradās Džetavanaramas klostera viducī, par kuru tik šodien liecina plašie dārzi un ēku drupas. Starp citu, stūpa ir būvēta Nandanas dārzu vietā, kur, saskaņā ar leģendu, Indijas valdnieka Ašoka dēls Mahinda septiņu dienu garumā sīkāk iepazīstināja ar budisma pamatprincipiem Anuradhapuras karali Mahasenu, kurš kā pateicību par jauno ideju izskaidrojumu, pavēlēja uzbūvēt pasaulē vislielāko stūpu. Rezultātā jau 3.gs p. K. tika uzbūvēta stūpa, kuras diametrs ir 112 m, pamatnes laukums aizņem 5,6 ha, 90 miljoni ķieģelu izmantoti tās būvniecībā, tās sākotnējais augstums esot bijis 160 m, kas ļāva tai sacensties pat ar slavenajām Ēģiptes piramīdām. Ir atrastas 13.gs rakstītās hronikas, kuras stāsta, ka šajā stūpā esot iemūrēta Budas tērpa josta. 

Uzsākot atjaunošanas darbus, izrādījās, ka tās pamatne sava svara dēļ ir iegrimusi vairāk kā 75 metrus, tadējādi samazinot tās kopējo augstumu, tomēr neskatoties uz to, tā ir pasaulē lielākā no ķieģeļiem veidotā stūpa un, protams, iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Polonaruva

Diemžēl Polonaruvas kā valsts galvaspilsētas liktenis nebija tik labvēlīgs kā savulaik Anuradhapurai. Lai arī nākamā Radžaratas valdnieka Nišankamallas (Nissankamalla, 1187.g. – 1196.g.) laikā nostiprinājās gan Šrilankai raksturīgā kastu sistēma, gan laulību noslēgšanas kārtība, jau drīz pēc viņa nāves ar jaunu spēku uzvirmoja nesaskaņas gan radinieku, gan kaimiņu starpā.

Mainoties valdniekiem, valsts galvaspilsētas statuss tika Kurunegalai. Un Polonaruvas liktenis bija atstāts vareno džungļu ziņā. Tikai 1982.gadā UNESCO iekļauj seno galvaspilsētu savos sarakstos.

Kandi

Kalniešu galvaspilsēta atrodas salas viducī 465 metrus virs jūras līmeņa. Kandi jeb Kanderata singāļu valodā nozīmē kalni, bet vietējie iedzīvotāji pilsētu dēvē Maha Nuvara (Maha Nuwara) jeb Varenā (lielā) pilsēta. Tās vidū esošo ezeru iekauj kalnu nogāzes, tempļi, lielie universālveikali, kā arī suvenīru veikaliņi.

Vēsturnieki pieņem, ka pilsētu dibināja karaļa Vikramabahu III (Vikramabahu) valdīšanas laikā no 1357.gada līdz 1374.gadam. Senais pilsētas centrs esot atradies nedaudz uz ziemeļiem no mūsdienu pilsētas un ticis dēvēts par Senkadagalapura (Senkadagalapura), kaut arī pastāv viedoklis, ka senpilsētu dēvēja par Katubulu Nuvaru (Katubulu Nuwara). Arī vārdam Sekandagala ir vairāki iespējamie skaidrojumi. Tajā vietā, kur izveidota jaunā pilsēta, ir bijis neliels templis, kur mūki dzīvojuši klintīs izveidotajās alās. Vienā no tām esot mitinājies mūks vārdā Sekanda. Citi pētnieki sliecas domāt, ka pilsēta nosaukta karaļa Vikramabahu III sievas Sekandagala vārdā.

Budas zoba templis (Sri Dalada Maligawa)

Gadsimtu gaitā šī relikvija bija ieguvusi arī politiski simbolisku nozīmi, jo tika uzskatīts, ka tam, kuram pieder relikvija, ir tiesības pārvaldīt visu valsti. Tādējādi īpaši tai tika būvēti izsmalcināti tempļi, kas vienmēr atradās valdošā monarha rezidences tuvumā. Tas ir bijis par iemeslu vairākiem uzbrukumiem arī pēdējo konfliktu laikā, kad sprādzienu rezultātā tika bojātas gan pils, gan arī tempļa kompleksa ēkas, kas vienmēr pilnībā tikušas atjaunotas.

Lai uzsāktu kompleksa apskati, ir jāiziet divkārša drošības kontrole, un pie īpaši izveidotas kases, ārvalstu interesentiem ir jānopērk ieejas biļetes. Vietējie iedzīvotāji templi var apmeklēt bez maksas.

Pirms uzsākt kompleksa iekštelpu apskati, ir vērts pievērst uzmanību oktagonālajai celtnei (Pattirippuwa), kuru uzbūvēja pēdējais singāļu karalis Šri Vikrama Radžasinhe (Sri Wikrama Rajasinghe) 19.gs sākumā. Terasi, kas ir pavērsta pret ārējo laukumu karalis izmantoja, lai teiktu savas uzrunas tautai. Arī mūsdienās vēlētie prezidenti līdzīgos nolūkos. Pašā ēkā tiek uzglabāti vissenākie budisma manuskripti, daži no tiem ir senie teksti, kas pierakstīti uz palmu lapām. Izejot cauri galvenajai ieejai, nonākam nelielā bundzinieku iekšpagalmā (Hevisi Mandapa), kura vidū atrodas divstāvu celtne, kuras otrajā stāvā, stingrā uzraudzībā tiek glabāta svētā relikvija. Trīs reizes dienā ( 6.30;10.30;19.30) te atskan bungu rīboņa, kas vēstī par relikvijas svētkambara durtiņu pavēršanu uz īsu mirkli.

Divstāvu ēka ar apzeltīto jumtu ir būvēta no 1707.gada līdz 1739.gada, jumta apzeltījums ir jau neatkarīgās Šrilankas valsts prezidenta dāvana templim. Lai kaut uz mirkli skatītu nelielo svētnīcas telpu, kurā glabājas relikvija, ir jāuzkāpj otrajā stāvā, kur lielākoties jau būs izveidojusies rinda, kura lēni virzīsies gar svētnīcas ziedojumu altāri, aiz kura tad arī atrodas rūpīgi glabātais Budas zobs. Tikai īpašiem šīs valsts viesiem, izcilām personībā, citu valstu karaļiem vai prezidentiem ir iespēja skatīt pašu Budas zobu, kas tiek uzglabāts 6 šķirstiņos, kas ievietoti viens otrā. Katrs šķirstiņš ir aizslēgts un to atslēgas glabājas pie trim dažādiem augsta ranga mūkiem. 

Tie skeptiķi, kuriem ir bijusi izdevība skatīt Budas zobu, pauž viedokli, ka tas drīzāk ir ziloņa zobs, ne cilvēka. Tas, savukārt, budisma piekritēju vidū tikai apstiprina faktu, ka tas tik tiešām ir diženā skolotāja zobs, jo viņa mātei sapnī esot parādījies baltais zilonis.

Lai arī šī relikvija te glabājas jau no 1592.gada, katru gadu esala mēnesī (jūlijs-augusts) tā desmit dienas pirms pilnmēness, katru vakaru īpašā procesijā, neizņemot no šķirstiņiem, izrāda Kandi iedzīvotājiem un svētceļniekiem.

Tiek uzskatīts, ka šādu svētku un procesiju pirmssākumi ir attiecināmi jau uz 2.gs, kad viens no Šrilankas karaļiem atriebjoties par 12 000 singāļu sagūstīšanu, pats saņem gūstā 24 000 tamilus. Par godu šim notikumam rīkotie svētki vairāk esot atgādinājuši militāru parādi.

Arī katru gadu jūlijā vai augustā gan vietējie, gan citi interesenti rūpīgi gatavojas šim notikumam. Labākās vietas jau tiek aizņemtas no rīta, ārzemju tūristiem par maksu tiek piedāvātas vietas speciāli šim notikumam izveidotajās tribīnēs. Kad pie debesīm parādās mēness (ap 21.00), atskan lielgabala šāviens un no klostera iznāk pirmie parādes dalībnieki – karogu nesēji, dejotāji, bundzinieki, kuriem seko procesijas galvenā daļa – krāšņi izrotāti trīs ziloņi. Pirmajam zilonim uz muguras ir senais palmu lapu vīstoklis, uz kura ir uzrakstīti visi varenās Šrilankas karalistes sasniegumi, tam seko zilonis, kura mugurā sēž galvenais (savulaik – karaliskais) ziloņu pārzinis, kuram seko zīda un samtā tērptais, ar zeltītiem rotājumiem pārklātais zilonis, kura krāšņā nasta ir svētais Budas zobs, kas šādā procesijā trīs stundu garumā tiek izrādīta visiem interesentiem. Jāpiebilst, ka relikvija no šķirstiņiem ārā netiek ņemta.

Svētais Budas zobs

   Pēc Budas nāves 483.g.P.K. (vai 543.g.p.K.) viņa ķermeni kremē no sandalkoka veidotā ugunskurā. Starp kremētiem pelniem tika atrastas vairākas relikvijas, tai skaitā kreisais acu zobs, kuru nogādā karalim, kurš relikvijai izveido īpašu svētnīcu.

   Laika gaitā nostiprinās viedoklis, ka tam, kura īpašumā ir Budas zobs, ir tiesības pārvaldīt attiecīgo zemi. Tā aizsākas neskaitāmie nemieri un kari, ko radīja vēlme iegūt īpašumā šo relikviju.

   800.gadus pēc skolotāja nāves vienā no Indijas karalistēm valda Kalingu dinastijas valdnieks Guhasiva (Guhaseeva, Guhasiva), kurš ar sevišķi rūpību attiecas pret visiem budisma sakrālajiem rituāliem. Rezultātā izplatās baumas, ka karalis ir kļuvis par ateistu, nepielūdz nevienu dievu, bet gan tikai svēto zobu. Kaimiņu karalistēs valdošie monarhi izmantoja situāciju un sūtīja savas armijas pret Guhasivu.

   Viens no armijas vadoņiem Danta (Danta, Danhta), iepazīstot tuvāk budismu, izprot Guhasivu un pāriet viņa dienestā, vēlāk apprecot karaļa meitu Hemamali  (Hemamale).

    Kad karalis Guhasivu saprot, ka nespēs nosargāt relikviju, viņš savu meitu un znotu sūta pie sava drauga, Šrilankas karaļa Mahasenas (Mahasena). Diemžēl, kad galvas rotā paslēptā relikvija nonāca Šrilankā, Mahasena jau bija miris. Tomēr arī viņa dēls Kirti Šri Meghavana( Kirti Sri Meghavanna) izturējās pret to ar vislielāko cieņu, izbūvējot īpašu svētnīcu.

    Ir saglabājušies detalizēti pieraksti, kurus veicis kāds ķīniešu mūks – ceļotājs Fa-sijens (Fa – Hsien), kurš tajā laikā bija apmeties Anuradhapuras Abhajagiri klosterī, sīki piefiksējot visus sakrālos rituālus.

Kandi deju priekšnesums

Saskaņā ar leģendu, kādam karalim katru nakti sapņos rādījies viens un tas pats murgainais sapnis – saniknots leopards gatavojas uzbrukt karalim. Sapnis atkārtojies vēl un vēl, neviens nav spējis nomierināt bezmiega nogurdināto karali. Tika pieaicināti gan dziednieki, gan mūki, bet tikai no Indijas atnākušie šamaņi, izpildot kādu noslēpumainu deju, bungu rīboņas pavadījumā, spējuši patriekt leopardu no karaļa sapņiem.

 Mūsdienu Kandi tradicionālās dejas nianses nostiprinās 16.gs – 19.gs, īpašu nozīmi piešķirot tērpiem. Obligāta tērpa sastāvdaļa ir galvas rota, jo smagāka un krāšņāka tā ir, jo meistarīgāks dejotājs. 

   

Ceilonas tēja

Pasaulē Šrilankas vārds saistās ar tēju un garšvielām. Arī mēs veikalos nereti varam iegādāties Ceilonas tēju, kas vākta šīs salas pakalnos. Ceilonā tēju sāka audzēt tikai no 1870. gada, kad kafijas plantācijas piemeklēja neraža. Tējas krūmu audzēšana, lapu ievākšana un to pārstrāde visās austrumu zemēs ir diezgan līdzīga.

Svarīga ir tējas plantācijas atrašanās vieta - jo augstāk virs jūras līmeņa tējas krūms aug, jo augstāka tās kvalitāte. Lai arī Ķīna un Indija ir pasaulē lielākās tējas audzēšanas valstis, Šrilanka mēģina neatpalikt. Ražas novākšana sākas, kad tējas augs ir apmēram četrus gadus vecs. Tējas novākšana var notikt jebkurā gadalaikā, taču tējas lapas ir visaugstvērtīgākās pirms saulīte ir nožāvējusi rīta rasu no tās lapām, kuras pēc rūpīgi uzraudzītā žāvēšanas procesa tiks piedāvātas kā visaugstākās kvalitātes tēja.

Tējas krūma lapu novākšanā var minēt vairākus paņēmienus: visaugstvērtīgāko lapu novākšana – tikko atraisījušos pumpuru novākšana, kas pēc pārstrādes procesa tiks novērtēta kā vislabākās kvalitātes tēja, tradicionālā novākšana – vienā pumpurā vēl esošā lapa tiek noplūkta kopā ar vēl divām jau izplaukušām lapām, kā arī mehanizētā novākšana, kur jau ar īpaši izveidotu zāģi, nolīdzina tējas krūmu galotnes, kurus pēc žāvēšanas procesa samals smalkos miltos un izmantos vai nu pildīšanai tējas maisiņos, vai to pašu tējas krūmu mēslošanai.

Pēc novākšanas tējas lapiņas tiek rūpīgi apstrādātas. Melnās tējas apstrādes procesa pamatā ir četras stadijas: vītināšana, sarullēšana, fermentācija un žāvēšana. Tieši fermentācijas procesā tējas lapiņu sula tiek pakļauta skābekļa iedarbībai, kas aizsāk bioķīmiskos procesus, kā rezultātā lapu krāsa no koši zaļas kļūst par brūnu.

Zaļās tējas pārstrādē fermentācijas stadija izpaliek. Pēc lapu vītināšanas tās tiek tvaicētas, tādējādi saglabājot savu zaļo krāsu.

Nuvara Elijas apkaime piedāvā tik daudz tējas rūpnīcu apmeklējumu, ka izvēlēties ir tik tiešām grūti. Un izcelt kādu vienu arī ir neiespējami, jo visas tās piedāvā vienu programmu – tējas plantācija, rūpnīca, vienas tējas tases nobaudīšana un neiztrūkstošais veikals.

Horton plain

Tā kā parka teritorijā velti meklēt kafejnīcas, ātro uzkožu kioskus, pirms pastaigas uzsākšanas būtu vēlams padomāt par kādu ūdens pudeli, ko paņemt līdz. Parka teritorijā ir aizliegts ienest jebkādus plastikā, folijā vai citā iepakojumā, kas dabā nesadalās iesaiņotu pārtiku. Izņēmums ir plastmasas pudeles, kurām iepriekš esat noplēsuši etiķetes. Tad, kad esam nodrošinājušies arī ar saules aizsargkremiem, cepurēm, tad rīta agrumā varam doties pastaigā, kuras ilgums varētu būt 3 – 5 stundas.

32 km attālumā no Nuvara Elijas atrodas augstkalnu plato, kura lielākā daļa teritorijas atrodas no 2100 – 2300 m v.j.l. Vietējie bieži šo vietu dēvē par Mahaveli plato, jo šajās kalnu nogāzēs atrodas Šrilankas triju lielāko upju iztekas – Mahaveli, Kelani, Velava. 

Arī Kirigalpottas virsotne (2389 mv.j.l.) un Thotapolakanda (2357 m v.j.l.), kas attiecīgi ir salas otrā un trešā augstākā virsotne, atrodas 1988.gadā izveidotajā parka teritorijā.

Parks ir nosaukts Ceilonas gubernatora Roberta Vilmota-Hortona vārdā (Robert Wilmot-Horton), kurš bieži šeit uzturējās laika posmā no 1831.g. – 1837.g. tajā laikā mūsdienu parka teritorijā atradās vairākas sudraba ieguves vietas, kuru vajadzībām tika izcirsti plato augošie lielie koki. R.Hortons pirmais pievērsa uzmanību unikālajai vietai, kuru būtu jāpasargā no tālākās iznīcības. Jau 1873.gadā oficiāli tika aizliegts izcist kokus un veikt jebkādu saimniecisku darbību, nesaņemot īpašu atļauju. Un 1969.gadā šī teritorija tika pasludināta par aizsargājamo dabas zonu, bet 1988.gadā tās statusu paaugstina, piešķirot tai nacionālā parka nosaukumu.

Parka teritorijā aug 57 dažādas sugas augu, no kuriem 29 ir endēmiskie augi. Ja rūpīgi vērosiet, iespējams, pamanīsiet kādu no 24 zvēru sugu pārstāvjiem – leopardu, alni, briedi, meža cūku, vāveres u.c. Arī putnu mīļiem šī ir īstā vieta, kur rīta agrumā vērot kādu no 87putnu sugām (14 no tām ir sastopamas tikai šeit).

Pastaigu taka ir veidota pa apli. Pirmā 4 km garā takas daļa ir salīdzinoši vienkārša, tā aizved gan pie Mazās Pasaules malas, gan pie Lielās Pasaules malas (kura gan drošības apsvērumu dēļ šobrīd nav pieejama). Savu dramatisko nosaukumu abas vietas ir ieguvušas augstās klints malas dēļ, kas, strauji beidzoties, rada tālāk esoša bezdibeņa sajūtu. Pie Mazās Pasaules malas pavērsies visu pārredzošs skats no 270 metru, bet no Lielās – 870 metru liela augstuma. Tomēr jābrīdina, ka skatu ir iespējams baudīt tikai ļoti agrās rīta stundās, jo pēc plkst. 10.00 ieleja nonāk mākoņu valstībā. Tie, kas jūtas saguruši, pa šo pašu taku var doties atpakaļ, bet ņiprākie turpināt savu pastaigu un jau pēc 2 km, nokāpjot pa stāvām kāpnēm, skata  20 metrus augsto Beikera ūdenskritumu.

Jalas parks

Jalas nacionālais parks ir visbiežāk apmeklētais dabas parks Šrilankā. Teritoriāli tas ir otrais lielākais valstī. Tā kopējā teritorija ir 979 km2. Līdzās ierastajam Jalas parka nosaukumam, to mēdz dēvēt arī senās karalistes vārdā – Ruhunas Nacionālais parks.

Jau 1560.gadā spāņu kartogrāfs K. Sančezs (Sanchez) jaunizveidotajā kartē šo vietu atzīmē kā pēdējos 300 gadus cilvēku pamestu teritoriju, par iemeslu minot neveselīgo piekrastes klimatu. Nākamais jau detalizētāks apraksts par šo vietu ir saistīts ar angļu tieslietu ministru Aleksandru Džonstonu (Johnston), kurš 1806.gadā apceļoja salas austrumu piekrastes teritorijas.

1900.gadā teritorija ap Jalas pilsētiņu 389 km2 lielumā tika pasludināta par īpašu piekrastes mežu zonu. Lai gan doma par savvaļas dzīvnieku aizsardzību 20.gs sākumā angļiem nebija padomā. Medību rīkošana un vērtīgo savvaļas dzīvnieku trofeju iegūšana bija galvenais motīvs teritorijas nodalīšanai.

Henrijs Engelbrehts (Engelbrecht)

Traģikas pārpilns ir šī holandieša stāsts, kurš tika iecelts par pirmo parka uzraugu. Henrijs Engelbrehts piedalījās Otrajā Būru karā (1899.g. – 1902.g.), kas norisinājās Dienvidāfrikā. Uzvaru gūst angļu, un Engelbrehts kopā ar vēl 5000 kareivju nonāk uzvarētāju gūstā. Tā kā viņš atsakās zvērēt uzticību Anglijas karalim Edvardam VII, viņš tiek nosūtīts uz Ceilonu, uz Hambantotas pilsētu. Lai arī salu viņš nedrīkst atstāt, tās iekšienē viņš drīkst pārvietoties bez ierobežojumiem. Ceilonas gubernators Henrijs Artūrs Bleiks (Blake) sava salas apceļojuma laikā iepazīstas ar izsūtīto un jau pavisam drīz – 1908.gadā viņu ieceļ par jaunizveidotā parka uzraugu. Sev piešķirto uzticību viņš pilnībā attaisno un pienākumus pilda izcili. Tomēr viņa veiksmīgo parka uzrauga karjeru aizēno pret viņu vērsts apmelojums, ka Pirmā Pasaules kara laikā Engelbrehts esot piegādājis pārtiku vācu karakuģim Emden. Lai arī nepatiesi apsūdzēts, Engelbrehts tiek ieslodzīts cietumā. Pēc savas atbrīvošanas, viņš atriežas Hambantotā, bet parkā stādāt viņam ir liegts. Henrijs Engelbrehts mirst 1922.gadā. Tikai 1931.gadā vācu kuģa Emden otrais kapteinis ieradās Kolombo un apliecināja, ka nav saņemts neviens pārtikas sūtījums no notiesātā parka uzrauga.

1938.gada 1.martā aizsargājamā medību teritorija tiek pasludināta par Nacionālo parku. Ruhunas (Jalas rietumu) nacionālais parks ir sadalīts 5 zonās, un tikai 1 zona ir atvērta visiem interesentiem, kur 14 000 ha lielā teritorijā profesionālu pavadoņu uzraudzībā var mēģināt saskatīt savvaļā klīstošos zvērus. Interesentus visvairāk piesaista 35 leopardi, kas šobrīd te mitinās, kas vienlaikus ir lielākais leopardu skaits uz vienu kvadrātkilometru pasaulē. Ziloņi, vērši, krokodili, pāvi, mangusti, rukši, brieži, čūskas un citi savvaļas iemītnieki mūsu skatam te parādās, te pazūd. Nekādas pastaigu takas nav izveidotas, vienīgā iespēja – noīrēt parka safari džipu un, braucot pa tā teritoriju, mēģināt ieraudzīt kādu zvēriņu, kuri labprātāk dodas pastaigā agrās rīta stundās, tādēļ miegamicēm nav lielu cerību ieraudzīt ko vairāk par pāviem un nelielajos ezeriņos meditējošiem krokodiliem.

2004.gada decembrī 6.1m augstais cunami vilnis pilnībā izmainīja piekrastes ainavu un 250 parka apmeklētāji un darbinieki šajā dabas katastrofā gāja bojā. Savādāk bija ar zvēriem, kuri jau krietnu laiku iepriekš bija pametuši bīstamo parka teritorijas daļu.

Tomēr jau iepriekš jābrīdina, ka nevajadzētu gaidīt, ka mazi bembiji, ķerdami krāsainus tauriņus vai krokodils Gena diskutējot ar mazo putniņu Tari, vai leopards uzsmaidīs savu žilbinošo smaidu (kuru noteikti ieguvis tīrot zobus ar kādu īpašu zobu pastu) pacietīgi gaidīs, kamēr atradīsiet savu fotoaparātu, noslēptu kaut kur starp dzeramā ūdens pudelēm un pret iedeguma krēmu. Savvaļā mītošiem zvēriem nav ne mazākās intereses par džipos sēdošiem radījumiem. Viņi dzīvo saskaņā ar dabas likumiem, nevis es taču samaksāju par biļeti, tāpēc man jāredz nosacījumiem. Jums var veikties, un varat pamanīt retos zvērus, bet varat arī mainīt savam džipam cauro riepu, kamēr visi dzīvnieki turas pa gabalu no jums.

Kad Šrilankas visi must see ir apskatīti, tad var ļauties atpūtai kādā no piekrastes kūrortiem. Pludmale, ajurvēdas masāža, saule, Indijas okeāna viļņi un varbūt pat iespēja tajos saskatīt kādu delfīnu vai vali, kas labprāt te uzturas mūsu ziemas periodā.

Galvenais - apbruņoties ar vēlmi atpūsties un Šrilanka sagaidīs ikvienu ar savu ierasto sveicienu - ayubowan, kas tulkojumā nozīmē ilgu Jums mūžu!

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto. Kas var būt labāks par pusmūža krīzi jeb, ja Tev nav lemts lidot, tad rāpo ar lepni paceltu galvu

Lasi, domā un ceļo: Ilze prāto: Gudras enciklopēdijas māca, ka domāšana esot sabiedrisks process, jo likumi, kas regulē domāšanu, esot visai cilvēcei kopīgi. Bet vai t...

Kas var būt labāks par pusmūža krīzi jeb, ja Tev nav lemts
lidot, tad rāpo ar lepni paceltu galvu

Parasti, dodoties tālākā ceļojumā, līdzi ņemu ko lasāmu. Ir grāmatas, ko izlasu jau lidmašīnā, ir tādas, kas palīdz aizmigt, ir tādas, kuras grūti nolikt malā un negulēta nakts garantēta. Es nemēdzu ieskriet grāmatnīcā, lai paņemtu kādu grāmatu no top 10 saraksta, bet gan pārskatu savu grāmatu plauktu. Un izvēle parasti ir nejauša. Šoreiz izvēlējos Ilzes Indrānes, Jaroslava Havlīčeka un Emīla Zolā darbus. Bet lidmašīnā prasījās kaut ko vieglāku. Un te nu man acīs „iekrita” bērnu dāvinātā Helēnas Ekslijas mini grāmatiņa „Pusmūža krīze.”Tas laikam, kā reiz par mani.

Izlasīju to vien dažās stundās un secināju, ka nav nekā labāka par pusmūža krīzi. Nobela prēmiju piešķirtu tam cilvēkam, kurš izdomāju tādu „atmasku” (atrunu), kas der visās situācijās un vienmēr. Cik viegli savas ego izpausmes norakstīt uz pusmūža krīzes straujām garastāvokļa izmaiņām un hormonālā līdzsvara zudumu, emocionalitāti un niknuma uzplūdiem. Pat ātruma pārsniegšanas gadījumā policistam noder kāda ierasta pusmūža krīzes pārņemtas blondīnes frāze. Piemēram, es otro reizi mūžā apdzenu kādu mašīnu vai – policista kungs, nesodiet mani par ātruma pārkāpšanu, vīrs man vairāk mašīnu nedos. Un pats dīvainākais, ka viņi tam notic! Vai izliekas, ka notic. Un vai nav vienalga, ja rezultāts sasniegts.

Vai tiešām eksistē tāda krīze? Zinu, ka runā par ekonomisko vai politisko krīzi, bet ko nozīmē – pusmūža krīze? Vai tā varētu būt apziņa, ka pats esi visu salaidis dēlī un ir jau par vēlu to visu labot? Varbūt tā ietver sevī citu besīšanu un nebeidzamo gaušanos par dzīvi, kuras autors jau pats vien esi. Ja Tev pārmet sevis žēlošanu, nekā nedarīšanu, citu kritizēšanu un slaistīšanos, tad nav ko liegties – pusmūža krīze! Gribi kādu kūkas gabaliņu, skaidri zinot, ka tas nenāks par labu figūrai – atkal noraksti uz pārlieku lielo emocionalitāti, ko var mazināt tikai kāds šokolādes našķis.

Katra vai katras ziņā ir izvelēties tēlot kaprīzo un niķīgo, kurai nekad nav ko mugurā vilkt vai gluži otrādi – ar šarmu, ko iegūst sieviete tikai pēc 40, neskatoties uz tās dzīves rūgti – saldo pieredzi, izbaudīt savas dzīves darba augļus. Un ar nožēlu var skatīties uz tām, kas, cenšoties aizbēgt no pusmūža (krīzes), izskatās daudz senākas par saviem gadiem, neprazdamas pieņemt to kā vienreizīgu likteņa dāvanu. Tad izbaudīsim to!

Helena Ekslija grāmatiņā ir apkopojusi supervērtas atziņas, kuras minējušas pasaulē pazīstamas personas:

Teikšu jums, kā ir. Man ir četrdesmit seši gadi, un tā tas bijis jau vismaz pāris gadu (Ērika Jonga);

Turēt vēderu ievilktu var tikai dažus gadus (Bērts Reinoldss);

Vispirms tu aizmirsti vārdus, tad tu aizmirsti sejas, pēc tam tu aizmirsti aiztaisīt ravējslēdzeju, un tad tu aizmirsti rāvējslēdzēju attaisīt (Leo Rozenbergs);

Pusmūžs ir tad, kad labākais vingrojums ir piesardzība (I.Pīters Lorenss);

Tuvošanās piecdesmit gadu slieksnim jau ir pietiekams fizisks vingrinājums (Nezināms autors);

Stiepšanās pēc TV pults ir spriedzes pilna nodarbe. Izvairieties no tās (Stuant & Linda Macfarlane);

Ir jāsaglabā fiziskā forma. Mana vecmāmiņa sešdesmit gadu vecumā sāka iet sešas jūdzes dienā. Tagad viņai ir deviņdesmit septiņi, un neviens nezina, kur, ellē, viņa ir (Elena Degenerisa);

Kādēļ jāvingro? Ja tu esi vesels, tev tas nav vajadzīgs. Ja esi slims, tu to nemaz nedrīksti darīt (Henrijs Fords);

Kad man uznāk vēlme pavingrot, es atgulstos, līdz šī sajūta pāriet (Roberts M. Hatčins).

Jaunatnes kritizēšana ir vecāku ļaužu higiēnas neatņemama sastāvdaļa, tā veicina asinsriti (Logans Pīrsels Smits);

Pusmūžs ir tad, kad ātrumu iesaka samazināt nevis ceļu policists, bet ārsts (Sidnijs Brodijs).

Jaunība ir beigusies, kad tu ar prieku gaidi garlaicīgu vakaru mājās (Pema Brauna);

Sievietes vecums neko nenozīmē. Labākās melodijas spēlē ar visvecākajām vijolēm (Sigmunds Z. Engels);

Jaunība skatās uz priekšu, vecums skatās atpakaļ, pusmūžs izskatās noguris (Debija Hansena);

Divdesmit gados ir vienalga, ko par mums domā pasaule; trīsdesmit gados mēs sākam raizēties par to, ko tā par mums domā; četrdesmit gados mēs saprotam, ka tā par mums nedomā nemaz (L.C.);

Tu saproti, ka kļūsti veca – ieraugot visskaistāko kleitu, tu apskati birku un nolem, ka labāk salabosi notekcaurules (Pema Brauna);

Novecošana, šķiet, vienīgais veids kā nodzīvot ilgu mūžu (Daniels Fransuā Obērs).

 

 

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo. Sniegāju tīģeris - Tenzings Norgajs

Lasi, domā un ceļo: Ilze ceļo: Katra jauna zeme, valsts, pilsēta vai vienkāršs ciemats, kurus esmu apmeklējusi, ne tikai iemāca ko jaunu, bet izgaismo manu iekšējo pasau...

Sniegāju tīģeris - Tenzings Norgajs

      Parasti protu rast skaidrojumu, kāpēc esmu izvēlējusies kā savu brīvā laika kavēkli vienu vai otru grāmatu, tomēr nekas sakarīgs un loģisks saistībā ar alpīnista Tenzinga un Džeimsa Remzija Ulmaņa grāmatu „Sniegāju tīģeris” (Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga, 1959.g.) prātā nenāk. Ja nu vienīgi nepārvarama vēlme kārtīgi izslēpoties, ko šoziem ir liedzis sniega trūkums Latvijā. Tad nu atliek vien kavēties atmiņās, šķirojot pagājušā gada fotogrāfijas, kurās redzamas sniegotas kalnu virsotnes. Varbūt uzrunāja „sniegotais” grāmatas nosaukums. 

       Tā nu ķēros pie atkārtotas „Sniegāju tīģera” lasīšanas. Es noteikti piederu pie tiem lēnajiem domātājiem, kas daudz ko pārlasa divreiz. Tieši otrās reizes parasti ir tās, kas atklāj visvairāk. Jā, pirmreizīguma iespaids ir zudis, bet zemteksti un nianses tiek uztvertas saasinātāk. Un 2013.gadā es taču biju tik tuvu tam pašam, tam visaugstākajam, visvarenākajam – Everestam. Lai gan Everesta bāzes nometne bija slēgta un nepieejama lavīnu un nogruvumu dēļ, tomēr to redzēt savām acīm un vēl tik tuvu, tas vien jau ir to vērts. 

        Grāmata „Sniegāju tīģeris” šķiet, ir patiess dzīves stāsts par vienu no slavenākajām šerpām – Tenzingu Norgaju. Cilvēku, kas 1953.gada 29.maijā sasniedzot Everesta virsotni kopā ar jaunzēlandieti Edmundu Hilariju, pēc tam bija spiests stāties pretī vislielākajam savas dzīves pārbaudījumam – politikai. Tenzinga versiju pierakstīja amerikānis vārdā Dž.R.Ulmanis. Visas nozīmīgās personas, kas piedalījās Everesta iekarošanas pasākumā, jau bija publicējušas savus atmiņu apkopojumus. Pat viens franču žurnālists, kurš ar kopā Tenzingu bija pavadījis tikai 30 minūtes, veikli izdeva slavenā šerpas biogrāfiju, kas bija pilna ar kļūdām, politiskajiem uzskatiem, par kuriem slavenajam alpīnistam pat nojautas nebija. Vēlāk šo kļūdu pārpilno grāmatu pārtulkoja vairākās valodās. Un tā tiek citēta vēl joprojām. 

Tenzings Norgajs pēc Everesta sasniegšanas 1953.g

       „Pulkvedis Hants (angļu ekspedīcijas vadītājs) grāmatā par šo ekspedīciju gandrīz pilnīgi noklusē dažādos sarežģījumus; varbūt viņš rīkojies pareizi, jo viņš sastādīja tikai oficiālu ziņojumu, rakstīja kā anglis angļiem un, bez šaubām, dažādām grūtībām nav nekādas nozīmes, ja ņem vērā mūsu dižo veikumu. ”

      Mūsdienās ir jāizlaužas cauri pamatīgajai informācijas gūzmai, lai mēģinātu atšķetināt politiķu un žurnālistu tenku tīklu. Te gan jāmin, ka man pašai esot Tibetas augstkalnu līdzenumā, gan Dardžilingā, gan Nepālā nākas uzklausīt visdīvainākās versijas gan par pasaules augstāko virsotni, gan par tiem, kas to ir mēģinājuši iekarot. Atliek vien piekrist paša Tenzinga atziņai, kuru viņš guva 1948.gadā kāda itāļu profesora Džuzepes Tuči ekspedīcijas laikā, ka bieži vien šeit (kalnos un klosteros) nonākušie ceļotāji „par šo zemi zināja daudz vairāk nekā ļaudis, kas to apdzīvoja”. Lai izbeigtu daudzās spekulācijas ar, ap un par Everesta jeb Džomolungmas virsotnes iekarošanu, pašam Tenzingam vajadzētu uzrakstīt gan par sevi un savu dzīvi, gan arī par viņa slavenāko ekspedīciju. Iesākot savu stāstu Tenzings dod tādu kā solījumu. 

Fotopauze Tong La pārejā 5150 m v.j.l ceļā no Tibetas
augstkalnu plato uz Nepālu 2013.gadā

        „Mums katram ir savi trūkumi. Neviens nav dievs, bet tikai cilvēks, un dažreiz ekspedīcijās gadās sarežģījumi. Nav noliedzams – 1953.gadā pēdējā angļu ekspedīcijā radās zināmas nesaskaņas. Bet vēlāk tās stipri pārspīlēja, jo ekspedīcija kļuva ļoti populāra. Cilvēki, kam nebija daļas gar tām, sagrozīja faktus, kalpodami vienīgi paši savām interesēm. Šajā grāmatā neko nepārspīlēšu un nesagrozīšu, bet vaļsirdīgi, bez aizvainojuma un sašutuma stāstīšu tikai to, kas īstenībā notika. Sīkām jūtām nav vietas – Everests ir tik liels, tā virsotnes sasniegšana tāds izcils notikums.”

       Bija tikai viena problēma – Tenzings tikai mūža beigās iemācījās atpazīt visus burtus. Vairākus gadus pēc atgriešanās no ekspedīcijas viņš atzinās, ka: 

       „ļoti gribētu iemācīties lasīt un rakstīt, bet dzīve ir tik īsa un darāmā tik daudz. Tagad pazīstu visus burtus, iespiestus un rakstītus, tomēr man joprojām grūti salikt no tiem vārdus. Protams, izņēmums ir mans paša vārds. Tik bieži esmu devis autogrāfu, ka tagad droši vien varētu parakstīties miegā ar kreiso roku.”

Lūgsnu karodziņi Tibetas augstkalnu plato

       Tātad vispirms bija jāatrod Tenzinga domu pierakstītājs, kas arī nemaz nebija tik viegli. Indieši mēģināja pārliecināt, ka tas izdosies tikai un vienīgi indietim, angļi uzstāja, lai ekspedīcijas atstāsts būtu interesants daudzām pasaules tautām, tas būtu jāpieraksta „angliskā” manierē. Te es varu vien apbrīnot Tenzinga nostāju, kas ir ne vienu reizi vien izpaudusies politiski kutelīgajās situācijās. Viņš izvēlējās jau iepriekš minēto amerikāni Dž.R.Ulmani. Un darbs varēja sākties.

        Parastu uzsākot kāda cilvēka biogrāfiju sāk ar dzimšanas datiem un tautību. Ja ar tautību – šerpa, Himalaju augstkalnu iedzīvotājiem bija skaidrs, tad rietumnieki bieži diezgan kļūdaini skaidroja vārda „šerpa” nozīmi. Tenzinga skaidrojums ir šāds:

         „Ar vārdu „šerpa” ir savādi. To dzird vienīgi sakarā ar kalniem un ekspedīcijām, un daudzi domā, ka tas nozīmē „nesējs” vai „gids”. Taču šāds uzskats pilnīgi aplams. Šrepas ir tauta, cilts. Tie apdzīvo Austumhimalaju augstās kalnienes, un kompetenti ļaudis teic, ka mūsējo esot ap simts tūkstošu.. 

Mūsu pavadoņi 2013.gada braucienā pār pasaulē augstāko
braucamo pāreju - Khardung La (5602 m v.j.l.)

            „Šerpa” nozīmē „cilvēks no austrumiem”. Šodien par mūsu pagātni zināms tikai tas, ka esam rada mongoļiem un mūsu senči ļoti sen izceļojuši no Tibetas. Mēs arī tagad līdzināmies tibetiešiem vairāk nekā jebkurai citai tautai. Mums ar tibetiešiem ir līdzīga valoda (mūsējai gan nav rakstības); līdzīgi arī apģērbs, ēdiens un daudzas parašas, it īpaši šerpām, ko maz ietekmējusi ārpasaule.”

       Ar dzimšanas datiem autoram bija vēl grūtāk (patiesi laimīgs var būt cilvēks, neskaitot savus gadus), jo :

       „Ilgi nodzīvoju neziņā par savu vecumu; vienīgi zināju, ka esmu dzimis joa jeb zaķa gadā. Tagad man pazīstams ne vien tibetiešu, bet arī rietumu kalendārs, un nesen aprēķināju, ka minētais gads varētu būt 1914. Protams, ja atskaita vai pieskaita 12, iznāk tiklab 1902., kā arī 1926.gads. Taču es ceru, ka neesmu tik vecs, kā pirmajā gadījumā, un šķiet, ka neesmu tika jauns, kā otrajā. Viss liecina par to, ka es uzkāpu Everestā trīsdesmit deviņu gadu vecumā.

Diemžēl tuvāk Džomolungmai 2013.gadā mēs netikām.

      Tuvāk noteikt manu dzimšanas laiku bija vieglāk. Pēc toreizējiem meteoroloģiskajiem apstākļiem un sējumu stāvokļa jāsecina, ka esmu nācis pasaulē maija pēdējās dienās. Tā man šķiet laba zīme, jo maija beigas ieņem izcilu vietu manā dzīvē.”

        Grāmatas valoda, veids, kādā Dž.R.Ulmanis ir izvēlējies parādīt slavenāko šerpu, ir viegls, labi uztverams. Te nav vienīgi uzskaitīti notikumi, pārgājieni, virsotņu augstumi, bet autors ir mēģinājis atklāt Tenzinga raksturu, neliekuļojot vai neizdabājot nevienam, pat Tenzingam. Jautāts par savu bērnību un izglītību. Tenzings neslēpj, ka nav izglītots un skolā nav gājis. Ja neskaita to nelielo savu dzīves posmu, kuru ir pavadījis kādā klosterī. Jo vecāki, saskaņā ar kāda mūka – astrologa prognozēm, darīja visu, lai Tenzings kļūtu par lamu vienā no Tibetas augstkalnu klosteriem. Diemžēl vai par laimi, tas nenotika. Četrdesmit gadu vecumā viņš kavējās savās bērnības atmiņās:

Lai gan šķiet, ka pastaiga pa tādu līdzenumu ir tīrais nieks,
tomēr vairāk kā 4000 metru augstumā mums tas bija varens
pārgājiens

       „Kad paaugos, vecāki nolēma, ka arī man jākļūst par lamu. Mani aizsūtīja klosterī, nogrieza matus, un es uzvilku novica tērpu. Bet tur paliku tikai īsu laiku, jo viens no lamām (un viņi nemaz tik svēti nav) saskaitās un iesita man pa kailo galvu ar dēļa gabalu. Es atbēgu mājās un teicu, ka klosterī vairs neiešu. ”

         Lai gan vairākkārt savā grāmatā viņš atzīmē, ka ir reliģiozs cilvēks, tomēr ne reizi vien viņš vēršas pret „pareizajām,” „īstajām” reliģijām. Un atkal neko labāku, kā viņa paša vārdus es nevaru piemeklēt:

„...esmu pazinis pārāk daudzus cilvēkus, kuri pieder pie citām konfesijām, lai ticētu, ka viņi visi maldās un vienīgi budistiem taisnība. Neesmu izglītots cilvēks – ne lama, ne zinātnieks un nevaru runāt par teoloģijas jautājumiem. Bet es domāju, ka zemes virsū pietiek vietas daudzām konfesijām – līdzīgi daudzām rasēm un nācijām. Ar dievu ir tāpat kā ar lielu kalnu. Svarīgi ir, lai mēs nāktu pie viņa mīlestībā, nevis bailēs. 

Gandrīz katrā kalnu pārejā ir vieta lūgšanu karodziņiem

       Īsta reliģija ir viens. Bet ārējas formas un izpausmes, diemžēl var būt kas cits; un budismā (man šķiet, arī visās citās konfesijās) ir daudz kā tāda, kam maz sakara ar dieva pielūgsmi. Daži mūsu lamas ir patiešām svēti vīri; daži ir izglītoti cilvēki, kas zina daudz noslēpumu. Taču ir arī tādi, kam diez vai varētu uzticēt jaku ganāmpulku, kur nu vēl cilvēku dvēseles; nav šaubu, ka šie lamas kļuvuši mūki tikai tādēļ, lai dzīvotu vieglas dienas.”

        Un šeit diemžēl es varu parakstīties zem katra Tenzinga vārda. Apmeklējot izdaudzinātās svētvietas, slavenus budistu klosterus un hinduistu tempļus, ieejot tajos es vispirms atvainojos Dievam (dieviem) par to, ko cilvēki ir izdarījuši ar šīm svētvietām. Cilvēks daudzviet tiek vērtēts pēc ziedojuma lieluma, sīknaudu atmetot kā kaut ko nesvarīgu. Un ne velti tiek minēts, ka vissvarīgākā un nozīmīgākā lūgsna „Om mani padme hum” tiek saklausīta un parodēta kā „money-penny-hum”. Man var iebilst un teikt, ka cilvēks, kas tikai īslaicīgi un periodiski ir apmeklējis klosteri, nespēj izprast pamatu pamatos budisma vai hinduisma mācību, tad kā pretargumentu varu minēt gan pašu Tibetas augstkalnu iedzīvotāju, gan Tenzinga attieksmi:

Khanchendžunga - pasaules trešā augstākā virsotne

       „Vēl nesen, pēc Everesta iekarošanas, mani lūdza dāvināt naudu kādam klosterim Dardžilingas tuvumā, bet es padomājos un nolēmu atteikties. Atzinu par labāku ziedot naudu nevis mūkiem, kuri to izlietotu vieni paši, bet citam mērķim – lai uzceltu mītni nabadzīgiem ļaudīm, kas apmeklē šo pilsētu.

     Taču atkārtoju vēlreiz: esmu reliģiozs cilvēks. ” 

     Un šķiet, ka Tenzings vislabāk jutās prom no ārpasaules uzspiestajām normām. Tomēr pilnībā izvairīties no ārpasaules notikumiem nevar neviens. Trešdaļu (varbūt pat vairāk) savas dzīves Tenzings bija nodzīvojis Dardžilingā, kas angļiem bija tāds kā vasarnīcu kūrorts, kur patverties no Kalkutas (Kolkātas) svelmainās vasaras un baudīt nedaudz vēsāku laiku. Un viens no veidiem kā piepelnīties bija atbraukušajiem ceļotājiem parādīt Dardžilingas apkārtnes skaistākās vietas.

Saullēkta gaidītāji Tīģera pakalnā pie Dardžilingas

       „Kā jau paradis pirms kara, es brīvajā laikā rādīju apmeklētājiem ievērojamākās vietas Dardžilingas apkārtnē. Atceros, kādu rītu uzvedu septiņas amerikāņu lēdijas Tīģera pakalnā paskatīties uz Everestu saules lēktā. Turpat bija arī citi gidi un tūristi, un gidi – kauns sacīt, ka viņi tā bieži darīja – norādīja apmeklētājiem uz citu kalnu, bet teica, ka tas esot Everests. Jāpiezīmē, ka no Tīģera pakalna Everests nemaz neizskatās tik augsts. Tas atrodas ļoti tālu aiz Lhotses un Makalu, un šie divi kalni izskatās lielāki par šo. Tāpēc tūristi notur Makalu par Everestu, un daudzi gidi tikai noteic: „Jā, jā, tas ir Everests,” – jo viņiem vienalga, vai tas ir Everests vai kāds cits kalns, un viņi ir tik slinki, ka negrib paskaidrot. Bet man nepatika šāda mānīšanās. Pateici šīm septiņām lēdijām, kurš ir Everests un kādēļ tas izskatās vismazākais.”

Saullēkts Tīģera pakalnā

    Godīgums un vaļsirdība, ko autori bija piesolījuši grāmatas sākumā, ir jūtams katrā lappusē un notikuma aprakstā. Arī mani iespaidi vērojot saullēktu Dardžilingas Tīģera kalnā ir pārsteidzoši līdzīgi iepriekš aprakstītajiem. Saprotu, ka šādu pasākumu klusi meditējot tik slavenā pilsētā nenoorganizēt. Tomēr mani pārsteidza vietējo tūristu un gidu praktiskā pieeja. Skatu laukuma viducī uzbūvētajā ēkā, kuras viena puse ir iestiklota un viducī salikti krēsli, ērti bija iekārtojušies saullēkta skatītāji. Sajūta tāda, ka bariņš interesentu ir ieradušies paskatīties jaunāko “Krēslas” vai “Džeimsa Bonda” sēriju. Trūkst tikai popkorns un Pepsi glāzes. Un tā vien šķiet, ka gan gidiem, gan tūristiem bija gluži vienalga, kurā pusē ir Everests vai Khangchendžunga. Tomēr ēkas ārpusē drūzmējas īstenie saulītes gaidītāji. Un man par milzīgu pārsteigumu gaisma parādījās nevis austrumu pusē, bet gan pretējā pusē! Izrādījās, ka pirmās horizontu izgaismo Himalaju tūkstošmetrīgās virsotnes. Nu, protams, tās saulīti no saviem augstumiem ierauga pirms mums. Un šajā maģiskajā brīdī iestājās klusums (varbūt es vienkārši vairs nesaklausīju klaigas, kas piedāvā karstu tēju vai kafiju) un miers. Nākamā pie horizonta parādījās pati saulīte, šoreiz pareizajā debess pusē. Un piederu pie tiem, kas uzskata, ka saullēktam un saulrietam piemīt kas maģisks. Tāds, kas ir jāizjūt, bet ne jāsaprot. 

Dardžilingas terases

        Atgriežos pie Dardžilingas un Tenzinga dzīves stāsta. Kā jau minēju, no politikas un politiķu lēmumu sekām nenoslēpties pat Himalaju piekalnē. Īpaši problemātisks bija laiks pēc 2.Pasaules kara.

        „Pirmie pēckara gadi Dardžilingā bija grūti. Lielas ekspedīcijas nerīkoja, un vispār tās notika gaužām reti. Sakarā ar gaidāmo Indijas neatkarības pasludināšanu valdīja liela neskaidrība un juceklis. Amerikāņu militārpersonas un ierēdņi jau bija atstājuši Indiju, un tūristi vairs neieradās; drīz arī daudzi angļi devās prom. Vairākas tējas plantācijas nestrādāja. Bezdarbs un nabadzība vērtās plašumā.” 

       „...kādu laiku pēc kara gan likās, ka ejam tikai lejup vien. Mana sieva bija mūsu galvenā apgādniece; man pašam tikai retums izdevās dabūt kādu gadījuma darbu, un tas bija verdzisks un derdzīgs. Ziemeļos aiz ielejām pacēlās Khangchendžunga – augsta, balta, skaista, un es piepeši sāku ienīst to, jo man šķita, ka tā izsmej mani. Kas gan bija noticis ar mani vai ar visu pasauli, ka nevarēju vairs doties mīļotajos kalnos un dzīvot tādu dzīvi, kādai esmu radīts?”

Khanchendžungas pieci dārgumi (virsotnes) saullēktā

     Ja pirmo reizi lasot šo grāmatu nepievērsu nekādu uzmanību kalnu virsotnēm, to augstumam, tad jau šobrīd protu atpazīt un kavēties atmiņās (un pat atšķirt tās savās fotogrāfijās) pie dažām no tām. Viena no vismistiskākajām virsotnēm ir minētā Khangchendžunga. Man pašai kauns, ka pirmo reizi lasot šo grāmatu, to pat nebiju piefiksējusi, tomēr šodien, kad vairākkārt esmu to skatījusi tuvplānā, pēkšņi pamanu nianses, kas iepriekš bija palikušas nepamanītas. Nu gluži kā vienam no grāmatas autoriem:

         „Ar Khangchendžungu ir savādi. Šī pasaules trešā augstākā virsotne slejas turpat pie pašas Dardžilingas, kur esmu aizvadījis pusi sava mūža, arvien skatīdams šo kalnu. Taču nekad neesmu tajā bijis..... Neviens manas paaudzes šerpa nav kāpis Khanchendžungā. ”

        „...galvenais iemesls ir gaužām nepastāvīgais laiks ap Khangchendžungu, jo no visiem lielajiem kalniem tā ir vistuvāk līdzenumiem un Indijas okeānam. ”

         Tieši Khanchendžungas piecas sniegotās virsotnes ir tās, kas ar savu klātesamību liek manīt, ka esam kalnos, esam tik tuvu pasaules augstākajām virsotnēm. Un mani nemaz nepārsteidz, ka pēc vairākiem gadu desmitiem Tenzings atklāj Khangchendžungas nozīmi un leģendas, kas vietējo apritē jau bija zudušas. Varu tikai apbrīnot, ka Tenzings godīgi atzinās, ka par šīm leģendām viņam pastāstīja itāļu (!) profesors nevis kāds no šerpām. 

       „Visam, ko redzējām, bija sava nozīme, sava vēsture. Kad mēs, kalnos kāpjot, gājām garām Khangchendžungai, pat par šo kalnu, kas man bija tik labi pazīstams, uzzināju daudz jauna, piemēram, par tā nosaukumu. Izrādījās, ka tas ir salikts no četriem tibetiešu vārdiem: khang (sniegs), cheng (liels), dzod (manta, dārgums) un nga (pieci). Tas nozīmē „lielais sniegs ar pieciem dārgumiem” (domātas šī kalna piecas atsevišķas smailes). Arī šiem dārgumiem, kā teiksma vēstī, esot īpaši nosaukumi, proti: tsa (sāls), ser dhang ji (zelts un tirkīzs), dhamchoi dhang nor (svētie raksti un bagātības), mtson (ieroči) un lo-thong dhang men (labība un dziednieciskas zāles). Kopā tā laika atceros, ka mūsu kalni nav tikai sniegota un ledaina matērija vien, ka tie ir vēstures un nostāstu apdvesti.”

Lai arī sniegotās kalnu virsotnes šķiet ar roku aizsniedzamas,
tomēr tas ir vizuāls apmāns

      Tomēr grāmata „Sniegāju tīģeris” nav par Khangchendžungu, bet gan par Tenzingu Norgaju, viņa dzīvi un Everesta jeb Džomolungmas iekarošanu. Te gan noderētu neliela atkāpe. Vairākas reizes jau minēju divus vienas un tās pašas virsotnes nosaukumus – Everests un Džomolungma, bet mazāk zināms ir trešais – Sagarmātha. Džordžs Everests, kurš vadīja Lielo Indijas pārmērīšanu 19.gs vidū, pastāvēja uz to, ka Himalaju virsotnes jānodēvē saskaņā ar to vietējiem nosaukumiem, un vairumā gadījumu šāda prakse arī tika ievērota. Tomēr ar pašu augstāko virsotni bija problemātiski – pirmkārt, Nepāla nelaida britu pētniekus savas valsts teritorijā, jo baidījās, ka tas varētu būt tikai iegansts, lai Britu impērija mēģinātu anektēt valsti. Slēgta bija arī Tibetas teritorija. Līdz ar to neviens nespēja veikt pietiekamu izpēti, kurš no virsotnes nosaukumiem bija populārākais starp vietējiem iedzīvotājiem. Rietumu pētniekiem bija zināmi vairāki virsotnes lokālie nosaukumi, tostarp arī Džomolungma (kā vēlāk Everestu nolēma oficiāli nosaukt neatkarīgās Indijas valdība), bet nebija pamata izvēlēties vienu no tiem kā „patiesāku” par pārējiem. Tad arī ieteica nosaukt virsotni Everesta vārdā. Džordžs Everests tam pretojās, sakot, ka vārdu „Everests” Hindu valodā nevar ne uzrakstīt, ne izrunāt, tomēr 1865. gadā, gadu pirms Dž. Everesta nāves, pasaules augstākā virsotne ieguva viņa vārdu. Starp citu, pats ģeodēzists nemaz nav bijis Everesta pakājē. 

       Lai kā arī mēs dēvētu 8848 metrus augsto virsotni, tā tika sasniegta 1953.gada 29.maijā. lai pieteiktu šādas ekspedīcijas Himalajos, bija (ir) jāsaņem īpašas atļaujas vai no Ķīnas (Tibetas), vai Nepālas. Tā vieglāk šķiet, ir uzkāpt no Nepālas puses, tad Nepāla sastādīja tādu kā kāpšanas „grafiku.” 

       „Šveicieši bija jau izmēģinājuši savu laimi. Tagad, 1953.gadā, nāca kārta angļiem. Ja tiem neveiktos, Nepālas valdība bija apsolījusi nākamgad dot atļauju frančiem. Šveicieši varētu mēģināt no jauna pēc trim gadiem – ja šajā laikā neviens vēl nebūtu ticis virsotnē.”

            Un ar angļu ekspedīciju negāja nemaz tik viegli. Pasaules presē un atmiņu apcerējumos ir izlaistas vai noklusētas dažādas nesaskaņas, ķīviņi, kuru rezultātā daudzi pieredzējuši šerpas atteicās angļus pavadīt. Un ar angļiem nebūt nav tik vienkārši pat līdzenumā, kur nu vēl augstkalnu apstākļos.

        „Tomēr jāatzīst, ka angļi pa lielākai daļai ir atturīgāki un ārišķīgāki nekā vairums citu nāciju pārstāvju, ko esmu iepazinis; man šķiet, šīs īpašības sevišķi izpaužas angļu attieksmē pret tautām, kas nav no viņu rases. Varbūt tas tāpēc, ka viņi tik ilgi valdījuši Austrumos, varbūt tas jau ir viņu dabā.”

       Dzeramnaudas netika dotas vai tika dotas nepietiekami dāsni. Parasti pēc ekspedīcijām šerpām tika atdots ekipējums, apģērbs. Angļi to liedza. Kalni nepiedod vīzdegunību un pārākuma demonstrēšanu. Tie ātri noliek visu un visus pie vietas. Varbūt ne velti tieši jaunzēlandietis un šerpa sasniedza virsotni, ne angļis? Kaut gan arī pēc virsotnes sasniegšanas sākās nekorekta sacensība, kur lomas režisēja starptautiskā politika. 

Himalaju astoņtūkstošmetrīgās virsotnes

     „Bet vēlāk sākās – politika un atkal politika, strīdi un naidošanās, un es to visu dabūju izjust uz savas ādas, tiklīdz nokāpu no Everesta. Biju nodzīvojis trīsdesmit astoņus gadus, un neviens neinteresējās par manu nacionālo piederību. Indietis, nepālietis vai pat tibetietis – tas nebija svarīgi. Es biju šerpa, vienkāršs kalnietis, cilvēks, kas piedzimis lielajos Himalajos. Bet nu mani sāka grūstīt un raustīt. Nebiju vairs cilvēks, bet līdzīgs diedziņā pakārtai lellei. Man vajagot būt tam, kas sasniedzis galotni pirmais: es bijis vai nu par jardu vai pēdu, vai collu priekšā Hilarijam. Daži gribēja, lai es būtu indietis, citi – nepālietis. Patiesībai nebija nozīmes. Tikai politika piešķīra nozīmi. Un man kļuva kauns.”

     Bet, ja atmet politiku. 1953.gada 29.maijs. Divi vīri pasaules augstākajā virsotnē. 15 minūtes skatīja mūsu planētu no tās visaugstākā punkta. Tādēļ varu tikai minēt, kas mudināja daudz ko pārveidot jaunzēlandieša stātā par Everesta iekarošanu. Zinu, ka bieži atstāstot kādu notikumu vai atgadījumu daudz ko mēdzam piepušķot, akcentējot savu nozīmi sekmīga rezultāta gadījumā. 

     „Man atkal vaļsirdīgi jāteic, ka neuzskatu par pilnīgi precīzu Hilarija stāstījumu, kas lasāms grāmatā „Everesta iekarošana”. Pirmkārt, tur rakstīts, ka klints sienas augstums bijis ap četrdesmit pēdu; manuprāt, tas mazliet pārsniedza piecpadsmit pēdas. Bez tam paliek iespaids, ka īstenībā tikai Hilarijs viens pats kāpis šajā klintī: mani viņš esot tīri vai vilkšus uzvilcis augšā, kur es esot saļimis, nokausēts „līdzīgi milzīgai zivij, kas pēc niknas pretošanās izzvejota no jūras”. Kopš tā laika esmu vairākkārt dzirdējis par šo „zivi”. Jāatzīstas, man nepatīk šāds salīdzinājums. Neviens mani nav uzvilcis augšā vai „izzvejojis”. Līdzīgi Hilarijam, es kāpu pats, viņš gan mani nodrošināja ar virvi, taču pirmāk es to pašu biju darījis arī viņa labā. Runājot par visu to, gribētu uzsvērt vienu. Hilarijs ir mans draugs. Taču pēc mana uzskata, Hilarijs savā stāstījumā par mūsu beidzamo kāpienu nav gluži taisnīgs pret mani.”

     Nezinu, kas mudināja komandas biedrus stāstīt šos dažādos stāstus. Ja nu vienīgi šerpa nekad netika uztverts kā komandas biedrs. Lai nu paliek patiesība. Šo divu alpīnistu paveikto nevar nepārvērtēt. Tas patiešām ir milzīgs sasniegums visai cilvēcei. 

     „Šauri aizspriedumi un nacionālisms atnesuši lielu ļaunumu, tas nodarīts arī Everestam, un vismaz daļēji vainīga mana tauta. Pasaule ir tik maza un Everests tik liels, ka cilvēkiem atliek vienīgi saprasties un būt iecietīgiem – tāda ir pati svarīgāka mācība, ko esmu guvis savos ceļojumos un alpīnista gaitās. Lai kādas būtu nesaskaņas starp Austrumiem un Rietumiem, tās nav itin nekas pret to kopību, kas vieno cilvēkus visā pasaulē.”